Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Seldžuku turki

Visai maz ir zināms par situāciju, uz kuras fona Vidusāzijā agrīnajos Viduslaikos parādījās seldžuku turki. Droši zināms bija tikai tas, ka viņi bija tjurki. Terminu „tjurki” tomēr šai gadījumā nevar attiecināt uz seldžukiem tīri etniski, jo drīzāk tas apzīmē visus Vidusāzijas stepju klejotājus, kas runāja praktiski vienā valodā, kas tos atšķīra no mongoļiem (cita liela klejotāju savienība). Ar laiku savstarpējo karu, gūstekņu un sievu ņemšanas siru rezultātā notika šo cilšu ģenētiskā sajaukšanās.
X gs. cilšu grupa ar seldžuku nosaukumu (visdrīzāk no to vadoņa vārda) no oguzu tjurku vidus, mita Jaskartas (tagad Sirdarja) upes lejtecē. Ap 985.gadi tie izvirzījās līdz Buhāras priekšpilsētām un nonāca kontaktā ar Muhamedu Gaznevī. Seldžuki pieņēma islāmu un apgādāja Gaznevī un vietējo emīru armijas ar kareivjiem-algotņiem. Tādējādi ar vārdu seldžuki sāka apzīmēt cilšu konfederāciju, kas nodarbojās ar algotņu došanu.
Jau vēlāk seldžuki nolēma darīt galu savam vasaliskajam stāvoklim un paši sāka ņemt dalību Persijas un Irākas zemju sagrābšanā, jo Arābu kalifāts bija palicis pagalam vājš. Notika neliela atzara atdalīšanās, kas ieguva Mazo seldžuku nosaukumu un nodarbojās ar Anatolijas iekarošanu, tā nonākot konfrontācijā ar kristiešiem.

Čagribeks (~1030.-1060.g.) un Togrulbeks (~1030.-1063.g.).
Uznāca uz vēsturiskās skatuves ap 1030.gadu Čagribeka un tā brāļa Togrulbeka, kas abi pērstāvēja Oguzu klanu. Tie bija Centrālāzijas tjurku izcelsmes klejotāju tauta, kas bija pievērsta islāmam. To zemes atrodas mūsdienu DA Krievijā. Vēsturiski tos mēdz saukt par Lielajiem seldžukiem.
1035.gadā abu brāļu vadītie seldžuki devās no Transoksānijas uz rieteņiem – Horasānas virzienā.
1037.gadā seldžuki atkaroja gaznevīdiem Nišapūru.
1040.gadā turki-seldžuki pilnīgi sagrāva Masudu pie Dandankānas Persijas ziemeļos. Līdz ar to beidzās gaznevīdu valdīšana Horasānā. Ar šo uzvaru sākās seldžuku ietekmes pieaugums islāma pasaules centrā. Tikmēr Masuds pārcēla savu galvaspilsētu uz Lahoru (Pakistānā).
1041.gadā Togrulbeku oficiāli atzina par kalifāta „Austreņu provinču sultānu” kalifs Al Kaīms Bagdādē.
1043.gadā Togrulbeka seldžuki iebruka Persijā un ieņēma Mosulu zemes ziemeļos.
1048.gadā Bagdādē un citās Irākas dienvidu pilsētās izcēlās sadursmes starp šiītiem un sunītiem. Rad arī Togrulbeka seldžuki pārņēma kontroli pār Irākas dienvidu apgabaliem.
1050.gadā, turpinot karu pret gaznevīdiem, seldžuki ieņēma Isfahāsnu Persijā un virzījās tālāk uz Afganistānu, kur to rokās nonāca gaznevīdu galvaspilsēta – Gazni. Tikmēr gaznevīdi savā varā paturēja Afganistānas dienvidus.
1055.gadā bija jau sagrābta gandrīz visa Irāka un Togrulbeks ienāca Bagdādē it kā pēc kalifa Al Malika al Rahima un tā vezīra Ibn al Muslima lūguma. Togrulbeks pieņēma sultāna titulu, līdz ar to galīgi sagraudams buīdu varu. Uzsāka šiītu vajāšanas, saglabāja abasīdu kalifa nominālo varu, tādējādi attaisnodams savu varas uzurpēšanu. Paša Togrulbeka rezidence un galms atradās Raijā (netālu no tagadējās Teherānas).
1058.gadā Togrulbeka neīstais brālis Ibrahims Inals sacēla dumpi pret seldžuku sultānu, bet tika saķerts un sodīts ar nāvi.
1059.gadā austreņu apgabalu seldžuki uz 50 gadiem noslēdza mieru ar gaznevīdiem.
1059.gadā ar fatimīdiem saistītais karavadonis Al Basahiri Bagdādē nogalināja vezīru Ibn al Muslimu, bet pēc tam sacēlās pret seldžuku Togrulbeku.
1060.gadā Togrulbeks sagrāva Al Basahiri armiju pie Kufas un sodīja viņu ar nāvi.
Tai pašā 1060.gadā nomira Čagrilbeks (darbojās valsts austrumos) un nu tā brālis Togrulbeks visu varu koncentrēja savās rokās.
1063.gada septembrī Togrulbeks mira.

Alp Arslans (1063.-1072.g.).
Radniecība. Tēvs – Čagribeks. Dēls – Melikšahs.
Biogrāfija. Iecēla persieti Nizamu al Mulku par vezīru. Viņš izrādījās talantīgs administrators un jaunajā seldžuku valstī bija mierīgi un stabili. Izbūvēja ceļus un apūdeņošanas sistēmas, atdzīvināja lauksaimniecību Divupē. Nizams nostiprināja ortodoksālās sunītu ulamas varu lai pretotos fatimīdu atbalstītajiem šiītiem. Sāka daudzu mošeju būvniecību un atvēra medreses.
Ārpolitikā vezīrs atgrieza Bagdādes kontrolē Sīriju un lielāko daļu Arābijas.
1064.gadā Alp Arslans sāka 4 gadu karu, kura rezultātā seldžuku valdīšanā nonāca Azerbaidžānas teritorija. Seldžuku kareivji arī dziļi iegāja Gruzijā.
1070.gadā Alp Arslans sāka karu Sīrijā pret fatimīdiem un ieņēma Alepo, izplatīja savu varu Vidusjūras piekrastē. Tomēr nostiprināt savus panākumus viņam neizdevās, jo izjuka trauslais miers ar Bizantiju.
1071.gadā Alp Arslans devās uz Anatoliju, lai tur apkarotu savus tautiešus – Mazos seldžukus. Viņa nolūkus nepareizi izprata Bizantijas imperators Romāns IV Diogēns, kurš ar 60 000 kareivju devās tam pretim un tika sakauts pie Mancikertas 19.augustā. Pēc šīs uzvaras seldžuki pilnīgi pārņēma varu Mazāzijā/Anatolijā – ieguva jaunu nosaukumu Rum („Roma”).
Šī uzvara aktualizēja arī seno musulmaņu vēlmi ieņemt Konstantinopoli.
Alp Arslanu nogalināja 1072.gadā kāda neliela karagājiena laikā viens no atvestajiem gūstekņiem austreņos.

Melikšahs (1072.-1092.g.).
Radniecība. Tēvs – Alp Arslans. Dēli – Mahmuds (nākamais sultāns) un Barkijjaruka. Tēvocis – Tutušs.
Biogrāfija. Kāpa tronī esot mazgadīgs. Līdz viņa pilngadībai valsti pārvaldīja tas pats persiešu vezīrs Nizams al Mulks (tagad ar titulu „tēvs-vadonis” – atabek). Tas turināja valdīt pār kalifāta centrālajiem apgabaliem seldžuku vārdā un apspieda šiītus.
1073.gadā seldžuku karavadonis Atciss atkaroja fatimīdiem Jeruzālemi.
1075.gadā seldžuki ieņēma Palestīnu, tādējādi paplašinādami savu varu Sīrijā.
1076.gadā Lielie seldžuki ieņēma Damasku.
1086.gadā Lielo seldžuku armija Tutuša vadībā sakāva Mazos seldžukus un nogalināja to pašpasludināto sultānu Suleimanu ibn Katalmišu.
Bizantijas imperators Aleksejs I Komnins 1091.gadā nosūtīja uz Romu pie pāvesta delegāciju ar lūgumu pēc palīdzības vienotas pretestības organizēšanai pret turku-seldžuku uzbrukumiem.
1092.gadā asasinu nogalināts tika vezīrs Nizams al Mulks, domā, ka ne bez Melikšaha atbalsta. Tomēr provinču pārvaldniekiem tika izsūtīti stingri rīkojumi izķert visus, kas varētu būt saistīti ar asasiniem.
Tai pašā 1092.gadā asasinu nogalināts tika arī Melikšahs. Viņa mantojumu apstrīdēja abi tā dēli un tēvocis Tutušs.

1092.-1094.gadam – cīņa par varu starp brāļiem Mahmudu un Barkijaruku un tēvoci Tutušu.

Mahmuds (1094.-1095.g.).
Radniecība. Tēvs – Melikšahs (iepriekšējais sultāns). Brālis – Barkijjaruka. Tēvocis – Tutušs.
Biogrāfija. Cīņā ar brāli Barkijjaruku un tēvoci Tutušu 1094.gadā Mahmuds ņēma virsroku un ieguva troni. Tikko tai pašā gadā ieceltais abasīdu kalifs Al Mustazhīrs pasludināja Mahmudu par sultānu.
1095.gadā cīņā par varu viņu nogalināja tēvocis Tutušs.

Tutušs (1095.-?).
Biogrāfija. Nāca pie varas 1095.gadā, kad nogalināja brāļadēlu Mahmudu. Tai pat laikā turpinājās pilsoņu karš starp seldžukiem Bagdādē. Tā laikā Mahmuda dēli, kas alka atriebties par tēva nāvi, sagrāba Damasku un Alepu.
Izcēlušajā haosā daudzo sultāna troņa pretendentu starpā bija arī Barkijjaruka pusbrāļi – Muhameds un Sandžārs.

Sandžārs (~1097.-1157.g.).
Radniecība. Barkijjaruka pusbrālis, Muhameda brālis (laikam?).
Biogrāfija. 1097.gadā seldžuku princis Sandžārs kļuva par Horasānas valdnieku un ieņēma šo amatu turpmāko 60 gadu laikā.
Bija jādalās varā ar savu brāli Muhamedu, kurš 1105.gadā ieņēma Bagdādi un pasludināja sevi par sultānu. Tikmēr lielākā daļa Horasanas palika Sandžāra valdījumā. Pēc brāļa nāves 1118.gadā Sandžārs pārnesa galvaspilsētu uz Mervu un pieņēma titulu „Lielais sultāns.”
Lai gan pēc tam viņš novaldīja veselus 39 gadus, tomēr Lielo seldžuku vara Irānā pamazām vājinājās.
1141.gadā sultāna Sandžāra karaspēku sakāva karakitaji pie Samarkandas (Transoksānijā), kas pārņēma varu Vidusāzijā.
1153.gadā dumpja apspiešanas laikā Horasanas ziemeļos sultānu Sandžāru sagūstīja tjurku cilšu pārbēdzēji. 1157.gadā atgriezās no gūsta un visai drīz arī mira.

Pirmā Krusta kara gaitā seldžuki cieta sakāves. 1099.gada 14.jūlijā pēc 15 dienu aplenkuma krustneši triecienā ieņēma Jeruzālemi un kara iznākums līdz ar to bija izšķirts. Tie nepalīdzēja arī Ēģiptes fatimīdu sūtītajai armijai, kuru krustneši sakāva pie Askalonas 1099.gada augustā.
1125.gadā Lielo seldžuku austreņu teritorijas sāka apdraudēt tā saucamā Karakitaju valsts.
Pēc 1157.gada sultāna Sandžāra nāves viņa sekotāji paturēja varu Irākā. Taču Irāna un citas austreņu teritorijas nonāca Horezmas valsts kontrolē.

Lielo seldžuku ietekme tika stipri samazināta abasīdu kalifa Al Nasīra (1080.-1125.g.) valdīšanas laikā.

Par Otrā Krusta kara iemeslu kļuva Edesas (mūsdienu Saliurfa Turcijā) krišana musulmaņu seldžuku karavadoņa Zengi rokās 1144.gadā. Tas kļuva par iemeslu Otrajam Krusta karam.
1152.gadā abasīdu kalifs Al Muktafī organizēja personisko gvardi no vergiem un padzina seldžuku ierēdņus no Bagdādes.
Ap 1212.gadu Lielo seldžuku ietekme jau bija iedragāta. Līdzīgi saviem priekštečiem Buīdiem, tie iestiga starpdinastiskos ķīviņos.

Mazie seldžuki. Tā ir kāda no seldžukiem atšķēlusies grupa, kas visai sekmīgi darbojās atsevišķi Mazāzijā. 1042.gadā tie aizsāka sacelšanos pret bizantiešiem Anatolijā. Daži vēsturnieki tieši šo notikumu uzskata par Turcijas valsts pirmsākumu.
1054.gadā mazie seldžuki ieņēma Azerbaidžānas teritoriju.
1064.gadā mazie seldžuki no Anatolijas atkaroja bizantiešiem Armēniju.

Mazo seldžuku valdnieki.

Suleimans ibn Katalmišs (~1072.-1086.g.).
Radniecība. Dēls – Kilihs Arslāns.
Biogrāfija. 1072.gadā Mazie seldžuki Suleimana vadībā iekaroja Azerbaidžānas teritoriju.
1080.gadā viņš stājās savienībā ar Bizantiju pret Melikšaha Lielajiem seldžukiem. Tai pašā gadā sevi pasludināja par sultānu.
1084.gadā ieņēma Antiohiju.
1086.gadā Lielo seldžuku armija viņa vadībā sakāva Mazos seldžukus un nogalināja pašpasludināto sultānu Suleimanu ibn Katalmišu. Līdz ar to pienāca gals Mazo seldžuku valdīšanai Sīrijā un Irākas ziemeļos.

Vekilharčs Ebuls Kasims (1086.-1092.g.).

Tikmēr 1097.gadā apvienotā bizantiešu un krustnešu armija sakāva Mazos seldžukus pie Nīkejas. Kad šī ziņa sasniedza Eiropu, uz Konstantinopoli pa sauszemi un jūru devās vēl lielāks skaits bruņinieku. No Nīkejas izdzītie „ziemeļu” seldžuki dibināja jaunu galvaspilsētu Konjā.

Kilihs Arslāns (1098.-?).
Radniecība. Tēvs – Suleimans ibn Katalmišs.
Biogrāfija. 1098.gadā viņš ieņēma Rumu (Anatoliju) un dibināja dinastiju, kas eksistēja turpmākos 200 gadus.
1101.gadā itin labi spēja stāties pretim krustnešiem Anatolijā.

Masuds I (ap 1116.-1155.g.).
Biogrāfija. Nākamais Mazo seldžuku sultāns pēc Kiliha Arslāna.
1116.gadā dibināja jaunu galvaspilsētu Anatolijā – Konju, no kuras turpmāk valdīs veselus 40 gadus.
1121.gadā bizantiešu armija šķērsoja Bosfora jūras šaurumu un uzbruka Mazajiem seldžukiem Anatolijas DR, tomēr imperatoram Jānim III Komninam neizdevās izmantot militāros panākumus dēļ nemieriem Balkānos.
1144.gadā Armēnijā Imad ad Din Zengi (laikam taču seldžuks?) sagrāva krustnešus.

Kilihs Arslāns II (1155.-1192.g.).
Biogrāfija. Viņa 37 gadus ilgajā valdīšanas laikā gandrīz nepārtraukti Rumu satricinās ķildas ģimenes iekšienē.
Mazie seldžuki savu galvaspilsētu nolika Konjā. Bet to 1190.gadā Trešā Krusta kara laikā ieņēma vācu krustneši Fridriha I Barbarosas vadībā.
Viņa nāve 1192.gadā ievadīja garo Mazo seldžuku norieta periodu, kura laikā notika nebeidzamas cīņas par troni.

Torguls III (?-1194.g.).
Biogrāfija. Pēdējais Mazo seldžuku sultāns.
1194.gadā to nogalināja Horezmšahs.
Līdz ar pēdējā Mazo seldžuku sultāna Torgula III nāvi pienāca gals seldžuku varai islāma centrālajos apgabalos.

Kilihs Arslāns III (1204.-1205.g.).
Kejkavuss I (1211.-1219.g.).

Ala ad Dins Kei Kubads (1219.-1237.g.).
Biogrāfija. Nāca pie varas 1219.gadā.
Viņam daļēji izdevās atjaunot Mazo seldžuku sultanāta varenību, kas eksistēja līdz pat viņa nāvei 1237.gadā.
1230.gadā Mazo seldžuku vadonis Kaikobads sakāva Horezmas šaha Džalaladina armiju pie Ercinkanas un nodibināja savu varu Ziemeļirākā.

Kejhusrevs II (1237.-1246.g.).
Kejkavuss II (1246.-1256.g.).
Kilihs Arslāns IV (1256.-1257.g.).
Kejkavuss II (1257.-1261.g.).
Kilihs Arslāns IV (1261.-1266.g.).
Kejhusrevs III (1266.-1281.g.).
Mesuds II (1281.-1297.g.).
Aladins Kejkubads II (1297.-1302.g.).
Mesuds II (1302.-1308.g.).

Mazo seldžuku noriets. 1243.gadā mongoļu uzbruka Mazajiem seldžukiem Anatolijā. Pēc sakāves pie Kozadaga Mazie seldžuki kļuva par mongoļu vasaļiem. Seldžuku Ruma zaudēja neatkarību, taču seldžuki savas teritorijas Anatolijā pārvaldīja līdz pat XIV gs. sākumam.

Seldžuku nozīme. Vēsturiskā skatījumā seldžuku valstij nav lielas nozīmes. Tiem nebija valsts pārvaldes pieredzes un tādēļ tie nonāca persiešu birokrātijas atkarībā, pārņēma persiešu (ne arābu) valodu, kas sekmēja persiešu kultūras nonākšanu Centrālāzijā.
Kamēr Lielie seldžuki cieta no starpdinastiskajām cīņām un mongoļu uzbrukumiem, Mazie seldzuki Anatolijā lika pamatus turku Osmaņu impērijai. Seldžuku kaismīgā sunnītiskā islāma pieņemšana stiprināja arī tā pozīcijas pasaulē. Mazos seldžukus sagrāva mongoļu iebrucēji, līdz ar to radīdami varas vakuumu Anatolijā, kurā radās Osmaņu turku valsts.

Saites.
Tjurki.