Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Poēma par Gilgamešu

Tā ir seno mezopotāmiešu episkā poēma, kura tiek uzskatīta par pasaulē pirmo lielo literāro darbu. Taču izvērstāk Gilgameša varoņgaitas aprakstītas akādiešu eposā, kas saglabājies trijās versijās. Senākā versija ir datējama ar III gadu tūkstoša trešo trešdaļu pirms mūsu ēras. Pati pilnīgākā eposa versija, kas piedēvēta Urūkas priesterim Sinlikeuninnam, uzrakstīta VII gs.pmē.

Atrašana. Ap XIX un XX gadsimtu miju Nīnivē pakalnā pie Kujundžikas tika atrastas 12 māla plāksnītes ar šo poēmu. Atradumu izdarīja Leijarda palīgs Ormuzds Rasams. Viņš bija kristīts haldietis, dzimis 1826.gadā Mosulā. 1847.gadā sāka studijas Oksfordas universitātē, 1854.gadā bija angļu valdības pārstāvja tulks Adenā (Jemena). Tikko sasniedza 30 gadus tā kļuva par rezidenta palīgu. 1864.gadā kopā ar kādu sūtniecību viņš devās uz Abesīniju pie pārlieku ašapzinīgā valdnieka Teodora, kas viņu ieslodzīja cietumā. Tajā viņš nosēdēja 2 gadus līdz to atbrīvoja Napīra ekspedīcija. Nedaudz vēlāk viņš atsāka dalību Nīnives izrakumos, kur cita starpā uzgāja arī pirmo „Eposa par Gilgamešu” variantu. 4 gadi pēc šī atraduma vinš aizgāja uz Citiem Medību Laukiem.

Uz 12 māla plāksnītēm akadiešu valodā bija rakstīts varoņeposs, un tas piederēja Asīrijas ķēniņam Ašurbanapalam. Pēc tam tika atrasts vēl otrs eksemplārs, kas piederēja Hamurapam. Pazīstamākais no variantiem ir akādiešu.
1872.gadā britu filologs amatieris un banknošu zīmējumu gravieris Džordžs Smits veselām dienām sēdēja pie plāksnēm, kuras uz Britu muzeju bija nosūtījis Rasams. Smits iztulkoja un savāca poēmu „Viņš, kurš redzēja visu,” kas vēlāk ieguva nosaukumu „Poēma par Gilgamešu.”
Smita tulkojums Anglijā, kur Bībele bija visa sākums un gals, izraisīja lielu satraukumu. Londonas Daily Telegraph paziņoja, ka gatava piešķirt 1000 gineju katram, kas būtu gatavs doties uz Kujundžiku un uzmeklēt trūkstošās eposa daļas. Britu muzeja asistents Džordžs Smits pieņēma izicinājumu. Notika patiesi neticamais – viņš tiešām šīs daļas arī atrada! Smits pārveda mājās 384 plākšņu fragmentus, tai skaitā arī trūkstošo daļu no Utnapištima vēstījuma.

Autors. Par tādu uzskata pašu Gilgamešu - Urūkas pilsētvalsts pirmās dinastijas piekto ķēniņu (uzskata, ka dzīvojis XXVII gs.pmē.). Tēvs - Urūkas valdnieks Lugalbanda, bet māte bijusi dieviete Ninsuna (lopkopības dieve).
Jau XXVI gs. pmē. Gilgamešs tika ieskaitīts dievu kārtā.
Eposs par Gilgamešu mutvārdos radies XXIII- XXI gs.pmē. Rakstiski tas fiksēts XIX-XVIII gs. pmē. VII-VI gs.pmē. Urūkas burejs Sinlikeurnni (Sinlekviuninnī) ap 1300.g.pmē. poēmā "Par visu redzējošo" izklāstīja vispazīstamāko eposa par Gilgameša versiju. 

Eposa atpazīstamība Amērikā. Tur bijis pazīstams sižets par ķēniņa cīņu ar diviem lauvām. Plāksnītes ar tādu sižetu, raksturīgu hetiem, uzietas Čavinā de Vantarā no akmens. Otra tāda vieta ir Tiavanaka Bolīvijā – kur uzieta bronzas plāksne ar tā paša sižeta attēlu. Tā ir stipri līdzīga kasītu izstrādājumiem no Luristānas.

Kultūrvēsturiskā nozīme. Gilgameša piedzīvojumus pārrakstīja un pārstāstīja Tuvajos Austrumos līdz pat hellēņu laikmetam. Daži tā motīvi tika iekļauti Homēra darbos VIII gs.pmē. Žīdu tekstu apkopotāji Noāsa/Utnapištima stāstu par grēku plūdiem iekļāva savā mitoloģijā 1.Mozus grāmatā. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos tie tika pārstāstīti žīdu un grieķu variantos. Tāpat tie atstājuši pēdas arī islāma folklorā - tie parādās "1000 un 1 nakts pasakās" par Aladinu un Sindbadu, kuros Paradīzes koka un nemirstības meklējumi aizgūti no "Poēmas par Gilgamešu."
Vēl VIII gs.šo leģendu stāstīja Kaskarā, kuras nestoriešu bīskaps pieminēja Gilgamešu kopā ar citiem ķēniņiem, kas valdīja "pēc Lielajiem plūdiem."

Saturs.

1.plāksnīte. Tajā stāstīts kā slavenais varonis Gilgamešs cēlis mūri ap Urūku. Tur rakstīts, ka „debesu dievs„ dzīvojis pārticīgi, tam piederējuši labības spīķeri, uz pilsētas mūriem stāvējuši sargi. Teikts, ka Gilgamešs bija par divām trešdaļām dievs, bet par vienu – cilvēks. Svētceļnieki, kas ieradās Urūkā, pārsteigti un ar godbijību uzlūkoja viņa tēlu, jo līdz tam nebija redzējuši līdzīgu nedz skaistumā nedz spēkā. Bet ar laiku Gilgamešs aizdomājās un jautāja dievam Šamašam, kādēļ viņš ir mirstīgs. Dievs ieteica nomierināties un meklēt risinājumu sieviešu apkampienos. Šai plāksnītē aprakstīs sapnis par „Anu veidojumu,” kas nokrīt no debesīm.

Cēlās Gilgamešs un sapni tulko,
Vēsta viņš savai mātei:
<...> Māte mana, sapni es redzēju naktī:
Man redzējās tanī debesu zvaigznes,
Krita uz mani it kā akmens no debesīm.
Pacēlu to – bija tas stiprāks par mani,
Sapurināju to – nopurināt es nevaru,
Urūkas novads pie tā pacēlās,
Viss novads pret to savācās,
Tauta pie tā pūlī spiedās,
Visi vīri to aplenca,
Visi mani biedri tam skūpstīja kājas.
Iemīlēju to, kā sievai pieķēros.
Un pie kājām tavām to atnesu es,
Taču tu to salīdzināji ar mani...
( jaunākā asīriešu versija )

Cēlās Gilgamešs un sapni tulko, vēstot savai mātei:
<...> Māte mana, tagad naktī
Biju laimīgs, esot
Slavenu Urūkas vīru pulkā.
Krita uz manim debesu spēks. [„debesu dpēks”ir visstrīdīgāk tulkotais apzīmējums]
Pūlējos pacelt to es,
Taču pārāk smaga bija tā.
Pūlējos atgrūst to es,
Taču nespēju.
Urūkas novads tai apkārt savācās,
Slavenie vīri kājas skūpstīja tai.
Atspiedos ar pieri es pret to,
Un viņi palīdzēja man.
Pacēlu es to un atnesu tev...
(šī ir vecākā vecbabiloņu versija un atrodas 2.plāksnītes sākumā)

Skaties uz Urūkas vaļņiem, kas spīd kā bronza,
aplūko šīs sienas, kurām nav līdzīgu!
Uzkāp uz vaļņiem un apej Urūkai apkārt,
apbrīno tās pamatus,
sajūsminies par katru rūpīgi iemūrēto ķieģeli!
Vai paši Septiņi gudrie nav cēluši šīs sienas?
(nezinām, vai šis fragments ir tieši no 1.plāksnītes, bet no poēmas tas ir) 

2.plāksnīte. Stāsta par citu tēlu – Enkidu. To dzemdējusi debesu dieviete Arura. Enkidu tēls aprakstīts tā: viss viņa ķermenis klāts ar apmatojumu, viņu neinteresējusi ne zeme, ne cilvēki. Tērpies ādās, ēdis savvaļas zālītes, dzēris kopā ar lopiem pie dzirdinātavas, paisuma laikā plosījies pa trakojošiem viļņiem. Gilgamešs, Urūkas valdnieks, padzirdējis par viņu, iedomājies to atsvešināt no lopiem ar skaistas sievietes palīdzību. Enkidu uzķēries uz ēsmas – skaistas pusdieves, un pavadījis kopā ar to sešas dienas un sešas naktis. Enkidu cīnījās ar Gilgamešu, uzvarēja to un kļuva par ķēniņa draugu un aizstāvi. Šai plāksnītē realizējas arī Pirmās plāksnītes sapnis – Gilgamešs cenšas izvilkt no nokritušā debesu objekta tā vidusdaļu, un, kad tas izdodas, aiznes to mātei.

3.plāksnīte. Vēstī par putekļu mākoni, kas nācis no tālienes. Debesis dārdēja un zeme drebēja un beidzot ieradās Saules dievs. Tas satvēris Enkidu ar varenajiem spārniem un nagiem. Enkidu ķermeni pārņēma svina smagums.

4.plāksnīte. Sākas ar Gilgameša ceļojuma aprakstu uz Ciedru kalniem. Viņi gāja 17 dienas, kamēr nokļuva Libānā. Ķēniņš nesa upuri dievam Šamašam un lūdza tam labvēlīgu un viedu sapni. Naktī viņš novēroja raķeti, kas pacēlās ar milzīgu troksni. Draugi mēģināja nokļūt tālāk, bet tiem bija jātiek cauri apsardzei. Enkidu zināja, kur ir vārti, bet tiklīdz tos mēģināja atvērt, nepazīstams spēks viņu pameta atpakaļ un 12 dienas viņš gulēja paralizēts. Kamēr Enkidu gulēja, ķēniņš uzgāja nomaskētu tuneli. Abi viņi to attīrīja un iekļuva slēgtajā mežā. Mežā tomēr viņus uzgāja milzu sargs Humbaba un draudēja nogalināt. Visbriesmīgākie bija nāvējošie stari, kas nāca no mehāniskā briesmoņa galvas. Taču kritiskajā brīdī draugus glāba dieva Šamaša balss no debesīm,kas norādīja uz briesmoņa vājo vietu. Dievs briesmonim uzlaida kādus „niknus viesuļus” un briesmonis tika notriekts gar zemi. Humbaba lūdzās, lai to pažēlo, bet Enkidu viņu nogalināja. Pēc cīņas Gilgamešs nomazgājās un saposās. To redzēja dieve Ištara, kurai viņš iepatikās un tā piedāvāja ķēniņam kļūt par viņas mīļāko. Ištara piedāvāja viņam bagātību un varu, bet Gilgamešs atteicās. Tad dieve viņam piedāvāja nemirstību. Bet ķēniņš uzskaitīja visus viņas pamestos mīļākos un atkal atteicās. Tad Ištara sadusmojās, pacēlās debesīs un sūdzējās par ķēniņu Anu. Ar Anu atļauju dieve uzrīdīja draugiem Debesu Vērsi. Draugi bēga, glābjot savas dzīvības un Šamašs tiem līdzēja 3 dienās veikt attālumu, ko parasti veica pusotrā mēnesī. Ķēniņš patvērās savas pilsētas mūros, bet Enkidu pie tiem sagaidīja Vērsi. Niknā cīņā Vērsis tika nogalināts. Urūkā svinēja uzvaru, bet Dievi tikām savācās uz sapulci un nosprieda, ka vismaz Enkidu ir jāmirst. Enkidu sapnī redzēja kā Dievi viņu nolemj. Beigu beigās tomēr nāvessodu viņam nomaina ar mūža katorgu Raktuvju zemē – Sinaja pussalā. Gilgamešs šajā apstāklī saskata izdevību pietuvoties dievu zemei un Šamašam uzprasās pavadīt savu draugu uz katorgu. Lai uz trurieni dotos, ķēniņš uzbūvē laivu un ar 50 jūrniekiem dodas ceļā. Kad laiva šķērsoja Persijas līci un tuvojās Arābijai, krastā viņus sagaidīja Dievu sūtnis, kurš laivu nogremdēja. Izglābās tikai Gilgamešs un Enkidu.

5.plāksnīte. Stāsta kā Gilgamešs ar Enkidu pošas ceļā, lai kopīgi apmeklētu dievu mājokli. Jau iztālēm laistījies tornis, kurā dzīvoja dieve Inanna. Ceļinieki raidīja bultas un šāviņus, bet tie atlekuši atpakaļ. Kad sasniedza nožogojumu, atskanēja balss: „Griezieties atpakaļ! Neviens mirstīgais nenokļūs svētajā kalnā, kur dzīvo dievi; tam, kurš redzējis dievus vaigā, uz vietas jāmirst.”

6.plāksnīte. Te tiek runāts par anunakiem.

Piecdesmit varenu dievu apsēdās savās vietās.
Septiņi likteņa dievi un vareni 300 [debesīs],
Enlils pacēla lo[ku, savu ier]oci, un lika to viņu priekšā.
Dievi, tā tēvi, ieraudzīja tīklu, ko tas bija pinis.
Un uzlūkoja tie loku, meistarīgi liektu,
Sajūsminājās tēvi par viņa darbu.
Pacēla [ loku], ierunājās Anu dievu sapulcē,
Un skūpstīja tas loku, [ sakot: ] <...> Tā ir meita mana!...
Un uzskaitīja viņš loka vārdus tādā kārtībā:
<...> Garš koks – pirmais tā vārds, <...> - otrais;
Trešais tā vārds – Loka Zvaigzne, debesīs tā staro...
Dievu, vina brāļu vidū, ievietoja to Anu...
Un Lokam likteni noteicis,
Un troni tam augstu novietojis,
Apsēdās Anu dievu Sapulcē.

7.plāksnīte. Sniedz mums Enkidu stāstītu tēlojumu par kosmisko lidojumu, jo četras stundas viņš lidoja ērgļa nagos: „Viņš man teica: „Skaties lejup uz zemi! Kāda tā izskatās? Paraugies uz jūru! Kāda tev tā šķiet?„ Un zeme bija kā kalns, un jūra kā mazs ezeriņš. Un no jauna viņš lidoja augstāk, četras stundas aizvien augstāk un sacīja: „Skaties lejup uz zemi! Kāda tā izskatās? Paraugies uz jūru! Kāda tev tā šķiet?” Un zeme bija kā milzu putra, un jūra kā ūdens sile.”

8.plāksnīte. Pēc laivas nogrimšanas viņi abi izglābjas krastā, bet Enkidu mirst no kādas noslēpumainas slimības.Gilgamešs jautā, vai viņu nav skārusi kāda debesu zvēra indīgā dvaša.

9.plāksnīte. Gilgamešs sešas dienas un septiņas naktis apraud drauga Enkidu nāvi un nolemj doties tālā ceļā pie dieviem. Viņam nedod mieru doma, ka varētu mirt no tās pašas slimības kā Enkidu. Ķēniņš ļoti ilgi iet pa tuksnesi, līdz nonāk Sina valdījumos. Tur viņš izcīna arī slaveno cīņu ar lauvām, no kuriem divus pēdējos nožņaudz kailām rokām. Ietinies vienā no lauvas ādām, nonāk pie pilsētas, kurā dzīvo dieve Siduri. Tā viņam pastāsta, ka pie Utnapišti var nokļūt ar viņa laivinieka Uršanabi palīdzību. Gilgamešs nonāca pie diviem kalniem, kas turējuši debesis. Starp šiem kalniem bijuši Saules vārti. Te viņš sastapis milžus, kuri pēc garākas sarunas palaiduši to tālāk, jo viņš pats par 2/3 bija dievs. Beidzot Gilgamešs atrada dievu dārzu, aiz kura pletās bezgalīga jūra. Divreiz dievi brīdināja: „Gilgameš, uz kurieni tu dodies? Nemirstību, ko tu meklē, neatradīsi. Kad dievi radīja cilvēku, viņi cilvēkam nāvi noteica, nemirstību atstāja sev pašiem”. Gilgamešs neļāvās ietekmēties, par katru cenu gribēja uzmeklēt Utnapišti, cilvēku ciltstēvu.

10.plāksnīte. Utnapišti dzīvoja viņpus plašās jūras, tur negāja neviens kuģis. Devās tur tikai Saules dievs. Neraugoties uz grūtībām, Gilgamešs tomēr šķērsoja jūru ar laivinieka Uršanabi palīdzību. Laivinieks tālāk viņam norādīja ceļu uz Lielo Jūru, bet par ceļarādītājiem kalpoja divas kolonnas. Nokļuva Itlas pilsētā un lūdza tās dievam Ullu-Jah „šemu,” bet saņēma atteikumu. Tad viņš lūdza atļauju tikties ar Utnapišti, ko saņēma. Pēc 6 dienu ceļa viņš sasniedza Mašu kalnu. Sargi, pazinuši viņā dievu cilmi, ielaida to pazemes ejā, pa kuru tas gāja ļoti ilgi līdz nonāca dievu dārzā. Tur visi augi bija pagatavoti no dārgakmeņiem. Šeit teksts diemžēl stipri bojāts.

11.plāksnīte. Stāsta par viņa tikšanos ar Utnapištimu. Stāstu par Lielajiem plūdiem Gilgamešam pastāsta viņa sencis Utnapištims, kas paglābies vispārējos plūdos un pēc tiem ieguvis nemirstību. Utnapišti stāsta par savu pagātni pirmajā personā. Tas ir precīzs Lielo plūdu tēlojums: dievi viņu brīdinājuši par draudošajiem plūdiem un likuši būvēt barku, lai glābtu sievietes un bērnus, savus radiniekus un ikvienas nozares amatniekus. Negaiss, tumsa, plūdi, atstāto cilvēku izmisums. Stāstīja par kraukli un balodi, kas tika izlaisti, līdzbeidzot ūdens nokrītas un šķirsts piestāj kalna galā. Gilgamešs redzēja, ka ciltstēvs pēc auguma nebija lielāks un plecīgāks par viņu pašu. Likās esam līdzīgi kā tēvs un dēls.

"Dzirdami tapa caur niedru būdas sienu
Ziusudram šādi vārdi:
"Niedru būda, niedru būda!
Būdas sienas, ak, būdas sienas!
Ieklausies manī, ak, niedru būda!
Domājiet, ak būdas sienas!
O, tu, cilvēks no Šurupakas,
O, Ubar-Tutu dēls, nolīdzini līdz ar zemi būdu savu,
Uzbūvē laivu!
Atstāj mantu savu, dzīvību glāb.
Pamet uzkrāto, dvēseli glāb!
Un paņem laivā savā visu dzīvo būtņu sēklas!"

„Iekrāvu visu mantību savu visu, kas dzīvē bij gūts,
Ievedu šķirstā es dzimtu un radiniekus savus,
Pievācu radību dzīvo un amatu ļaudis.
Kolīdz gaismiņa svīda,
No debesīm tālām peld mākoņu tūces,
Tumsa dzēš gaismu, vis izgaist un pazūd.
Acs krēslībā drūmā vairs nesaredz brāli,
Nedienā gaužā pat dievs nepazīst dievu,
Augšup tie lido pie debesu Anu,
Līdzīgi smilkstoša sunim pie palodas glaužas...
Sešas dienas un tikpat daudz nakšu
Plosījās vēji un trakoja bangas,
Negaisos zemi ar ūdeni jaucot.
Tikai septītā dienā vētra ar paliem beidz karot.
Aprima jūra, pieklusa negaiss, noplaka pali.
Paveros jūrā – klusums visapkārt,
Cilvēki grimuši zampā un dubļos,
Jumtu augsumā cēlušās staignāja dūņas.
Paveros pamalē tālā, kur jūra un debess:
Divpadsmit mēros no šķirsta nirst sala.
Nisira kalnā apstājas šķirsts,
Virsotne satver to, nelaiž vairs tālāk...
Sākoties septītai dienai, plaižu balodi gaisā,
Izzūd tas tālē, bet drīz vien pārrodas šķirstā.
Iznesu čurksti un palaižu gaisā,
Pazūd tā acīm, bet pārrodas drīzi,
Atgriežas šķirstā, jo vieta sausa nav rasta.
Iznesu kraukli un palaižu gaisā,
Sausumu atradis, mitekli radis, šķirstā tas nenāk,
Tīkamāk meklēt tam ēsmu, ķērcot un peroties pelķē”.

--------------------Cits XI plāksnītes (visas) satura tulkojums no J.jaroslavskis, "Bībele ticīgajiem un neticīgajiem," Latvijas Valsts izdevniecība, 1960.g. Variants no Ašurbanipāla bibliotēkas. Liekas, ka šis tulkojums nācis no oriģināla uz krievu valodu, bet no krievu - uz latviešu.

Gilgamešs teic mūkam-vientulim Utnapištimam:
"Ak Utnapištim, es vēroju tevi, 
Tavs apveids nav briesmīgs, tu esi man līdzīgs,
Tu līdzīgs man, ne atšķirīgs esi.
Sirds tava noder, lai kautiņā smietos,
Kā visi, kad guli, uz muguras gulsties!
Kāpēc gan tu paaugstināts, guvis dzīvību starp nemirstīgiem?"
Utnapištims Gilgamešam tā saka:
Es atklāšu tev, Gilgameš, šo slepeno vārdu,
Teikšu, kas noslēpums, zināms tik dieviem:
Šuripaka, pilsēta, kuru tu zini,
Eifratas tuvumā stāv tā krastā,
Senlaiku pilsēta, miteklis dieviem,
Un sacelt plūdus tiem likusi sirds, šiem diženiem dieviem.
Bija starp tiem viņu tēvs, Anu,
Bels-karotājs, viņu padomnieks,
Ennugi, viņu priekšnieks
Un Ninibs, viņu sūtnis.
Ea visgudrais sēdēja blakus;
Viņu vārdus atkārtoja viņš niedru žogam:
"Žogs, ak žogs! Sēta, ak sēta!
Klausies, žogs! Saproti, sēta!
Cilvēks Šuripaka, Ubartuta dēls,
Nojauc savu māju, uzcel kuģi,
Atstāj bagātības, domā par dzīvību,
Ienīsti bagātības dzīvības dēļ,
Iekrauj visas dzīvības sēklas kuģa iekšienē.
Lai būtu tie izmērīti, tā apmēri, 
Apmēri kuģim, ko tu uzcelsi,
Lai platums un garums atbilst viens otram!
Tikai tad tu varēsi nolaist to jūrā!"
Es sapratu un bildu Ea, savam kungam:
"Ak, manu valdniek, visu, ko teici tu,
Izpratu sirdī un pildīšu visu,
Bet ko sacīšu pūlim un vecajiem?"
Ea atvēra muti un atbildi deva: 
"Tā tu stāstīsi pūlim un vecajiem:
-- Bels mani ienīdis, jūsu pilsētā es nedzīvošu,
Nesperšu kāju uz Bela zemes,
Pie okeāna es nokāpšu, dzīvoju ar Ea, savējo kungu,
Bet pār jums viņš pārpilnām ūdeni sūtīs,
Putniem būs guvums un zivīm guvums,
Uzsūtīs jums viņš netīru lietu."
Tikko svīda rīts, es uzsāku darbu,
Piektajā dienā es pabeidzu rasēt:
Simts divdesmit olekšu jābūt ir sienām,
Un jumta apjoms ar simts divdesmit,
Es apveidus uzmetu, uzzīmēju tos vēlāk;
Es seškārt klāju ar apšuvi kuģi,
Es septiņās daļās tam dalīju jumtu,
Tā iekšieni dalīju deviņās,
Viducī tam es saliku spraišļus,
Es taisīju stūri un visu, kā vajag,
Sešus mērus darvas uz dibena lēju, 
Uz dibena lēju trīs deguta mērus;
Nesēji atnesa man trīs mērus eļļas:
Vienu mēru es atstāju upurim svētam,
Laivinieks paslēpa pārējos divus.
Ļaudīm es nokāvu vēršus,
Katru dienu pa āzim es kāvu,
Ar ogu sulu, vīnu un eļļu
Es viņu dzirdīju kā ar vienkāršu ūdeni;
Es rīkoju svētkus kā jaungada dienā,
Es atvēru klētis, es ņēmu visdārgākās mirres,
Pirms rietēja saule, bij nobeigts mans kuģis.
Atnesa celtnieki mastu šim kuģim, 
Visu, kas bij man, es iekrāvu tajā,
Cik vien bij sudraba, iekrāvu tajā, 
Cik vien bij zelta, iekrāvu tajā,
Visu, kas bij man, es iekrāvu, dzīvības sēklu it visu
Novietoju tam iekšienē; radus un ģimeni,
Lopus no lauka un zvērus no lauka, es iekrāvu visus.
Šamašs man noteica stundu:
-- Vakarā tumsības valdnieks netīrus ūdeņus sūtīs,
Kuģim iekšienē dodies un durvis tam aizcērt: --
Noliktā stunda bij tuvu!
Vakarā tumsības valdnieks netīros ūdeņus lēja;
Dienas izskatā raudzījos es,
Un tad izbijos es no šī laika,
Iekāpu kuģī un aizcirtu durvis;
Vadīt kuģi es laiviniekam Puzurbelam
Uzticēju ar celtni un visu tur iekrauto.
Tikko gaismiņa svīda,
No debesu dziļumiem pacēlās padebess melns,
Adads tajā rēca,
Nabu un Valdnieks nāca uz priekšu;
Vēstneši, gāja viņi pār kalnu un lauku;
Nergals apgāza mastu.
Nāk viņš, Ninibs, kauju viņš sācis aiz sevis;
Lāpas ir atnesuši Anunnaki,
Ar viņu ugunīm apgaismo zemi.
Adada rīboņa debesis piepildījusi,
Viss, kas bij mirdzošs, pārvēršas krēslā.
Brālis vairs nesaredz brāļa,
Cilvēki debesīs nevar pazīt viens otra,
Dievi baidās no plūdiem,
Tie aizbēg, tie paceļas Anu debesīs.
Tur sēstas kā suņi, gulstas uz sienām.
Kliedz Ištara kā dienas strādniece skaļi,
Balsī dīvainā dievu valdniece uzsauc:
"Lai tā diena sadruptu pīšļos,
Diena, kad dievu priekšā es sacīju ļaunu,
Tāpēc ka dievu priekšā es sacīju ļaunu,
Lai cilvēkus pazudinātu, un piesaucu plūdus.
Vai gan tādēļ es izauklējusi manējo tautu,
Lai kā zivju nārstojums jūru tie pildītu?"
Aiz Anunnaka vainas dievi raud līdz ar viņu,
Dievi ir nomākti, sēd viņi asarās,
Lūpas tiem saspiestas, dreb viņu miesas.
Sešas dienas, sešas naktis klejo vējš un ūdeņi, viesuļvētra skauj zemi.
Sākoties septītai dienai, viesuļvētra sāk rimties,
Tā, kas kā karaspēks kāvusies kaujā;
Norima jūra, vējš nostājās, izbeidzās plūdi.
Noraudzījos es jūrā: nav dzirdama balss,
Cilvēce visa par dubļiem ir tapusi,
Augstāk par jumtiem ir nogulies purvs!
Atvēru logu es, diena man apspīda vaigu,
Es plosījos, es sēdēju un raudāju,
Pār vaigiem man straumēm asaras plūda.
Es raudzījos pasaulē, plašajā jūrā,
Divpadsmit dienas, ko braukt, kur vīdēja sala,
Nizira kalnam tuvojas kuģis.
Nizira kalns no sevis neatlaiž kuģa,
Dienu un otro, un trešo tas neatlaiž kuģa,
Ceturto, piekto un sesto dienu tā neatlaiž vaļā.
Sārtojās septītā diena,
Ņēmu es baložu mātīti, palaidu laukā,
Aizlaidās baložu māte un atgriezās,
Kā neatradusi vietas, tā atgriezās.
Bezdelīgu es ņēmu, palaidu laukā,
Aizlaidās bezdelīga un atgriezās,
Kā neatradusi vietas, tā atgriezās.
Es ņēmu tad kraukli un palaidu laukā,
Aizšāvās krauklis, viņš redzēja ūdeni krītam;
Viņš ēd, viņš spurdz, viņš kārc, viņš atgriezties negrib.
Es pametu to četriem vējiem, es vīnu ziedoju dieviem,
Es upuri noliku kalna galotnē.
Četrpadsmit ziedokļa urnas es noliku,
Mirti, ciedru un niedri es klāju zem tām.
Dievi saoda smaržu,
Dievi saoda tīkamo smaržu,
Dievi kā mušas laidās pār upurētāju.
Tiklīdz atsteidzās dievu valdniece,
Rotas lietas tā pacēla, Anu ko darījis viņai:
"Ak dievi, kas stāvat šeit, kā neaizmirst man kaklarotas no lazurīta.
Tāpat šo dienu man neaizmirst, pieminēt mūžam!
Lai dievi pie upura pienāk!
Bet Bels lai pie upura nenāk!
Tāpēc, ka nav viņš pārlicis, sacēlis plūdus,
Cilvēkiem maniem viņš bojā iet licis."
Tiklīdz dievs Bels atjoņoja,
Kuģi redzēja Bels, un kļuva viņš nikns,
Niknums pārņēma viņu pret Igigi:
"Vai tad mirstīgais paglābies kāds?
Cilvēkiem nebūs dzīvot postažā šajā!" 
Ninibs atdara muti,
Saka viņš varonim Belam:
"Tu -- gudrais starp dieviem, karotājs,
Kā tu nepārdomājis sacēli plūdus?
Grēku tu grēciniekam uzliec!
Vainu tu vainīgam uzliec!
Bet atkāpies, pirms viņš tiks iznīcināts!
Kādēļ tu sacēli plūdus?
Lai būtu atnācis lauva un cilvēkus rijis!
Kādēļ tu sacēli plūdus?
Lai būtu leopards nācis un cilvēkus rijis!
Kādēļ tu sacēli plūdus?
Lai būtu pienācis bads un postījis zemi!
Kādēļ tu sacēli plūdus?
Lai būtu ieradies mēris un postījis zemi!
Neesmu atklājis ļaudīm, kas noslēpums, zināms tik dieviem,
Gudrais, es sūtīju sapni, un noslēpums atklājās sapnī."
Dievi tad padomu prasīja Belam;
Uzkāpa Bels uz kuģa,
Ņēma mani un upju grīvā tie nolika dzīvot.
Arī sievu manu viņš pacēla, lika mūs blakus;
Mūsu sejām viņš pieskārās, stājās starp mums, svētīja mūs:
"Agrāk Utnapištims bija mirstīgs,
Tagad ir viņš, ir sieva mums, nemirstīgajiem, līdzīga:
Lai dzīvo viņš, Utnapištims, upju grīvā tur tālu!"
Ņēma mani aiz rokas, pacēla augstu; [viss]

12. plāksnīte. Uitnapišti atklāj, ka nemirstību var piešķirt tikai dievu sapulce, un Gilgamešs to nevar nekādi ietekmēt. Pirms pašas promiešanas ciltstēvs atklāj noslēpumu kā iegūt mūžīgās jaunības ziediņu jūras dibenā. Gilgamešs to dabūja. Taču vienā no atpūtas vietām ziediņu aiznesa čūska. Ķēniņē to smagi pārdzīvoja. Atgriezies Urūkā, lika rakstvežiem visus šos piedzīvojumus skrupulozi pierakstīt. 

Gilgameš, to, ko tu meklē,
Tu nekad neatradīsi.
Jo dievs, radījis cilvēku, lēma viņam nāvi
Nevis mūžīgo dzīvi.
Tāpēc piepildi ikvienu savas dzīves dienu ar prieku,
Mīli bērnus, kas turas tev pie rokas,
Ļauj sievai gūt baudu tavās skavās,
Jo tas ir cilvēka uzdevums.
(nezinām, vai šīs rindas ir no 12.plāksnītes).

Eposā ir arī tādas vietas.
Stāstīts arī par to kā Dievi šausmās bēga no Zemes, pēc tam no augšas uz to raudzījās. Aprakstītas raktuves Sinajā, kur darbā dievi nosūtīja Gilgameša draugu Enkidu. Gilgamešs devās uz TIL.MUN („raķešu zeme”). 

Raksti.
Jaunatrasts "Poēmas par Gilgamešu" pants apraksta dievu mežu kā trokšņainu vietu.
Iznācis "Poēmas par Gilgamešu" tulkojums latviešu valodā.

Saites.
Šumeru literatūra.
Gilgamešs.