Raudu dziesmas

1.nodaļa

1 Cik vientuļa ir kļuvusi šī pilsēta, kas bija ļaužu pilna! Tā, kas bija liela starp tautām, ir kļuvusi kā atraitne, un, kas bija valdniece pār novadiem, ir kļuvusi pati par verdzeni.
2 Tā gauži raud naktī, tai asaras rit pār vaigiem. Nav iepriecinātāja tai starp tiem, kas to mīl, visi tās tuvie tai neuzticīgi, tie kļuvuši par ienaidniekiem.
3 Jūdas cilts ir gājusi gūstā, no ciešanām, smagās verdzības, tā mīt starp tautām un neatrod miera; tās vajātāji ir iedzinuši to šaurā aizā.
4 Ciānas ceļi skumst, jo neviens nenāk uz svētkiem; visi pilsētas vārti stāv nevirināti, tās priesteri smagi nopūšas; pilsētas jaunavas noskumušas, bēdīga pati pilsēta.
5 Tās nomācēji valda, tās ienaidniekiem klājas labi. Jo Tas Kungs ir licis tai smagi ciest tās daudzo grēku dēļ. Tās bērni aizgāja trimdā savu ienaidnieku priekšā.
6 Zudis ir viss Ciānas meitas greznums; viņas dižciltīgie ir kā brieži, kas neatrod ganības un iet bez spēka vajātāju priekšā.
7 Jeruzāleme piemin savās bēdu un klejojuma dienās visus dārgumus, kas tai bija agrākos laikos; tās ļaudis krīt ienaidnieka rokā, un palīga viņai nav, tās ienaidnieki noraugās tajā un smejas par viņas sabrukumu.
8 Grēkodama grēkoja Jeruzāleme tādēļ kļuvusi kā sārņaina sieva. Visi, kas viņu cienīja, tagad to nicina, tāpēc ka redz tās kailumu; arī pati tā vaid un novēršas.
9 Tās netīrumi līp pie viņas tērpa malas; tā nebija domājusi par savu galu; tādēļ tā ir tik bezgalīgi pazemota, un tai nav neviena iepriecinātāja. "Uzlūko, Kungs, manas bēdas, jo ienaidnieks gavilē!"
10 Naidnieks ir izstiepis savu roku pār visiem viņas dārgumiem. Viņai bija jānoskatās, kā citas tautas ielaužas viņas svētnīcā, kaut gan viņiem Tu esi liedzis ieiet Tavā draudzē.
11 Visi tās iedzīvotāji vaimanā un meklē maizi. Viņi atdod visus savus dārgumus par ēdamo, lai uzturētu sevi pie dzīvības. "Raugies, Kungs, kādā negodā es esmu nonākusi!"
12 Vai jūs, kas ejat garām, tas nemaz neskar? Skatieties un redziet, vai ir vēl kur tādas sāpes kā manas sāpes, kas pārņēmušas mani un ar ko Tas Kungs mani piemeklējis Savas niknās dusmības dienā.
13 No augšienes Viņš ir metis uguni manos kaulos un licis tai tur plosīties. Viņš manām kājām izpletis tīklu un licis man griezties atpakaļ. Viņš iegrūdis mani postā, darījis slimu ik dienas.
14 Mani pārkāpumi Viņa rokās savīti visi kopā un kā jūgs uzlikti man uz kakla; Viņš satriecis ar to manu spēku; Tas Kungs mani nodevis tādiem rokās, kuriem nevaru pretoties.
15 Tas Kungs ir saminis visus spēcīgos vīrus manā vidū, Viņš ir sasaucis pret mani sapulci, lai sagrautu manus jaunekļus; Tas Kungs pats ir minis vīna spaidu jaunavai, Jūdas meitai.
16 Par to man rūgti jāraud, un manas acis ir asaru pilnas, jo tālu no manis ir mierinātājs, kas varētu iepriecināt manu dvēseli. Manu bērnu man vairs nav, jo ienaidnieks ir guvis virsroku.
17 Ciāna izstiepj savas rokas, bet nav, kas viņu iepriecinātu. Tas Kungs ir pavēlējis ienaidniekiem, kas visapkārt ap Jēkabu, lai Jeruzāleme kļūtu viņu vidū kā sārņaina sieva.
18 Tas Kungs ir taisns, tomēr es Viņa baušļiem pretojos. Klausieties, tautas, un raugait manas sāpes! Manas jaunavas un mani jaunekļi aizgāja gūstā.
19 Es piesaucu savus draugus, bet tie mani pievīluši. Mani priesteri un vecaji pilsētā ir nonīkuši, meklēdami sev ēdamo, lai uzturētu sevi pie dzīvības.
20 Ak, Kungs, kā man bail! Manas iekšas saraujas sāpēs, mana sirds ir pilna nemiera, tāpēc ka es Tev pretojos. Ārā zobens laupīdams, mājā - nāve.
21 Tie dzird mani vaidam, tomēr nav man iepriecinātāja! Visi mani ienaidnieki redz manu nelaimi un priecājas, ka Tu to man esi darījis. Lai nāk Tevis sludinātā diena, tad viņiem klāsies kā man!
22 Lai nāk Tavā priekšā visa viņu ļaunprātība, un dari Tu viņiem tā, kā Tu man esi darījis visu manu pārkāpumu dēļ. Neskaitāmas ir manas nopūtas, un mana sirds ir pagurusi.

2.nodaļa

1 Ak, kā gan Tas Kungs licis izlieties Savām dusmām pār Ciānas meitu! Viņš nometis no debesīm zemē Israēla godību, nav pieminējis Savu kāju pameslu Savas dusmības dienā.
2 Bez žēlastības ir Tas Kungs nopostījis Jēkaba mitekļus, sagrāvis Savās dusmās Jūdas meitas stipros cietokšņus, metis pie zemes, iegrūdis negodā kā ķēniņa valsti, tā arī tās dižciltīgos.
3 Savās bargajās dusmās Viņš sagrāvis visus Israēla ragus, Viņš atrāvis atpakaļ Savu labo roku, kad tuvojās ienaidnieks, Viņš Jēkabā iededzinājis ugunsliesmas, kas aprij visu visapkārt.
4 Viņš uzvilcis Savu stopu kā ienaidnieks, pacēlis Savu labo roku kā pretinieks; kas bija patīkams acīm, to visu Viņš iznīcinājis; Viņš izlējis Savas dusmas kā uguni Ciānas meitas teltī.
5 Tas Kungs ir kļuvis mums par ienaidnieku, Viņš iznīcinājis Israēlu, izpostījis visas viņa pilis, sagrāvis viņa cietokšņus un vairojis Jūdas meitas vaidus un nopūtas.
6 Viņš noplēsis Savu mājokli kā dārzu, izpostījis Savu sanāksmju vietu. Tas Kungs licis Ciānai aizmirst svētkus un svētās dienas, un Savās bargajās dusmās Viņš ir atmetis kā ķēniņu, tā priesteri.
7 Tas Kungs ir atmetis Savu altāri, atstājis Savu svēto vietu; tās stalto namu mūrus Viņš nodevis ienaidnieku rokās, tie pacēluši savu balsi Tā Kunga namā kā svētku dienā.
8 Tas Kungs bija nolēmis sagraut Ciānas meitas mūrus. Viņš izstiepis pār tiem mērauklu, Viņš nav atturējis Savu roku no graušanas; Viņš bēdīgu darījis valni un mūri; tie abi sagruvuši.
9 Mūru vārti iegrimuši zemē, to aizšaujamos Viņš saliecis un salauzis. Viņas ķēniņš un viņas dižciltīgie izkaisīti tautu starpā; nav spēkā vairs bauslība; arī viņas pravieši nesaņem vairs atklāsmi no Tā Kunga.
10 Klusēdami sēd zemē Ciānas meitas vecaji; tie kaisa pīšļus uz galvas, apjozušies ar maisiem. Jeruzālemes jaunavas zemu nokārušas savas galvas.
11 Manas acis izraudātas asarās, manas iekšas saraujas sāpēs, manas aknas ir it kā izkratītas uz zemes manas tautas meitas posta dēļ, jo bērni un zīdaiņi dabū galu pilsētas ielās.
12 Tie sauca uz savām mātēm: kur ir maize un vīns? Tā viņi aiziet bojā kā ievainotie pilsētas ielās, tie izlaiž savu garu mātes klēpī.
13 Ko es tev lai saku, Jeruzālemes meita, un kam es tevi lai pielīdzinu, lai tevi iepriecinātu, jaunava Ciānas meita? Liels ir tavs posts - kā jūra. Kas tevi var dziedināt?
14 Tavi pravieši tev sludinājuši melus un māņus. Tavu noziegumu viņi tev nav atklājuši, lai novērstu tavu cietumu, bet tev sludinājuši melu un viltus atklāsmes.
15 Visi, kas tev iet garām, zobgalībā sasit plaukstas par tevi, tie svilpj un krata galvu par Jeruzālemes meitu: vai šī ir tā pilsēta, par kuru sacīja, ka tā esot pati skaistākā un visas zemes prieks?
16 Visi tavi ienaidnieki atver savu muti pret tevi, svilpo un griež zobus; tie saka: "Mēs to iznīcinājām. Šī ir tā diena, kuru mēs gaidījām, mēs to sagaidījām, to piedzīvojām!"
17 Tas Kungs ir darījis, ko bija nodomājis, un piepildījis Savu vārdu, ko bija runājis sendienās. Viņš ir sagrāvis bez žēlastības, iepriecinājis par tevi tavu ienaidnieku un augstu pacēlis tavu pretinieku ragu.
18 Tad viņas sirds sāka brēkt uz To Kungu. Ak, Ciānas meitas mūri, liec lai dienu un nakti asaras plūst kā strauts; nemities raudāt un nedod mieru savām acīm ne mirkli!
19 Celies, brēc naktī; ļauj izplūst jau pirmajos gaiļos savai sirdij Tā Kunga priekšā kā ūdenim. Pacel savas rokas lūgšanā uz To Kungu par tavu bērnu dvēselēm, kas mirst badā visos ielas stūros.
20 Ak, Kungs! Raugies jel, kam Tu esi ko līdzīgu darījis? Vai tad sievas lai ēd savu miesas augli, savus bērnus, ko auklējušas? Vai tad priesterus un praviešus lai nokauj Tā Kunga svētnīcā?
21 Ielās guļ beigti jaunekļi un sirmgalvji. Manas jaunavas un jaunekļi ir krituši no zobena, Tu tos esi nokāvis Savas dusmības dienā, nokāvis bez žēlastības.
22 Kā uz svētku dienu Tu esi saaicinājis no visām pusēm manus vajātājus, un Tā Kunga dusmības dienā neviens nav izbēdzis, nedz palicis dzīvs. Visus, ko es biju auklējusi un audzinājusi, nogalināja mans ienaidnieks.

3.nodaļa

1 Es esmu vīrs, kam bijis jāpieredz daudz bēdu no Viņa dusmības rīkstes.
2 Viņš mani vadīja un sūtīja tumsā un ne gaismā.
3 Pret mani Viņš vērsa Savu roku arvien, augu dienu.
4 Viņš darīja vecu manu miesu un manu ādu un satrieca manus kaulus.
5 Viņš cēla ap mani un apņēma man visapkārt žulti un grūtības.
6 Viņš mani ielika tumsā kā sen mirušos.
7 Viņš mani iemūrēja, ka es nevaru iziet, Viņš mani ieslēdza smagās važās.
8 Kad es kliedzu un saucu palīgā, Viņš apturēja manu lūgšanu.
9 Viņš aizsprostoja manus ceļus ar lieliem akmeņiem un padarīja neejamas manas tekas.
10 Viņš glūnēja uz mani kā lācis, kā lauva paslēptuvē.
11 Viņš man ļāva neceļos staigāt, saplosīja mani un darīja vientuļu.
12 Viņš uzvilka savu stopu un lika mani bultai par mērķi.
13 Viņš ņēma bultas no maksts un iešāva tās manās īkstīs.
14 Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu augu dienu.
15 Viņš mani ēdināja ar rūgtumu un dzirdināja ar vērmelēm.
16 Viņš sagrūda man zobus ar zvirgzdiem, un mani pašu iemīda pīšļos.
17 Manai dvēselei ir atņemts miers; viss labais man jāaizmirst.
18 Es sacīju: pagalam mans dzīvības spēks un mana cerība uz To Kungu.
19 Piemini manas bēdas un manas klejojuma dienas, tās vērmeles un žulti.
20 Pieminēdama to piemin mana dvēsele un ir nospiesta manī.
21 To es likšu sev pie sirds, un tādēļ lai ceru.
22 Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals.
23 Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība.
24 Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es cerēšu uz Viņu.
25 Labvēlīgs ir Tas Kungs tam, kas uz Viņu cer, dvēselei, kas Viņu meklē.
26 Ir labi klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību.
27 Ir labi cilvēkam, kas savu jūgu jaunībā nes;
28 lai viņš sēž vientuļš un kluss, jo tas tam uzlikts;
29 lai krīt uz sava vaiga pīšļos, varbūt vēl cerība,
30 lai pagriež savu vaigu sitējam, lai saņem nievas papilnam.
31 Jo Tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem:
32 Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal apžēlojas pēc Savas lielās žēlastības,
33 jo ne no sirds Viņš moca un apbēdina cilvēka bērnus,
34 it kā Viņš gribētu visus šīs zemes gūstekņus samīt zem Savām kājām
35 un noliekt cilvēka tiesu Visuaugstākā priekšā,
36 piekrāpt cilvēku strīdus lietā, it kā Tas Kungs to neredzētu.
37 Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez Tā Kunga pavēles
38 un ka ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes?
39 Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem!
40 Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga!
41 Pacelsim savas sirdis un rokas uz Dievu debesīs:
42 mēs esam grēkojuši, bijuši neuzticīgi, tāpēc Tu mums nepiedevi,
43 Tu tērpies Savām dusmām, vajāji mūs un nogalināji bez žēlastības.
44 Tu biji aizsedzies ar padebesi, tā ka mūsu lūgšanas nevarēja izspiesties tam cauri.
45 Tu mūs padarīji par mēsliem un riebekļiem tautu starpā.
46 Visi mūsu ienaidnieki pleš vaļā savu muti uz mums.
47 Šausmas un bedre mums, iznīcība un posts.
48 Manas acis izplūst asarās kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.
49 Manas acis rieš asaras un nevar rimt; bez mitēšanās,
50 kamēr Tas Kungs nepalūkosies no debesīm un neieraudzīs tās.
51 Manas acis sabeidz manu dvēseli manas pilsētas meitu dēļ.
52 Kā putnu mani vajāt vajāja mani ienaidnieki bez iemesla.
53 Tie apklusināja mani bedrē un meta akmeņus uz mani;
54 ūdeņi plūda pār manu galvu, un es domāju: nu esmu pagalam!
55 Tad es piesaucu, Kungs, Tavu Vārdu, no bedres dziļumiem.
56 Un Tu dzirdēji manu saucienu: neaizslēdz Savas ausis manu vaimanu un manu kliedzienu priekšā!
57 Tu man tuvojies dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: "Nebīsties!"
58 Tu, Kungs, vadi manas dvēseles lietas, Tu glāb manu dzīvību.
59 Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek. Tiesā manu tiesu.
60 Tu redzi viņu atriebību un visus viņu nolūkus pret mani.
61 Ak, Kungs, Tu dzirdi viņu nievāšanu un visus viņu nolūkus pret mani,
62 manu pretinieku lūpas un valodas augu dienu.
63 Vai tie sēd vai ceļas, redzi, es - viņu apsmiekla dziesma.
64 Tu tiem atmaksāsi, Kungs, pēc viņu roku darba.
65 Tu apstulbosi viņu sirdi. Tavs lāsts lai nāk pār tiem!
66 Tu tos vajāsi ar dusmām un tos iznīcināsi zem Tā Kunga debesīm.

4.nodaļa

1 Kā gan apsūbējis zelta spožums, kā gan mainījies pats tīrākais zelts! Svētnīcas dārgie akmeņi ir izkaisīti visos ielas stūros.
2 Ciānas cienījamie dēli, kas bija līdzīgi tīram zeltam, kā gan tie kļuvuši līdzīgi māla traukiem, podnieka roku darbam.
3 Pat šakāļu mātes zīda savus mazuļus un baro tos; bet manas tautas meita ir kļuvusi nežēlīga kā strausi tuksnesī.
4 Zīdaiņiem līp mēle aiz slāpēm pie aukslējām; bērni prasa maizes, bet neviens viņiem tās nedod.
5 Kas ēda gardumus, tie tagad mirst badā uz ielas; kas audzināti purpurā, tie tagad guļ uz mēslu kaudzes.
6 Manas tautas meitas noziegums ir lielāks nekā Sodomas grēki, kas tika sagrauta piepeši, nevienam nepieliekot rokas.
7 Viņas dižciltīgie bija dzidrāki nekā sniegs, baltāki nekā piens, un viņu miesas bija sārtākas nekā koraļļi; savā izskatā viņi bija kā safīrs.
8 Bet tagad viņu sejas ir melnākas nekā sodrēji, viņus nevar vairs pazīt uz ielas. Viņu āda līp pie kauliem, tā ir izkaltusi kā plāna skaida.
9 Laimīgāki ir ar zobenu nokautie nekā tie, kas nomira badā un aizgāja bojā aiz zemes augļu trūkuma.
10 Visžēlsirdīgāko sievu rokas ir vārījušas savus pašu bērnus, lai būtu ko ēst manas tautas meitas postā.
11 Tas Kungs ir piepildījis Savu dusmu mēru, Viņš izlējis Savu bardzību un iededzinājis uguni Ciānā, kas aprija tās pamatus.
12 Ne ķēniņi zemes virsū, ne visas pasaules iedzīvotāji nekad nebūtu ticējuši, ka Jeruzālemes pretinieki un ienaidnieki varētu kādreiz ieiet pa tās vārtiem.
13 Bet tas ir noticis tās praviešu grēku un tās priesteru noziegumu dēļ, tie ir izlējuši tās vidū taisno asinis.
14 Tie klejoja kā akli pa ielām, aptraipīti asinīm, tā ka nevarēja aizskart viņu drēbes.
15 Ļaudis sauca uz viņiem: "Prom, nešķīstie! Prom, prom, neskarieties nekam klāt!" Un, kad viņi bēga un klejoja apkārt, tad atskanēja runas pat citu tautu starpā: "Viņi nedrīkst ilgāk palikt te."
16 Tā Kunga dusmas viņus izklīdināja, Viņš tos vairs neuzlūko. Priesterus vairs necienīja un vecajus nežēloja.
17 Vēl ilgi velti raudzījās mūsu acis pēc palīdzības, jo mēs gaidīt gaidījām uz tautu, kas nevarēja palīdzēt.
18 Mūs sāka vajāt, tā ka mēs nevarējām vairs staigāt pa savām ielām. Mūsu gals ir tuvu, skaitītas mūsu dienas, mūsu gals ir klāt.
19 Mūsu vajātāji bija ātrāki nekā ērgļi apakš debess. Tie vajāja mūs kalnos, tie uzglūnēja mums tuksnesī.
20 Mūsu dzīvības gars, Tā Kunga svaidītais, ir sagūstīts viņu bedrēs, par kuru domājām: Viņa ēnā dzīvosim tautu starpā.
21 Priecājies un līksmojies, Edoma meita, tu, kas dzīvo Ucas zemē. Arī tev neies garām kauss, tu piedzersies un izģērbsies kaila.
22 Tavs noziegums, Ciānas meita, ir izlīdzināts: Viņš tevi vairs neliks aizvest gūstā. Bet tavu noziegumu, Edoma meita, Viņš piemeklēs, un tavus grēkus Viņš atklās.

5.nodaļa

1 Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu negodu!
2 Mūsu mantojuma tiesa kritusi svešiniekiem, mūsu nami - ārzemniekiem.
3 Mēs esam kļuvuši bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes.
4 Savu ūdeni mēs dzeram par naudu, savu malku saņemam par maksu.
5 Mūs izdzen kā suņus, mēs esam noguruši, un nav mums miera.
6 Mēs pakļāvāmies Ēģiptei un Asīrijai, lai dabūtu paēst maizes.
7 Mūsu tēvi ir grēkojuši, viņu vairs nav, bet mēs nesam viņu noziegumus.
8 Kalpi valda pār mums, nav neviena, kas mūs atsvabinātu no viņu rokas.
9 Sava maize mums jāsagādā bailēs par mūsu dzīvību no zobena tuksnesī.
10 Mūsu āda ir apdegusi melna bada šausmās kā krāsnī.
11 Sievas Ciānā ir apsmietas un jaunavas Jūdas pilsētās.
12 Dižciltīgos tie ir pakāruši, vecaju vaigs nav turēts cieņā.
13 Jaunekļiem bija jānes dzirnavu akmeņi, zēniem jāklūp zem malkas nastām.
14 Vecie nesēd vairs vārtos, un jaunie vairs nedzied.
15 Mūsu sirds līksmība ir zudusi, mūsu rotaļas pārvērtušās par vaimanām.
16 Mūsu vainags mums nokritis no galvas: bēdas mums, ka esam grēkojuši!
17 Tādēļ mūsu sirds ir gurdena un mūsu acis kļuvušas tumšas,
18 Ciānas kalna dēļ, tas nopostīts un lapsas skraida pa to.
19 Bet Tu, Kungs, valdi mūžīgi, Tavs tronis paliek uz radu radiem!
20 Kādēļ Tu gribi mūs aizmirst pavisam, mūs atstāt tik ilgi?
21 Atgriez mūs, Kungs, pie Sevis, un mēs atgriezīsimies! Atjauno mūsu dienas kā vecos laikos!
22 Vai tad Tu mūs esi pavisam atmetis, vai Tavas dusmas tik bargas?