Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Spartas valsts

Viena no Peloponēsas pussalas sengrieķu polises pilsētvalstīm , kas atradās Lakonijā.

Ģeogrāfiskais raksturojums. Spartas pilsēta bija Lakonijas apgabala centrs Peloponēsas pussalas DA Grieķijā. Tā centrā ir upes ieleja. Ieleju no trim pusēm ietver augsti kalni, kuros ir dzelzs atradnes. Lakonijas jūras piekraste bija krauja, vai arī zema un purvaina – tā nebija piemērota jūrniecībai. Blakus, Peloponēsas DR atradās auglīgs apgabals – Mesēnija.

Senatne. Senākās apdzīvotās vietas Spartas teritorijā dibināja kareivīgie ķelti (vai tie būtu tie paši dorieši?).

Spartas dibināšana. To nodibināja doriešu iekarotāji, kas iekaroja Lakoniju, pirmais ķēniņš bijis kāds Likurgs. Šejienes iedzīvotājus sāka saukt par spartiešiem. Pēc ilgiem kariem spartieši iekaroja arī Mesēniju. Norisinājās Pirmais un Otrais Mesēnijas karš. Otrā kara laikā tika sagrauta mesēniešu varoņa Aristomēna vienība un sagūstītie nomesti aizā. 
Lielāko daļu pakļauto vietējo iedzīvotāju spartieši pārvērta par vergiem – helotiem („gūstā saņemtie”).
Iekarotāji izveidoja vergturu sabiedrību. Katram spartietim piešķīra zemes gabalu un vairākām helotu ģimenēm vajadzēja to apstrādāt. Helotus pastāvīgi vajadzēja apspiest, jo tie spartiešus ienīda un tā vien lūkoja sacelties, ko arī daudzkārt darīja. 
Viena no lielākajām helotu sacelšanās kustībām notika VII gs.pmē. Mesēnijā. Pēc ilgiem cīņas gadiem sacelšanos sakāva un pēdējie dumpinieki ar ģimenēm patvērās kāda grūti pieejama kalna galā. 
Spartieši aplenca helotu nometni un uzbruka tai negaidīti – naktī, lietum gāžot negaisa laikā. Spartieši nepamanīti uzrāpās nometnē un izraisījās nežēlīga kauja. Pretī spartiešiem stājušās arī helotu sievas ar akmeņiem. Kauja norisinājusies 3 dienas un 3 naktis nepārtraukti. Heloti bija ielenkti un viņu stāvoklis bija bezcerīgs. Taču cīņā ar viņiem spartieši bija cietuši prāvus zaudējumus. Tādēļ tie apsolīja dumpiniekiem brīvību, ja tie ar visām ģimenēm pavisam pametīs savu dzimteni. Tā arī notika un šī daļa helotu atguva savu brīvību.

Spartas politiskā iekārta. Visa valsts vara atradās spartiešu rokās. Spartas vadībā atradās padome no 28 vecajiem – herūsija, ko spartieši sapulcēs ievēlēja no dižciltīgo vidus. Padomē ņēma dalību arī divi ķēniņi, kas vadīja karaspēku. Padome izlēma svarīgākās valsts lietas un tiesāja likumu pārkāpējus.

Spartiešu militārisms. Spartiešu dzīve bija pakļauta nežēlīgai militārai disciplīnai. Visi spartieši, kas spēja nest ieročus, bija karavīri. Likums tiem aizliedza nodarboties ar citām lietām. Miera laikā spartieši visu dienu pavadīja karaspēka nometnē, kur vingrinājās soļošanā, skriešanā, šķēpa mešanā u.c. Iedami gulēt, blakus sev spartieši nolika ieročus.
Spartiešu zēnus jau no bērnības gatavoja karadienestam. Zēnu dzīves apstākļi bija ļoti grūti, lai norūdītu to ķermeņus un gribu. Visu laiku zēni fiziski trennējās. Lai pieradinātu zēnus paciet sāpes, viņus nežēlīgi pēra. Dažkārt asinis no rīkstēm sakapātā ķermeņa apslacīja vietu, kur gulēja sodāmais. Lai jauniešos ieaudzinātu cietsirdību, viņiem uzdeva nogalināt helotus. No šejienes arī teiciens „spartiskais dzīvesveids,” kas nozīmē askētisku un grūtību pilnu dzīvi.
Bērniem un jauniešiem bija bez ierunām jāizpilda visu vecāku cilvēku rīkojumi. Tie drīkstēja runāt tikai tad, kad to atļāva pieaugušie. Grieķi jokodamies teica, ka biežāk varot dzirdēt runājam akmens statujas nekā spartiešu zēnus. Spartieši mācījās izteikties īsi un precīzi, tādu runu tagad dēvē par „lakonisku.” Lakoniskas runas piemērs – spartiete, pavadīdama savu dēlu karā teica: „Ar to vai uz tā.” Spartā uzskatīja par apkaunojumu pazaudēt vairogu, bet karavīru, kas kritis varonīgā cīņā, nesa uz vairoga. 
Tādējādi spartiešu jaunatne izauga drosmīga un izturīga, taču tie bija arī brutāli un nežēlīgi ļaudis, kas tikko prata lasīt un rakstīt.
Plūtarhs savā Līkurga aprakstā un Platons darbā „Valsts” apraksta kā vecajo padome novērtējusi katru jaundzimušo spartieti. Ja bērns rādījies nīkulīgs, tad ticis iemests Apofetas aizā Taigeta kalna rajonā. Tiesa gan, tam pretī runā arheologu pētījumi, kas uzrāda, ka aizā tikuši mesti jauni vīrieši vecumā no 18-35 gadiem. Arheologi aizā nav uzgājuši nevienu jaundzimušo. Kopumā tur uzieti 46 cilvēku skeleti – visi no VI un V gs.pmē. Un nav izslēgts, ka tā bijusi masēniešu varoņa Aristomēna vienība, ko spartieši sakāva Otrā Mesēnijas kara laikā. Rakstu avoti liecina, ka tie esot tikuši nomesti aizā.
Spartas valsts pastāvīgi karoja ar kaimiņiem, kuriem bija atšķirīgs etniskais sastāvs. Spartiešu karavīri bija labi apbruņoti. Viņi cīnījās kājinieku ierindā. Kaujai spartieši izkārtojās vairākās rindās – tādu ierindu sauca par falangu. Skanot fleitām un kora dziesmām, falanga stingrās rindās devās pretim ienaidniekam. Likās, ka kustas tikai uz priekšu izslietu šķēpu un sakļautu vairogu siena.

Peloponēsas savienība. Peloponēsas savienības noslēgšanas rezultātā ap 550.g.pmē. Sparta kļuva par lielāko militāro spēku Grieķijā.

Cīņa ar persiešu iebrucējiem. Spartas ķēniņš Leonīds ar 300 vīriem 480.g.pmē. Termopilu pārejā aizsprostoja persiešu armijai ceļu uz Vidusgrieķiju un gāja bojā ar visu vienību.
Artakserkss II Mnemons savas valdīšanas sākumā cīnījās par varu ar savu jaunāko brāli Kīru - Mazāzijas pārvaldnieku. Brālis vēlējās tam atņemt varu un nolīga šim mērķim 10 000 grieķu algotņu spartieša Klearha vadībā. Kīrs krita kaujā un grieķi ap 400.-399.g.pmē. atriezās mājās. 
Artakserkss II Mnemons sakāva spartiešu floti pie Knidas 394.g.pmē.

Helotu sacelšanās. V gs.pmē. vidū Spartu sagrāva stipra zemestrīce. No visām malām Spartā sapulcējās heloti, cerēdami tagad nokratīt nīsto doriešu jūgu. Spartieši uzbrukumu atsita, bet saviem spēkiem vairs sacelšanos nevarēja apspiest. Tie lūdza citu pilsētvalstu palīdzību, ko no dažām arī saņēma. Daļa helotu tomēr ieguva brīvību un atstāja Spartu.

Peloponēsas karš (431.–405.g.pmē.). Arī spartieši vēlējās būt dominējošie Jūras savienībā un visu laiku vēlējās ieņemt Atēnu vietu. Tādēļ izcēlās karš starp abām stiprajām pilsētām izraisījās 431.g.pmē. - jau Perikla laikā. Tajā piedalījās gandrīz visas Grieķijas pilsētvalstis, katra savā pusē. Sākumā atēnieši izsēdināja desantu Sicīlijā. Karš turpinājās gandrīz 30 gadus un beidzās ar Atēnu sagrāvi. To pabeidza spartiešu karavadonis Lisandrs 405.g.pmē. sagraujot atēniešu floti pie Egospotāmiem Dardaneļos. Jūras savienība izira. Tas noveda pie plašiem nemieriem. Grieķija bija izpostīta, tā arī nekad vairs neapvienojās un palika kā savstarpēji naidīgu pilsētvalstu kopa. 

Spartas krišana 372.g.pmē. Te Sparta krita maķedoniešiem
Maķedonijas Aleksandra Austrumu karagājiena laikā sacēla sacelšanos pret to Ahiss III ar persiešu atbalstu. Iekaroja Krētu un daļu Peloponēsas. Sacēlušies aplenca Megalopoli, taču tos 331.g.pmē. sagrāva piesteigusies maķedonieša Antipatra armija. Ahiss III gāja bojā kaujā. 
Pēc šiem notikumiem Sparta pakļāvās maķedoniešu varai un pieņēma Korintas kongresa lēmumus.

Spartas valsts beigas (192.g.pmē.). Pēdējais Spartas ķēniņš Nabiss, kas veica radikālas sociālas reformas, ar to izbiedēja pārējās grieķu valstis. Ahejas savienība ar Romas atbalstu to apkaroja, pēcāk noslepkavoja un Sparta iestājās Ahejas savienībā.

Saites.
Sparta.
Senā Grieķija.