Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ravennas mauzolejs

Atrašanās vieta. Austrumgotu karaļa Teodoriha Lielā mauzolejs atrodas apmēram kilometra attālumā no Ravennas pilsētas centra, Itālijā. Mauzolejs paceļas tumšas ciprešu audzes vidū. Netālu atrodas Adrijas jūras piekraste. Tas atgādina Otrā pasaules kara laika bunkuru.

Vēsture. Mauzoleju uzcēlis austrumgotu (ostgotu) dižākais karalis Teodorihs Lielais (dzimis 457.gadā, 493. vai 499. gadā iekarojis Itāliju un izveidoja austrumgotu valsti), kurš jau savas dzīves laikā bija kļuvis par dzīvu leģendu. Mauzolejs celts laika posmā starp 520. un 526. gadu.
Senākās rakstiskās ziņas par mauzoleja celtniecību sniedz anonīms Teodoriha Lielā laikā tapis teksts, kas pazīstams ar nosaukumu „Anonymus Valesianus”: „Dzīves laikā viņš no kvadriem pats sev uzcēla pieminekli, apbrīnojuma lieluma celtni, un meklēja varenu klinti, ar ko to pārsegt.”
Būvmateriāls Teodoriha Lielā mauzoleja celtniecībai vests no Horvātijas pāri jūrai. Senatnē Ravenna tāpat kā mūsdienu Venēcija bija „ūdenspilsēta." Teodoriha valdīšanas laikā gar kapeņu vienu pusi plūda kanāla ūdeņi, bet otru pusi no netālās piekrastes apskaloja Adrijas jūras viļņi.

Arhitektūra. Mauzoleja plānojums un rotājumi raksturīgi antīkās arhitektūras stilam. Kapenes veidotas no Istras kaļķakmens blokiem, kas cieši savienoti bez saistvielu palīdzības. Mazāko bloku nostiprināšanai izmantotas vienkāršas skavas, bet lielāko bloku nostiprināšanai izmantotas dzelzs mūra naglas ar dubultiem āķveida fiksatoriem. Celtne izveidota ar apbrīnojamu precizitāti: piemēram, velvēto nišu kvadri piegriezti un salāgoti ar precizitāti līdz milimetram.
Kapeņu celtniecība norisinājusies trīs etapos (pēc Armina Šrika).
Apakšējais stāvs ar daudzajām velvētajām nišām un desmitstūru pamatstruktūru raksturīgs romiešu arhitektūrai.
Savukārt otrais stāvs vairāk atgādina tos vairākstāvu kapu torņus, kādi bija modē vēlāko laiku antīkajā Sīrijā(acīmredzot šeit plāns ticis mainīts).
Augšējās daļas pamatplānojums atkal ir desmitstūru, taču kopējais iespaids drīzāk atgādina apli. Celtne atgādina observatoriju. Arheologi uzskata, ka šeit marmora sarkofāgā tika uzglabātas karaļa mirstīgās atliekas.
Kapeņu jumta pārsedze veidota no viengabalaina kaļķakmens monolīta. Monolīta izmēri: tā biezums ir 1 m, augstums - 3 m, diametrs - 10,9 m, kopējais svars - 300 tonnas! Kupolā redzama trīs metrus gara plaisa; tā radusies celtnes dienvidu pusei nosēžoties par aptuveni 15 cm; tās izraisītie mehāniskie spriegumi, kuru iedarbību pastiprināja temperatūras svārstības, izraisīja plaisas veidošanos. Plaisai nav nekāda sakara ar monolīta uzcelšanu uz celtnes sienu mūriem.
Kupolu grezno 12 āķi, kuru nozīme arheologiem vēl ir neskaidra. Daži eksperti gan domā, ka āķi tikuši izmantoti, lai paceltu monolītu augšā. Tomēr dāņu arheologs Dvige un vairāki inženieri to stipri apšauba. Viņi norāda, ka āķis nekāda gadījumā nebūtu varējis noturēt milzīgo monolīta svaru, to paceļot. Diez vai šiem āķiem bija bijusi mākslinieciska nozīme, kapeņu pamatstruktūra ir desmitstūru, bet āķu ir divpadsmit. Ir izteikta doma, ka šiem āķiem bija astronomiska nozīme.
Teodoriha Lielā mauzolejs Ravennā, ir unikāla tā laika celtne, jo citas šā laika celtnes būvētas no māla ķieģeļiem. Piemēram, Gallas Placidijas mauzolejs, kas ir slavens ar savām mozaīkām, celts no māla ķieģeļiem.
Teodoriha Liela kapeņu celtniecībai izmantotais kaļķakmens tika iegūts Istras pussalā tagadējās Horvātijas teritorijā. Domā, ka kaļķakmens iegūts akmeņlauztuvēs, kas atrodas dažu kilometru attālumā no ostas pilsētas Pulas. Nebija tik viegli nogādāt Ravennā, masīvos kvadrus, kas tika izmantoti apakšējā stāva izbūvei. Taču, kā tika transportēts 300 tonnu smagais monolīts? Tas ir jautājums, kas zinātniekiem sagādā īstas galvassāpes.

„Ravennas mīkla.” Tā varētu raksturot kapeņu jumta pārsedzi. Trešais celtniecības etaps mauzoleja arhitektiem noteikti bija tehniski grūtākais. Senatnes arhitektūras eksperts Moriss Vjē par to raksta: „Lai paceltu augšā jumta noslēdzošo daļu, būtu bijusi nepieciešama tāda mašinērija, kāda nav savietojama ar tā laika tehniskajiem priekšstatiem.”
Kupola sakarā izvirzās divi jautājumi:
1. Pirmais jautājums: kā tika transportēts 300 tonnas smagais monolīts?
2. Otrais jautājums: kā celtnieki monolītu uzcēluši uz 11 m augstajiem sienu mūriem?

Speciālisti nav nonākuši pie vienota viedokļa par to, kāda stāvoklī - apstrādāts vai neapstrādāts - monolīts nogādāts Ravennā. Vieni uzskata, ka tagadējo formu monolīts ieguvis Istrā, lai tādējādi samazinātu transportējamo svaru. Savukārt citi domā, ka monolīts ticis nogādāts Ravennā, neapstrādāta veidā un tikai gala punktā tika izveidota tā galīgā forma, jo risks pārvešanas laikā sabojāt vai pat sadragāt gatavu kupolu būtu pārāk liels. Pie tam Istras kaļķakmens ir ļoti trausls un spiediena vai triecienu iedarbībā ātri sašķeļas.
Ja uz Ravennu transportēts neapstrādāts kaļķakmens bloks, tad tā svars bija trīs reizes lielāks par pašreizējo kupola svaru - apmēram 900 - 1000 tonnu.
Jautājums: kādā veidā šādi smagumi senatnē pārvietoti?
Jautājumā par monolīta transportēšanas ceļu speciālistu vidū valda vienprātība. Zemes ceļu eksperti kategoriski izslēdz. Transportēšana pa zemesceļu būtu pārāk ilga un apgrūtinoša dēļ slikto ceļu stāvokļa, turklāt purvainajos rajonos pie Venēcijas tas būtu pilnīgi neiespējami.
Speciālisti ir vienisprātis, ka monolīts Itālijā nogādāts pa jūras ceļu, kas ir vairāk nekā 150 km garš. Viņi domā, ka monolīts transportēts ar īpaši konstruētu plostu.
Pēc šveicieša Armina Šrika domām, šis variants ir mazticams. Viņš min vairākus argumentus. Viens no tiem ir, tāds, ka monolīts bija jāpārved nevis mierīgai upei, bet gan pāri visai Adrijas jūrai, kur apstākļi var būt visai grūti prognozējami; piemēram, lejupejošās gaisa straumes apstākļus Adrijas jūrā var mainīt burtiski dažās minūtēs.
Tālāk Armins Šriks norāda, ka būtu bijis ļoti grūti uzvilkt monolītu uz plosta tā, lai tā otrs gals nepaceltos gaisā un monolīts nenoslīdētu un nenogrimtu jūrā.
Monolīta uzvilkšanai no krasta uz plosta, būtu bijuši nepieciešami tūkstošiem darbaroku. Velkot monolītu, viņi agri vai vēlu nonāktu jūrā. Turklāt cilvēks, iegremdējies ūdenī, nevar pielikt tādu spēku, kāds nepieciešams šāda darba veikšanai. Viņš būtu aizņemts ar pārvietojamā priekšmeta līdzsvara saglabāšanu.
Kāds kuģu būves inženieris (pēc Armina Šrika lūguma) aprēķinājis, ka plostam būtu bijis jābūt 80 m garam, 80 m platam un vismaz 1,25 m biezam. Futbola laukuma lielumā! Šādi izmēri būtu padarījuši neiespējamu plosta vadību un navigāciju, it īpaši vētras laikā. Turklāt nav rakstisku, ne arī kādu citu liecību, ka šādi gigantiski plosti tika izmantoti Teodoriha laikā.
Tātad jautājums par monolīta transportēšanu pāri Adrijas jūrai paliek atklāts. Zināms, tikai tas, ka goti to kaut kā dabūja pāri Adrijas jūrai.
Kā monolītu varēja uzcelt uz 11 metrus augstajiem sienu mūriem? Uz šo jautājumu līdz pat šai dienai nav atrasta atbilde.
Šajā gadījumā tiek izdomātas dažādas teorijas, kā tas tika paveikts:
1. Monolīts no ostas tika nogādāts vietā, kur šodien atrodas mauzolejs. Tur to novietoja un, piepaceļot ar svirām, lika zem monolīta akmeni pēc akmens, un tā tas tika uzcelts augšā. Mazticama teorija. Svirām šajā gadījumā būtu bijis jāpaceļ ne vien 300 tonnas smagais kupols, bet arī visa tūkstošiem smagā celtne. Un kā ar daudzajām velvētajām nišām un smalkajiem ielaidumiem.
2. Pie celtnes apakšējās daļas celtnieki izveidoja slīpu plāksni, divpadsmit āķos, kas redzami arī mūsdienās, nostiprināja tauvas, tad piepacēla kupolu un palika zem tā koka veltņus. Pēc tam monolītu lēnam uzvilka uz sienu mūriem. Taču, tāda gadījumā kupola mala neizbēgami būtu atsitusies pret mūri, kas ņemot vērā kupola materiāla īpašības, būtu izraisījis fatālas sekas. Kupola patiešām ir saskatāma 3 metrus gara plaisa. Šis plaisas izcelsmi daudzi arheologi saista ar kupola novietošanu uz mauzoleja sienu mūriem. Tomēr, itāļu arheologs Tarlaci ir pierādījis, ka plaisu radījusi celtnes dienvidu puses nosēšanās par aptuveni 15 cm. Nosēšanās izraisītie mehāniskie spriegumi, kuru darbību pastiprināja sakaršana un atdzišana, galu galā izraisīja plaisas veidošanos. Plaisai nav nekāda sakara ar monolīta hipotētisko celšanu vai vilkšanu. Šī teorija neņem vēra arī, to, ka senatnē Ravenna bija „ūdenspilsēta”. Gar vienu kapeņu pusi plūda kanāla ūdeņi, bet no otras puses no netālās piekrastes apšļāca Adrijas jūras viļņi. Vismaz tādi apstākļi bija Teodoriha laikā. Jāvaicā: kur gan vispār bija iespējams novietot slīpo plāksni?
3. Kupola pacelšana līdz pirmajām stāvam notikusi izmantojot slīpu plāksni, bet tālāk monolītu pakāpeniski cēla uz augšu ar sviru palīdzību. Šī teorija apvieno pirmo un otro teoriju, nedodot būtiski jaunu skatījumu. Tāpēc noraidāma.
4. Kupola pacelšanai tika izmantoti „celtņi”, kurus savulaik izmantoja romieši ēģiptiešu obelisku uzsliešanai. Tie spēja uzsliet līdz pat 300 tonnu smagus obeliskus. Līdzīgi „celtņi” izmantoti arī Ravennā. Tomēr, kā norāda Armins Šriks, ir liela atšķirība starp obeliska uzsliešanu un monolīta pacelšanu un uzstādīšanu 11 metru augstumā. Romiešiem tas nebūtu bijis pa spēkam.

Būvinženieri Rūdolfs Kucers (Vācija) un Hulligers (Šveice), viens no otra neatkarīgi secināja, ka šāds projekts prasītu astronomiskus tehniskus izdevumus. Un toreizējie apstākļi tam vispār pārvilktu svītru.
Firmas Liebeherr radītā hidrauliskā celtņa B 25 maksimālā celtspēja ir 250 tonnu. Šādu celtspēju tas var sasniegt tikai ar nelielu izlieci un pavisam nelielā darbības rādiusā. Mauzoleja jumta augstumā, kas ir 11 metru, celtspēja samazinātos un noslīdētu zem 200 tonnām. Lai paceltu kupolu, būtu nepieciešami divi tādi hidrauliskie celtņi. Abiem celtņiem būtu sinhroni jāstrādā uz divām pusēm. Katra kļūda aprēķinos izraisītu fatālas sekas.

Teodoriha mauzoleja astronomiskie parametri. Mauzoleja augšēja daļa atgādina observatoriju. Varbūt kapenes kalpojušas pavisam cietiem mērķiem, proti, astronomijas mērķiem? Interesantas interpretācijas šajā sakarā piedāvā Dr. Dankans Lunens (Skotija) un profesors Buhers no Lucernas planetārija (Šveice). Tomēr līdz šim nav atrastas konkrētas norādes, kas liecinātu par labu šim pieņēmumam.
Netiešs pierādījums Kapeņu astronomiskajai orientācijai varētu būt 12 āķi, kuri grezno kupolu. Varbūt šiem 12 āķiem bijusi astronomiska nozīme. Gotu vēsturnieks Jordans savā grāmatā „De actibus gethorum” stāsta par kāda noslēpumaina vīra, vārdā Decinejs ierašanos. Tas esot noticis 100. gadā pirms mūsu ēras. Viņš bijis ārkārtīgi gudrs cilvēks. Gotiem mācījis dažādas dabaszinātņu disciplīnas, piemēram, ģeogrāfiju, fiziku un astronomiju. Goti uzzināja, ka Zeme ir lode, cik liels ir attālums no Zemes līdz Saulei. Decinejs gotiem deva zināšanas par divpadsmit debess ķermeņiem: Sauli, Merkuru, Veneru, Zemi, Mēnesi, Marsu, asteroīdu joslu, Jupiteru, Saturnu, Urānu, Neptūnu un Plūtonu. Decineja zināšanas astronomijā tālu pārspēja tā laika zināšanu līmeni. Varbūt 12 apaļie āķi jumta blokā simbolizē 12 debesķermeņus? Vai Teodorihs Lielais gribēja saglabāt nākamajām paaudzēm kādreiz gotiem atklāto patiesību par Saules sistēmas uzbūvi? 

Saites.
Teodorihs Lielais.