Aliens

Paradīzes ābola motīvs

Stīvens Openheimers grāmatā „Ēdene austrumos” esot pierādījis, ka mīts par Dzīvības koku esot radies Moluku salās un pēc tam esot izplatījies pa cilvēku migrācijas ceļiem līdz Tuvajiem Austrumiem un Mehikas ielejai. 

Tāds nostāsts ir arī dajakiem no Borneo ziemeļiem un Saravakas.

Senajā Ēģiptē jaunie ļaudis tika uzskatīti par saderinātiem, ja kopā nobaudīja aivas augli.

Senajiem grieķiem bija stāsts, ka varonis Hērakls nozog zelta ābolu no Hesperīdu dārza centrā augoša Dzīvības koka. 

Ķeltu nostāsti. Saskaņā ar dažādiem ķeltu nostāstu variantiem, Avalonas salā (seno ķeltu Viņpasaule un paradīzes analogs) tālu rieteņu okeānā atrodoties brīnumāboli, kas sniedz nemirstību. 

Žīdu versija. Ir izteikta doma, ka Ādama un Ievas izdzīšanas aina no Paradīzes dārza ir atmiņas no iziešanas no Lemūrijas. Ābols kā kārdināšanas auglis esot sākts attēlot tikai viduslaikos.
Bībelē patiesībā nav minēts, kāda veida aizliegtajā auglī Ieva ar Ādamu ir iekodušies. Galvenā aina ir aprakstīta 1.Mozus grāmatā. Viss notiek īsi pēc tam, kad Dievs aizliedz Ādamam ēst no laba un ļauna atzīšanas koka. Vēlāk čūska tomēr pierunā Ievu nogaršot šā koka augli.
“Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda.” /1.Mozus grāmata, 3.nod./
Pats auglis aprakstīts kā vienkārši koka auglis bez nekādas identifikācijas. Senžīdu valodā šis auglis tiek apzīmēts ar vārdu peri, kas gan bibliskajā, gan modernajā žīdu valodā ir vispārīgs augļa apzīmējums. Modernajā žīdu valodā ābols ir tapuach, kas neparādās pirmajās piecās Bībeles grāmatās. Vēlākajos bibliskajos tekstos gan šis vārds ir manāms. Tomēr bibliskajā laikā tapuach nozīmēja jebkuru augli – ne tikai ābolu.
Talmūdā, kas izveidots ap mūsu ēras 500.gadu, – minētas dažas idejas par šā noslēpumainā augļa identitāti, tomēr ābols nav viena no tām. Gadu laikā rabīni bieži rakstījuši, ka šis auglis varētu būt vīģe, jo Bībelē Ādams un Ieva pēc augļa apēšanas apzinās, ka ir kaili, un intīmās vietas apsedz ar vīģes lapām. Tie varētu arī būt arī kvieši, jo žīdu vārds, kas tos apzīmē, ir chitah, kas savukārt ir līdzīgs vārdam cheit - grēks. Vēl viena iespēja ir vīnogas vai vīns, kas darināts no vīnogām. Beigu beigās rabīni raksta, ka auglis varētu būt citrons (etrog), kas bieži izmantots judaistu rudens svētkos Sukotā.
Iespējamais ābola gājiens varēja sākties Romā, mūsu ēras 382.gadā, kad pāvests Damasijs I lūdza pētniekam Džeromam iztulkot Bībeli latīņu valodā. Šajā projektā Džeroms peri latīņu valodā iztulkoja kā malum. Ābols bija vispārīgs augļa apzīmējums līdz XVII gadsimtam. Džeroms, visticamāk, izvēlējās vārdu malum, jo tas latīņu valodā nozīmē arī "ļauns,” tā parādot cilvēka pirmo lielo kļūdu.
Vēlāk mākslā Ēdenes dārza rekonstrukcija ābola kā aizliegtā augļa tēlu tikai nostiprināja. Mākslā atšķirībā no tekstiem auglis nevar būt nenoteikts un vispārīgs. Tomēr ne visi mākslinieki ir atainojuši ābolu. Tas ir bijis arī citrons, aprikoze vai pat granātābols.

Tātad Ēdenes aizliegtā augļa identitāte joprojām ir miglā tīta un plaši interpretējama – kā jau daudzas lietas Bībelē 

Saites.
Dzīvības koks.