Rokas cērtes
Senākie rokas cērtamie akmens instrumenti, ko civilizācijas rītausmā veidojis cilvēks.
Vēsture. Senākie akmens rīki atrasti Austrumāfrikā slāņos, kuru vecums datēts ar 2,6 milj. g. Ar šo laiku sākas senākais akmens laikmets – paleolīts, garākais posms cilvēka senvēsturē.
Šī perioda pirmajos miljons gados darba rīku izgatavošanai senie homo meklēja akmeņus, kurus varēja kaut minimāli apskaldīt, lai izveidotu asas malas. Turpinot skaldīšanu, varēja panākt, ka veidojās darba rīks ar labu asmeni vai asgalis – rokas cērte (čopers) ar apstrādātu vienu vai divām šķautnēm. Tādējādi viens un tas pats akmens varēja būt gan rīks, gan nuklejs (kodols-sagatave) turpmākai apstrādei. Pēc Olduvajas aizas nosaukuma, kur šāda tipa rīki tika atrasti pirmo reizi, tos sauc par Oldovajas rīkiem, vai Oldovajas kultūru, vai par oļu rīkiem, jo tie ļoti maz atšķiras no parastiem oļiem.
Pirms 1,8-1,4 milj. gadu rīku izgatavotāji demonstrē nedaudz sarežģītākas tehnoloģijas, bet pirms 1,6-1,4 milj. gadu dažviet parādās jaunas tehnoloģijas - radiālā nukleju skaldīšana, salīdzināma ar daudz vēlākiem paņēmieniem, kas zināmi vidējā paleolītā kā Levaluā tehnoloģijas, kad rīku izgatavotāji jau kontrolēja katru nākamo izgatavošanas posmu. Tā jau ir augsta līmeņa abstraktās domāšanās attīstības liecība, jo cilvēku prātā pastāvēja visu darbību ķēde un veidojās priekšstats par gatavu produktu. Tomēr morfoloģiski priekšmetu tipoloģiskais sortiments bija ļoti ierobežots, standartizācijas arī vēl nav – katra priekšmeta forma nedaudz atšķiras, jo atšķiras oļu sākotnēja forma. Abpusējā rīku apstrāde jau skāra ne tikai rīku malas, bet arī rīku korpusu. Galvenais mērķis – izveidot funkcionāli nozīmīgus elementus, bet rīku kopēja forma nebija svarīga.
Ašēlas tipa rīki principiāli atšķīrās no Olduvajas tipa rīkiem. Attīstījās dažādas skaldīšanas tehnoloģijas, kas ļāva iegūt sagataves gan mazo, gan lielo rīku gatavošanai. Tehniskās apstrādes metodes un specializētā pieeja asu malu (šķautņu) veidošanai redzamas arī pieaugošā rīku komplekta specifikā. Palielinājās gan rīku sortiments, gan apstrādes paņēmienu dažādība. Autorus vairāk interesē cērtes jeb rokas cirvji. Atšķirībā no čoperiem un čopingiem, Ašelas liela izmēra rīkiem un sevišķi rokas cērtēm ir vienotas trīsdimensiju formas, tos gatavoja pamatsagataves pilnas modifikācijas ceļā.
Pastāv vairākas definīcijas, kas raksturo Ašēlas cērtes. Kopējais apraksts varētu būt šāds: tie ir liela izmēra iegareni rīki, gatavoti no plakaniem iežu gabaliem vai sagatavēm, abu pušu pilnas vai daļējas skaldīšanas ceļā tā, lai sagataves malas lielākā perimetra daļā pārtop par asmeni, bet distālais gals ir noasināts. Kopēja forma var būt ovāla vai trīsstūra, šķērsgriezums – lēcas formā.
Rokas cērtēm ir raksturīga ass simetrija. Agrākiem paraugiem tās vēl nav, bet tā labi saskatāma vēlākajā periodā. Tendence pastiprinājās, kad sāka izmantot lielākas sagataves (virs 10 cm). Agrākiem rīkiem (pirms 1,6-1,4 milj. g.) no Nariokotomes Kenijā, Konsogardulas Etiopijā, Ubeidijas Izraēlā u.c. ir ne sevišķi regulāra forma, kas turpina Olduvajas divšķautņu rīku tradīcijas, bet kopumā tie ir garāki, lielāki un labāk apstrādāti. Agrā pleistocēna II pusē (pirms 1,0-0,8 milj. g.) rokas cērtes gandrīz vienmēr gatavotas tikai no lieliem iežu gabaliem. Attīstījās tehnoloģijas, ar kuru metodēm rīki ieguva regulārās standarta formas.
Ašēlas rokas cērtes ir pirmie apstrādātie priekšmeti, kas tika apzināti noformēti noteiktā stilā un kam rodas papildfunkcija – kultūrnozīme. Daži rīki bija izgatavoti pat izcili estētiski, kas nemaz nebija vajadzīgs elementārajā sadzīvē.
Rokas cēršu atradumi.
Ašēlas atradumi.
Konsogardulas atradumi. Etiopija.
Narikotomes atradumi. Kenija.
Olduvajas aizas atradumi.
Ubeidijas atradumi. Izraēla.
Raksti.
Seno cilvēku māksla.
Saites.
Akmens laikmets.
