Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Pirmais krusta karš (1096.-1099.g.)

Ļaužu gājiens. Iesākumā tas bija neapbruņotu un neorganizētu svētceļnieku-zemnieku pūlis, kurus pārgājienā dzina trūkums un bads, jo XI gs. beigās Eiropa pārdzīvoja „septiņus liesos gadus” (neraža, lopu slimības un epidēmijas). Svētajā zemē tie cerēja tikt pie zemes un kļūt par brīvajiem zemniekiem. Tos vadīja Pēteris Tukšinieks.
1096.gada pavasarī augšup gar Reinu, bet pēc tam lejup gar Donavu virzījās slikti organizēti nabadzīgu zemnieku pūļi kopā ar ģimenēm čīkstošos ratos. Hronists rakstīja, ka viņu bijis tik daudz kā zvaigžņu pie debesīm vai smilšu jūras krastā.
Gandrīz bez pārtikas krājumiem un ieročiem viņi izgāja pa Ungārijas un Bizantijas ceļiem, ceļā ubagoja un laupīja. Ieraudzījuši katru lielāku pilsētu tie taujāja, vai tā jau nav Jeruzāleme. Ciezdami lielus zaudējumus, nabagi beidzot ieradās Konstantinopolē. Bizantijas imperators steidzīgi vēlējās atbrīvoties no nelūgtajiem viesiem un zemnieku vienības pārcēla pāri Bosforam.
Šeit jau pirmajā sadursmē ar seldžukiem viņus visus gandrīz pilnīgi iznīcināja un tikai nedaudzi paglābās bēgot.

Militārās operācijas sākums. Likās jau, ka pasākums ir neatgriezeniski izgāzies, taču iejaucās pāvests Urbāns II. Klermonas pilsētā viņš iestājās par pasākuma turpināšanu bruņotā veidā. Eiropas augstmaņiem, kas piedalīsies karagājienā, pāvests piesolīja pestīšanu pēc nāves.
Vai nu grēku bija sakrājies daudz, vai gribējās piedzīvojumu, bet Eiropas aristokrātija aicinājumu sadzirdēja lielie feodāļi: Flandrijas Roberts, Normandijas Roberts, Raimunds de Senžils ar provansiešiem no Tulūzas, kā arī Boemunds ar savu brālēnu Tankredu, kas vadīja sicīliešu un apūliešu normaņus, Vermandas grāfs Hugo Lielais (Francijas karaļa Henrija I dēls). Bet visaktīvākie karagājiena organizēšanā bija Godfrīds no Buljonas un viņa brālis Balduīns.
Tā nu 1096.gada rudenī (vasarā?) no Francijas, Vācijas un Itālijas pa dažādiem ceļiem bruņinieki ar karotāju vienībām devās uz Austrumiem. Tie bija labi apbruņoti un ar naudu. Tie bija līdzi paņēmuši jokdarus, kalpus, medību suņus un vanagus. Lielākā to daļa bija francūži vai franciski runājošie normaņu karotāji. Tos var iedalīt trijos bruņotos grupējumos: Buljonas Gotfrīda un viņa brāļa Balduīna vadītajos, Tulūzas grāfa Raimunda un pāvesta legāta Ademāra Le Pjuī vadītajos un Tarentas Boemunda vadītajos.
Pēc ilgām pārrunām ar Bizantijas imperatoru (Alekseju I Komninu?) tas viņus apgādāja ar pārtiku, ekipējumu un visu citu nepieciešamo. Krustneši, izņemot Raimundu, zvērēja tam uzticību. Tad krustneši Buljonas Godfrīda vadībā cauri Konstantinopolei devās uz Mazāziju.

Pirmais uzbrukums. Tikmēr 1097.gadā apvienotā bizantiešu un krustnešu armija sakāva Mazos seldžukus pie Nīkejas. Kad šī ziņa sasniedza Eiropu, uz Konstantinopoli pa sauszemi un jūru devās vēl lielāks skaits bruņinieku. No Nīkejas izdzītie „ziemeļu” seldžuki dibināja jaunu galvaspilsētu Konjā.
Kauja pie Dorilas 1097.gadā.

Otrais uzbrukums. Otrās kara kampaņas laikā 1098.gadā krusta karotāji aplenca Antiohiju, ieņēma to un nodibināja kristiešu karaļvalsti – pirmo uz dienvidiem no Taura kalniem. Tikmēr Mazo seldžuku valdnieks Kilihs Arslāns tai pat gadā iekaroja Rumu (Anatoliju).
Pārgājiens cauri Mazāzijai bija visai grūts. Pastāvīgi uzbruka seldžuku turku vieglā kavalērija. Krusta karotāju kungi īpaši nesteidzās ceļā uz Svēto zemi. Pa ceļam tie ieņēma un izlaupīja pilsētas. Ne vienu reizi vien izcēlās pat bruņotas sadursmes viņu pašu starpā dalot laupījumu.
1098.gadā Balduīns II ieņēma Edesu un tā uz 46 gadiem pārgāja kristiešu rokās.

Trešais uzbrukums. Pie Jeruzālemes tikai 1/5 daļa krusta karotāju (tomēr literatūrā minēts arī, ka to varētu būt ap 200 000 skaitā) nonāca pēc 3 gadu pārgājiena un 1099.gada 14.jūlijā niknā triecienā to ieņēma pēc 15 dienu aplenkuma.
Pilsētā tika slepkavots un laupīts uz nebēdu, netika saudzēti ne bērni, ne sievietes – nogalināti tika gan musulmaņi, gan žīdi. Ielauzies kādā mājā, bruņinieks pie durvīm piekāra vairogu – tā bija zīme, ka māja līdz ar visu mantu pieder jaunam saimniekam. Citus ņēma gūstā – kā vergus, vai arī gaidot izpirkumu, un daži musulmaņi un žīdi arī atpirkās (zelts, sudrabs un citas dārglietas). Izpirkumu atdevuši un tikuši brīvībā, tie atkal krita nākamo krustnešu gūstā. Mošejas un sinagogas tika izlaupītas.
Kopumā Jeruzālemē gāja bojā ap 40 000 iedzīvotāju.

Krustnešu valstu nodibināšana. Šaurajā joslā gar jūras piekrasti Sīrijā un Palestīnā krustneši nodibināja savas valstis. Lielākā no tām bija Jeruzālemes karaļvalsts. Krustnešu pārējo īpašumu īpašnieki bija Jeruzālemes karaļa vasaļi.
Buljonas Godfrīds atteicās no jaundibinātās karalistes kroņa, apmierinājās ar titulu „Tā kunga kapa aizsargs” un nomira (no citiem avotiem tomēr ir noprotams, ka iesākumā viņš tomēr stājies karalistes galvgalī). Dīvaini, jo viņš bija pašā spēka plaukumā un pārcietis neskarts daudzas kaujas (ir hipotēze, ka templieši viņu noindējuši, jo savu tas bija jau paveicis).
Tomēr iespējams, ka Gotfrīds mira no slimības. Lieta tā, ka jau dažas nedāļas pēc pilsētas ieņemšanas pilsētā sākās bads un infekcijas. Tamdēļ daudzi no krusta karotājiem devās mājup un 1099.gada beigās krustnešu nebija vairāk par 60 000.
Tomēr galu galā pēc I Krusta kara bija izveidojušās četras kristiešu valstis: Antiohijas karaļvalsts (kā pirmā vēl 1098.gadā), Jeruzālemes karaļvalsts (līdz pat Sarkanajai jūrai dienvidos), Tripoles grāfiste un Edesas grāfiste.
Vietējos brīvos iedzīvotājus krustneši padarīja par dzimtcilvēkiem un atņēma tiem 1/3 vai pat ½ no labības, olīvu, vīnogu u.c. ražas. Bez tam tiem bija jāmaksā lieli nodokļi karalim un 1/10 daļa baznīcai.
Musulmaņu pasaule uz Jeruzālemes krišanu reaģēja apātiski, lai gan ziņa neapšaubāmi satrieca. Savstarpējo karu dēļ sadrumstalotais Abasīdu kalifāts nekādu nopietnu pretestību vairs neizrādīja.
1099.gada Ēģiptes fatimīdu armija, nesaņēmusi seldžuku atbalstu, tika sakauta pie Aškalonas. Ar to arī Pirmā Krusta kara aktīva darbība beidzās.

Avoti.
Šartras Fulhērija hronika. Garīdznieks Fulhērijs no Šartras, kas piedalījās I Krusta karā grāfa Bluā vienībā.

Saites.
Krusta kari.