Aliens

Nacistu "lidojošie šķīvīši"

Dikti daudz jau nu ir baumots par nacistu „šķīvjiem.” Tomēr grūti izprast, kas tajā visā ir fakti, bet kas tikai minējumi. Arī dokumentālo avotu klāsts ir vājš. Eksistē tikai kāds desmits fotogrāfiju un rasējumu, par kuru izcelsmi arī nav skaidrības. Nelielu ziņu apkopojumu sniedzam jums šajā esejā. Nacistu slepenajos arhīvos, kas kļuva pieejami pēc kara, esot uzieti daudzi dokumenti, kas nepārprotami apstiprina, ka vācu zinātnieki nodarbojušies ar „lidojošo šķīvīšu” tehnoloģiju izstrādēm. Nekā līdzīga citur pasaulē nebija.
Nacistu Vācijā uzskatīja, ka atlantiem bijuši gaisa kuģi, kas tikuši nezināmu un varenu spēku vadīti.

„Tules” biedrības mistiskie kontakti. Vācieši esot kontaktējuši ar citplanētiešiem un dāvanā no tiem saņēmuši kosmosa kuģi.
1919.gada decembrī mežsarga mājā Alpu priekškalnē sapulcējās slepenā biedrība „Tule.” Sēdes dalībnieku vidū bija divi pieredzējuši mēdiji: viens no tiem slēpās zem vārda Zigrums, bet otrs bija Marija Orziča no Zagrebas. Marija arī pastāstīja klātesošajiem, ka transa stāvoklī viņiem ir izdevies sazināties ar Vērša zvaigznāja civilizāciju. Transā no šī zvaigznāja emītniekiem tie saņēma rasējumus un tehniskos parametrus neparastam lidojošam aparātam, kas spēja mainīt laika tecējumu ap sevi. Tehniskos parametrus un rasējumus, kurus mediji bija uzzīmējuši pēc kontakta, bruņinieki nodeva vācu zinātniekiem.

Viktora Šaubergera gaisa kuģis 1922.-1924.g. Pēc šis sanāksmes Alpu namiņā, grupa izstrādājusi savādu plānu it kā laika mašīnas konstruēšanai. Tā esot bijusi paredzēta viņu transportēšanai Visumā un laika plašumos, lai sastaptos vaigu vaigā ar saviem dieviem. Vril grupas eksperimenti ar laika mašīnu ilga divus gadus un nav zināms ar ko tieši tie beidzās. Mistiķiem sava padarīšana, taču iespējams, ka šo eksperimentu praktiskās sekas bija pirmā diskveida lidaparāta uzbūvēšana Vācijā.
Bruņinieki no „Tules” biedrības nodeva materiālus labākajiem vācu zinātniekiem, lai tos interpretētu inženieriem un konstruktoriem saprotamā valodā. 1922.gadā vācu Tules un Vril grupu zinātniekiem tiešām Minhenē esot izdevies uzbūvēt kuģi (pirmais šī kuģa modelis?) - Vācijā pirmo lidojošo disku JFM (Jenseitsflugmaschine) vai ”citas pasaules lidojošo mašīnu.” Lidaparāts sastāvējis no trim paralēli novietotiem diskiem, augšējais un apakšējais no tiek rotēja pretējos virzienos un radīja ļoti spēcīgu antigravitācijas lauku un efektu.
Projektu vadīja V.O.Šūmans (W.O.Schumann) no Minhenes Tehniskās universitātes. Liekas, tehnisko palīdzību šim projektam sniedzis arī pazīstamais vācu izgudrotājs Viktors Šaubergers (Viktor Schauberger), jo saglabājies šī pirmā „šķīvja” zīmējums ar Šraubergera parakstu zem tā.
Lidaparāta pārbaudes lidojumi esot ilguši 2 gadus līdz 1924.gadam, kad projekts ticis apturēts. Lidaparāts demontēts, bet mašīnas daļas nosūtītas uz Messerschmitt fabriku Augsburgā.
Ja ticēt aculiecinieku stāstiem, tad šis aparāts ne tikai peldējis gaisā, bet arī izmainījis ap sevi laika tecējumu.
Kas pēc tam noticis ar uzbūvēto kuģi, nav zināms. Tomēr daži pētnieki, piemēram, Tehnisko zinātņu doktors, kosmiskās tehnikas izstrādātājs Valērijs Burdakovs,  uzskata, ka tas bijis šodienas „lidojošo šķīvīšu” ciltstēvs.
30.gadu otrajā pusē organizācijas Ahnenerbe paspārnē atsevišķas nodaļas nodarbojās ar lidojošo disku konstruēšanu.Bet zināt antigravitācijas principus un plānot disku rotāciju vēl ir par maz – ir nepieciešami atbilstoši dzinēji. Tādēļ nacistu un biedrību „Tule” un „Vril” vadība 1934.gada jūlijā pētījumos pieaicināja Viktoru Šaubergeru. Tieši viņš bija autors sprādziena dzinējam, kas spēja izstrādāt gaismu, siltumu un palaist darbībā mehānismus tikai ar gaisa un ūdens palīdzību. Šaubergeram deva uzdevumu izgatavot dzinējus tieši „lidojošajiem šķīvjiem.” Pētnieks arī piekrita un rezultāts bija skatāms pēc pieciem gadiem.

Viktora Šaubergera loma. Bruņinieki no „Tules” biedrības nodeva materiālus labākajiem vācu zinātniekiem, lai tos interpretētu inženieriem un konstruktoriem saprotamā valodā. 1922.gadā tika uzbūvēts pirmais šā kuģa modelis.
Saglabājies šī pirmā „šķīvja” JFM (Jenseitsflugmaschine) zīmējums ar pazīstamā vācu izgudrotāja un zinātnieka Viktora Šaubergera (Viktor Schauberger)parakstu zem tā.
Tas sastāvējis no trim paralēli novietotiem diskiem, augšējais un apakšējais no tiem rotēja pretējos virzienos un radīja ļoti spēcīgu antigravitācijas lauku un efektu. Ja ticēt aculiecinieku stāstiem, tad šis aparāts ne tikai peldējis gaisā, bet arī izmainījis ap sevi laika tecējumu.
Kas pēc tam noticis ar uzbūvēto kuģi, nav zināms. Tomēr daži pētnieki uzskata, ka tas bijis šodienas „lidojošo šķīvīšu” ciltstēvs.
30.gadu otrajā pusē organizācijas Ahnenerbe paspārnē atsevišķas nodaļas nodarbojās ar lidojošo disku konstruēšanu.
Bet zināt antigravitācijas principus un plānot disku rotāciju vēl ir par maz – ir nepieciešami atbilstoši dzinēji. Tādēļ nacistu un biedrību „Tule” un „Vril” vadība 1934.gada jūlijā pētījumos pieaicināja Viktoru Šaubergeru. Tieši viņš bija autors sprādziena tipa dzinējam, kas spēja izstrādāt gaismu, siltumu un palaist darbībā mehānismus tikai ar gaisa un ūdens palīdzību (vai patiešām?). Šaubergeram deva uzdevumu izgatavot dzinējus tieši „lidojošajiem šķīvjiem.” Pētnieks arī piekrita un rezultāts bija skatāms pēc pieciem gadiem.
Izgudrotājs Viktors Šaubergers, kā uzskata, arī bija saistīts ar ezotērisko, mistisko grupu. Viņš izstrādāja daudzus lidojošus prototipus, kuru pamatā bija levitācijas teorija. Šo pētījumu pamatā bija elektrības, gravitācijas un tahometriskā enerģija, harmoniskā rezonanse un harmoniskās proporcijas.
Šaubergers izmantoja slepenas pitagoriešu matemātiskās formulas (Golems prasa: kādas?), kuras bija saglabājuši templiešu bruņinieki. Eksplozijā izmantoja iekšēja Visuma potenciālu ārējā Visumā robežās. Viņu pārsteidza, cik lieliski tas (laikam jau domāts iekšējā Visuma potenciāls) spēja ģenerēt tīru un neierobežotu enerģiju. Noslēpumi arī izraisīja viņā valdzinājumu ar Visuma vibrācijām. Pētījumi noveda pie antimatērijas atklāšanas un tās izpausmes pārspēja gravitācijas spēku. Hitlers Šaubergeram prasīja iepazīstināt viņa cilvēkus ar saviem atklājumiem.
Kritika. Visai neticams ir Šaubergera sprādziena tipa dzinējs, kas strādā ar ūdeni. Tad jau Reihs būtu karojis uz nebēdu, nemaz nejuzdams degvielas nepietiekamību.

Lidojošo disku izgudrošana nacistu Vācijā. Ar Hitlera nākšanu pie varas 1933.gadā Tules un Vril biedrības, domājams, saņēma oficiālu valsts atbalstu turpināt izstrādāt disku programmu. Abas organizācijas tiecās apgūt kosmosa lidojumu tehnoloģijas (visai pārdrošs apgalvojums!) un, iespējams, izstrādāja kara mašīnas.

„Vril” RFZ diski. Jauna RFZ (Rundflugzeug - "apļveida lidmašīnu") sērija sākās 1937.gadā pēc tam, kad Vril biedrība bija nopirkusi neattīstītās zemes, kas ieskāva Arado-Brandenburgu. Pirmais tāds disks ar antigravitācijas dzinēju esot bijis gatavs 1937.gada vidū. Lidaparātu, pazīstamu kā RFC-1(RFZ-1?), bija konstruējis Šūmans (Dr.Schuman) un citi vācu inženieri.
1937.gada beigās Vril biedrība testēja lidaparātu RFC-2 ar pilnveidotu dzinējspēku un magnētisko impulsu vadību. Apveids aizmiglojās, kad palielinājās lidaparāta paātrinājums un tam bija spoža gaisma, kuras krāsu maiņu nosacīja lidaparāta jauda. Gadu vēlāk Vācija pieteica reaktīvā dzinēja pašgājējlidaparātu.
RFZ diski 1, 2, 3, 4 un 6 tika testēti Vril biedrības kontrolē, un tai palīdzēja īpaša SS nodaļas tehnikas vienība E-IV, kuras uzdevums bija attīstīt alternatīvās enerģijas.
1939.gadā nacisti iedarbināja diska Vril eksperimentālo paraugu. To darbināja Viktora Šraubergera izgudrots dzinējs. Saglabājusies reta fotogrāfija, kurā redzams diska „Vril” izmēģinājuma lidojums ziemas apstākļos, pats disks izkrāsots ziemas maskēšanās krāsā.
Tomēr darbi rit lēni un tiek pieņemts neordinārs lēmums – pētījumos iesaistīt arī SS vienību „Speckomanda-13 (SS Sonderbūro-13),” kas nodarbojas ar NLO pētīšanu. Rūdolfs Lūzars savā grāmatā „Vācijas slepenie ieroči Otrajā pasaules karā” apgalvo, ka komandas sastāvā darbojušies šādi inženieri-konstruktori: Oto Habermols, Rūdolfs Šrīvers, Džuzepe Balenso (Giuseppe Ballenzo, miris 1952.g.) un Ričards Mite. Pētījumi veikti Drēzdenes, Braslavas un Prāgas apkaimē. Tas kaut kādā veidā esot izkustinājis lietu no sastinguma punkta. Toties viss paliek ārkārtīgi slepens.
Hermanis Oiberts (Vernera fon Brauna skolotājs) jautāts par nacistu „šķīvjiem” atbildēja, ka jā, esot par tiem dzirdējis, taču SS tos esot turējis no visa pa gabalu.
1942.gada beigās gaisā pacēlās nākamais diska modelis „Vril-1 Jeger,” kas bija viegli bruņots un 11,5 m diametrā. Runā, ka līdz kara beigām tādi esot uzbūvēti 17 gabali, lai gan pret tādiem apgalvojumiem vajag izturēties ļoti piesardzīgi. Krievu pētnieki tomēr uzskata, ka disku sērijas tomēr nav bijis un izgatavoti vien atsevišķi eksemplāri.
Pavisam nekonkrētas ir ziņas par „šķīvīšu” izmantošanu Otrā pasaules kara kaujās. Interesantas ir divu krievu ģenerāļu (viena lidotāja un otra – tankista) un Kurskas kaujas dalībnieku atmiņas – tie redzējuši debesīs karājamies ko līdzīgu diskam (diskiem?). Arī vācieši nezinājuši tā piederību (pēc Valērija Burdakova stāstītā).

V7 - 1945.gads. 1945.gada 17.aprīlī Hitlers tika informēts par cita lidaparāta - V7, izmēģināšanu Baltijas gaisa telpā. V7 bija virskaņas helikopters ar 12 BMW turbo dzinēju. Acīmredzot, te izmantoja netradicionālus enerģijas avotus. V7 savā otrajā lidojumā sasniedza 80 000 pēdu augstumu.

„Vril.” 1937.gada vidū Vril biedrība izstrādāja savu pirmo lidojošo, diska formas lidaparātu, kas darbojās ar antigravitācijas dzinēju.
Lidaparātu, pazīstamu kā RFC 1, bija konstruējis Šūmans (Dr.Schuman) un citi vācu inženieri. Vācijas Nacionālo filmu kompānija (German National Film Company) radīja vācu filmu par Kosmosa ceļojumiem. Filmas nosaukums bija "pirmā sieviete uz Mēness" (First Woman on the Moon). Pirmo kosmosa raķeti/raķešdzinēju konstruēja von Brauna vadītā komanda.
1937.gada beigās Vril biedrība testēja lidaparātu RFC 2 ar pilnveidotu dzinējspēku un magnētisko impulsu vadību. Apveids aizmiglojās, kad palielinājās lidaparāta paātrinājums un tam bija spoža gaisma, kuras krāsu maiņu nosacīja lidaparāta jauda. Gadu vēlāk Vācija pieteica reaktīvā dzinēja pašgājējlidaparātu.
SS un tās par jaunu izveidotā Melnās saules biedrība demonstrēja ieienteresētību Vril biedrības darbā un sāka pētīt alternatīvās enerģijas. Tas bija primārais, tātad viņi varēja kļūt neatkarīgi no pasaules naftas piegādātājiem (bet kāpēc tad nekļuva neatkarīgi? Varbūt Hitlers neticēja alternatīvajām enerģijām?). Pētniecības organizācijas spārns tika nosaukts par SS E4. SS E4 ātri attīstīja savas pašu lidmašīnas.
1939.gadā nacisti iedarbināja diska Vril eksperimentālo paraugu. To darbināja Viktora Šraubergera izgudrots dzinējs. Saglabājusies reta fotogrāfija, kurā redzams diska „Vril” izmēģinājuma lidojums ziemas apstākļos, pats disks izkrāsots ziemas maskēšanās krāsā.
Tomēr darbi ritēja lēni un tika pieņemts neordinārs lēmums – pētījumos iesaistīt arī SS vienību „Speckomanda-13" (SS Sonderbūro-13), kas nodarbojas ar NLO pētīšanu. Rūdolfs Lūzars savā grāmatā „Vācijas slepenie ieroči Otrajā pasaules karā” apgalvo, ka komandas sastāvā darbojušies šādi inženieri-konstruktori: Oto Habermols, Rūdolfs Šrīvers, Džuzepe Balenso (Giuseppe Ballenzo, miris 1952.g.) un Ričards Mite. Pētījumi veikti Drēzdenes, Braslavas un Prāgas apkaimē. Tas kaut kādā veidā esot izkustinājis lietu no sastinguma punkta. Toties viss palika ārkārtīgi slepens.
Hermanis Oiberts (Vernera fon Brauna skolotājs) jautāts par nacistu „šķīvjiem” atbildēja, ka jā, esot par tiem dzirdējis, taču SS tos esot turējis no visa pa gabalu.
1942.gada beigās (ziemā) gaisā pacēlās nākamais diska modelis Vril-1 Jeger (Vril 1 (300)?), kas bija viegli bruņots (trīs no korpusa izvirzīti lielgabali) un 11,5 m diametrā. Runā, ka līdz kara beigām tādi esot uzbūvēti 17 gabali, lai gan pret tādiem apgalvojumiem vajag izturēties ļoti piesardzīgi. Krievu pētnieki tomēr uzskata, ka disku sērijas tomēr nav bijis un izgatavoti vien atsevišķi eksemplāri.
Pavisam nekonkrētas ir ziņas par „šķīvīšu” izmantošanu Otrā pasaules kara kaujās. Interesantas ir divu krievu ģenerāļu (viena lidotāja un otra – tankista) un Kurskas kaujas dalībnieku atmiņas – tie redzējuši debesīs karājamies ko līdzīgu diskam (diskiem?). Arī vācieši nezinājuši tā piederību (pēc Valērija Burdakova stāstītā).
Tas deva sākumu lidaparātu attīstībai, kurus pazīst kā NLO (UFOS). Tas ietvēra lidapāratus, kas pazīstami kā Bolenzo, Shriever un Miethe.
Diska formas RFC 7t ražošana sākās 1942.gadā. Zinātnieku komanda, kura bija strādājuši šajā projektā bija laimīga, ka viņiem izdevies konstruēt drošu un funkcionālu, vieglu lidaparātu.
SS acīmredzot bija arī plāni masveidā ražot Haunebu kosmosa kuģus ar diametru - 400 pēdas. Ir arī ziņojumi, ka viņi sekmīgi pārbaudīja tādu, kura garums bija 2330 pēdas. Tas varēja būt mātes kosmsosa kuģis, kas bija spējīgs transportēt vairākus mazākus Haunebu.

"Tules" „Haunebu” diski. No 1935.gada Tules biedrība strādāja pie sevišķa diska kādā slepenā vietā Vācijas ZR, iespējams Hauneburgā. Kā tāds viņu produkts bija zināms kā H-Gerät (Hauneburga). 1939.gadā nosaukums tika saīsināts par Haunebu, kādreizējā diska Triebwerk (vācu dzinējs) uzlabojums. Haunebu vēl īsi apzīmē kā RFZ-5, kad Tules biedrība to pārvietoja no Hauneburgas uz Arado-Brandenburgu.
Tules Triebwerk bija revolucionārs EMG (Elektromagnētiskais gravitācijas) dzinējs, pazīstams arī ar terminu Tachyonator 7. To izmantoja modificēta Hansa Kolera Magnetstromapparat (gravitācijas brīvās enerģijas baterija) darbībā kā strāvas pārveidotāju, kas tika sakabināts ar Vandegrāfa (Van De Graaf) dzensiksnas ģeneratoru un Markoni dinamo mašīnu. Reiz aktivizēts, Triebwerk radīja spēcīgu rotējošu elektromagnētisko lauku, kas ietekmēja gravitāciju. Rotējošais lauks arī grieza dinamomašīnu, radot masas samazināšanos.
RFC-4/Haunebu-1 – 1939.gads. Aptuveni 1938.gada beigās RFC-4 gaisa skrūves piedziņas apļveida lidaparātos tika izstrādāta, parbaudot kā diska formas objekti uzvedas lidojumā.
RFC-5 vai Haunebu-1 tika konstruēts 1939.gadā. Tā diametrs bija 65 pēdas. Pirmais izmēģinājuma lidojums notika augustā.
1940.gada beigās RFC-2 ražošana tika attīstīta un izmantota militārajā izlūkošanā. Tāpat bija parādījušies Haunebu-2 (RFC- 6). Tas bija diska formas lidaparāts, diametrā 26-36 m, augstums 9-11 m.
1941.gada jūlijā tika konstruēts vertikāli startējošs, ar reaktīvo dzinēju darbināms žiroskopisks gaisa kuģis. Testēšana sākās 1942.gada beigās. Tie parādīja, ka prototipam bija sērija konstruktīvu trūkumu.
Vril izstrādāja arī pati savu Triebwerk 1941.gadā līdzās RFZ-7.
Pēc 1941.gada Hitlers aizliedza slepenās biedrības, tādēļ Tules un Vril biedrības tika pakārtotas zem SS E-IV vienības. Vril arī kļuva zināma kā Die Kette, kas norādīja uz garīgu/mentālu saikni tās locekļu starpā. Vril bija spēcīgi kontakti ar Canaris of the Abwehr, Ahnenerbi (SS okultajām nodaļām) un strādāja kopā ar inženieriem pie Arado.
Tules un Vril biedrības ar lidojošo disku konstruēšanu nodarbojās laika posmā no 1939.-1945.gadam. Tules biedrība izstrādāja Haunebu I-III milzīgu disku sēriju, kamēr Vril sērija vairāk bija saistīta ar vadāmas lidošanas apgūšanu. 1944.gadā vadāmā lidojošā diska Vril 7 Geist konstrukcija bija pabeigta, kā arī tika uzbūvēts milzīgs 139 m garš, cilindrisks mātes kosmosa kuģis, saukts par Andromeda-Gerät ("Andromedas modelis").
Luftwaffe bija izveidojusi speciālu vienību sauktu par Sonderbüro 13 (īpašo nodaļu), kuras oficiālais mērķis bija izpētīt nezināmas atmosfēras parādības virs Trešā Reiha, bet neoficiālais radīšanas mērķis bija slēpt ziņojumus par lidojošajiem diskiem un cigāriem (no kontaktieru liecībam izriet, ka arī nordiskajiem citplanētiešiem bija cigāra formas kosmosa kuģi. Vai tā ir tikai sakritība?). 1944.gada septembrī ME-262 reaktīvas lidmašīnas pilots noķēra redzeslaukā vienu no Andromedas kuģiem un ziņoja par to. Sonderbüro 13 nekavējoties mēģināja par šo incidentu radīt dezinformāciju.
Vril maģiskā acs bija mistiska nacistu spiegošanas un izsekošanas ierīce, kas domājams tika izstrādāta 1945.gadā. Stāsta, ka Rolf Engel no Vril biedrības izstrādāja miniatūru elektromagnētisko-gravitācijas dzinēju un ierīkoja to viegli bruņotas un melones formas ķermenī, kura diametrs bija apmēram 1 pēda. Ķermenim bija uztverējantena, maza televīzijas kamera, ierocis, un teleskopa kājiņa, kas turēja citu miniatūru kameru un mikrofons.
Interesanti, runā ka ”lidojošo šķīvīšu" Haunebu sērijās radīšānā tika izmantotas dažas seno indiešu idejas un tehnoloģijas.
Visapbrīnojamākā bija „lidojošo šķīvīšu” Haunebu sērija, kurā esot bijušas izmantotas dažas seno indusu idejas un tehnoloģijas. Spriežot pēc uzietajiem paskaidrojumiem, tajos izmantots alternatīvs enerģijas avots – tā saucamais Hansa-Kolera konvertors, kam nebija nepieciešama parastā degviela. Haunebu-III pat tika konstruēts lidojumiem kosmosā.
Trofeju dokumentos uzieta arī shēma, kas attēlo milzīgu cigārveida kuģi – „Andromēda” veselu 139 m garumā. Tam bija angāri veseliem pieciem Haunebu-2 un Vril tipa diskiem. Saskaņā ar hipotēzi – kuģis bijis domāts ilgstošiem kosmiskajiem lidojumiem.
Turpat uzietas arī neparastu skafandru fotogrāfijas. Vismaz vienā tādā fotogrāfijā bija redzams skafandrs, kas domāts ja nu ne lidojumiem kosmosā, tad stratosfērā gan.

Andromēdas mašīna. Kara beigās SS NLO stacijā(!?) konstruējusi Andromedas mašīnu. Tajā izmantota Vril gravitācijas sistēma.Trofeju dokumentos uzieta arī shēma, kas attēlo milzīgu cigārveida kuģi – „Andromēda” veselu 139 m garumā. Tam bija angāri veseliem pieciem Haunebu-2 un Vril tipa diskiem. Saskaņā ar hipotēzi – kuģis bijis domāts ilgstošiem kosmiskajiem lidojumiem.Turpat uzietas arī neparastu skafandru fotogrāfijas. Vismaz vienā tādā fotogrāfijā bija redzams skafandrs, kas domāts ja nu ne lidojumiem kosmosā, tad stratosfērā gan.

„Haunebu.” Visapbrīnojamākā bija „lidojošo šķīvīšu” Haunebu sērija, kurā esot bijušas izmantotas dažas seno indusu idejas un tehnoloģijas, kas senatnē varētu būt gūtas no Dieviem. Spriežot pēc uzietajiem paskaidrojumiem, tajos izmantots alternatīvs enerģijas avots – tā saucamais Hansa-Kolera konvertors, kam nebija nepieciešama parastā degviela.
RFC-4/Haunebu 1 – 1939.gads. Aptuveni 1938.gada beigās RFC-4 gaisa skrūves piedziņas apļveida lidaparātos tika izstrādāta, pārbaudot kā diska formas objekti uzvedas lidojumā.
RFC5 vai Haunebu 1 tika konstruēts 1939.gadā. Tā diametrs bija 65 pēdas. Pirmais izmēģinājuma lidojums notika augustā.
1940.gada beigās RFC2 ražošana tika attīstīta un izmantota militārajā izlūkošanā. Tāpat bija parādījušies Haunebu 2 (RFC 6). Tas bija diska formas lidaparāts, diametrā 26-36 m, augstums 9-11 m.
1941.gada jūlijā tika konstruēts vertikāli startējoš, ar reaktīvo dzinēju darbināms žiroskopisks gaisa kuģis. Testēšana sākās 1942.gada beigās. Tie parādīja, ka prototipam bija sērija konstruktīvu trūkumu.
Haunebu-III pat tika konstruēts lidojumiem kosmosā.
Trofeju dokumentos uzieta arī shēma, kas attēlo milzīgu cigārveida kuģi – „Andromēda” veselu 139 m garumā. Tam bija angāri veseliem pieciem Haunebu-2 un Vril tipa diskiem. Saskaņā ar hipotēzi – kuģis bijis domāts ilgstošiem kosmiskajiem lidojumiem.
Turpat uzietas arī neparastu skafandru fotogrāfijas. Vismaz vienā tādā fotogrāfijā bija redzams skafandrs, kas domāts ja nu ne lidojumiem kosmosā, tad stratosfērā gan.
Bijušais Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes (CIP) aģents Vergilijs Ārmstrongs stāstīja, ka uz Otra Pasaules kara beigām Hitleram un SS piederēja vismaz divi pilnībā gatavi ekspluatācijai Haunebu “lidojošie šķīvīši.” Viens spēja pacelties augšup ar ātrumu 1200 jūdzes stundā, 90 grādu pagriezienā un perpendikulāri starta vietai. Otrs spējis to izdarīt divreiz ātrāk un tas bijis apbruņots ar lāzera lielgabaliem.

„Belonzo.” Viens šāda tipa disks ticis izgatavots 1944.gada beigās Breslavā. Tas bijis 68 m diametrā, tā pamatā bijis uzstādīts kaujas tornis no SAU Pantera un apgādāts ar dubultu zenītložmetēju. Par tā galveno dzinēju kalpoja Šaubergera virpuļdzinējs, bet kā palīgi – 12 reaktīvie dzinēji Jumo-004B. Palīgdzinēji bija izvietoti pa diska perimetru un kalpoja kā Koanda efekta radītāji. Disks nosaukts konstruktora Džuzepes Balenso vārdā, kas tobrīd bija „Specbrigādes-13” vadītājs.
1944.gadā Pānemundes poligonu (te notika „šķīvju” izmēģinājumi) sāka jau aizsniegt britu šāviņi un tamdēļ Balenso un mite ar palīgkomandām pārcēlās uz Prāgas apkaimi. Šeit rūpnīcā Česko-Morava sāka gatavoties jaunā lidlīdzekļa sērijveida ražošanai. Šis apstāklis radīja pamatu baumām par SS „šķīvīšu” bāzi kaut kur Sudetu kalnos, kas gan nav apstiprinājies.
Šo disku pirmo un pēdējo reizi izmēģināja 1945.gada 19.februārī netālu no Prāgas. Arī tam bija bezskaņas un bezliesmas Šaubergera dzinējs. Runā, ka šis bezpilota disks tai dienā 3 minūšu laikā sasniedzis 15 km augstumu un attīstījis horizontālo ātrumu 2200 km/st. Aparāts pierādījis, ka spēj pamirt gaisā un bez apgriešanās lidot dažādos virzienos. Neapšaubāmi, tas bija panākums. Bet karš jau risinājās Vācijas teritorijā...
Šī diska vienīgais eksemplārs tika vāciešu iznīcināts.
Modeļa izstrādātājs Viktors Šaubergers atceras: „Modelis, kas tika izmēģināts 1945.gada februārī, tika uzbūvēts sadarbībā ar pirmšķirīgiem speciālistiem-inženieriem sprādzienu jomā no Mauthauzenas nometnes ieslodzīto skaita. Pēc tam viņus aizveda uz nometni, viņiem tās bija beigas. Modelis tika uzspridzināts pēc Keitela pavēles.

„Belonzo.” Viens šāda tipa disks ticis izgatavots 1944.gada beigās Breslavā. Tas bijis 68 m diametrā, tā pamatā bijis uzstādīts kaujas tornis no SAU Pantera un apgādāts ar dubultu zenītložmetēju. Par tā galveno dzinēju kalpoja Šaubergera virpuļdzinējs, bet kā palīgi – 12 reaktīvie dzinēji Jumo-004B. Palīgdzinēji bija izvietoti pa diska perimetru un kalpoja kā Koanda efekta radītāji. Disks nosaukts konstruktora Džuzepes Balenso vārdā, kas tobrīd bija „Specbrigādes-13” vadītājs.
1944.gadā Pānemundes poligonu (te notika „šķīvju” izmēģinājumi) sāka jau aizsniegt britu šāviņi un tamdēļ Balenso un mite ar palīgkomandām pārcēlās uz Prāgas apkaimi. Šeit rūpnīcā Česko-Morava sāka gatavoties jaunā lidlīdzekļa sērijveida ražošanai. Šis apstāklis radīja pamatu baumām par SS „šķīvīšu” bāzi kaut kur Sudetu kalnos, kas gan nav apstiprinājies.
Šo disku pirmo un pēdējo reizi izmēģināja 1945.gada 19.februārī netālu no Prāgas. Arī tam bija bezskaņas un bezliesmas Šaubergera dzinējs. Runā, ka šis bezpilota disks tai dienā 3 minūšu laikā sasniedzis 15 km augstumu un attīstījis horizontālo ātrumu 2200 km/st. Aparāts pierādījis, ka spēj pamirt gaisā un bez apgriešanās lidot dažādos virzienos. Neapšaubāmi, tas bija panākums. Bet karš jau risinājās Vācijas teritorijā...
Šī diska vienīgais eksemplārs tika vāciešu iznīcināts.
Modeļa izstrādātājs Viktors Šaubergers atceras: „Modelis, kas tika izmēģināts 1945.gada februārī, tika uzbūvēts sadarbībā ar pirmšķirīgiem speciālistiem-inženieriem sprādzienu jomā no Mauthauzenas nometnes ieslodzīto skaita. Pēc tam viņus aizveda uz nometni, viņiem tās bija beigas. Modelis tika uzspridzināts pēc Keitela pavēles.

1941.gadā uzņēmums Wiener Neustädter Flugzeugwerke GmbH (WNF) SS tehniskās kontoles pārvaldes uzraudzībā sāka darbu pie projekta, kam neb ija nekā kopēja ar tām lidmašīnām, kas tika konstruētas pirms tam - lidmašīnas ar vertikālu startu un nolaišanos. Aviācijas centrs WNF pilnīgas slepenības apstākļos mēģināja radīt nelielas reaktīvās lidmašīnas ar attālināto vadību - Feuerball ("ugunsbumba") un Kugelblitz ("lodveida zibens"). Štutgartes bombardēšanas laikā 1943.gada 6.septembrī sabiedroto lidotāji vizuāli pamanīja vairāku izstieptu sudrabainu disku parādīšanos, 244 cm garumā un 122 cm platumā. Slepenie objekti, kuros konstruēja un radīja nākotnes lidojamos diskus, atradās Volkenrodā - Ziemeļitālijā pie Gardas ezera, Ženēvas ezera salā, Barameju dzimtas pilī un pundurvalstī Andorā, kur ir karstie avoti.

Lidojošā šķīvīša izmēģinājumi. Pēc kara iegūtie dokumenti apstiprina, ka vācieši izstrādājuši superslepenas dažādu modifikāciju lidamašīnas-diska projektu. Šiem lidaparātiem nebija nekādu izvirzītu detaļu, un tos vadīja jaudīga turbīna vai reaktīvais dzinējs.
Līdzīgu izstrāžu liecinieks bija kāds KP-A4 nometnes, kas atradās Baltijas jūras krastā netālu no Pēnemindes, kur Otrā pasaules kara laikā bāzājas Trešā reiha raķešu un citas slepenās tehnikas izmēģinājumu poligons, bijušais ieslodzītais. Viņa liecība: “Četri darbinieki izripināja aparātu, kura centrā bija pilienveidīga kabīne un kas izskatījas pēc apgāztas bļodas ar maziem piepūšamiem ritenīšiem. Neliela auguma smagnējs cilvēks, acīmredzot, vadītājs, pamāja ar roku, un dīvainais aparāts, ko satricināja katra vēja pūsma, sāka šņākt kā lodlampa un atrāvās no betona laukuma. Aptuveni piecu metru augstumā tas sastinga. Lidojums, spriežot pēc aparāta šūpošanās, noritēja nestabili. Kad no Baltijas jūras puses sāka pūst īpaši spēcīgs vējš, aparāts gaisā apgriezās un sāka zaudēt augstumu. Atskanēja sitiena troksnis un lūstošu detaļu čirkstoņa. Atsedzās vēl šņācošais reaktīvais dzinējs un tūlīt pat atskanēja blīšķis - acīmredzot uzsprāga degvielas tvertne.” Konkrētajā piemēra aprakstīts neveiksmīgs lidojošā šķīvīša izmēģinājuma lidojums.

Beigas. Pēc amerikāņu izlūkošanas datiem kara beigās vāciešiem esot bijuši veseli 9 pētniecības uzņēmumi, kas nodarbojušies ar „lidojošo šķīvju” tehnoloģiju izstrādi. Izpēte norādīja, ka 8 no tiem ar visiem speciālistiem un tehnoloģijām tikuši evakuēti no Vācijas, bet 9.uzņēmums ticis uzspridzināts.
Amerikāņu izlūkošanas dienesta darbinieks apakšpulkvedis Vindols Stīvenss: „Mums bija slepena informācija, ka daži no šiem uzņēmumiem ir pārvesti uz Antarktīdu, uz vietu ar nosaukumu Jaunā Švābija” un „Tie tika evakuēti uz slepenām pazemes būvēm.” Vismaz viens no uzņēmumiem tika pārvests uz Antarktīdu, otrs – uz Amazones upes baseinu, bet trešais – uz Norvēģijas ziemeļiem.
Tomēr Trešajam Reiham pietrūka laika savu vareno ieceru realizēšanai, jo karš ienāca jau Vācijas teritorijā. Nepaspēja Vācijas kara rūpniecība organizēt lidojošo disku sērijveida izlaidi. Iespējams, ka daļa nacistu tehnoloģiju tika paslēpta Jaunajā Švābijā Antarktīdā.
Vācijā esošos disku paraugus un tehnoloģijas iznīcināja.
Visi vācu diski tomēr bijuši tā saucamā „ventilatoru tipa” un spēja lidot tikai gaisā nevis bezgaisa vidē. Pavisam noteikti tie nav bijuši tie diski, kas sagrāva(?!) admirāļa Bērda ekspedīciju 1947.gadā Antarktīdā.
Pēc Otrā Pasaules kara izplatījās stāsti par nacistu lidojošajiem diskiem. Stāstīja pat, ka viens disks ticis noslīcināts Austrijas ezera dibenā. Vispopulārākās teorijas apgalvo, ka vāciešiem bija slepeni rajoni Dienvidamerikā, it īpaši Antarktīda. Daži apgalvoja, ka Arktikā arī atrodoties vācu NLO bāzes.
Stāsti ir viens par otru fantastiskāki, nu jau ļoti grūti atšķirt izdomu no faktiem.

Šķīvīšu fotogrāfiju autentiskums. Visai diskutabls ir fotogrāfijās attēloto objektu īstums - tās var attēlot tikai „šķīvīšu” mulāžas, kuras izmantojuši naudas izsišanai pētījumiem.

Ko ieguva Sabiedrotie? Briti saņēma krietni daudz informācijas par diskiem un citiem SS alternatīvās degvielas avotiem, radikāliem turbīnu dzinējiem un mikroviļņu lauka iekārtām. Viņi vēl pat ieguva Hansa Kolera (Hans Coler) pēckara konstruēto brīvas enerģijas gravitācijas bateriju (Magnetstromapparat), kas bija pārveidots SS diska strāvas pārveidotājs. Tā varētu interpretēt britu BIOS ziņojumus, kas apstiprina vāciešu eksperimentus ar diskiem.
Problēma pēc kara bija tāda, ka, lai arī briti uzvarēja, bet bija pārāk nabadzīgi un nevarēja atļauties attīstīt šī tipa lidaparātus Apvienotajā Karalistē, īpaši, kad PSRS jau spiegoja Rietumos. Viņi ieguva krietni daudz informācijas par diskiem, bet vācieši bija gudri iznīcinot visus diskus, kas bija Prag-Kbley lidlaukā. Šeit tika iznīcināti visi BMW Flùgelrads un Schriever`s Flugkreisel.
Krievi ieguva nelielā skaitā Schauberger`s Repulsin diskveida motorus un sagūstīja Klausu Oto Hbermolu (Klaus Otto Habermohl), kurš strādāja pie Flugkreisel projekta. Neviens, ne otrs no tiem neuzrādīja darbībā disku krieviem, bet Josef Andreas Epp pārgāja no Rietumu sektora uz VDR un deva viņiem savu Omega diska plānus. Krievi konstruēja lower-class dizaina modeli, kurš 1950.gadā lidoja kā Pirna disks - lidojums notika VDR, kur tas tika ražots. Tas tika izmantots kā spiegu lidaparāts, bet krieviem zuda interese pēc tā avārijas. Eps lūdza viņiem dot iespēju attīstīt citu savu diska modeli - lidojošo vairogu, bet viņam atteica... tā viņš atgriezās Rietumos, lai tur stāstītu par savu disku.

Starta komplekss Silēzijā. To sauca par bel, un atradās tas Lejassilēzijā netālu no bijušās Ludvigsdorfas. Dažus gadus atpakaļ pasauli pāršalca ziņa, ka kādā aizā uziets starta komplekss. Spriežot pēc dažām publikācijās, tas izrādījies kārtīgs fufelis.

Avoti.
Rūdolfa Lūzara (Rudolf Luzar) grāmata „Vācijas Otrā pasaules kara slepenais ierocis,” 1959.g. (German Secret Weapons of the Second World War). R.Lūzars ir bijušais vācu armijas majors. No šejienes tad arī pasaule uzzināja, ka vācu inženieri strādājuši pie šādu principiāli jaunu lidaparātu būvniecības.
Ir tikai viens galvenais informācijas avots par Vril biedrību: raķešu inženieris Villijs Lejs, kas 1933.gadā aizbēga uz ASV. 1947.gadā Lejs publicēja rakstu ar nosaukumu Pseudoscience in Naziland.
L.Pauela un Ž.Beržjē grāmata Aufbruch ins dritte Jahrtausend: von der Zukunft der phantastischen Vernunft tika izdota 1967.gadā Šveicē. Tur viņi rakstīja arī par Vril biedrību. Bet autoriem neizdodas paskaidrot, vai tas ir fakts vai zinātniskā fantastika.
Jaunas publikācijas parādījas 1990.gadā; vācu labējā autora Jana Udo Holeja (Jan Udo Holey) raksti; viņš izmantoja pseidonīmu Jans van Helsings (Jan van Helsing).

Saites.
Vācieši.