Aliens

Iznācis "Poēmas par Gilgamešu" tulkojums latviešu valodā!

Nu tas beidzot ir noticis!

Latviešu valodā ķīļraksta zinātāja Ilmāra Zvirgzda tulkojumā un apgāda "Jumava" izdevumā iznācis senākais mums šobrīd zināmais literatūras piemineklis - "Eposs par Gilgamešu."

“Eposs par Gilgamešu” un tā varoņi spējuši pārvarēt laiku. Tas ir lielisks vēstures avots, kas palīdz izprast senās Divupes jeb Mezopotāmijas sabiedrisko iekārtu, varas struktūras, cilvēku savstarpējās attiecības, paražas un reliģisko uzvedību. Gilgameša un Enkidu draudzība, eposā risinātās eksistenciālās problēmas un, protams, arī piedzīvojumu gars ir vispārcilvēciskas vērtības.

Eposa tekstu 1853.gadā Nīnivē pakalnā pie Kujundžikas uzgāja slavenā arheologa Leijarda palīgs Ormuzds Rasams - kristīts haldietis. Uz 12 māla plāksnītēm akadiešu valodā bija rakstīts varoņeposs, un tā bija daļa no Asīrijas ķēniņa Ašūrbanapāla (668.-627.g.p.m.ē.) tūkstošiem plāksnīšu lielās bibliotēkas. Pēc tam tika atrasts vēl otrs eksemplārs, kas piederēja Hamurapam (1792.g.-1750.g.p.m.ē.) un bija rakstīts vecbabiloniešu akādiešu valodā. Atrada arī senākas eposa atsevišķo poēmu versijas šumeru, kā arī hetu valodā. Pazīstamākais no eposa variantiem, kas likts arī I.Zvirgzda tulkojuma pamatā, ir tā sauktā standarta Babilonijas versija, kuru izveidoja Urūkas burejs (burvis-dzejdaris-domātājs-ārsts) Sinlikeurnni (Sinlekviuninnī) ap 1300.g.pmē. literāri rediģējot un apvienojot vienā, par "Tas, kurš redzējis dziļumu" nosauktā tekstā virkni Gilgameša cikla poēmu.

Pirmo poēmas tulkojumu 1872.gadā pabeidza britu filologs amatieris un banknošu zīmējumu gravieris Džordžs Smits, kas skrupulozā darbā, liekot kopā atrastās plāksnītes, savāca poēmu „Viņš, kurš redzēja visu” ("Tas, kurš redzējis dziļumu") ar vēlāko nosaukumu „Poēma par Gilgamešu.” Smita tulkojums Anglijā, kur Bībele bija visa sākums un gals, izraisīja lielu satraukumu. Kā nu ne - poēmā bija aprakstītas dažādas fantastiskas lietas un pats galvenais - te bija savs Lielo plūdu apraksts, kas bija krietni vecāks par Vecās derības variantu.

Poēmas galvenais varonis ir Gilgamešs - Urūkas pilsētvalsts pirmās dinastijas piektais ķēniņš, kas, domājams, dzīvojis XXVII gs.pmē. Viņa tēvs bija Urūkas ķēniņš Lugaļbanda, bet māte - lopkopības dieve Ninsuna. Jau XXVI gs. pmē. Gilgamešs tika ieskaitīts dievu kārtā. Eposs par Gilgamešu mutvārdos radies XXIII- XXI gs.pmē. Rakstiski tas fiksēts XIX-XVIII gs. pmē.

Eposs uzdod mīklas. Aliens.lv nebūtu tas kas viņš ir, ja neakcentētu to brīnumaino un neticamo, kas aprakstīts eposā un kas ar eposu saistīts. Interesanti, ka pazīstamais sižets par ķēniņa/varoņa cīņu ar divām lauvām esot atrasts pat Amerikā, piemēram - Čavinā de Vantarā un Tiavanakā. Diemžēl, meklējot tīmeklī, oriģinālus bareljefu attēlus uziet neizdevās, atradām vien Zaharijas Sitčina publicētos zīmējumus bez konkrētām atsaucēm uz objektu atrašanās vietu, kas, ņemot vērā šī "pētnieka" darbošanos veidu un metodes (Sk.: Nibiru "atklājējs" Zakarijs Sitčins, aliens.lv, 17.05.2016.) izraisa šaubas.

Kultūrvēsturiskā nozīme.  Tā ir nepārvērtējama. Gilgameša piedzīvojumus pārrakstīja un pārstāstīja Tuvajos Austrumos līdz pat helēņu laikmetam. Daži tā motīvi tika iekļauti Homēra darbos VIII gs.pmē. Žīdu tekstu apkopotāji Utnapištima stāstu par grēku plūdiem iekļāva savā mitoloģijā 1.Mozus grāmatā kā notikumu ar Noāsu. Tāpat tie atstājuši pēdas arī islāma folklorā - tie parādās "1000 un 1 nakts pasakās" par Aladinu un Sindbadu, kuros Paradīzes koka un nemirstības meklējumi aizgūti no "Poēmas par Gilgamešu." Pavisam nesen tika atklāta vēl viena, iepriekš nezināma eposa daļa, kas plašāk apraksta dievu mežu - mītiskā briesmoņa, meža sarga Humbabas mājvietu (Sk.: Jaunatrasts "Poēmas par Gilgamešu" pants apraksta dievu mežu kā trokšņainu vietu, aliens.lv, 24.10.2015.).

Eposa vērienīgums neapšaubāmi ietekmējis tuvāku un tālāku tautu literatūru, tā varoņi — cilvēki, dievi un briesmoņi — turpina savu dzīvi daudzos mākslas pieminekļos. Eposa teksta lasīšana būs fantāziju rosinošāka, pateicoties mākslinieku Lilijas un Roberta Dineru ilustrācijām. Eposa tulkojuma sagatavošana teksta kritikas ziņā ir akadēmisks darbs, taču eposa atdzeja iepriecinās katra lasītāja prātu un sirdi.
                                     Ilmārs Zvirgzds

Mūsu rokās nonākusī grāmata paver ceļu uz brīnumu — civilizācijas rītausmas zemi — Šumeru valsti, kurā gandrīz 2500.gadu p.m.ē. Tigras un Eifratas upju baseinā dzīvojošais teicējs skandēja saviem tautiešiem aizkustinošu varoņstāstu. Līdz mūsdienām šī eposa 12 daļas nonākušas ar sestajā gadsimtā p.m.ē. dzīvojušā asīriešu valdnieka Ašurbanipala bibliotēkā Ninivē atrasto vēstījumu, kas rosina just līdzi aizvēsturiskā eposa varoņu pārdzīvojumiem, apliecinot draudzību un spēju upurēties. Ceļojumu laikā un kultūrā sekmēs mākslinieku autortehnikā darinātās ilustrācijas, kas kopā ar eposa sižetu veido dziļi asociatīvu vēstījumu.
                                     Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Par senā eposa latviskošanu bijušas sarunas ar Imantu Ziedoni, Uldi Bērziņu, Leonu Briedi. To mudinājis izdot dakteris Pēteris Kļava, izdevniecībā laiku pa laikam iesniegti mēģinājumi tulkojumam no krievu valodas. Ilgi gaidītais ir noticis — latviešu valodā iznāk četrus tūkstošus gadus seni akadiešu ķīļrakstu teksti.
                                        Juris Visockis, apgāda “Jumava” vadītājs

Un nobeigumā Aliens.lv Cienījamam Lasītājam piedāvā XI plāksnītē esošo Lielo plūdu apraksta tulkojumu no kāda cita avota - J.Jaroslavska "Bībele ticīgajiem un neticīgajiem," Latvijas Valsts izdevniecība, 1960.g. un tas pats variants no Ašurbanipāla bibliotēkas. Liekas, ka šis tulkojums veikts no oriģināla uz krievu valodu, bet no krievu - uz latviešu. Protams, ka darbs līdz šim ir bijis padomju antireliģiskas ievirzes sacerējums, tomēr, šķiet, šis ir bijis vienīgais kaut cik vērā ņemamamais "poēmas par Gilgamešu" fragmenta tulkojums latviešu valodā līdz nule iznākušajam. Tos atdala nieka 60 gadi, bet, protams, tas nav nekas, salīdzinot ar kopējo eposa vecumu. Nu mums ir iespēja lasīt un salīdzināt ar to, kā tas izdevies Zvirgzda kungam.

      Gilgamešs teic mūkam-vientulim Utnapištimam:
      "Ak Utnapištim, es vēroju tevi,
      Tavs apveids nav briesmīgs, tu esi man līdzīgs,
      Tu līdzīgs man, ne atšķirīgs esi.
      Sirds tava noder, lai kautiņā smietos,
      Kā visi, kad guli, uz muguras gulsties!
      Kāpēc gan tu paaugstināts, guvis dzīvību starp nemirstīgiem?"
      Utnapištims Gilgamešam tā saka:
      Es atklāšu tev, Gilgameš, šo slepeno vārdu,
      Teikšu, kas noslēpums, zināms tik dieviem:
      Šuripaka [Šurupaka, viena no Divupes pirmsplūdu pilsētām, Aliens.lv piez.],
      pilsēta, kuru tu zini,
      Eifratas tuvumā stāv tā krastā,
      Senlaiku pilsēta, miteklis dieviem,
      Un sacelt plūdus tiem likusi sirds, šiem diženiem dieviem.
      Bija starp tiem viņu tēvs, Anu,
      Bels-karotājs [domājams, Enlils - Aliens.lv piez.], viņu padomnieks,
      Ennugi, viņu priekšnieks
      Un Ninibs, viņu sūtnis.
      Ea visgudrais sēdēja blakus;
      Viņu vārdus atkārtoja viņš niedru žogam:
      "Žogs, ak žogs! Sēta, ak sēta!
      Klausies, žogs! Saproti, sēta!
      Cilvēks Šuripaka, Ubartuta dēls,
      Nojauc savu māju, uzcel kuģi,
      Atstāj bagātības, domā par dzīvību,
      Ienīsti bagātības dzīvības dēļ,
      Iekrauj visas dzīvības sēklas kuģa iekšienē.
      Lai būtu tie izmērīti, tā apmēri,
      Apmēri kuģim, ko tu uzcelsi,
      Lai platums un garums atbilst viens otram!
      Tikai tad tu varēsi nolaist to jūrā!"
      Es sapratu un bildu Ea, savam kungam:
      "Ak, manu valdniek, visu, ko teici tu,
      Izpratu sirdī un pildīšu visu,
      Bet ko sacīšu pūlim un vecajiem?"
      Ea atvēra muti un atbildi deva:
      "Tā tu stāstīsi pūlim un vecajiem:
      -- Bels mani ienīdis, jūsu pilsētā es nedzīvošu,
      Nesperšu kāju uz Bela zemes,
      Pie okeāna es nokāpšu, dzīvoju ar Ea, savējo kungu,
      Bet pār jums viņš pārpilnām ūdeni sūtīs,
      Putniem būs guvums un zivīm guvums,
      Uzsūtīs jums viņš netīru lietu."
      Tikko svīda rīts, es uzsāku darbu,
      Piektajā dienā es pabeidzu rasēt:
      Simts divdesmit olekšu jābūt ir sienām,
      Un jumta apjoms ar simts divdesmit,
      Es apveidus uzmetu, uzzīmēju tos vēlāk;
      Es seškārt klāju ar apšuvi kuģi,
      Es septiņās daļās tam dalīju jumtu,
      Tā iekšieni dalīju deviņās,
      Viducī tam es saliku spraišļus,
      Es taisīju stūri un visu, kā vajag,
      Sešus mērus darvas uz dibena lēju,
      Uz dibena lēju trīs deguta mērus;
      Nesēji atnesa man trīs mērus eļļas:
      Vienu mēru es atstāju upurim svētam,
      Laivinieks paslēpa pārējos divus.
      Ļaudīm es nokāvu vēršus,
      Katru dienu pa āzim es kāvu,
      Ar ogu sulu, vīnu un eļļu
      Es viņu dzirdīju kā ar vienkāršu ūdeni;
      Es rīkoju svētkus kā jaungada dienā,
      Es atvēru klētis, es ņēmu visdārgākās mirres,
      Pirms rietēja saule, bij nobeigts mans kuģis.
      Atnesa celtnieki mastu šim kuģim,
      Visu, kas bij man, es iekrāvu tajā,
      Cik vien bij sudraba, iekrāvu tajā,
      Cik vien bij zelta, iekrāvu tajā,
      Visu, kas bij man, es iekrāvu, dzīvības sēklu it visu
      Novietoju tam iekšienē; radus un ģimeni,
      Lopus no lauka un zvērus no lauka, es iekrāvu visus.
      Šamašs man noteica stundu:
      -- Vakarā tumsības valdnieks netīrus ūdeņus sūtīs,
      Kuģim iekšienē dodies un durvis tam aizcērt: --
      Noliktā stunda bij tuvu!
      Vakarā tumsības valdnieks netīros ūdeņus lēja;
      Dienas izskatā raudzījos es,
      Un tad izbijos es no šī laika,
      Iekāpu kuģī un aizcirtu durvis;
      Vadīt kuģi es laiviniekam Puzurbelam
      Uzticēju ar celtni un visu tur iekrauto.
      Tikko gaismiņa svīda,
      No debesu dziļumiem pacēlās padebess melns,
      Adads tajā rēca,
      Nabu un Valdnieks nāca uz priekšu;
      Vēstneši, gāja viņi pār kalnu un lauku;
      Nergals apgāza mastu.
      Nāk viņš, Ninibs, kauju viņš sācis aiz sevis;
      Lāpas ir atnesuši Anunnaki,
      Ar viņu ugunīm apgaismo zemi.
      Adada rīboņa debesis piepildījusi,
      Viss, kas bij mirdzošs, pārvēršas krēslā.
      Brālis vairs nesaredz brāļa,
      Cilvēki debesīs nevar pazīt viens otra,
      Dievi baidās no plūdiem,
      Tie aizbēg, tie paceļas Anu debesīs.
      Tur sēstas kā suņi, gulstas uz sienām.
      Kliedz Ištara kā dienas strādniece skaļi,
      Balsī dīvainā dievu valdniece uzsauc:
      "Lai tā diena sadruptu pīšļos,
      Diena, kad dievu priekšā es sacīju ļaunu,
      Tāpēc ka dievu priekšā es sacīju ļaunu,
      Lai cilvēkus pazudinātu, un piesaucu plūdus.
      Vai gan tādēļ es izauklējusi manējo tautu,
      Lai kā zivju nārstojums jūru tie pildītu?"
      Aiz Anunnaka vainas dievi raud līdz ar viņu,
      Dievi ir nomākti, sēd viņi asarās,
      Lūpas tiem saspiestas, dreb viņu miesas.
      Sešas dienas, sešas naktis klejo vējš un ūdeņi, viesuļvētra skauj zemi.
      Sākoties septītai dienai, viesuļvētra sāk rimties,
      Tā, kas kā karaspēks kāvusies kaujā;
      Norima jūra, vējš nostājās, izbeidzās plūdi.
      Noraudzījos es jūrā: nav dzirdama balss,
      Cilvēce visa par dubļiem ir tapusi,
      Augstāk par jumtiem ir nogulies purvs!
      Atvēru logu es, diena man apspīda vaigu,
      Es plosījos, es sēdēju un raudāju,
      Pār vaigiem man straumēm asaras plūda.
      Es raudzījos pasaulē, plašajā jūrā,
      Divpadsmit dienas, ko braukt, kur vīdēja sala,
      Nizira kalnam tuvojas kuģis.
      Nizira kalns no sevis neatlaiž kuģa,
      Dienu un otro, un trešo tas neatlaiž kuģa,
      Ceturto, piekto un sesto dienu tā neatlaiž vaļā.
      Sārtojās septītā diena,
      Ņēmu es baložu mātīti, palaidu laukā,
      Aizlaidās baložu māte un atgriezās,
      Kā neatradusi vietas, tā atgriezās.
      Bezdelīgu es ņēmu, palaidu laukā,
      Aizlaidās bezdelīga un atgriezās,
      Kā neatradusi vietas, tā atgriezās.
      Es ņēmu tad kraukli un palaidu laukā,
      Aizšāvās krauklis, viņš redzēja ūdeni krītam;
      Viņš ēd, viņš spurdz, viņš kārc, viņš atgriezties negrib.
      Es pametu to četriem vējiem, es vīnu ziedoju dieviem,
      Es upuri noliku kalna galotnē.
      Četrpadsmit ziedokļa urnas es noliku,
      Mirti, ciedru un niedri es klāju zem tām.
      Dievi saoda smaržu,
      Dievi saoda tīkamo smaržu,
      Dievi kā mušas laidās pār upurētāju.
      Tiklīdz atsteidzās dievu valdniece,
      Rotas lietas tā pacēla, Anu ko darījis viņai:
      "Ak dievi, kas stāvat šeit, kā neaizmirst man kaklarotas no lazurīta.
      Tāpat šo dienu man neaizmirst, pieminēt mūžam!
      Lai dievi pie upura pienāk!
      Bet Bels lai pie upura nenāk!
      Tāpēc, ka nav viņš pārlicis, sacēlis plūdus,
      Cilvēkiem maniem viņš bojā iet licis."
      Tiklīdz dievs Bels atjoņoja,
      Kuģi redzēja Bels, un kļuva viņš nikns,
      Niknums pārņēma viņu pret Igigi:
      "Vai tad mirstīgais paglābies kāds?
      Cilvēkiem nebūs dzīvot postažā šajā!"
      Ninibs atdara muti,
      Saka viņš varonim Belam:
      "Tu -- gudrais starp dieviem, karotājs,
      Kā tu nepārdomājis sacēli plūdus?
      Grēku tu grēciniekam uzliec!
      Vainu tu vainīgam uzliec!
      Bet atkāpies, pirms viņš tiks iznīcināts!
      Kādēļ tu sacēli plūdus?
      Lai būtu atnācis lauva un cilvēkus rijis!
      Kādēļ tu sacēli plūdus?
      Lai būtu leopards nācis un cilvēkus rijis!
      Kādēļ tu sacēli plūdus?
      Lai būtu pienācis bads un postījis zemi!
      Kādēļ tu sacēli plūdus?
      Lai būtu ieradies mēris un postījis zemi!
      Neesmu atklājis ļaudīm, kas noslēpums, zināms tik dieviem,
      Gudrais, es sūtīju sapni, un noslēpums atklājās sapnī."
      Dievi tad padomu prasīja Belam;
      Uzkāpa Bels uz kuģa,
      Ņēma mani un upju grīvā tie nolika dzīvot.
      Arī sievu manu viņš pacēla, lika mūs blakus;
      Mūsu sejām viņš pieskārās, stājās starp mums, svētīja mūs:
      "Agrāk Utnapištims bija mirstīgs,
      Tagad ir viņš, ir sieva mums, nemirstīgajiem, līdzīga:
      Lai dzīvo viņš, Utnapištims, upju grīvā tur tālu!"
      Ņēma mani aiz rokas, pacēla augstu; [viss] 

Paldies visiem, kas iespējuši izdot šo brīnišķo literatūras darbu. Interesantu lasīšanu!!!