Mongoļi
Pašnosaukums - mongol.
Tautu grupa - Mongolijas un dažu Ķīnas ziemeļu rajonu pamatiedzīvotāji.
Skaits. Mongolijā - 1 100 000 (1975.g.), tagad - 2 900 000 iedzīvotāju. Mongolija ir visretāk apdzīvotā valsts pasaulē – tikai 1,9 cilvēki uz km2. Toties ir 2 miljoni zirgu – vislielākais zirgu skaits uz vienu cilvēku pasaulē.
Ķīnā - 2 100 000, galvenokārt Iekšējā Mongolijā, Sindzjanā, kā arī kaimiņu provincēs. (1975.g.)
Etnoģenēze. Mongoļi cēlušies no Mongolijas un Ķīnas ZA aborigēnajām ciltīm, pieder pie mongoloīdās Centrālāzijas rases.
Vēsturiskajos avotos minēti jau VII-X gs. Čingizhana vadībā apvienotās mongoļu ciltis iekaroja milzīgu teritoriju un XIII-XIV gs. izveidoja feodālu Mongoļu impēriju. Vēlāk XV-XVI gs. mongoļi sašķēlās rietumu grupā (oirati) un austrumu grupā, kas savukārt sašķēlās ziemeļu grupā (haiki) un dienvidu grupā.
Mongolijas mongoļi konsolidējas politiskā nācijā, kuras kodols ir halki. Ar halkiem gandrīz saplūduši darigangi, hotogoiti, sartuli, uzumčini, horčini u.c. etniskās grupas. Pakāpeniski saplūst arī oiratu (rieteņu mongoļu) ciltis.
Ķīnas mongoļi ir tautību un cilšu grupa, kas dzīvo galvenokārt Iekšējā Mongolijā, Sindzjanā, kā arī kaimiņu provincēs. Lielākās teritoriālās un cilšu grupas:
dienvidmongoļi - gorlosi, džalaiti, horčini, džaruti, barini, hešigteni, haračini, uzumčini, ordosi, urati u.c.;
bargoburjati - barguti, činčini, burjati;
daļēji oirati - torguti, derbeti, oleti, hošuti, tumeti, čorosi, hoiti u.c.
Pašlaik Ķīnas mongoļi daļēji asimilējas ķīniešos.
Speciālie pētījumi parādīja, ka ķīniešiem un mongoļiem denisoviešu gēnu nav.
Vēsture.
Mongoļu kofederācijas rašanās. 1206.gadā Čingizhans tika izvēlēts par varenas stepju klejotājcilšu apvienības vadoni, kas ieguva mongoļu nosaukumu. Eksistē vairākas versijas par gluži vai sprādzienveidīgo mongoļu varenības pieaugumu.
Viena no versijām saistāma ar klimata izmaiņām, kas kareivīgajiem stepju lopkopjiem lika doties apgūt jaunas zemes.
Vēl cita versija pauž, ka pilsētu un apmetņu izplatība apdraudēja jau pašu klejotāju dzīvesveidu.
Cita teorija visu noraksta uz Čingizhana, viņa četrru dēlu un vismaz divu mazdēlu (Hubilaja un Hulagu) militārā ģēnija rēķina.
Katra no šīm teorijām zināmā mērā izskaidro senos notikumus. Tomēr liela paralēle ar VII gs. arābu iekarojumiem ir tā, ka būtisks stimuls tiem bija gluži vienkārši laupīšana. Laupītāji izmantoja savu upuru sadrumstalotību un līdz ar to guva lielus panākumus. Gan arābiem, gan mongoļiem lieti noderēja zirgu jāšanas prasmes, gan Muhameds, gan Čingizhans spēja pārliecināt savus tautiešus aizmirst savstarpējās cilšu nesaskaņas.
Etniski mongoļi tomēr, atšķirībā no arābiem, nebija viendabīgi. To rindās bija arī daudz tjurku izcelsmes cilšu. Mongoļu karotāju etniskais sastāvs stipri mainījās garajā ceļā no Ķīnas līdz Ungārijai. Mongoļiem, atšķirībā no arābiem, nebija nekādu ideoloģisko vai reliģisko stimulu.
Mongoļu iebrukums un Juaņu dinastija (1279.-1368.g.). Šo dinastiju dibināja mongoļu iekarotāji, kas iekaroja Ķīnu. Mongoļiem bija pilnīgi vienaldzīgi ķīniešu kultūras sasniegumi un tie nemaz nepazina dzīvi pilsētās.
1211.gadā Čingishana vadībā mongoļi iebruka Ziemeļķīnā. Tie uzvarēja imperatora armiju un ieņēma Ziemeļķīnas lielāko pilsētu – Pekinu.
Dodoties karagājienos uz Rietumiem, mongoļi turpināja arī Ķīnas iekarošanu. Ķīnieši sīvi pretojās un visu valsti mongoļi pakļāva tikai 1279.gadā.
Par spīti tam, ka valsts kara laikā tika stipri izpostīta, šīs dinastijas laiks bija vēl viens Ķīnas uzplaukums. Ķīna kļuva par milzīgās mongoļu valsts galveno daļu, arī galvaspilsēta bija Pekina.
Šai laikā Ķīnu pirmo reizi ieraudzīja eiropieši (Marko Polo ceļojums) un bija pārsteigti. Ķīna kļuva par biezāk apdzīvoto valsti pasaulē.
Viņa karavadoņi iekaroja Sibīriju, Ziemeļķīnu, Vidusāziju.
Uzbrukums Vidusāzijai. 1215.gadā pēc Ķīnas iekarošanas Čingizhans vērsās pret musulmaņu pasauli un pirmie mongoļu iekarotāju ordas sastapa Kašgaras musulmaņi.
1216.gadā pēc Muhameda Horezmšaha pavēles tika nogalināts ap simtu mongoļu tirgoņu, un emisāru Otraras upes krastā. Tas deva Čingizhanam ieganstu liela mēroga karadarbībai.
Pēc Karakitaju valsts sagraušanas 1218.gadā Čingizhana mongoļi uzbruka Horezmas valstij. Tobrīd horezmieši bija novājināti dēļ Muhameda Horezmšaha cīņām ar savu māti Terkenu Hatunu.
Mongoļu spēki 1219.gadā Čingizhana dēla Toluja vadībā uzbruka horezmiešiem trijos virzienos, un piespieda Muhamedam ar dēlu Džalalu bēgt uz Azerbaidžānu. Mongoļi ar uguni un zobenu pārstaigāja Horezmas valsti. Kādu laiku mongoļiem pretī turējās nākamais Horezmas tjurku vadonis Džalal ad Dins.
1221.gadā Čingizhans ieņēma Samarkandu, taču tālāk nedevās, tā vietā dodamies uz Austrumeiropu.
Karagājiens uz Austrumeiropu.
Mongoļu valsts pēc Čingizhana nāves. Līdz ar Čingizhana nāvi 1227.gadā strauji apstājās pirmais mongoļu iekarošanas vilnis. Iekarotās teritorijas tika sadalītas starp tā 4 dēliem. Mongoļi devās atpakaļ uz savu dzimteni, lai tur izvēlētu jaunu līderi.
Iekarotās zemes tika sadalītas starp 4 Čingiizhana dēliem:
Džuči – dabūja impērijas rieteņu daļu, to kas uz ziemeļiem no Kaspijas un Melnās jūrām. Lielākā viņa valdījumu daļa atrodas šodienas Krievijas teritorijā. Vēlāk tieši šīs teritorijas veidos Zelta Ordu;
Čagatajs – dabūja zemes Vidusāzijā. Tās pēcāk sāks saukt par Čagatajas (Džagatajas) ulusa zemēm;
Ugedejs – viņš tika pasludināts par „lielo hanu” un pārējiem brāļiem bija viņam jāklausa;
Tolujs – visjaunākais no brāļiem saņēma valdīšanā mongoļu dzimtās zemes. Tagad tā ir Mongolija.
Mongoļu turpmākie iebrukumi. 1231.gadā turpinājās mongoļu sirojumi pret islāma zemēm, taču ar mazāku intensitāti nekā Čingizhana laikos.
1241.gadā mongoļi jauna uzbrukuma rezultātā guva lielu uzvaru pie Lignicas. Tūdaļ pēc tās pienāca ziņa par hana Ugedeja nāvi un mongoļu kaujas spars noplaka.
1243.gadā mongoļu uzbruka Mazajiem seldžukiem Anatolijā. Pēc sakāves pie Kozadaga Mazie seldžuki kļuva par mongoļu vasaļiem.
Hulaghans vadīja otro mongoļu uzbrukuma vilni. 1255.gadā viņa karaspēks šķērsoja Oksas (Amudarjas) upi un iebruka islāma zemēs.
1256.gadā viņš triecienā ieņēma nizarītu Alamutu un sodīja tās pēdējo „Kalna veco” – Ruhu ad Dinu.
1257.gadā Hulaghna karaspēks ar kaujām virzījās caur Persiju Bagdādes virzienā. Tomēr uzreiz sasniegt Bagdādi tam neizdevās, jo viņa radinieks Zelta Ordas hans Berke izraisīja nekārtības aizmugurē.
Tomēr 1258.gadā Hulaghans iebruka Irākā un apmetās netālu no Bagdādes. Bagdādes abasīdu kalifs atteicās padoties un Hulaghana armija ieņēma Bagdādi triecienā. Daudzas pilsētas ēkas tika sagrautas. Simtiem tūkstoši pilsētas iedzīvotāji tika nogalināti, tai skaitā kalifs ar ģimeni.
Tā beidza pastāvēt Arābu kalifāts.
Pēc Bagdādes ieņemšanas mongoļi Hulaghana vadībā ieņēma visu Irāku, kas tika iekļauta viņa ilhanāta (hanistes) sastāvā. Vienaikus pastāvēja vēl divas mongoļu valstis – Zelta Orda un Čagatajas uluss (centrs Hindukušā).
Mongoļu valstis pēc Bagdādes ieņemšanas. Pēc Bagdādes ieņemšanas 1258.gadā pastāvēja trīs mongoļu rieteņu valstis: Zelta Orda, Čagatajas uluss un Hulaghana ilhanāts.
Hulaghana nodibinātā valsts kontrolēja Irānas un Irākas teritorijas, un tas bija ļoti nežēlīgs režīms. Vienīgais varas uzdevums bija izspiest no pārvaldīto teritoriju iedzīvotājiem pēc iespējas lielākas nodevas. Pie tam ar briesmīgiem nodokļiem tika apliktas visas nozares un visi iedzīvotāji neatkarīgi no to reliģijas. Tādēļ Hulaghans saglabāja esošo administratīvo aparātu (pārsvarā sastāvēja no persiešiem), lai sekmīgāk varētu iekasēt nodokļus. Valdīšanai viņš nozīmēja lielvezīrus, sākumā pat sodīja tos ar nāvi, ja nodokļi netika savākti pietiekami.
Tikmēr pats Hulaghans pastāvīgi atradās karagājienos.
1259.gadā iekaroja Sīriju un Palestīnu.
Tomēr mongoļu iekarotāji tā arī nespēja iespiesties Afganistānā un Indijā, kur nostiprinājās musulmaņu valstis.
Mongoļi gan mēģināja pievienot savām teritorijām Ēģipti, bet ceļā stājās Kairas mameluki, kas mongoļus sakāva 1260.gadā kaujā pie Ain-Džalutas.
Pievēršanās islāmam XIII gs. vidū. Austrumos mongoļi pieņēma budismu, pārsvarā tā tibetiešu paveidu. Visas trīs rieteņu valstis pieņēma islāmu, lai gan ne tik sparīgi kā budismu. Tas bija tādēļ, ka mongoļiem pašiem nebija savas strikti strukturētas reliģijas un viņi kapitulēja tādu priekšā.
Vēlāk mongoļi sekmēja islāma izplatīšanos Vidusāzijas zemēs – Kazahijā, Turkmēnijā, Uzbekijā un Tadžikijā.
Mongoļu uzbrukumu apsīkums. Mongoļi gan mēģināja pievienot savām teritorijām Ēģipti, bet ceļā stājās Kairas mameluki, kas mongoļus sakāva 1260.gadā kaujā pie Ain-Džalutas.
1281.gadā mameluki smagi sakāva mongoļus pie Himsas.
1288.gadā Anatolijā, īpaši Taura kalnos, hana Arghūna vadītie mongoļi sastapās ar spēcīgu jauno osmaņu turku pretestību.
1289.gadā Anatolijas osmaņu turku armija ieņēma Tripoli Sīrijā.
Mongoļu mēģinājumi iespiesties Afganistānā un Indijā cieta neveiksmi. Tam par pamatu bija arī straujā militārā stratēģija, kas balstīta uz kavalēriju. Kalnos šai taktikai vairs nebija tādas priekšrocības, bet saules izdedzinātajos tuksnešos bija grūti uzturēt tik lielu zirgu daudzumu (katram mongoļu karotājam vidēji bija 5 zirgi). Ziemā mongoļi bija spiesti atgriezties savās līdzenumu ganībās, bet viņu pretinieki tikām pārgrupēja spēkus.
Bez tam mongoļiem nebija iekšējas nepieciešamības organizēt centralizētu valsti un pārvaldīt pilsētas.
Arī fakts, ka musulmaņi rieteņos pieņēma islāmu, nekalpoja kā stimuls sirojumiem pa islāma zemēm.
Pēc hana Abu Saīda nāves haniste ieslīga iekšējās cīņās par varu. Vezīrs Hijat ad Dins mēģināja celt tronī Arpu Keunu (Čingizhana pēcteci), taču to atstūma no varas citi pretendenti. Hanistē sākās pilsoņu kara periods, kura rezultātā radās vairāki atsevišķi emirāti. Galvenie no tiem: Džailarīdu valsts Irākā un Azerbaidžānā, Muzafarīdu valsts Centrālajā Persijā un Tuga-Timura valsts Horasānas rieteņos.
Mogolu impērija. Daļa no mongoļu pēctečiem – Mogoli, radīja musulmaņu impēriju Indijā.
Valoda. Valoda pieder pie mongoļu grupas.
Rakstība ir kirilicā.
Mongolijā literatūra pēc sociālistiskās revolūcijas 1921.gadā veidojas uz halku dialekta pamata. rakstība kopš 1941.gada uz kirilicas pamata.
Ķīnas mongoļi runā dažādos dialektos
Nomadi. Viņi audzē aitas, kamieļus un jakus. Ik pēc dažām dienām viņi pārvietojas uz citu vietu, zibenīgi nojaucot un pēc tam atkal uzceōt jurtu.
Jurta ir apaļa telts, kādā dzīvo lielākā daļa mongoļu. Tās ir ērtas, aprīkotas ar guļvietām un apsildāmas ar oglu krāsniņām. Vārds „jurta”viņiem gan nepatīk, labāk lietot gira. |Arpusē tā ir balta, tāpēc iekšpusē nesakarst. Stepē ir 30 grādu dienā un 0 naktī – tātad girās ir jādzīvo lielu temperatūras svārstību apstākļos. Pati jurtas augšpuse ir segta tikai ziemā, bet vasarā ir apmēram 50 cm liels atvērums pa kuru naktī var vērot debesis.
Pēc mongoļu domām zemes rakšana traucē zemes garus, tādēļ ar lauksaimniecību viņi nenodarbojas. Ārpus pilsētām mājas tiek būvētas bez pamatiem.Pārtiek no aitas gaļas.
Jurtas etiķete: vienmēr sacel troksni, lai brīdinātu jurtas iemītniekus par savu tuvošanos; neklauvēt pie durvīm, kas vienmēr vērstas pret dienvidiem; neuzrotīt piedurknes, ja vien negribi iesaistīties kautiņā; pāri slieksnim jākāpj ar labo kāju, nekādā gadījumā nedrīkst uzkāpt uz sliekšņa; jurtas iekšpusē sievietes pārvietojas pulksteņa rādītāju virzienā, vīrieši pretēji tam; jurtā nedrīkst svilpot; vienmēr pieņemt saimnieku viesmīlību, pat ja nākas samierināties ar miljons tasēm tējas vai šņaucamās tabakas šķipsnām.
Katrai ģimenei ir parasti viena jurta. Ģimenes ir lielas, piemēram 14 cilvēki. Laulātais pāris arī parasti neguļ kopā. Labā jurtas puse ir sieviešu, bet kreisā – vīriešu. Jurtas gals ir vissvētākā vieta, kur guļ viscienījamākais ģimenes loceklis, tur atrodas arī neliels altāris ar Budas tēlu, ģimenes locekļu un ātrāko zirgu fotogrāfijām.
Mongoļi. Nesamāksloti, draudzīgi.
Pārtika. Ziemā tiek ēsta gaļa, vasarā – pārtikas produkti. Gaļa – liellopa, kazas, aitas, retāk cūkas, pavisam reti vistas, jo tās ir par švakām lai pārlaistu ziemas.
Kumiss jeb airgs. Tas ir raudzēts ķēves piens ar apmēram 2 grādiem alkohola. Vasarā ķēves tiek slauktas vairākas reizes dienā, kopumā no vienas iegūstot ap trim litriem piena. Piens tiek saliets mucā vai ādas maisos, kur jau atrodas ieraugs. Taukains un pēc garšas skābens.
Reliģija. Budisti (lamaisti), tie seko Tibetas budisma paveidam - lamaismam. Tas par valdošo reliģiju valstī pasludināts XVI gs. vidū.
Tomēr budsms saaudzis ar šamanismu, saglabājis ļoti arhaiskus rituālus un misticismu.
Daudz ziedo vietējiem gariem - svētās zīmes garu pielabināšanai - obo, sakrautas akmeņu kaudzes.
Līdz "tautas revolūcijai" 1921.gadā Mongolijā bija 747 budistu klosteri un 120 000 mūku un lamu,kas bija ievērojams skaits no kopējas 650 000 iedzīvotāju daudzuma. Klosteri bija teju vienīgās vietsēžu apmetnes valstī. Te darbojās skolas, ko apmeklēja mongoļu aristokrātijas atvases - tika iegūta visai laba vidējā izglītība.Klosteros notika krāšņas reliģiskās ceremonijas, maģiski rituāli, kuros sazinājās ar gariem un piebūra veiksmi.
Klosteros bija izglītotie lamas - dzureni, kas ar savu noslēpumaino spēju palīdzību zīlēja nākotni.
Bija hubilgani - pārdzimušas dievības, kas pat bērnu veidolā tika bijāti un respektēti.
Izglītoto lamu kategorijā bija talami - mediķi,kas lietoja Tibetas medicīnas prasmes - ārstēja ar augiem, masāžu, hipnozi un okultām zināšanām.
Visaugstākā ārstniecības kategorija bija turdzi lamas jeb ārsti-indētāji, kas nāca no tibetiešu, burjatu vai kalmiku vidus. Tie bija valdnieku rīcībā, lai atbrīvotos no konkurentiem.
Reliģija. Mongolijā XVI-XVII gs. no Tibetas izplatījās budisma lamaisma forma. Tibetas budistu galvi dalailamam agrāk bija ietekme arī Mongolijā, kur viņš noteica kandidāta izvēli galvenā lamas postenim lamaistiskajā Mongolijā, taču pēc 1921.gada revolūcijas un Mongolijas Tautas republikas nodibināšanas šī mongoļu lamaistu atkarība no Tibetas dalailamas beidzās.
Mongoļu šamanisms. Šamaņu rituāli notika ap šamaņu kokiem - slietņi, apsieti ar daudz krāsainām lentītēm (zala-a), kas gādāja par vēlēšanos izpildi. Šamaņu rituālai vietai apkārt nosmailinātas nūjas (ar asumiem uz āru, skaitā 365), kas sūta rituāla enerģiju pa visu pasauli.
Tradīcijas.
Jaunais gads. Svin ķīniešu jauno gadu, ko dēvē par Baltā Mēness svētkiem. Katrā reģionā tie noris citādi, taču to vienojošā tradīcija ir sveču dedzināšana pie altāriem - tas simbolizē apgaismību. Mongoļi šais svētkos cits citu sveic ar frāzi, ko apmēram varētu tulkot kā "Vai tu dzīvo mierā?" Rituālam apsveikumam seko svētku mielasts no jēra gaļas.
Tumen Ex teātris Ulanbatorā. Biļete maksā 10 ASV dolārus. Folkmūzikas uzvedumi - tautas dziesmas, dejas, jaunlaulāto dziesmas, šamaņu dejas, reliģiskas ceremonijas, nacionālā tautas deja (bielgee) un rīkles dziedājumi (hoomej).
Rīklles dziedājumi. Hoomej. Ar šādu dziedājumu palīdzību mongoļi jau tūkstošiem gadu izsaka sajūsmu par dabu.
Raksti.
Kā mongoļi pārtrauca izliet cilvēku un dzīvnieku asinis.
Saites.
Mongolija.
