Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Tiavanaka

TI.ANAKU – alvas pilsēta (šumeru val., pēc Z.Sitčina)

Atrašanās vieta. Atrodas Bolīvijā, Titikakas ezera austrumu krastā tuksnesīgā vietā gandrīz 4 kilometru augstumā vjl. Platība ap 2 kvadrātjūdzēm, pati lielākā un senākā Dienvidamerikas pilsēta. Apmēram jūdzi uz DA no galvenajām Tiavanakas drupām atrodas Pumapunka, kas ir tās pašas Tiavanakas daļa, tās osta. Ar autobusu no Lapasas te var nokļūt trijās stundās.

Teorijas. Daži zinātnieki uzskata, ka pilsēta būvēta ap to laiku, kad atradusies gandrīz divas jūdzes zemāk nekā tagad. To pierāda ūdenslīnija un kaļķakmeņa depozīti uz klintīm un kalniem. Atrastās mastodontu, toksodontu un milzīgu lāču atliekas tuvējos noslāņojumos liecina par teritorijas līmeņa maiņu – dzīvnieki nebūtu varējuši izdzīvot tādā augstumā.

Vēsture. Pēc leģendām pilsētu dibinājuši Dievi un uzbūvējuši vienā naktī. Pēc Poznaņska un Millera pētījumiem izriet, ka celta tā ap 17 000 gadu atpakaļ. Neviena no reģionā dzīvojošajām tautām nav redzējusi pilsētu savādāk kā drupās esam. Titikakas ezerā dzīvojošie urusi gan apgalvo, ka senos laikos tieši viņi apdzīvojuši pilsētu. Vietējie arheologi secinājuši, ka pilsēta pamesta 10–12 000 gadu apakaļ, jo ap 13 000 gadu atpakaļ to izpostīja spēcīga zemestrīce. Tās rezultātā pazeminājās Titikakas ezera līmenis un laikam tādēļ pilsēta vairs nav atjaunota.
Tiavanaka, ap 1500.g.pmē. izveidojās kā neliels zemkopju ciemats, attīstoties un augot tās reliģiskajai un politiskajai ietekmei, ap mūsu ēras 724.gadu bija kļuvusi par lielas, plašos Bolīvijas, Peru un Čīles rajonos izpletušās impērijas galvaspilsētu. Senpilsēta panīka X gadsimtā un ap 1000.gadu bija beigusi pastāvēt.
XX gs. Bolīvijas armija izmantoja drupas kā šaušanas poligonu armijas mācībām.

Atklāšana un izpēte.
1625.gadā Tiavanakā ieradās Elkdievu pielūgšanas izskaušanas komisija. Tēva Hosē de Arriagi 1921. gada atskaitā minēti vairāk kā 5000 elkdievību objekti. Ko darīja komisija nav zināms. Līdz XX gs. vidum pilsētas drupas tika postītas, tās izmantoja kā celtniecības izejvielas.
Pirmais vēsturnieks, kas minēja šo pilsētu, bija spānis Garsilaso de la Vega: „...neviens cilvēks nav Tiavanaku redzējis citādu kā tikai drupās, jo dievi to uzcēluši vienā vienīgā naktī...”
Arheologu profānisms. Mūsdienu arheologi bez kāda pamata patvaļīgi aizpildījuši šķirbas starp monolītiem ar raibi raibiem kvadriem, un tādā veidā restaurējuši sienu, kas nekad tāda nav bijusi. Ērika Dēnikena grāmatā”Atpakaļ pie zvaigznēm,” vēl labi var aplūkot 10 m augstos mūrus ar precīzi izfrēzētajām gropēm un tajos ieurbtajiem caurumiem 4–5 mm diametrā.

Arhitektūra. Pirmsinku laikmeta pilsēta, par kuras vecumu izteikti visdažādākie minējumi, bet skaidrs, ka tas ir ievērojams. Pilsētas drupās ir daudz megalītisku un ciklopisku objektu. Iesākumā tā tikusi celta kā osta Titikakas ezera krastā, kad tas bijis par 30 m dziļāks un aizņēmis daudz lielāku platību. Tādējādi tolaik Tiavanaka atradās uz salas.
Izdala divus celtniecības periodus. Pirmajā izmantoja smilšakmeni, bet otrajā jau daudz kvalitatīvāko andezītu.

Objekti.
Akapanas pakalns – pakalna virsotnē tika atrasts ovāls rezervuārs, 15 m augsts, izlikts ar skaldītiem akmeņiem, lietus ūdens savākšanai. Tika stāstītas baumas, ka pakalnā ir zelts, tādēļ XVIII gs. spānis Oijaldeburo saņēma atļauju rakšanas darbiem. Viņš caururba pakalna austrumu daļu, lai nolaistu ūdeni, izpētīja rezervuāra dibenu, izpostīja akmens flīzējumu un ieurbās kalna vidienē, kur atklāja daudzus kanālus un ejas. Rezervuāra izpostīšanas rezultātā tika noskaidrots, ka Akapana nav vis pakalns, bet gan mākslīga būve. Ar daudzu sekojošo izrakumu palīdzību tika noskaidrots, ka Akapanas iekšējā uzbūve bija domāta ūdens pārvietošanai no viena līmeņa uz citiem ar pamīšus esošu vertikālu un horizontālu sekciju palīdzību. Kopējais augstuma kritums bija 50 pēdas. Dažas pēdas zem pakalna pamata līmeņa ūdens caur akmens noteku novadās mākslīgā kanālā (100 pēdas platumā!), kurš apjož visu celtni. Tas savukārt ir savienots ar ezeru un piestātni. Te norisinājies kāds nezināms tehnoloģisks process, iespējams rūdas atdalīšanai un apstrādei. Tam par labu liecina arī fakts, ka uz pakalna virsmas atrasts liels daudzums apaļu akmeņu – kristālu, ar nezināmu sastāvu (D=3/4 collas) . daži speciālisti uzskata, ka pakalnam iesākumā bijusi pakāpjveida piramīdas forma. 20.gs. sākumā no pakalna pamatnes lauza akmeņus arī bolīviešu dzelzsceļa strādnieki, un izmantoja tos sliežu pamatu nostiprināšanai. Oficiālā zinātne min, ka pakalns celts ap 1200.g.pmē.  

Saites.
Pumapunka.


----------------------------------------------------------------------------------------------------------

Tiavanaka. Ir visai dažādas versijas par vārda Tiavanaka izcelsmi.
Tia huanako - "apsēdies, skrējēj straujš kā guanako," - tā Inka Matju Kapaks uzrunāja vēstnesi pilsētas apkaimē.
Citur teikts, ka vārds cēlies no izkropļotas spāņu izrunas kečvu valodas vārdam Tipi-Kala ("akmens centrā").
TI.ANAKU – "alvas pilsēta" (šumeru val. pēc Z.Sitčina).

Atrašanās vieta. Atrodas Bolīvijā, 12 jūdzes no Titikakas ezera austrumu krasta, tuksnesīgā vietā gandrīz 4 km augstumā vjl. (13 300 pēdu). 800 pēdu augstāk par Titikakas ezeru. Platība ap 2 kvadrātjūdzēm. Pati lielākā un senākā Dienvidamerikas pilsēta. Apmēram jūdzi uz DA no galvenajām Tiavanakas drupām atrodas Pumapunka, kas ir tās pašas Tiavanakas daļa - osta.
Ar autobusu no Bolīvijas galvaspilsētas Lapasas te var nokļūt trijās stundās.

Pilsētas novietojuma mīkla. Daži zinātnieki uzskata, ka pilsēta būvēta ap to laiku, kad atradusies gandrīz divas jūdzes zemāk nekā tagad. To pierāda ūdenslīnija, daudzie gliemežvāki un kaļķakmeņa depozīti uz klintīm un kalnos. Atrastās mastodontu, toksodontu un milzīgu lāču atliekas tuvējos noslāņojumos liecina par teritorijas līmeņa maiņu – dzīvnieki nebūtu varējuši izdzīvot tādā augstumā.
Organizēt 40 000 pilsētnieku dzīvi tādā augstumā būtu ļoti grūti, jo šeit nevarētu izaudzēt ražas un vispār - ir grūti elpot.
Dīvainais novietojums tiek skaidrots ar ģeoloģisko slāņu grandiozu pacelšanos/nolaišanos uz Zemes kādas lielas katastrofas iespaidā. Tās pašas, kuras rezultātā nogrimusi Lemūrija/Mu Klusajā okeānā - katastrofisms, tā sacīt. Par tādu liecina milzīgs daudzums reģiona nostāstu. Ja tas patiesi ir tā, tad Tiavanaka (un arī citas) ir noteikti vecāka par 10 000 gadiem. Akadēmiskā zinātne to negrib atzīt.

Vēsture. Pēc leģendām pilsētu dibinājuši Dievi un uzbūvējuši vienā naktī. Precīzāk - būvētājs bijs dievs Kon-Tiki Virakoča. "Tiavanaku vienā naktī pēc plūdiem uzcēla nezināmi milži," - tā teikts indiāņu leģendā, ko pierakstījis spāņu hronists Sjeza de Leons.
Leģenda vēsta, ka Tiavanakas drupas, apceļojot savu lielo valsti, nejauši uzgājis Inka Matju Kapaks. Valdnieks piestājis, lai atvilktu elpu. Šeit viņu panācis vēstnesis ar svarīgu vēsti. Valdnieks pateicībā uzaicinājis vēstnesi apsēsties sakot: Tia huanako - "apsēdies, skrējēj straujš kā guanako." Tā no šiem vārdiem radās pilsētas nosaukums - Tiavanaka. Kā sauca pilsētu tās cēlāji - nav zināms.
Leģendas vēsta par Saules dēliem, kuri sensenos laikos noslēpumainā kārtā parādījās šajā pasaules nostūrī. Šajās leģendās teikts, ka Saules dēliem bija balta ādas krāsa un viņiem bija gara bārda. Arī augumā Saules dēli bija garāki par indiāņiem. Pēc šīm leģendām Saules dēli šī reģiona iedzīvotājiem atnesa civilizāciju. Šīm leģendām pievērsa uzmanību arī norvēģu zinātnieks Tūrs Heijerdāls (1914.-2002.g.), kurš Tiavanaku uzskatīja par Saules dēlu mantojumu.
Visdrīzāk pilēta tikusi uzbūvēta tuvu jūras līmenim vairāk kā 10 000 gadu atpakaļ.
Tūrs Heijerdāls grāmatā "Aku-Aku" (izd. 1959.gadā) par Tiavanakas celtniekiem raksta lūk ko: "Kad spāņi nokļuva pie Titikakas kalnu ezera, viņi ieraudzīja Dienvidamerikas grandiozākās drupas - Tiavanaku: lielisku ar pakāpieniem veidotu klinti, no klasiski veidotiem milzu bluķiem celtu mūri un daudz cilvēkiem līdzīgu lielu statuju. Viņi vaicāja indiāņiem, kas šīs gigantiskās celtnes veidojuši. Pazīstamais hronsts Ciesa de Leons dabūja atbildi, ka tās bijušas jau sen, iekams inki ieguvuši varu. Tās cēluši spāņiem līdzīgi vīri ar baltu ādu un apauguši ar bārdu. Bet tad pametuši statujas un celtnes, un kopā ar savu vadoni devusies uz Kusko, pēc tam uz Kluso okeānu."
No XI gs. apvidū dzīvojošo aimaru leģendas vēsta, ka Tiavanaka uzcelta tā dēvētajā Čamakpačas (Chamac Pacha) periodā, ilgi pirms cilvēku radīšanas vai vismaz tās cilvēku rases radīšanas, kura pašreiz apdzīvo Zemi un kurai piederīgus sevi atzīst arī aimari.
Pēc Poznaņska un Millera pētījumiem izriet, ka celta tā ap 17 000 gadu atpakaļ. Neviena no reģionā dzīvojošajām tautām nav redzējusi pilsētu savādāk kā drupās esam. Titikakas ezerā dzīvojošie urusi gan apgalvo, ka senos laikos tieši viņi apdzīvojuši pilsētu. Vietējie arheologi secinājuši, ka pilsēta pamesta 10–12 000 gadu apakaļ, jo ap 13 000 gadu atpakaļ to izpostīja spēcīga zemestrīce. Tās rezultātā pazeminājās Titikakas ezera līmenis un laikam tādēļ pilsēta vairs nav atjaunota. Vēl vairāk - pamazām uzkrāti dati, kas diezgan droši ļauj apgalvor, ka Tiavanaka cietusi ne tikai zemestrīcē, bet katastrofas apmēri ir bijuši tik milzīgi, ka tās rezultātā apvidus ir stipri pacēlies augumā un vairs nav derīgs intensīvai apdzīvošanai.
XX gs. Bolīvijas armija izmantoja drupas kā šaušanas poligonu armijas mācībām.

Atklāšana un izpēte. 1625.gadā Tiavanakā ieradās Elkdievu pielūgšanas izskaušanas komisija. Tēva Hosē de Arriagi 1621.(?) gada atskaitē minēti vairāk kā 5000 elkdievību objekti. Ko darīja komisija nav zināms.
Pirmais vēsturnieks, kas minēja šo pilsētu 16.gs.aprakstos, bija spānis Garsilaso de la Vega: „...neviens cilvēks nav Tiavanaku redzējis citādu kā tikai drupās, jo dievi to uzcēluši vienā vienīgā naktī...”
Pilsētu aprakstījis arī cits XVI gs. spāņu hronists - Pedro de Sjesa de Leons.
1603.gadā Tiavanaku un turpat esošo Pumapunku drupu lauku apmeklējis katoļu mūks D.de Alvares. Viņa ziņojums: “…Es spēju tikai brīnīties, kā cilvēka spēks šos akmeņus varējis atgādāt šurp, jo indiāņiem nebija nedz mūļu, nedz vēršu..., cilvēka spēkiem nav iespējams nedz šos akmeņus atgādāt šurp, nedz tos novietot, laikam šai darbā būs palīdzējis velns. To apstiprina arī indiāņu teikas, jo viņi stāsta, ka šos akmeņus atnesis Supajs, kā viņi dēvē velnu [mūka interpretācijā], un viņi apgalvo, ka akmeņi šurp atkļuvuši pa gaisu pāri ezeram.”
1650.gadā ziņojumu par Tiavanaku uzrakstījis Antonio de Kastro del Kastiljo, Lapazas bīskaps: “…un, lai gan agrāk uzskatīja, ka to [Pumapunku] cēluši inki kā cietoksni kara gadījumam, tad tagad atzīts, ka, gluži pretēji, tā ir celtne no pirmsplūdu laikiem… lai kā arī būtu, …visvairāk es apbrīnoju šos precīzi pielāgotos akmeņus. Pat spānieši nevarētu uzcelt tik brīnišķīgu un varenu celtni.”
XIX gs. pirmajā pusē drupas apmeklēja franču paleontologs Alsids Orbiņī (1802.-1857.g.). Viņš apraksta monumentālus vārtus, kas atradās uz varenām akmens plāksnēm, un 40 m garu platformu, kas līdz šodienai nav saglabājusies.
1869.gadā šo vietu apmeklēja šveiciešu rakstnieks un ceļotājs Johaness Jakobi fon Cudi. Viņš izmērīja andezīta blokus, aprakstīja monolītus ar asām rievām un apbrīnoja milzīgās terases.
XIX gs. otrajā pusē še izrakumus veica vācu arheologi Maks Ule (1856.-1944.g.) un Alfons Stībels (1835.-1904.g.). Savus pētījumu rezultātus tie apkopoja 3 sējumu grāmatā.
XX gs. pirmajā pusē vērienīgus izrakumus Tiavanakā uzsāka poļu izcelsmes bolīviešu profesora Artūra Poznaņska vadībā. Viņš pilsētas izpētei veltījis vairāk kā 40 savas dzīves gadu, un konstatēja, ka pilsētas celtnes ir astronomiski orientētas.
Tiavanakas drupās arheologs profesors Vendels Benets 20.gs. 30.gados uzgāja bārdaina vīrieša statuju.
1926.-1928.gadam šeit pētījumus veikuši vācu astronomi H.Ludendorfs un R.Millers no Potsdamas. Viņi apstiprināja Poznaņska aprēķinus.
1955.gadā pirmo reizi drupas ir meklētas pašā ezerā. Bijušais ASV jūras kājinieku akvalangu niršanas instruktors Viljams Mardorfs veica vairākas iegremdēšanās. Pēc viņa apgalvojumiem 95 pēdu dziļumā viņš uzgājis vairākas drupas Tiavanakas stilā. Neizdevās tās nofotografēt dēļ sliktās redzamības un vājās fototehnikas tai laikā.
1966.gadā drupas pirmo reizi apmeklēja šveiciešu paleokontakta teorijas piekritējs Ēriks fon Dēnikens. Viņš nofotografēja monolītu rindu, kurs sānos bija redzamas taisnas rievas. Mūsdienās šī siena ir nemākulīgas restaurācijas sabojāta.
1968.gadā slavenais franču okeanogrāfs Žaks Īvs Kusto, izmantojot divas minizemūdenes, pētīja Titikakas ezera dzelmi un uzgāja ezera dibenā akmens celtņu paliekas.
Daudzus gadus Tiavanakas pētījumiem veltījis arī Vīnes profesors Šindlers-Belamijs. Viņš īpašu uzmanību pievērsa Saules vārtiem. Pēc viņa uzskatiem Saules vārtu frīze attēlo kalendāru. Kopumā Šindlers piekrīt Poznaņska koncepcijai.
Pīters Alans - pētīja Saules vārtus.
Līdz XX gs. vidum pilsētas drupas tika postītas, tās izmantoja kā celtniecības izejvielas.
1980.gada novembrī bolīviešu Andu kultūru speciālists Hjūgo Roho meklēja zemūdens drupas Puertoakostas piekrastē (vai tas ir pie Tiavanakas?). Savos meklējumos viņš vadījās pēc vietējo indiāņu vecajā Eliasa Mamanes norādījumiem. Viņš uzgājis būves 45-60 pēdu dziļumā: "svētnīcas, celtas no lieliem akmens blokiem, ar akmens ceļiem, kas veda nezināma virzienā," un "kāpņu gali zuda ezera dziļumos starp biezām ūdenszālēm." Eksistējot arī fotoattēli.
K.P.Sanhinesa pētījumi. 1981.gadā Bolīvijas Nacionālās arheoloģijas institūta direktors K.P.Sanhiness publicēja rakstu par jaunākajiem pētījumiem Tiavanakā. Arheologs raksta, ka radioaktīvā oglekļa metodi analizētais materiāls datējams ar 1580.g.pmē. Viņš piebilst, ka organisko atradumu lielā vecuma dēļ varētu būt runa par materiāliem no Tiavanakas senākā laika posma. Taču datēšanu ar šo metodi iespējams izdarīt tikai organiskiem materiāliem. Tiavanaka var būt daudz vecāka.
Vēlāka publikācijā Sanhiness raksta par jaunu metodi obsidiāna vecuma noteikšanai. Ar šo metodi datētie atradumi no Kalasasaijas ir 4139 gadus veci.
Bolīviešu arheologs Osvalds Ribeira Tiavanakas drupas pētījis 21 gadu. Bijis arī Bolīvijas Valsts Arheoloģijas institūta direktors. No amata atkāpies 1996./97.gadā. Bet pirms tam presei paziņojis: “Pēc 21 gadu ilgušām studijām un veiktiem izrakumiem es atzīstu, ka ortodoksālais šīs svētvietas vecuma datējums ir kļūdains. Tas, ko mēs šeit redzam, ir vismaz 12 000 gadu senas celtnes… Esmu pārliecināts, zem Akapanas piramīdas atrodas otra Tiavanaka - oriģinālā, kas ir neiedomājami veca. Vēl tur 12 līdz 21 metra dziļumā zem zemes atrodas slepena telpa. Tāda kā Gīzas Lielajā piramīdā Valdnieka apbedījumu kamera. Uz to ved astoņi koridori - šīs kartes shēma ir iekodēta Saules vārtos zem Virakočas attēla. Mēs drīz sāksim rakstīt jaunu vēstures grāmatu…" (Māris Liede “Pilsēta zem horizonta,” Mistērija, 2007.gada janvāra numurs).
Patlaban izrakumi Tiavanakā veikti tikai 10% no 400 akru arheoloģiskās zonas platības. Pētnieki esot piefiksējuši veselu virkni pilnīgi vai daļēji apraktu celtņu 6 pēdu dziļumā. Nu jau tiek izteikti minējumi, ka zem tāda zemes slāņa pilsēta varētu būt tikusi aprakta tikai Lielo plūdu rezultātā, kā toskaidro arī dažas vitējās leģendas.
Arheologu profānisms. Mūsdienu arheologi bez kāda pamata patvaļīgi aizpildījuši šķirbas starp monolītiem ar raibi raibiem kvadriem, un tādā veidā restaurējuši sienu, kas nekad tāda nav bijusi. Ērika fon Dēnekena grāmatā ”Atpakaļ pie zvaigznēm,” vēl labi var aplūkot 10 m augstos mūrus ar precīzi izfrēzētajām gropēm un tajos ieurbtajiem caurumiem 4–5 mm diametrā.

Tiavanakas vecums. Tradicionāli zinātne lielāko daļu pilsētas celtņu datē ar 200.-600.g., kas ir pilnīgs nonsenss, jo vietējiem trūkst jebkādu datu par pilsētu. Šāds vecums gan pavisam nopietni tiek apstrīdēts arī kaut vai tādēļ vien, ka visā pilsētas teritorijā uziets liels skaits gliemežvāku.
Pilsēta kļuvusi neapdzīvojama kādas milzīgas katastrofas rezultātā un apvidus stipri pacēlies augstumā. Tas kļuvis neapdzīvojams. notikumi risinājušies vismaz pirms 10 000 gadu. Arī Poznaņskis un citi pētnieki pilsētas vecumu lēsa kā lielāku par 10 000 gadu.
Tā kā Titikakas ezerā arī uzietas grimušas būves, tad jāsecina, ka pilsēta ir senāka par ezeru. Tādējādi Tiavanakas vecums kļūst pavisam fantastisks - tā būtu uzskatāma par Pirmsplūdu pilsētu.
Tāpat akadēmiskajai zinātnei grūti izskaidrojama lieta ir tā, ka visas pilsētas celtnes klātas ar 6 pēdu biezu augsnes kārtu.

Arhitektūra. Pētnieki atzīmē, ka Tiavanakas taisnstūra plānojums stipri līdzinās Salavari kultūras rituālajiem centriem. Šī okeāna piekrastes kultūra eksistēja pirms 5000 gadu (vecumu apgalvo peruāņu pētnieki, citi tik agrīnu laiku neatzīst).
Pirmsinku laikmeta pilsēta, par kuras vecumu izteikti visdažādākie minējumi, bet skaidrs, ka tas ir ievērojams. Pilsētas drupās ir daudz megalītisku un ciklopisku objektu - platformas, kāpnes. Iesākumā tā tikusi celta kā osta Titikakas ezera krastā, kad tas bijis par 30 m dziļāks un aizņēmis daudz lielāku platību. Tādējādi tolaik Tiavanaka atradās uz salas.
Izdala divus celtniecības periodus. Pirmajā izmantoja smilšakmeni, bet otrajā jau daudz kvalitatīvāko andezītu.

Tiavanakas celtnieki. Jautājums par Tiavanakas celtniekiem ir avisam mīklans.
Šajā sakarā Tiavanakas pētnieki ir izvirzījuši vairākas hipotēzes un teorijas:
1. Arheologi par Tiavanakas/Pumapunku kompleksa cēlājiem uzskata indiāņu tautu - aimārus. Vismaz Tiavanakas ievērojamākās celtnes - Saules vārtus, Kalasasaijas templi ap 600.g. esot uzcēluši aimāri. Pierādījumu tam, protams, nav.
Kas tad ir šie aimāri? Vispirms jāsaka , ka ap 600.g. aimāri vēl Altiplano plakankalnē nedzīvoja. Pirmās materiālās kultūras liecības par aimārim rajonā ap Titikakas ezeru ir no 10.-11.gs. Te nu ir pretruna: arheologi uzskata, ka Tiavanakas ziedu laiki bija ap 7.gs., bet aimāri šajā apkārtne parādījās ne agrāk par 10.gs. Turklāt 10.-11.gs. Tiavanakas kultūra vairs nepastāvēja - pilsēta gulēja drupās.
XII gs. aimāri nodibināja Koljas valsti, kur viņi valdīja 250 gadus līdz 1430.g., kad inki iekaroja arī šo valsts nostūri. Pie tam Koljas valsts centrs atradās nevis Tiavanakā, bet gan Antikoljā netālu no Puno pilsētas Tititakas ezera rietumu krastā. Aimāri nav uzcēluši neko tādu, kas būtu līdzvērtīgs Tiavanakas megalītisko būvju atliekām.
Šie nule minētie fakti liecina, ka aimāri nav Tiavanakas celtnieki.
Arī paši aimāri noliedz , ka viņiem būtu jebkāds sakars ar Tiavanakas dibināšanu. No aimāru mītiem izriet, ka Tiavanaka celta ilgi pirms cilvēku radīšanas. Mīts stāsta, ka Lielais Radītājs Kon-Tiki Virakoča pirms parastajiem cilvēkiem radījis milžus. Virakoča izcirtis akmens tēlus un tad tos atdzīvinājis. No sākuma viss bija labi. Bet pēc kāda laika milži savā starpā sāka karot un negribēja strādāt. Virakoča sodīja milžu rasi - viņš uzsūtīja zemei lielus plūdus, kuros daļa milžu noslīka, bet daļa milžu pārakmeņojās. Pēc šī mīta Tiavanakas milzu statujas ir plūdu laika pārakmeņojušies giganti.
2. Uru tauta - tie bija senākie apkaimes iedzīvotāji, kas še atradās jau sen pirms aimāriem. Uri piederēja pie pukino cilšu grupas un galvenokārt dzīvo tikai uz salām Titikakas ezerā. Lai gan uru mitologijā visai liela vieta atvēlēta akmens pilsētai Tiavanakai, tomēr nav nekādu pierādījumu tam, ka uri būtu cēluši Tiavanakas varenās būves.
3. Povels un Bergje jau 20.gs 60. gados pirms Dēnikena izteica domu vai tikai Tiavanaka nav ārpuszemes civilizācijas materializēta piemiņa. Ineresanti ir četrpirkstaino devu attēli saistībā ar dieves Orijanas mītu, kas atrodami Tiavanakā.
4. Atlanti.
5. Lemūrieši/Mu.

Objekti.

Akapanas pakalns – pakalna virsotnē tika atrasts ovāls rezervuārs, 15 m augsts, izlikts ar skaldītiem akmeņiem, lietus ūdens savākšanai. Tika stāstītas baumas, ka pakalnā ir zelts, tādēļ XVIII gs. spānis Oijaldeburo saņēma atļauju rakšanas darbiem. Viņš caururba pakalna austrumu daļu, lai nolaistu ūdeni, izpētīja rezervuāra dibenu, izpostīja akmens flīzējumu un ieurbās kalna vidienē, kur atklāja daudzus kanālus un ejas. Rezervuāra izpostīšanas rezultātā tika noskaidrots, ka Akapana nav vis pakalns, bet gan mākslīga būve. Ar daudzu sekojošo izrakumu palīdzību tika noskaidrots, ka Akapanas iekšējā uzbūve bija domāta ūdens pārvietošanai no viena līmeņa uz citiem ar pamīšus esošu vertikālu un horizontālu sekciju palīdzību. Kopējais augstuma kritums bija 50 pēdas. Dažas pēdas zem pakalna pamata līmeņa ūdens caur akmens noteku novadās mākslīgā kanālā (100 pēdas platumā!), kurš apjož visu celtni. Tas savukārt ir savienots ar ezeru un piestātni. Te norisinājies kāds nezināms tehnoloģisks process, iespējams rūdas atdalīšanai un apstrādei. Tam par labu liecina arī fakts, ka uz pakalna virsmas atrasts liels daudzums apaļu akmeņu – kristālu, ar nezināmu sastāvu (D=3/4 collas). Daži speciālisti uzskata, ka pakalnam iesākumā bijusi pakāpjveida piramīdas forma. 20.gs. sākumā no pakalna pamatnes lauza akmeņus arī bolīviešu dzelzsceļa strādnieki, un izmantoja tos sliežu pamatu nostiprināšanai. Oficiālā zinātne min, ka pakalns celts ap 1200.g.pmē.

„K” struktūra – Poznaņska apzīmējums, atrodas mazliet tuvāk Tiavanakas centram. Milzīgs zemē iegremdētu struktūru skaits. 1903.gadā šeit haotiskus izrakumus veica de Monfora ekspedīcija. Poznaņskis neslēpa izbrīnu par kanāliem izliktiem ar cieto andezītu, kas nelaida cauri ūdeni.

Saules vārti. Monolīti un masīvi akmens vārti ar ārkārtēji interesantiem grebumiem - droši vien Tiavanakas seno iedzīvotāju kalendāru. Šie grebumi pierāda Tiavanakas kultūras saistību ar Lieldienu salas kultūru.

Kalasasaija – „stāvošās kolonnas.”
Observatorijas komplekss ar izmēriem 450x400 pēdu, kurš ierobežots ar stāvošu kolonnu rindām. Pie tā rietumu sienas ziemeļu gala arī šodien ir uzslieti Saules vārti. Laukumā atradās pakāpjveida piramīda ar tukšu vidu. Austrumu daļā atrodas „mazais templis.” Templim apkārt mētājas daudzas lielas būvdetaļas no ļoti cieta vulkāniskā ieža. Pēdējos gados arheologi neglābjami sagrēkojuši – patvaļīgi aizpildījuši spraugas starp varenajiem monolītiem ar akmens bluķiem. Tādējādi rekonstruēts mūris, kurš tā nekad nav izskatījies. Katram ir redzams, cik ļoti šie akmeņi mūrī neiederās. Atsevišķi monolīti sienā ir līdz 10 m augsti un daudzas tonnas smagi. Tos vēl var ieraudzīt vecākās fotogrāfijās, piemēram Dēnikena 2.grāmatā „Atpakaļ uz zvaigznēm.”
Kalasasaijas pakāpieni ir veidoti no monolītām 30 pēdu garām plāksnē, svarā ap 40 t.
Šeit Poznaņskis veica savu nozīmīgāko atklājumu. Izmērot attālumu un leņķi starp diviem saulgriežu punktiem, viņš konstatēja, ka Zemes ass slīpums kompleksa būves laikā bija 23,8o (nevis 23,5o kā patreiz). Izejot no astronomiskajām formulām, izriet, ka Kalasasaija celta 15 000 gadu pmē. Vēlāk dati tika koriģēti un Poznaņskis piekrita uz 24,6o, respektīvi 4050. vai 10 150.g.pmē.
Šai templī atrodams dievības attēls, kas izskatās kā cilvēks, tikai viņa tērps zem jostasvietas atgādina zivs zvīņas.

Saules sala. Titikalla – svētā klints uz Saules salas Titikakas ezerā. Šis nosaukums varētu tulkoties kā „alvas klints.” Sala ir 7 km garumā, to var izstaigāt kājām. Uz salas ir viena aka. Klintī ir nezināmas izcelsmes pēdu nospiedumi - "Saules pēdas." Leģendas vēsta, ka tieši no šīs salas sākusies civilizācija, jo te dzīvojuši divi pirmie cilvēki.

Virakočas svētieleja – tā atgādina trijstūrainu peldbaseinu. Tā dziļums ir 2 m, garums – 12 m un platums – 9 m. Dibens izlikts ar oļiem. Sienas veido tēsti klinšu bluķi un grezno akmens tēli. Ieeja svētvietā pa kāpnēm no dienvidu puses. Ielejā saglabājušies trīs akmens tēli, no kuriem pats galvenais ir Virakočas statuja. Tā ir 2 m augsta, ar skatu uz dienvidiem. Aiz tās atrodas vēl divas statujas, iespējams, viņa pavadoņi. Uz šiem tēliem no sienām noraugas daudzas telpiski veidotas akmens sejas.

Alvas raktuves – Poznaņskis atrada tās 6 jūdzes no Tiavanakas.

NLO novērojumi. Restorāna La Cabana saimniece Glorija al Diaga Kortesa 1989.gada aprīļa vai maija vakarā kājām devās atceļā no 800 m attālā ciema uz savu restorānu. Jau dodoties ceļā, viņa ievēroja, ka tika traucēta strāvas padeve. Pēc kāda laiciņa viņa jau bija savās mājās un ievēroja izbailēs trīcošus suņus. Bija arī spēcīga gaisma aiz loga un viņa paraudzījās pa to laukā. Virs Tiavanakas drupām novēroja NLO – milzīgu gaiši apgaismotu disku. Gloriju pārņēma lielas bailes, viņa divas vai trīs reizes mēģināja tuvoties durvīm, līdz disks neaptveramā ātrumā aizlidoja debesīs. Jau nākamajā dienā pļavā zem NLO sāka nīkuļot zāle un neauga tur kādus 3 gadus, pēc tam augu valsts tur lēnām atjaunojās. NLO tai reizē bija novērojuši arī citi ciematnieki, arī kāds naktssargs.
Arī 1992. vai 1993.gadā ļaudis naktī virs Mēness vārtiem Tiavanakas redzējuši ļoti spēcīgu gaismu, kas plūdusi no diska, kas karājies nedaudz virs zemes. Pārbiedētie ļaudis redzējuši arī dažus lielus, baltus tēlus, kuri pārvietojās pa zemi.

Atradumi.
Bronzas skavas – te tādas ir atrastas, atšķirībā no Olantaitambo, kur atrastas tikai skavu gropes akmenī. Bronza satur 85-90% vara un alvu. Varu dabā var atrast tīrā veidā, taču alvu var iegūt no rūdas tikai sarežģītu metalurģisku procesu rezultātā. Šīs skavas saturēja kopā akmens bluķus, zemstrīces gdījumā bluķi tikai noļurkājās, bet savu novietojumu nemainīja. Interesanti, šādas pašas skavas bluķu gropēs, bet tikai no dzelzs, var apskatīt arī Aksūmas pilsētas (Etiopijā) Ziemeļu stēlu laukā, bet vispār tāds celtniecības paņēmiens bija visai raksturīgs arī romiešiem.

Regulāras ģeometriskas formas akmeņi – tādus ir sarežģīti radīt pat mūsdienās. Vienīgais izskaidrojums – tās ir matricas metāla detaļu atliešanai.

Citi bronzas priekšmeti – zobrats (aprakstīts 1905.gadā), brusas, naži, cirvji.

Statujas.
Tiavanakas drupās arheologs profesors Vendels Benets 20.gs. 30.gados uzgāja bārdaina vīrieša statuju.
Gandrīz visas atrastās statujas attēlo dievus, kuriem no katras acs rit trīs asaras. Asaras bija inkrustētas ar zeltu. Viena no tādām statujām El Fraile ir Lapasas Zelta muzejā. Apmēram 10 pēdu augstā statuja gatavota no smilšakmens, tātad pieder pie vissenākā Tiavanakas posma. Tādas pašas inkrustētas asaras ir arī Gigantiskajai Galvai, kuru atņēma zelta meklētājiem. Vietējie iedzīvotāji tic, ka statujas ir nevis tēstas, bet atlietas, un tur iekšā ir zelts. Tātad „raudošais dievs.”
Lielākā statuja Tiavanakā ir 24 pēdas augsta (sver ap 20 t). Pazīstama kā Beneta monolīts vai "Pačamamas monolīts." Tā uzieta 1932.gadā Tiavanakā un kopš tā laika daudzus gadus stāvēja Lapasas stadiona priekšā. 2002.gada martā monolīts svinīgi tika nogādāts atpakaļ senpilsētā. Tās apakšējā ķermeņa daļa, kura ir noklāta ar zivju galvām, atgādina vienu no Mezopotāmijas dieviem, Oanesu, puscilvēku, puszivi, amfībijas tipa būtni, kura nodeva īpašas zināšanas senajai cilvēcei. Oanesu nereti identificē (kas?) ar Andu dievu-radītāju Virakoču.

Vētru Dieva monolīts – atrasts netālu no Tiavanakas. Frizūra koniska, rotāta ar ragiem, asaru vietā zibeņi.

Visu rasu cilvēku galvas – dažām ir ķiveres (kā olmekiem?).

2,5 m gari akurāti urbumi akmens blokos.

Apbedījums – 1300 gadu vecas cilvēka atliekas kopā ar dārglietām atrastas Akapanas pakalna iekšpusē iegrebtā sienas padziļinājumā. Apbedītais bija ap 20 gadu vecs vīrietis. To atrada bolīviešu arheologs Rodžers Angels Kosio. Kapā blakus skeletam bija vainags, dūres lieluma zelta kareklis, ziedojumi un lama.

Akmens ar 5 koncentriskiem riņķiem uz virsmas. Atrodas pie tempļa ziemeļu sienas Pumapunkā.

Zīloņveidīgu dzīvnieku atliekas – Tiavanakas apkaimē uzietas daudzu Cuvieronius snuķaiņu, laikam taču mastodontu, paliekas ar lieliem ilkņiem. Tie izmiruši ap 10 000.g.pmē. Tādu zīloņveidīgo attēli apskatāmi uz Saules vārtu bareljefiem.

Leģendas.
Zeltīts kuģis ieradās no zvaigznēm, ar to atlidoja kāda sieviete – Orjana. Tās uzdevums bija kļūt par Zemes ciltsmāti. Orjanai bija tikai 4 pirksti, savienoti ar peldplēvi. Tā dzemdēja 70 Zemes bērnu un aizlidoja. Šāda būtne ir atrodama zīmējumos Tiavanakā.
Urusu ļaudis stāsta, ka viņi agrāk apdzīvojuši plašus apvidus.

Hipotēzes.

Atlantīdas teorija – ģeoloģiskie pētījumi parādījuši, ka ap 11.tūkstošgadi pmē. ar pilsētu gadījusies kāda dabas katastrofa, kas to iznīcināja. Katastrofas pēdas vēl šodien redzamas pārlauztu klinšu veidā. Saskatāma zināma līdzība ar Platona pārstāstīto Atlantīdas bojāeju. Tāpat sasaucas arī tas, ka senajā Atlantīdā bijuši godā zīloņi, un Tiavanakā arī tādi bijuši.

Kodolsprādziena teorija – itāļu pētnieks Džozefs Farels, tas pats, kas uzskata Lielo piramīdu par gigantisku ieroci, saskatījis Saules vārtu attēlos Virakoča portreta vietā kodolbumbas shēmu, tās palaišanas iekārtas, detonatorus. Kad Farels sadalīja zīmējumu pa sastāvdaļām, viņš dievības acis asociēja ar radioaktīvās vielas kritisko masu, krāšņo frizūru – ar detonatoriem, kājas – ar pašu lādiņu. Ļoti mazticama hipotēze. 

Raksti.
Tiavanakas kompleksā atklāta aprakta piramīda.
Tiavanaka uzdod jaunas mīklas un sola daudzsološus atklājumus nākotnē.

Saites.
Pumapunka.
Bolīvija.