Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ādams

Svētdienas rītā Ādams pamostas ar sāpošu galvu, brūci sānos un redz tam blakus gulošo Ievu.
"Ak, Dievs!" - šausmās kliedz Ādams, - "Kas te noticis!?"
Balss no debesīm: "Nūū, vecīt! Vakar takš paši meitenes pasūtījāt!"

Ādams – „iezemietis.” Ir minēts, ka tas nozīmējot arī edom - „sarkanais” kā vēl viens semītiskā vārda variants.

Analogi un sinonīmi. Visai līdzīgi šumeru pirmajam cilvēkam Adapam („zemes pīšļi”).

Radniecība. Sieva Ieva.
Viņam bija 3 dēli: Kains un Ābels, vēlāk arī Sifs.
Jubileju grāmatā minēta arī meita Avana. Bībelē teikts, ka bijuši vēl dēli un meitas, bet nekanoniskajos tekstos minēts to skaits – 63.
Talmūdā tomēr teikts, ka Ādama pirmā sieva bijusi Lilita. Tur tā raksturota kā skaista sieviete-dēmons ar gariem lokainiem matiem. Ādamu apbēdināja Lilitas atteikums gulēt uz muguras dzimumakta laikā, jo dēmones deva priekšroku „jātnieces” pozai. Viņa lidoja prom no Ādama pa gaisu un tikai trīs eņģeļi to nogādāja atpakaļ. Tā kā pirmā laulība ar dēmonu bija neveiksmīga, tad Dievi radīja Ādamam sievu no kauliem un miesas – Ievu.

Biogrāfija. Pēs senžīdu Toras versijas tas bija pirmais cilvēks, ko radīja Dievi. Ir teikts, ka dievs Ādamu radīja Hebronā.
Jubileju grāmatā teikts, ka Ādamu Dievi nogādāja Ēdenes dārzā 40 dienas pēc radīšanas citā zemē. Pēc izdzīšanas no Ēdenes dārza pēc grēkā krišanas, Ādams ar Ievu dzīvoja Eldadas zemē – tajā, kur iepriekš tika radīti (iespējams tā ir šumeru Abzu Āfrikas DA).

DNS pētījumi. Tie izvirza teoriju, ka Ādams (hipotētiskais cilvēku pirmtēvs) ir dzīvojis apmēram 270 000 gadu atpakaļ.

Ādama riba. Pēc Bībeles ir zināms, ka Ieva tapusi no Ādama ribas. Tam par pamatu varētu būt parādība, ka dažiem vīriešiem ģenētisku iemeslu dēļ ir liela riba. Šīs ribas iztrūkums arī varētu kalpot par pamatu skaistajai Bībeles pasaciņai.

Objekti.
Ādama kapela. Atrodas tieši zem Grieķu ortodoksālās baznīcas kapelas Tā Kunga Kapa baznīcā Jeruzalemē un balstās pret Golgātas klinti. Tagadējā kapela būvēta viduslaikos. Tā aizstāja sākotnējo Ādama kapelu, kas bija daļa no 335.g. celtās Konstantīna bazilikas. Kristīgā mitoloģija vēta, ka Kristus ticis sists krustā tieši virs vietas, kur bija apbedīts Ādama galvaskauss. Pirmo tādu apgalvojumu sniedzis Origens (185.-245.g.).

Ādama kalns Ceilonā.

Ādama tilts.
Visdrīzāk dabiskas izcelsmes milzīgu akmeņu un klinšu savirknējums no Indostānas pussalas galējā dienvidu punkta uz Ceilonas salu. 

-------------------------------------------------------------------

Ādams. Senžīdu ādām, adāmā - „zeme," "augsne,” „iestrādātais lauks,” „zemes īpašums” vai ādom „brūns," „sarkanbrūns.”
Ieva. Senebreju hava, hajjā - „dzīve,” „dzīvais,” „dzīvesvieta,” „dzīvnieks.”
Ādams un Ieva antropogoniskajos žīdu, kristiešu un islāma mītos ir pirmcilvēki. Vārds ādām Vecajā derībā tiek lietots gan kā sugas vārds ar nozīmēm „cilvēks vispār” un „cilvēce,” gan arī kā īpašvārds Dieva radītā pirmcilvēka apzīmēšanai.
Ādams kā īpašvārds sastopams jau babiloniešu ģenealoģijās II g.tk.pmē. Tikpat senas saknes ir vārdam "Ieva."

Ādama un Ievas radīšana. Vecajā derībā ir atrodamas divas atšķirīgas jūdu antropogoniskā mīta versijas:

1. Jahvista-Elohista sacerējumā, kas uzrakstīts ap IX-VIII gs.pmē. ir izklāstīta šī mīta vecākais variants. Šajā sacerējumā pēc kosmogoniskā mīta par pasaules radīšanu, mīta par Ēdenes dārzu ievadā teikts: „Un radīja Jahve Elohims cilvēku (ādām) no zemes pīšļiem un iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu, un kļuva cilvēks (ādām) par dzīvu dvēseli” (1.Mozus grāmata 2:7). Vēlāk Ēdenes dārzā pārliecinājies, ka „nav labi cilvēkam (Ādamam) vienam būt,” Jahve (Elohims) radīja no viņa ribas sievieti un „nosauca viņu vīrene (iššā), jo no vīra (īš) ir ņemta” (1.Mozus grāmata 2:18- 23).

2. Jaunākā mīta versija ir izklāstīta „Priesteru kodeksā,” kas tapis VI gs.pmē. Sestajā, beidzamajā Visuma radīšanas dienā, kad Dievs bija radījis augus un visus dzīvniekus, viņš sacīja: „Darīsim cilvēku (ādām) pēc mūsu veidola un mūsu līdzības, lai tas valda pār zivīm jūrā un par putniem apakš debess, un pār lopiem, un pār visu zemi, un pār visiem tārpiem, kas lien virs zemes. Un radīja Elohims cilvēku... un radīja to vīrieti un sievieti” (1.Mozus grāmata 1:26-27).

Pēc senākā mīta varianta cilvēka radīšana notikusi ārpus kosmogonijas un pēc tās. Savukārt vēlākajā variantā cilvēka ir kosmogonijas noslēgums. Jaunākajā versijā uzsvērta cilvēka līdzība Dievam, nenorādot, no kā viņš tika radīts, bet senākajā mīta variantā uzsvērta cilvēka necilā izcelsme no „zemes pīšļiem.” Taču kopējs abiem variantiem ir atzinums, ka Ādams un Ieva, kamēr viņi atradās Ēdenes dārzā, bija tikai pirmcilvēki un par īstiem cilvēkiem viņi kļuva pēc tam, kad iepazina kaunu, darbu, ciešanas un nāvi.

Ēdenes dārzs. No Bībeles var uzzināt, ka cilvēks radīts rietumos no Ēdenes dārza: „Un Dievs tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, tālu austrumos, tur viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis. Un Dievs tas Kungs lika izaugt no zemes visādiem kokiem, kurus bija jauki uzskatīt un no kuriem bija patīkami ēst... Un Dievs tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un apsargātu” (Genesis 2, 8-15).
Neapšaubāmi šī Bībeles teksta daļa ir nokopēta no senākajiem šumeru avotiem: „Kad Anu, Enlils, Enki un Suds bija radījuši melngalvainos, viņi pavairoja ziedošo augu valstī visā zemē, ar lielu meistarību viņi radīja četrkājainos dzīvniekus. Viņi tos izvietoja Edinā.”
Šumeru teksts „Mīts par āvu” vēsta, ka Enlils piedraudot ar spēku nogādāja cilvēkus uz Edinu jeb Ēdeni (šķiet, ka Edina vai Ēdene atradusies mūsdienu Irākas teritorijā), tur cilvēkam bija jāstrādā.
Genesī stāstīts arī par to, ka Elohims cilvēkam aizliedzis ēst labā un ļaunā atziņas koka augļus (2, 16 un 17): „Un Dievs tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: „No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst, bet no labā un ļaunā atzīšanas tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.””
Ādams Ēdenes dārzā ilgu laiku dzīvojis viens, svēti ievērodams aizliegumu neēst no Atziņas koka. Pēc kāda laika Elohims nolēma, ka nav labi cilvēkam vienam dzīvot un no Ādama „ribas” (dzīvības spēka) radīja biedreni-sievieti.
Vēl uzsvērts, ka pirmcilvēki Ēdene dzīvojuši un strādājuši kaili. Seno šumeru attēlojumos redzams cilvēks, kas gluži kails kalpo dieviem.

Grēkā krišana. Ilgu laiku Ādams un Ieva ievēroja aizliegumu neēst no labā un ļaunā Atzīšanas koka. Nenoliedzami viņus no tā atturēja nāves draudi. Tomēr, kādu dienu viss kardināli mainījās. Par šo pagriezienu vēstīts Genesis 3.nodaļā (3, 1-7): „Un čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: „Vai Dievs tas Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?” Sieva teica čūskai: „...Bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tiem jums nebūs ēst, nedz tos aiztikt, citādi jūs mirsit.” Tad čūska teica sievai: „Jūs nemirsit viss, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zinādami, kas labs un, kas ļauns...”
Un viņa ņēma no koka un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija pie viņas, un tas arī ēda. Tad abu acis tika atvērtas, un viņi redzēja, ka viņi bija kaili, un viņi sašuva vīģes lapas un izveidoja sev priekšautus.”
Atbildība par to, ka cilvēks uzzināja, kas ir labs un ļauns ir piedēvēta čūskai, kura tika uzskatīta arī par Sātanu. Ebreju valodā vārds čūska Bībelē atzīmēts ar vārdu nahaš, kas savukārt ir atvasināts no šumeru NHŠ. Un tas nozīmē - "atrast" jeb "atšifrēt." Tāpēc vārdu nahaš var tulkot arī kā „Tas, kas prot uzminēt."
Tālāk 3.nodaļā stāstīts, ka Dievs personīgi ieradies Ēdenes dārzā. Ādams un Ieva kaunēdamies par savu kailumu bija noslēpušies zem kokiem un krūmiem. Dievs saucis Ādamu, jo nekur viņu nevarēja atrast (tas gan kaut kā nelīmējas kopā ar kristīgas ticības mācību par viszinošo Dievu). Ādams nedroši atsaucies un teicis, ka slēpjas no Dieva sava kailuma dēļ. Rodas iespaids, ka Dievs nav zinājis kāda veidā Ādams to varēja uzzināt, jo jautājis: "Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?" (3, 11).
Dieva ierašanās paradīzē aprakstīta Genesis 3.nodaļas 8.pantā: „Kad viņi sadzirdēja Dieva tā Kunga balsi, kad Viņš dienas vēsumā staigāja pa dārzu, tad cilvēks un viņa sieva paslēpās dārza kokos Dieva tā Kunga priekšā.” Apokrifu grāmatā „Mozus apokalipse” šī tikšanās attēlota nedaudz sīkāk (22.pants): „...Kad mēs (vēstījuma autors šos vārdus ieliek Ievai pašai personīgi mutē) dzirdējām erceņģeli pūšam bazūnes, tad mēs domājām: Dievs nāk uz paradīzi, lai mūs tiesātu; tāpēc mēs nobijāmies un meklējam paslēptuvi. Bet Dievs atbrauca uz paradīzi ratos, kurus vilka ķerubi, eņģeļi viņu cildināja. Kad Dievs ienāca paradīzē, tad visiem kokiem atkal raisījās pumpuri gan Ādama gabalā, gan manā, un Dieva tronis tapa uzcelts pie dzīvības koka.”
Dievs dikti dusmojas par to, ka cilvēks nav paklausījis viņa pavēlēm un nolādēja cilvēku un čūsku. Akcentējams šajā stāstā ir Ādama un Ievas kailums. Viņi strādāja kaili Ēdenes dārzā, neapzinādamies savu kailumu un tāpēc nekaunējās viens no otra. Taču čūska, kas bija lietas kursā par Dieva pavēlēm, viņiem atvēra acis un viņi kļuva kā Dievs un ieraudzīja savu kailumu. Tas nozīmē arī to, ka pirmie cilvēki (bet vai viņi tiešām bija pirmie cilvēki?) nobaudījuši augli no atziņas koka iepazina sava ķermeņa seksuālās īpašības un bija spējīgi radīt bērnus. Tas arī noprotams arī no Dieva teiktā Ievai (Genesis 3, 16-20): „Sievai Viņš sacīja: „Vairodams Es vairošu tavus grūtumus un tavas nopūtas, kad tu kļūsi māte. Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt...” Un cilvēks nosauca savas sievas vārdu Ieva, jo viņa kļuva visu dzīvo māte.”
Tagad padomāsim, kas bija šī čūska? Kristiešu izpratnē čūska bija pats Sātans. Mēs gan šo tēmu liekam mierā, tā vietā labāk palūkosim, kas par to teikts šumeru mitoloģijā. Saskaņā ar šumeru tekstiem Enki, kas bija radījis lulu ("cilvēku"), lai saviem smagi strādājošajiem anunakiem raktuvēs atvieglotu darbu, pats bija šī čūska Ēdenē, jeb „Tas, kas prot uzminēt." Šumeru teksti par Enki vēsta kaut ko pārsteidzošu: „Viņš tam attīstīja lielu sapratni... Gudrību (viņš tam iedeva)... Viņš tam iedeva zināšanas; viņš tam neiedeva mūžīgu dzīvošanu.”
Šā teksta fragmenta būtība saskan ar Bībelē vēstīto. Tas bija Enki, kas paša radītajai būtnei atvēra acis, bet liedza nemirstību. Vienā no šumeru cilindriskajiem zīmogiem Enki attēlots kā čūsku dievs, kad viņš Atrahasi (šumeru Noāsu) brīdinā par gaidāmajiem Lielajiem plūdiem.

Ģenētiķu atklājumi. Pirms turpinām, atļausimies mazu atkāpi. ASV ģenētikas pētnieks M.Hammers žurnālā Nature publicējis informāciju par pētījumu Tūsonas universitātē, Arizonā, ASV, kurā stāstīts par interesantiem atklājumiem. Hammers bija precīzi izanalizējis noteiktu Y-hromosomu daļiņu uzbūvi - daļu no ģenētiskās informācijas, kas raksturīga tikai vīriešiem. Analīzei amerikāņu ģenētiķis izmantojis gēnu fragmentus no donoriem - 8 afrikāņiem, 2 austrāliešiem, 3 japāņiem un 2 eiropiešiem. Hammera secinājums: Y-hromosoma mūsdienu vīrieša organismā atvedināma uz „Ādamu,” kas dzīvojis pirms 188 000 gadiem! Protams, ka šis Ādams nav dzīvojis viens, bet viņa ģenētiska informācija esot vienīga, kas vēl mūsdienās tiek pārmantota.

Padzīšana no Ēdenes dārza. Pēc tam, kad Dievs bija sodījis Ādamu un Ievu, lika viņiem apģērbt drānas un izraidīja viņus no Ēdenes (Genesis 3, 21-23): „Un Dievs tas Kungs darīja vīram un sievai drānas no ādām un lika tiem tās apģērbt. Un Dievs tas Kungs sacīja: „Lūk, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams, kas labs un ļauns! Bet ka tas tagad neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nekļūst mūžīgs un nedzīvo mūžīgi!” Tā Dievs tas Kungs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai tas apstrādātu zemi, no kuras tas pats bija ņemts.”
Apokrifi vēsta, ka Dievs pavēlējis eņģeļiem izdzīt Ādamu no paradīzes. Ādams viņus ļoti lūdza dot viņam nedaudz laika, lai viņš „vērstos pie Dieva ar lūgumu, lai viņš apžēlotos” (Mozus apokalipse nodaļa „Ādams un Ieva,” sākot ar 27.nodaļu). Eņģeļi izrādīja žēlsirdību un lika Ādamu mierā. Ādams ar asarām acīs lūdza Dievu nepadzīt viņu no Ēdenes dārza. Taču asaras negrozīja Dieva lēmumu. Dievs vēlreiz pavēlēja eņģeļiem Ādamu beidzot padzīt. Viņš sacīja Ādamam (28.pants): „Kopš šās stundas Es tevi vairs ilgāk nepacietīšu paradīzē.” Tad Ādams lūdza Dievam vispirms „atļaut ēst no dzīvības koka augļiem, pirms es tieku padzīts!” Protams, ka arī šis lūgums netika izpildīts.
Gan Genesis, gan apokrifi stāsta, ka paradīzes austrumu vārtus - „ceļu uz dzīvības koku” apsargāja ķerubi ar vienmēr kvēlojošu liesmu zobenu, lai Ādams no tā „neēd un nekļūst mūžīgs un nedzīvo mūžīgi!”

Dzīve ārpus Ēdenes dārza. Kur devās Ādams un Ieva pēc padzīšanas no Ēdenes, nav zināms. Vienīgi apokrifos ir skopi mājieni par cilvēka jauno dzimteni: „Kad viņi pameta paradīzi, Ādams ņēma savu sievu Ievu un devās uz austrumiem. Tur viņš palika astoņpadsmit gadus un divus mēnešus. Tad Ieva kļuva grūta un dzemdēja divus dēlus. Iespējams, ka Ādams apmeties netālu no tagadējiem Zagrosas kalniem, kuru virsotnes sasniedz 4000 metru augstumu. Apokrifu tekstā, tā dēvētajā Dārgumu alā (Kumranā) nepārprotami teikts, ka Ādams un Ieva dzīvojuši kādā alā kalnos un bijuši nevainīgi: „Kad Ādams gribēja atzīt Ievu, viņš no paradīzes robežām ņēma zeltu, mirres un vīraku, lika tos alā un svētīja un iesvētīja alu, lai tā būtu viņa un viņa dēlu lūgšanas nams, un nosauca to par dārgumu alu. Tad Ādams un Ieva nokāpa no šā svētā kalna lejā līdz tā robežām, un tur Ādams atzina (jāteic, ka šeit un arī Vecajā derībā ar vārdu „atzīt” nepārprotami domāts sekss) savu sievu Ievu.”

Kains un Ābels. Kains un Ābels bija pirmie Ādama un Ievas pēcnācēji. Vecākais Ādama un Ievas dēls Kains bija zemkopis, viņam patika kopt zemi. Savukārt jaunākais dēls Ābels bija lopu gans. Reiz abi brāļi upurēja Dievam. Dievam tīkamāks bija Ābela upuris. Kains bija par to ļoti sarūgtināts un viņa sirdī radās naids pret brāli (ļaunas mēles melš, ka Ābels bija piegriezies ar to, ka stāstījis vecas anekdotes! :)). Viņš tīrumā nogalināja Ābelu no mugurpuses (Genesis 4, 8). Dievs viņu izraidīja un Kains apmetās austrumos no Ēdenes, Noda zemē. Tā, kā Kains vairs nevarēja nodarboties ar zemkopību, jo Dievs bija viņu par pastrādāto slepkavību nolādējis, viņš kļuva par pirmo celtnieku.

Mākslīga apaugļošana?! Nedaudz tālāk 4.nodaļā ir interesanta norāde uz Edinas dievu (elohimu) mākslīgu iejaukšanos (4, 25): „Un Ādams vēlreiz atzina sievu, un tā viņam dzemdēja dēlu, ko viņa nosauca vārdā Sets ("iedēstītais"), jo: Dievs man ir devis citu dēlu pēc Ābela, jo to nokāva Kains.”
Šo pantu no Paleo SETI hipotēzes viedokļa var interpretēt tā; Ievai ticis implantēts cits bērns, kuru turklāt sauc par Iedēstīto jeb Dēstu.
Vācu protestantisma teologs, viens no redzamākajiem vācu Paleo SETI hipotēzes aizstāvjiem Valters Jergs Langbeins šo pašu pantu ir tulkojis tieši no senžīdu valodas. Te būs viņa tulkojums: Un Ādams vēlreiz padarīja grūtu, un viņa dzemdēja dēlu, to viņa nosauca Iedēstītais, jo Dievi man iedēstīja svešu sēklu Ābela vietā, kuru nokāva Kains.”
Sets dāvājis dzīvību Enošam. Enošs bijis pirmais, kas „sāka piesaukt Dieva vārdu” (Genesis, 4, 26).

Ādama nāve. Genesis 5.nodaļas 5.pantā par Ādama nāvi ir pateikts vienā teikumā: „Un viss Ādama mūžs bija deviņi simti trīsdesmit gadi, tad viņš nomira.”

Ādama dalība kosmiskajos lidojumos. Vācu teologs Valters Jergs Langbeins grāmatā "Sfinksas sindroms" raksta, ka Ādams bija pirmais cilvēks, kas nokļuva kosmosa kuģī. Kā stāstīts senebreju apokrifiskajā tekstā "Ādama un Ievas dzīve," reiz Ādams pie debesjuma ieraudzīja kosmosa kuģi: "Tad es redzēju ratus līdzīgus vējam un to riteņi bija ugunīgi." Tālāk senebreju teksts vēsta, ka Ādams tika aizvests kosmosa kuģī: "Es tiku aizvests."
Ādams no lidojuma kosmosa kuģī atcerējās tikai to, ka redzējis kosmosa kuģa komandieri: "Es redzēju to Kungu... tur sēžam." Neko vairāk Ādams neatcerējās. Svešie Ādamu nogādāja atpakaļ vietā, no kurienes viņš bija paņemts: "Viņš mani atveda tai vietā no kurienes viņš mani aizveda." Tātad Ādams neko neatcerējās no tā, kas notika lidojuma laikā kosmosa kuģī. Te jau parādās "nozagtā laika" fenomens.
Luiss Ginzbergs savāca un apkopoja ļoti daudzus senebreju nostāstus, kas nav iekļauti Vecās derības kanonā un 1954.gada izdevis 8 sējumus lielu enciklopēdisku izdevumu. Tur ir apkopoti arī tādi senebreju nostāsti, pēc kuriem Ādams lidojis Visumā. Ādamam tika parādītas sešas svešas pasaules:
- Ereca tiek aprakstīta, kā tumša un drūma pasaule, kurā nespēj ielauzties pat niecīgākais gaismas stars. Acīmredzot Ereca bija vistālākā planēta no sava centrālā spīdekļa. Šai pasaulei bija visu laiku rotējošs "ugunīgs zobens."
- Adamas planētu apdzīvoja augsti attīstīta civilizācija. Adamas iedzīvotāji bija jau stipri piesārņojuši savu planētu.
- Planētu Arkvu apdzīvojuši kainīti. Tā bija savāda suga, kuru veidoja punduri un milži. Viņi dzīvoja pieticīgi. Viņu pasaulē neaudzēja labību. Notikušas biežas mutācijas. Kainītiem nereti dzimušas divgalvainas būtnes.
- Ge bija planēta, kas atradusies tuvu "liesmojošajai ugunij." Laikam tas jāsaprot tā, ka Ge atradās tuvāk savai saulei.
- Nesijas planētu apdzīvoja punduri bez deguna. Viņi elpojuši caur "diviem caurumiem". Uz planētas Nesija plosijās epidēmija, kas izraisīja iedzīvotājiem atmiņas zudumu.
- Zija bija ar ūdeni nabadzīga planēta. Toties tās iedzīvotāji bija ļoti skaisti.
Jau minētajā senebreju tekstā "Ādama un Ievas dzīve" stāstīts, ka pēc Ādama nāves "...Ieva paskatijās uz debesīm un ieraudzīja tuvojamies gaismas ratus, kurus vilka četri mirdzoši ērgļi, kuru godību nespēj izteikt neviens no mātes miesām dzimušais, nedz arī uzskatīt viņu seju un enģeļi gāja ratiem pa priekšu."
Enģeļi lūguši to Kungu piedod Ādamam. Tas Kungs bija žēlīgs un piedeva. Pēc Ādama līķa rituālas apmazgāšanas: "...Visuma Tēvs izstiepa savu roku, sēdēdams tronī, viņš Ādamu pacēla un nodeva to ercenģeļiem Miķelim sacīdams: pacel viņu paradīzē līdz trešajām debesīm un atstāj viņu tur..." Eņģeļi priecājušies par Ādamam dāvāto piedošanu. Ercenģelis Miķelis lūdza Gaismas Tēvu atdot Ādama mirstīgās atliekas. Tad Tas Kungs visiem saviem pavalstniekiem pavēlēja rangu kārtībā ierasties savā priekšā, lai veiktu tālākos darbus.
Kad enģeļi bija ieradušies, Viņš gatavojās apbedīt Ādama līķi: "Un raugi, Kungs Varenais iekāpa ratos: tos vilka četri vēji, ķērubi vadīja vējus, un eņģeļi no debesīm gāja tiem pa priekšu. Un viņi nonāca uz Zemes, tur, kur gulēja Ādama ķermenis un paņēma viņu līdzi. Kad viņi nonāca paradīzē, šai paradīzē kustējās visas "lapa"....."
Nav nekādu šaubu, ka šeit aprakstīts Kosmosa kuģis. Lars A.Fišingers raksta, ka te bez pūlēm var atpazīt braucamrīku," kuru darbina četri vēji (rotori), kuru radītie gaisa virpuļi jūtami apkārtnē."

Analoģisks apraksts lasāms Ecekiēla grāmatā, kas atrodama Bībeles Vecajā derībā.

Ādama sievas.
Lilita. Lilita senžīdu mitoloģijā tiek uzskatīta par dēmonu, daži apokrifi to nosauc arī par pirmo sievieti uz Zemes un Ādama sievu.
Par Lilitu būs atsevišķs raksts.

Ieva. Ebreju oriģināltekstā vārds Ieva skan Heva (šumeru Hava), kas tulkojumā nozīmē „Tā, kas ir no dzīvības.” Šumeru ķīļrakstā vārds ti nozīmē „riba.” Taču vārdam ti ir vēl viena cita interesanta nozīme - „dzīvība,” „dzīvības spēks” (ti nozīmē arī „bulta” un „ierocis.” Ķīļraksta zīme ir bulta). Tas ir tikai kārtējais apstiprinājums, ka Bībelei ir šumeru saknes. Un tas nozīmē, ka Ievu/Hevu ("Tā, kas ir no dzīvības") Elohims radīja no Ādama dzīvības spēka (klonēja).

Talmūds par cilvēku radīšanu. Talmūda stāstīts, ka eņģeļu padomē debesīs notikušas karstas diskusijas par cilvēka radīšanas lietderīgumu. Lēmumu par cilvēka radīšanu Dievs pieņēmis viens pats. Ādams bijis prātnieks un gaišreģis. Viņš runājis 70 valodās un spējis to, kas pašam Sātanam nebija pa spēkam - dot nosaukumus visiem dzīvniekiem.

Kabalas mācība par Ādamu. Šie priekšstati veidoja Kabalas mācību par Sākotnējo Ādamu (ādām kadmon). Sākotnējais Ādams bija augstāka garīga būtne, kas eksistēja pirms ķermeniskā Ādama un pēc, kuras veidola Ādams tika radīts. Kabalistu uzskatos Ādams bija gaismas iemiesojums un antipods tumsas iemiesojumam Sātanam.
Kabalisti uzskatīja, ka cilvēks ir makrokosma mikrokosmos - tā kā visi cilvēki ir cēlušies no Ādama, tad ikviena cilvēka dvēselē atrodama arī Ādama dvēseles dievišķās dzirkstis. Kabalas sekotāji domā, ka, lai noskaidrotu pasaules uzbūves noslēpumus, ir jāatgriežas Ādama stāvoklī, t.i., radīšanas situācijā, kas saprotama arī kā cilvēces sākums.

Ādama tēls kristietībā. Ādams spēle nozīmīgu lomu arī kristiešu mitiogrāfijā. Jēzus Kristus sevi dēvē par Cilvēka dēlu. Ar to Jēzus akcentē viņam, līdzīgi kā Ādamam, piemītošo divdabību, kas apvieno dievišķo un cilvēcisko esamību. Tāpat kā Ādamam, arī Jēzum bija jāiztur kārdināšana. Atšķirībā no Ādama, kurš aizsācis cilvēka grēcīgumu, Jēzus atbrīvo cilvēci no grēka lāsta. Ikonogrāfi Kristus kapa vietu Golgātā nereti attēlo arī kā Ādama kapa vietu.

Kas teikts Korānā par Ādamu un Ievu? Vecās derības antropogoniskais mīts gandrīz nemainītā veidā atkārtojās Korānā. Vienīgi šeit pirmcilvēkus kārdina Sātans. Ādams un Ieva dzīvo Arābijā. Korāns vēsta, ka Ādamam no debesīm tika nodots svētais melnais akmens (laikam tas, kas tagad atrodas Mekas Kābā?).
Priekšstatam atļausimies citēt kādu fragmentu no Korāna. 73.sūrā rakstīts: „Mēs radījām cilvēku no dzimumu pārošanās laikā sajauktas sēklas lāses, lai viņu pārbaudītu, un devām viņam dzirdi un veidolu.”

Paralēles šumeru mitoloģijā.
Mīts par paradīzi.
Jā, ja paradīzes apraksts līdzīgs Bībeles attēlojumam ir atrodams daudz senākajos šumeru mītos. Mīta par dievu Enki paradīze aprakstīta kā liels ar kokiem apaudzis dārzs. Šajā dārzā cilvēki un dzīvnieki dzīvoja vislabākajā saticībā, nepazīdami sāpes un slimības. Šis dārzs atradies Persijā(?), Dilmunā. Savukārt Bībeles paradīze lokalizējama Mezopotāmijā, kur sākās četras upes, no kurām divas ir Tigra un Eifrata.
Abiem mītiem vērojama kopēja ideja par cilvēku pagrimšanu. Bībelē tā bija čūska, kas kārdināja, līdz pierunāja Ievu un Ādamu ēst no labā un ļaunā atzīšanas koka. Šumeru mītos šāds kārdinātājs ir dievs Enki/Ea, kuru reizēm attēlo kā čūsku dievu. Gan žīdu, gan šumeru versijā pausta doma, ka labā un ļaunā atzīšana jeb gudrība dara cilvēku līdzīgu dieviem un nodrošina nemirstību. Atcerēsimies, ka Ēdenes dārzā bez labā un atzīšanas koka auga arī dzīvības koks. Un tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc Jahve iztrieca Ādamu un Ievu no paradīzes, ne tikai nepaklausības dēļ. Lieki piebilst, ka Genesi manāmas vairākas politeisma paliekas.
Zināmā mēra ir noskaidrota arī Bībelē minētas kārdinātājas čūskas izcelsme. Ūrukas valdnieks Gilgamešs pēc ilgiem klejojumiem nonācis paradīzes salā, kur dzīvojis dievu mīlulis Utnapaštimi, lai no viņa iegūtu dzīvības zāli. Atpakaļceļā, kad varonis pārcēlies pāri upei, viens no dieviem, negribēdams, ka cilvēks tiek pie nemirstības, čūskas izskatā izniris no ūdens un izrāvis Gilgamešam no rokām dzīvības zāli. Droši vien šī teiksma izskaidro arī to, ka daudzus gadsimtus kopš Ābrama laikiem žīdi iztēlojušies Jahvi čūskas veidā. Ar laiku žīdu priesteri, nikni apkarodami līdzīgus dievu attēlus, pasludināja šo simbolu par elkdievību un izskauda.

Atradumi. Arheologi kādas senās Divupes pilsētas drupās uzgājuši akādiešu zīmogu, kurā iegravētā aina šķiet ilustrē nostāstu, kas iespējams kalpojis par prototipu Ādama un Ievas teiksmai. Šajā gravējumā attēlots koks ar čūsku, bet tam abās pusēs divi cilvēki: vīrietis ar ragiem un sieviete. Abu tēlu apveidi stipri bojāti, tāpēc tos grūti pazīt. Šī iemesla dēļ vairāki pētnieki izteikuši šaubas vai šim attēlojumam ir maz kas kopīgs ar mītu par pirmajiem cilvēkiem. Pagaidām, kamēr nav atrasts labāks izskaidrojums, jāpieņem, ka jau senajā Mezopotāmija bijusi zināma teiksma par Ādamu un Ievu.

Ādama kapa vietas.
Hebronā. Palestīnā, musulmaņu mošejā.
Tā Kunga Kapa baznīcā Jeruzalemē. Tāda bijusi agrāk, tagad laikam vairs nav.

Ādams un Ieva Rietumeiropas kultūrā.
Literatūra. Dž. Miltons „Zaudēta paradīze,” F.G.Klopštoka drāma „Ādama nāve” u.c.
Mūzika. J.Haidna oratorija „Pasaules radīšana,” A.Rubenšteina opera „Zaudētā paradīze” u.c.
Tēlotājmāksla. Sižeti par Ādamu un Ievu attēloti gan agrīnās kristietības freskās, gan Mikelandžolo freskās Sikstas kapelā un daudzās citās gleznās.
Renesanses laika flāmu mākslinieka Jana Gosārta (XVI gs.) glezna "Ādams un Ieva." 

Saites.
Pravieši.
Ādama un Ievas apokrifs.