Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Nemirstība

Sengrieķu filozofs Platons apcerē „Dzīres” liek kādai personai (Diotīmai) sacīt: „Mirstīgajiem dzemdēt nozīmē iegūt nemirstību...Mirstīgā daba cenšas kā vien varēdama būt mūžīga un nemirstīga, bet viņa var to panākt tikai dzemdēdama, tikai atstādama kaut ko jaunu vecā vietā.” (Platons, 1980, 93, 94)

Nemirstības meklējumu vēsture.
Tikai Dievi ir nemirstīgi.
Ezotēriskajās leģendās par Lemūrijas laikiem plaši figurē tāla zeme okeānā, kuras centrā aug firziķu koks. Tā augļus nobaudījušais kļūstot nemirstīgs.
Par nemirstības neesamību skuma persiešu ķēniņš Kserkss Hērodota atstāstā.
„Eposā par Gilgamešu” stāstīts par ziedu, kas piešķir nemirstību. To devās meklēt Urūkas valdnieks Gilgamešs.
Senās Indijas eposā „Mahābharatā” minēta kāda koka sula, kas cilvēka dzīvi pagarina par 10 000 gadiem.
Saskaņā ar dažādiem seno ķeltu nostāstu variantiem, Avalonas salā (seno ķeltu Viņpasaule un paradīzes analogs) tālu rieteņu okeānā atrodoties brīnumāboli, kas sniedz nemirstību. 
Kaut ko par to esot vēstījuši arī sengrieķu vēsturnieki Megasfēns un Strabons.
Žīdu Vecajā derībā runāts par Mūžīgās dzīvības koku, dēļ kura no paradīzes patriekts Ādams un Ieva - šī ir tieša Lemūrijas mīta atskaņa.
Aristotelis un citi autori min slaveno Krētas priesteri un dzejnieku Efimenīdu. Ir zināms, ka 596.g.pmē. viņš uzaicināts uz Atēnām, lai veiktu attīrošu upurēšanu. Leģenda vēsta, ka Efimenīdam izdevies savu dzīvi pagarināt līdz 300 gadiem.
Pitagora skolai piederošais filozofs Tiānas Apolonijs (13.(4.?)g.pmē.–97.(?)g.) veda svētu un garīgu dzīvi, esot ticies ar Balto brālību Himalajos. Viņš cilvēces vēsturē un senajos rakstos tiek uzskatīts par vinu no tādiem, kas ieguvis varu pār savas dzīves ilgumu.
Romietis Elians (2.-3.gs.) rakstīja par kokiem, kuru augļi it kā spējot atdot zaudēto jaunību.
Daudzi Āfrikas, Amerikas un slāvu tautu senie teksti stāsta par „mūžīgās dzīvības ūdeni.” Parasti tā avots bija meklējams aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņām zemēm.
Dievība Mu-Džadži Dienvidāfrikā līdz pat šodienai ir postošo vētru dievība. Tā aizsāka mirstīgu ķēniņieņu līniju, kas esot glabājušas mūžīgās dzīvības noslēpumu Mu-Džadži. Tās kults ietverts H.Raidera Hagarda romānā „Viņa.”
Ķīniešu mitoloģijā pazīstama Pen-Ša zeme. Tajā valdījis Mu Kun – dievu ķēniņš, kas mitis zelta pilī pie Dārgakmeņu ezera. Šeit svētīgajā firziķu kokā nogatavojās augļi, no kuriem ieguva mūžīgās dzīvības eliksīru.
Arī Šeņ-Čžou – nogrimusī zeme, tika uzskatīta par ārkārtīgi senu impēriju, kas bijusi ilgi pirms pašas Ķīnas. Vēl pirms nogrimšanas dieve Sivanmu nemirstības koku aiznesa uz savu pasakaino pili Kunluņa kalnos, kur to aprūpē. Firziķu svētkos (P’an-t’ao Hui) izredzētie bauda šos augļus un sasniedz nemirstību.
Japāņiem ir pasaka par Urašimu Taro, kas iežēlojies par pludmalē otrādi apmetušos bruņurupuci un izglābis to. Pateicībā Taro paņemts līdzi okeāna dzīlēs, kur lieliskā pilī viesojies pie draudzīgiem gariem. Šī pils kādreiz bijusi plaukstošas valsts centrs, bet tad nogrimusi okeāna viļņos. Atgriežoties jauneklim iedevuši nemirstības augli – firziķi.
Ķīniešu imperators Ši Huandi (259.-210.g.pmē.) pat organizēja ekspedīcijas nemirstības avota meklēšanai. Šis imperators izmisīgi vēlējās kļūt nemirstīgs un runāja ar visiem valsts gudrajiem vīriem, taču bez lielas jēgas. Tad viņš esot ieslēdzies savās istabās un ilgstoši urbies vecajās grāmatās. Kādā no tām viņš esot uzgājis vārdus: „Stāsta, ka Austrumu jūras vidū ir trīs neparastas salas. Tās nemaz nav tik tālu no vietām, kur dzīvo cilvēki, bet diemžēl, tikko kāds cenšas piestāt to krastā, saceļas vējš un aizpūš laivu tālu prom. Ja tā ir taisnība, ko stāsta, tad senajos laikos ir bijuši cilvēki, kuriem ir izdevies atrast šīs salas un izkāpt krastā. Tur dzīvo nemirstīgie un ir zāles, kas paglābj no nāves. Viss dzīvais – pat putni un dzīvnieki – ir baltā krāsā.” Tālāk teksts vēstījis, ka uz vienas no šīm salām esot avots, no kura plūstot vīns nefrīta krāsā. To padzeroties, varēja kļūt nemirstīgs.
To uzzinājis, imperators tai pašā dienā lika būvēt vairākus desmitus lielu kuģu ekspedīcijai. Viss norisinājās stingrā slepenībā, un neviens pavalstnieks nezināja kuģu būves mērķi. Taču imperators baidījies atstāt troni tukšā un tādēļ visādi novilcinājis došanos ceļā. Kādu laiku tā viss vilcinājies, līdz pie imperatora griezies kāds Su Še: „mēs ļoti lūdzam pēc attīrīšanās procedūras atļaut mums kopā ar jaunekļiem un meitenēm doties meklēt nemirstības salu.”
Imperators par to visai sapriecājās un pilnvaroja Su Še doties ekspedīcijā. Noteiktā laikā 20 kuģi devās ceļā kopā ar 3 000 jauniešiem un airētājiem.
Tā arī imperators no šīs ekspedīcijas nekādas ziņas vairs nesaņēma. Kāds ķīniešu vēsturnieks vēlāk rakstīja: „Su Še devās ceļojumā, atklāja brīnišķīgas miermīlīgas un auglīgas zemes. Viņš apmetās tur uz dzīvi, kļuva par ķēniņu un atpakaļ neatgriezās.”
Kad kļuva skaidrs, ka ekspedīcija neatgriezīsies, imperators sūtīja pa visu zemi apkārt gudrajos, kas mēģināja atrast kādus galus nemirstībai. Sevišķu labvēlību viņš izrādīja daoistu mūkiem. Daudzi senajā Ķīnā uzskatīja, ka daoistu mūki stingri sargā kādu „nemirstības tablešu” noslēpumu. Tās pagarinot cilvēka mūžu.
Senie teksti, kuros par to stāstīts, saglabājušies līdz mūsdienām. Taču nevienā no tiem nav minēts tablešu sastāvs. Tikai vienā tekstā minēts, ka bez visa cita tablešu sastāvā ietilpst arī „astoņi dārgmetālu komponenti.”
„Nemirstības tablešu” izgatavošana bija ļoti ilga un sarežģīta: „Saulei, Mēnesim un zvaigznēm septiņas reizes ir jānoiet savs loks, deviņas reizes jāatgriežas četriem gadalaikiem. Sastāvs jāskalo, kamēr tas kļūst balts, un jākrata, kamēr tas kļūs sārts, - tad tu iegūsi eliksīru, kas dāvās tev dzīvi divu tūkstošu laikmetu garumā.”
Pēc Ši Huandi pavēles pils tālākajā spārnā apmetās dīvaini, nerunīgi cilvēki, kuru uzdevums bija izgatavot tikai viņiem vien pazīstamas zāles. Nu jau Ķīnā visi zināja, ka imperators vēlas dzīvot mūžīgi. Tomēr, lai kā centās imperators, neviens viņa pasākums nenoveda pie sekmīga rezultāta.
Pēc daudzu gadu ilgām pūlēm daoisma skolas pamatlicējam Čžanam Daolinam (34.- 156.g.) izdevās izgatavot kaut ko līdzīgu nemirstības tabletēm. Hronikās rakstīts, ka 60 gadu vecumā viņš atgriezis sev jaunību un nodzīvojis līdz 122 gadiem.
Ļoti cītīgi nemirstības līdzeklis tika meklēts Indijā.
Arābu vēsturnieks Al Birunī 1000.gadā rakstīja par kādu Eliasu, kas jau sensenos laikos atradis ceļu uz nemirstību un dzīvojot vēl arvien. Biruni Elisasu nosaucis par „mūžīgi dzīvojošo.”
Mūks Rodžers Bēkons (1214.-1292.g.) dzīves ilguma pagarināšanu saistīja ar zinātnes attīstību.
Ir saglabājusies 1291.gada vēstule no Indijas, kurā kāds ceļotājs-misionārs sūdzas, ka viņa daudzus gadus ilgie meklējumi izrādījušies veltīgi.
Bija teorijas, ka nemirstības līdzeklis jāmeklē Ceilonā vai Etiopijā.
Kad Kristobals Kolons atklāja Jauno pasauli, meklējumu svars pārnesās uz turieni.
Itāļu humānists Pedro Martīrs, kas pats bija pazīstams ar Kolonu, pāvestam Leonam X rakstīja: „Uz ziemeļiem no Espaņjolas starp citām salām ir arī sala, kas atrodas 320 jūdžu attālumā. Tā stāsta tie, kas šo salu atraduši. Tajā atrodas neizsīkstošs avots ar tik brīnumainu ūdeni, ka vecs vīrs, to dzerot un ievērojot noteiktu diētu, pēc kāda laika pārvēršas par jaunekli. Lūdzu Jūs, Svētais tēvs, nedomājiet, ka saku to aiz vieglprātības vai uz labu laimi. Šīs baumas patiešām galmā tiek uztvertas kā neapšaubāma patiesība, tā ka ne tikai vienkāršā tauta, bet arī daudzi, kas sava prāta un bagātības dēļ stāv pāri pūlim, tām tic.”

Huana Ponsē de Leona ekspedīcija. Mūžīgās dzīvības avota pastāvēšanai ticēja arī Kastīlijas idalgo Huans Ponsē de Leons. Viņam bija jau pāri piecdesmit, kad no Puertoriko indiāņu vecajiem viņš uzzināja par zemi ziemeļos, kur meklējams jaunības avots. Stāstus bija dzirdējuši daudzi, taču viņš vienīgais nolēma sarīkot ekspedīciju tā meklēšanai. Viņš ieguldīja visus savus līdzekļus trīs brigantīnu iegādei, savāca komandu un 1512.gada 3.martā agri no rīta devās ceļā.
Burājums bija veiksmīgs, un drīz vien jau pie apvāršņa parādījās Bahamu salas – zaļas, klusas un mājīgas. Ik katra no tām varēja būt meklētā. Katru rītu no kuģiem atīrās laivas, kas devās avota meklējumos. Vakaros laivas atgriezās un bocmanis Šķībais Huans savāca ieguvumus – vara blašķes un pudeles no visiem avotiem, kādi vien bija uzieti. Leons naktī pats tās garšoja un gaidīja brīnumaino efektu.
Tomēr sanāca pavisam citādi. Uz kuģiem sacēlās dumpis un pašu kapteini gandrīz vai uzrāva pie rājas. Tomēr kapteinis spēja pārliecināt komandu turpināt meklējumus. Dumpiniekus atstāja uz salām un pašā Pūpolsvētdienā (Paskua florida) Huans Ponsē de leons ar komandu atklāja Floridu. Viņš gan tā arī neatrada dzīvības avotu, taču pats Spānijas karalis Aragonas Ferdinands nozīmēja viņu par Floridas salas gubernatoru.

Jaunības novērojumi un pasaules ilgdzīvotāji. Ir zināms, ka dažās Karību jūras salās, piemēram, Gvadelupē, cilvēki izskatās ievērojami jaunāki par saviem vienaudžiem eiropiešiem. Paši vietējie saka, ka salas ūdens atjaunina cilvēku. Laba veselība ir arī Ceilonas centrālo rajonu iedzīvotājiem. Arī viņi uzskata, ka tas ir pateicoties klimatam un ūdenim. Arī kalniešu ilgmūžību saista ar dzeramo ūdeni – parādoties tā saucamais „sniega ūdens efekts." 
Viens tāds pasaules reģions ir Abhāzija, kur cilvēki vecumā virs 100 gadiem nav nekāds retums.
No Eiropas zemēm, cilvēka vidējais statistiskais mūžs ir visgarākais mazajā Andorā.

Senie „nemirstības eliksīri.” Senās leģendas stāsta, ka tādu lietojuši Dievi. Seno grieķu dievi lietoja ambroziju, indiešu dievi – amrītu, irāņu dievi – haomu. Senās Ēģiptes dievi lietoja nemirstības ūdeni.
Viduslaikos ar šo jautājumu nodarbojās alķīmiķi. Līdz mūsdienām saglabājusies recepte, kuru sastādījis pāvesta Bonifācija VIII personīgais ārsts: jāsasmalcina un jāsamaisa zelta, pērles, safīri, smaragdi, rubīni, topāzi, baltie un sārtie koraļļi, ziloņkauls, sandalkoks, brieža sirds, alojes sakne, muskuss un ambra.
Kādā senā Austrumu manuskriptā recepte ir vienkāršāka: jāņem 10 000 gadu vecs krupis un 1000 gadu vecs sikspārnis, jāizžāvē ēnā, jāsaberž pulverī un jālieto.
Cita recepte: jāizvēlas sarkanmatains cilvēks ar vasaras raibumiem, līdz 30 gadu vecumam jābaro tikai ar augļiem, pēc tam jāievieto akmens traukā ar medu un citām piedevām un trauks hermētiski jānoslēdz. Pēc 120 gadiem viņa ķermenis būs pārvērties par mūmiju un radies ārstniecisks līdzeklis, kas pagarina mūžu.
Ķīnas imperators Sjuaņczuns (713.-756.g.) iedzēra galma ārstu pagatavoto nemirstības dzērienu, un devās pie tēviem krietni pirms paredzētā laika.
Ir saglabājušās ziņas par reāli dzīvojošu bīskapu Alēnu de Lislē (miris 1278.g.), kas hronikās minēts kā universāls dziednieks. Viņam esot bijusi zināma nemirstības eliksīra recepte vai kas tamlīdzīgs. Lieta tā, ka viņam jau lielā vecumā esot izdevies pagarināt dzīvi par 60 gadiem.
Izcilais zinātnieks Bendžamins Franklins (1706.-1790.g.) paziņoja, ka nākotnē cilvēks varēs dzīvot vismaz tūkstoš gadus.
Daudzi ticēja, ka arī grāfs Kaliostro (1743.-1795.g.) arī zinājis nemirstības eliksīra noslēpumu. Vatikānā saglabājusies Kaliostro pierakstu kopija: „...iedzerot to (divas daļas zāļu devas), cilvēks zaudē samaņu un runas spējas uz trim dienām, kuru laikā viņu bieži krata drebuļi, ir konvulsijas, ķermeni klāj sviedri. Atjēdzies no šī stāvokļa, kura laikā viņš nejūt nekādas sāpes, viņš trīsdesmit sestajā dienā iedzer trešo, pēdējo zāļu daļu un iegrimst dziļā un mierīgā miegā. Miega stāvoklī viņam noiet āda, izkrīt zobi uin mati, kas dažu stundu laikā ataug no jauna. Četrdesmitās dienas rītā pacients atstāj telpu kā cits cilvēks, kas izgājis atjaunošanas procesu.”
Portugāles galma vēsturnieka hronikā rakstīts par kādu indieti, kas bijis jau 370 gadu vecs.
18.gs. filozofs un humānists Kondorsē uzskatīja, ka cilvēka dzīves ilgums nemitīgi palielināsies un tuvosies bezgalībai jeb nemirstībai.
Krievu zinātrnieks Konstantīns Ciolkovskis (1857.-1935.g.) rakstīja: „Dzīvei nav noteikts ilguma, un to var pagarināt līdz tūkstoš gadiem. Zinātne noteikti agrāk vai vēlāk to panāks.”

Zinātniskie pētījumi nemirstības laukā.
Nemirstības problēmu pētījis krievs V.Behterevs.
I.Meņšikovs (1845.-1916.g.) uzskatīja, ka novecošanas iemesls ir organisma saindēšanās ar zarnu traktā mītošajiem mikroorganismiem. Lai neitralizētu šo procesu, viņš ieteica katru vakaru pirms gulētiešanas izdzert glāzi rūgušpiena. Viņš arī mēģināja izstrādāt serumu, kas stimulētu šūnu darbību un atjauninātu organismu.
Kaut ko līdzīgu tādam serumam izgatavoja akadēmiķis A.Bogomoļecs. Tā sastāvs patiesi paaugstina novecojoša organisma izturību, un tā iedarbība bija zināmā mērā atjaunojoša.
Tādu pat uzdevumu sev stādīja šveiciešu ārsts P.Nīganss, taču viņš izvēlējās citu ceļu un centās atjaunināt organismu, injicējot sērumu no tikko dzimušu dambriežu audiem.
Arī angļu zinātnieks Dž.Bernāls uzskatīja, ka ar laiku cilvēki spēs pagarināt savu dzīves ilgumu. Angļu rakstnieks-fantasts Artūrs Klārks uzskata, ka cilvēki nemirstību būs sasnieguši jau 2090.gadā.
Atjauninoša darbība piemīt arī dažādām vielām. Maskavas medicīnas institūtā pelēm tika ievadīts bišu māšu pieniņš, un peļu dzīves ilgums palielinājās divas reizes.
Tomēr vislielākās cerības organisma atjaunošanā saistās ar hormoniem. Kad pavecākiem cilvēkiem sāka injicēt vairogdziedzera hormonu, rezultāts patiesi bija pārsteidzošs. Sākās visa organisma atjaunotne, taču efekts tomēr bija īslaicīgs.
Amerikāņu ārsts Roberts A.Vilsons izstrādājis ļoti sarežģītu ārstēšanās kursu, kurā ietverta speciāla diēta, vitamīni un mikroelementi apvienojumā ar sievišķo dzimumhormonu estrogēna un progesterona injekcijām. Tiek apgalvots, ka viņam izdevies apstādināt novecošanu un pat pagriezt procesu pretējā virzienā. Tā viņš padarīja sievietes jaunākas.
Jau vairākus gadus kādā Zviedrijas klīnikā notiek veiksmīgi eksperimenti ar timozīna hormonu. Eksperimenti ar pelēm pārspējuši visas cerības. Hormons peļu novecošanu apstādinājis tik ļoti, ka liekas laiks apstājies. Hormona injekcijas ir veiktas arī cilvēkiem. Kāda žurnāla korespondents ticies ar sievieti klīnikā, kurai pēc izskata devis ne vairāk par 60 gadiem, lai gan īstenībā tā bijusi 89 gadus veca. Eksperimentējošais ārsts uzskata, ka ar regulārām timozīna injekcijām dzīves garumu varētu palielināt līdz 130 gadiem.
Ir arī viedoklis, ka galvenais esot nevis hormoni, bet gan brīvo radikāļu uzkrāšanās organismā. Vajadzētu meklēt metodi, kā tos neitralizēt. Eksperimentos ar pelēm tikuši izmantoti pavisam vienkārši konservanti, kurus pievieno eļļai, lai tā nebojātos. Salīdzinājumā ar kontrolgrupu šīs peles nodzīvoja pusotru reizi ilgāk. Rezultāti gan nav visai pārliecinoši, taču eksperimenti ir tikko sākušies.

Ķermeņa temperatūras pazemināšana. Ir arī cita vaida eksperimenti: cilvēka hipotalāmā ievada Na un Ca šķīdumu, tādējādi kļūst iespējams regulēt temperatūru. Eksperimentos ar pērtiķiem izdevās to ķermeņu temperetūru pazemināt par 6 grādiem. Pērtiķi nesala, nekļuva miegaini, nezaudēja dzīvesprieku un enerģiju – tātad bez blakusparādībām. Ja cilvēka temperatūru izdotos pazemināt par 2 grādiem, tā dzīves ilgums sasniegtu 200 gadu. Ja temperatūra būtu 33 grādi, tad cilvēks varētu dzīvot līdz 700 gadiem!
Tiek prognozēts, ka šāds ķermeņa temperatūras pazeminātājs tiks tirgots tablešu veidā un būs pieejams ikvienam. Parasti no izmēģinājumiem līdz pārdošanai paiet 5-6 gadi. Tā, ka, iespējams, drīz varēsim nomēģināt.
Interesanti ir pētījumi lāča ziemas miega sakarā. Lāča ķermeņa temperatūra miegā pazeminās par 8 grādiem (no 38 uz 30!), bet viņa vielmaiņas intensitāte samazinās par 75 %. Pēc ziemas miega lācis jūtas stiprs un vesels, tā dzīvā svara zaudējums ir nenozīmīgs.
Krionika. Rietumos radīta metode, kas zema temperatūrā glabā mirušu ķermmeni cerībā uz atdzīvināšanu nākotnē. Tās izgudrotājs amerikāņu zinātnieks Roberts Etingers nomira 2011.gadā 92 gadu vecumā un nekavējosi tika sasaldēts.

Pārtikas piedevas. Šā paša iemesla dēļ pasauli bija pārņēmis arī Herbalife u.c. pārtikas piedevu bums. Herbalife preparāti tika gatavoti uz austrumu ārstniecības augu bāzes. Pirmie pētījumi patiesi apstiprināja, ka, lietojot šos preparātus, pazūd gadiem ilgi krājies nogurums, samazinās ķermeņa masa, attīrās āda, noregulējas kuņģa un zarnu trakta darbība. Taču gāja laiks un pirmā sajūta noplaka: saasinājās hroniskās kaites, palēnam zuda uzmundrinošais efekts. Pārejot uz pierasto dzīvesveidu, sākās ļoti strauja pieņemšanās svarā.
Neatkarīgi pētījumi parādīja, ka Herbalife preparāti satur CNS stimulatoru efedrīnu. Tas rada eiforijas sajūtu un dzīvesprieku, noņem nogurumu un stipri samazina apetīti.
Tējas. Tagad ļoti populāra ir kļuvusi Paragvajas tēja matee, ko neražo nekur citur pasaulē. Būtībā tā ir nevis tēja, bet gan augu maisījums ar akvifolijas lapām pamatā. Matē satur daudz kofeīna, tādēļ iedarbojas uzbudinoši un apslāpē izsalkumu. Šo tēju dzēra indiāņu virsaiši pirms došanās kaujā un lielos daudzumos. Viņi uzskatīja, ka dzēriens atvaira ļaunos garus, atvaira ienaidnieka triecienus un dod spēku.
Populāra ir arī tēja lapačo, kas ir izkaltēta un sasmalcināta lapačo koka miza. Šis augs atrodams vienīgi Amazones džungļos. Tai patiesi ir dziedinošas īpašības, taču tās nav izteiktākas par mūsu māllēpēm. Indiāņi ar to ārstēja drudzi, zarnu trakta un locītavu iekaisumus. Ārēji to lietoja labākai brūču sadzīšanai.

Eksperimenti ar rapamicīnu. Šo vielu pirmo reizi atrada Lieldienu salas augsnē, no kurienes arī nosaukums (Rapa Nui – Lieldienu salas oriģinālnosaukums). Iesākumā ar rapamicīnu izdevās pagarināt tārpu un mušu dzīvi, bet 2009.gadā to izdevās izdarīt ar pirmiem zīdītājiem – pelēm. Jo interesantāk, ka tika apstrādātas pusmūža peles, nevis kādi jaunuļi.
Diemžēl rapamicīnam ir kaitīgi blakusefekts – imūnsistēmas novājināšanās.
Zivju eļļa. Tā varētu būt nozīmīga jaunības eliksīra sastāvdaļa. Pētījumos ar sirds slimniekiem noskaidrots, ka omega-3 taukskābes, kas atrodas eļļā, saglabā par šūnu dzīves ilgumu atbildīgo ģenētisko drošinātāju, kā arī aizkavē ar novecošanu saistīto slimību, piemēram, redzes zaudēšanas, progresu. Laboratorijas pelēm, kuru uzturs bija bagāts ar omega-3 taukskābēm, kas iegūtas no zivīm, mūža ilgums palielinājās par trešdaļu.
Lai arī omega-3 piemīt spēcīgas pretiekaisuma īpašības un tās ir brīvas no vairāku paveidu ķermenim nedraudzīgiem taukiem, paši taukskābes darbības principi mediķiem joprojām ir nesaprotami. Tikai zināms, ka tās palēnina aizsargslāņa noārdīšanos hromosomu galos - telomēros, kas ir novecošanas veicinātāji.
Čo-mej-husa. Ilgdzīvošanas augs ar tādu nosaukumu aug tikai apakšējās Rjukju salās (Japānā). Bagātīgi tas aug tai pašā Jonaguni salā, kur atrodas slavenais zemūdens monolīts. Šai salā ļaudis dzīvojot visilgāk visā pasaulē(!?).
Saskaņā ar vietējo nostāstu kāds Nirai-Kanai izkāpis Rjukju salās dikti sen apakaļ, pēc tam, kad tā dzimtene(MU/Lemūrija?) pazuda okeāna viļņos briesmīgā katastrofā. Viņš iemācījis vietējos iezemiešus audzēt šo "ilgdzīvošanas augu," kā arī uzcēlis salās pirmās akmens būves.

Ilgdzīvošanas statistika. Interesanti, ka 99% sieviešu un 98% vīriešu, kas nodzīvojuši vairāk par 100 gadiem, ir bijuši precējušies. 61% no viņiem strādāja lauksaimniecībā, 16% - rūpniecībā, un tikai 4% ilgdzīvotāju bija garīgā darba darītāji.

Gastroenteroloģija. Būtībā, arī mūsdienu zinātnieki uzskata, ka pastāv zināma sakarība starp uzturu un organisma novecošanu. Ja laboratorijas žurkām izstrādā īpašu uzturrežīmu, to organisms patiesi atjaunojas.
Nobela prēmijas laureāts L.Polings apgalvo, ka cilvēka mūža ilgums palielinās par aptuveni 20 gadiem, ja lieto atbilstošu uzturu un vitamīnus.
Jau gadsimta ceturksni šai jomā ar dzīvniekiem eksperimentē Kornvelas universitātes zinātnieks Klīvs Makejs. Viņa peles badojās divas reizes nedēļā, un to dzīves ilgums palielinājās pusotru reizi. Kad peļu barības norma tika samazināta par trešo daļu, to dzīve pagarinājās divas reizes.

Ilgdzīvotāju dzīvesveids. Krievu pētnieki tika apjautājuši 40 000 ilgdzīvotāju. Izrādījās, ka visi tie ēšanā ieturējuši mērenību. Tādus pat rezultātus ieguvuši arī amerikāņu pētnieki, kas pētījuši Andu ilgdzīvotājus. Visiem ilgdzīvotājiem ir arī cita līdzīga iezīme – tā ir labsirdība un pozitīva dzīves uztvere. Tie priecājas par katru dienu, par citu cilvēku veiksmēm tāpat kā savējām.

Ieprogrammēts dzīves ilgums. Ģenētiķi norāda, ka dzīves ilgums cilvēkiem ir ģenētiski ieprogrammēts. Garajās hromosomu virtenēs cilvēku šūnās abos galos atrodas tā saucamie telomēri jeb aizsargposmi. Ikreiz, kad šūna sadalās, telomēri paliek īsāki. Kad tie kļuvuši pārlieku īsi, šūnas darbībā parādās kļūmes, kas praktiski izpaužas kā novecošana.
Ja cilvēks jau dzimis ar īsākiem telomēriem, tad savas dzīves laikā būs uzņēmīgāks pret sirds un citām novecošanas slimībām. Te diez ko nepalīdzēs arī veselīgs dzīves veids., lai gan kaitīgs dzīves veids efektu tikai pastiprina. Manipulēt ar telomēru garumiem arī varētu nebūt tik vienkārši. Tie tiek „izslēgti” uzreiz pēc dzimšanas un it kā ir nedzīvi. Vienīgais zināmais gadījums, kad telomēri ir aktīvi – tas ir vēža šūnās. Tādējādi, aktivizējot telomērus, ir risks izsaukt citu bīstamu slimību.
To apstiprina arī daži novērojumi. Ir ģimenes, kas paaudžu paaudzēs dzīvo ilgi. Te ir vietā atcerēties slaveno pastāstu par raudošajiem sirmgalvjiem.
Un tā, 1645.gadā kardināls d’Armanjaks uz ielas pamanījis raudošu 80 gadus vecu sirmgalvi. Uz kardināla jautājumu tas atbildējis, ka viņu piekāvis tēvs. Pārsteigtais kardināls teicis, ka gribot tēvu redzēt. Viņš ticis iepazīstināts ar ļoti mundru 113 gadu vecu sirmgalvi. Tas paskaidrojis, ka nopēris dēlu par necieņas izrādīšanu vectēvam, jo dēls tam pagājis garām nepaklanījies, Un tā, kardināls šai mājā ieraudzījis vēl arī 143 gadu vecu sirmgalvi.
Ģenētiskās ieprogrammēšanas teorija ir apstiprinājusies arī eksperimentos. Kad no žurkām atlasīja ilgdzīvotājas, izdevās izveidot šķirni ar maksimālu dzīves ilgumu, un šī īpašība bija pārmantojama.
Piemēram, astoņkāja mātītei darbojas nekļūdīgs bioloģiskais pulkstenis. Pēc tam, kad viņa izlaiž ikrus, viņas dienas ir skaitītas. Pamazām tai sāk zust apetīte, mazinās spēki, un pēc 42 dienām tā nobeidzas. Viss notiek pilnīgā nolemtībā, it kā tiešām organismā darbotos kāds pulksteņa mehānisms. Interesanti, ka astoņkāju nāves mehānisms tika atrasts. Tiem aiz acu dobumiem ir dziedzeri, kuru funkcija nevienam nebija zināma. Izoperējot vienu dziedzeri, astoņkāju mātītes mūžs pagarinājās par diviem mēnešiem. Izoperējot abus – par 11 mēnešiem.
Ne jau vienmēr aizkavēt nāvi ir tik vienkārši kā astoņkāju gadījumā. Cilvēkiem katra šūna var dalīties 50 reižu un tad iet bojā. Visi mēģinājumi palielināt dalīšanās skaitu beigušies neveiksmīgi gan in vivo gan in vitro. Gerontologi nonākuši pie secinājuma, ka cilvēka dzīves pulkstenis ir šūnas kodola hromosomās.

Ģenētiķu pētījumi. 2010.gada sākumā nāca ziņas, ka ģenētiķi pirmo reizi uzgājuši gēnu kombināciju, kas atbild par cilvēka organisma novecošanu. Lesteras universitātes pētnieki (kardiologa Nileša Samani vadībā) savā darbā izgaismojuši atšķirības starp pases un bioloģiskajiem vecumiem, ko nosaka katra cilvēka gēni un dzīvesveids. Šie pētījumi rāda, ka vienā gadā dzimušu cilvēku bioloģiskā vecuma atšķirības var svārstīties pat vairāk kā 10 gadu robežās.
Par iemeslu tam esot DNS sekvence, kas cieši saistīta ar bioloģisko vecumu. Kopā ar Londonas Karaļa koledžas profesoru Timu Spektoru tie izanalizēja gandrīz 3 000 cilvēka gēnu. N.Samani nonāca pie secinājuma, ka 38 % cilvēku ir tāds sekvences variants, kas viņus padara par 3-4 gadiem vecākus nekā cilvēkus bez šāda gēna paveida.
Nelielai iedzīvotāju daļai – ap 7 %, bija divi citi DNS sekvences paveidi, kas novecošanu paātrināja vēl straujāk. Šīs variācijas nēsātāji ir vidēji par 6-7 gadiem vecāki par vienaudžiem. Vairākumam iedzīvotāju – 55 %, nav neviens no deformētajiem gēnu paveidiem, tādēļ tie bioloģiski atbilst savam pases vecumam.

Metuzāla gēni. Dažus ilgdzīvotāju gēnus uzgāja Ņujorkas Alberta Einšteina koledžas profesora Nira Barzilaja vadītā grupa, kas pētīja 500 simtgadniekus un viņu pēctečus. Viņi konstatēja arī, ka simtgadnieku skaits aug līdz ar medicīnas attīstību.
Nīderlandiešu zinātnieki (Elīna Slagbūma) no Leidenes universitātes analizējuši simtgadnieku gēnus. Viņiem izdevies atrast visai retu gēnu kombināciju, kas nodrošina ilgmūžību. Tāda variācija ir vienam no 10 000 cilvēku. "Cilvēki, kuri dzīvo līdz sirmam vecumam, pārtrādā taukus un glikozi citādāk, viņu āda noveco lēnāk un viņi ir izturīgāki pret sirds slimībām, diabētu un hipertoniju."
Gēnu grupā ir:
1) ADIPOQ - 1/3 simtgadnieku;
2) CETP - 1/5 simtgadnieku;
3) ApoC3 - 1/5 simtgadnieku.

Nokopētas apziņas nemirstība. Šādas nemirstības ideja ir spēt kaut kādā tehniskā veidā nokopēt cilvēka apziņu un "ielādēt" to jaunā ķermenī. Galvenais uzdevums tātad ir spēt izstrādāt cilvēka identisku digitālu personāžu jeb avatāru, kas dzīvos pēc bioloģiskā ķermeņa nāves.
Ir jau publiski demonstrēts kādas nēģerietes klons Bina48 no kompānijas Terasem Movement, kas demonstrēja visai bremzētu personu. Līdzīgi mērķi esot arī kāda projekta CyBeRev autoriem.
Lai gan pašlaik tas rādās kā fragments no fantastikas romāna, iespējams, ka tam ir nākotne.

Leģendāri ilgdzīvotāji un nemirstīgie:
Grāfs Senžermēns.
Tiānas Apolonijs.
Pen Czu. Leģendārs ķīniešu ilgdzīvotājs, kurš nodzīvojis vairāk par 700 gadiem (parasti min 767). Dzīvojis no imperatora Jao (2356.-2255.g.pmē.) valdīšanas laika līdz pat Iņas dinastijas beigām (XII-XI gs.pmē.).