Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Svētais šķēps

Leģenda par to radusies viduslaikos, tad pat, kad leģenda par Svēto Grālu. Tika uzskatīts, ka tieši ar šo šķēpu romiešu kareivis caurdūris krustā sistā Jēzus sānu. Pēc izdarītā leģionārs nonācis afekta stāvoklī, ko pavadījušas vīzijas. Kārtējā neprāta lēkmē viņš apzinājies, ka pacēlis roku pret pašu Dievu. No tā brīža šķēps ieguvis maģisku spēku.

Pasaulē pazīstami 5 šī "DSķēpa varianti:
     1) Vīnes variants - muzejā;
     2) armēņu variants - Ečmiadzinā;
     3) poļu variants - laikam Krakovā;
     4) Vatikāna variants;
     5) grieķu variants - to glabā kādā no klosteriem Atona pussalā.

Apraksts. 30 cm garš uzgalis aptīts ar zelta diegu, ar kuru piestiprināta liela nagla. Pēc leģendas tā ir viena no tām ar kuru krustā sists Jēzus.

Vēsture. Pēc nostāstiem Šķēps piederējis viduslaiku karalim Kārlim Lielajam, kas tam līdzējis uzvarēt 47 kaujās. Reiz viņš to netīšām nometis zemē un tādēļ mira nākamajā dienā.
Pēc tam Šķēps piederējis Henriham I Putnuķērājam, kurš izdzina poļus no Austrumvācijas un nodibināja Saksijas karalisko dinastiju.
XII gs. tas piederējis Fridriham Sarkanbārdim, kas uzvarēja itāļu armiju un izdzina no Romas pašu pāvestu.
Līdz 1938.gadam Svētais Šķēps atradās Hofburgas pils muzejā Vīnē.

Svētais Šķēps un Hitlers. Ādolfs Šiklgrūbers par Šķēpa esamību uzzināja ap 1909.gadu, kad iestājās bijušā mūka, bet tagad jauna okultā kulta dibinātāja – Jorga Lanca fon Lībenfelsa grupā, kas mita vecā pilī Donavas krastā. Iespējams, Hitlers patiesi spēcīgi pieķērās domai par Šķēpa maģisko spēku. Katrā ziņā to vēsta tā laika Hitlera paziņa Valters Šteins – Bizantijas mākslas zinātājs.
Hitlers Svēto Šķēpu ieraudzīja Hofburgas muzejā Austrijā: „Es sajutu varena spēka, kas apņem šķēpu, klātbūtni. Es sapratu, ka mani pilnīgi noteikti gaida izcils liktenis un ka asinis, kas tek manās dzīslās, reiz kļūs par manas tautas Nacionālo Garu.”
Jau varas gados Hitlers juta lielu saērcinājumu pret H.Himleru, kurš sevi uzskatīja par Henriha I Putnuķērāja reinkarnāciju – tātad vienu no Svētā Šķēpa iepriekšējiem īpašniekiem. Hitlers mocījās minējumos un zīlēja, kuram no viņiem diviem būtu lielākas tiesības uz relikviju.
Hitleram pietuvinātais Hermanis Raušnings rakstīja: „Viņš bieži mostas naktīs, kliedz un raustās konvulsijās. Viņš sauc pēc palīdzības un ir it kā daļēji paralizēts. Viņu pārņem panika, kas liek viņam trīcēt tā, ka kratās visa gulta. Viņš kaut ko runā, izdod nesakarīgas skaņas, viņam trūkst elpas, it kā viņu kāds žņaugtu.”
Hitlera bailes izzuda līdz ar 1938.gada 14.martu, kad viņš Vīnes Heldena laukumā paziņoja, ka iekļauj Austriju Trešā reiha sastāvā. Visas Habsburgu dzimtas relikvijas, ieskaitot Svēto Šķēpu, tika nosūtītas uz Nirnbergas Svētās Katrīnas katedrāli – nacistiskās kustības garīgo mītni.
Ieguvums Hitleru uzmundrināja. Tā rezultātā jau nākamajā 1939.gadā viņš ievilka karā vai visu Eiropu. Līdzīgi Henriham I Putnuķērājam viņš vienu no pirmajiem triecieniem vērsa pret poļiem. Uzbrukšanas plānu Krievijai nosauca Fridriha Sarkanbārdas vārdā - Barbarosa.
Jau tad, kad krievi lauzās pa Eiropu, un bija skaidrs, ka Trešajam reiham tuvojas gals, Hitlers turpināja ticēt kādam pārdabiskam spēkam. Viņš pavēlēja pastiprināt Svētā Šķēpa apsardzi Nirnbergas pilsētai. Uz turieni nosūtīja 22 000 SS kareivjus, 100 tanku un 22 artilērijas un zenītu baterijas. Šķēps un citas Habsburgu bagātības tika nogādātas kādā speciāli aprīkotā bunkurā.
Hitlera 56.dzimšanas dienā 1945.gada 20.aprīlī Nirnbergā ienāca amerikāņu spēki. Okupanti tūdaļ pat metās meklēt Šķēpu. Desmitajā dienā leitnanta Viljama Horna vienība, kāda gūstā saņemta SS virsnieka norādītajā vietā, izceļot veselu kārtu laukakmeņu, atrada dzelzs durvis, aiz kurām bija ieeja pagrabā. Tajā Horns atrada Svēto Šķēpu, zelta diegu un naglu no Jēzus krusta.
Un, lai cik tas būtu neticami, tai pat brīdī, 30.aprīlī, Valpurģu naktī – nošāvās Hitlers. Šķēps bija atteicies no sava saimnieka...

Cita versija. Svētais Šķēps citu vērtīgu relikviju starpā esot bijis uz borta divām vācu zemūdenēm U-530 un U-977, kas 1945.gada vasarā ieradās un padevās Argentīnas ostā Mardelplatā.

---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Leģenda par Svēto Šķēpu. Leģenda par to radusies viduslaikos, tad pat, kad leģenda par Svēto Grālu.
Kristus krustā sišanas iniciatori - Sinedrija locekļi, lūdza Poncija Pilāta atļauju nobeigt trīs krustā sistos Golgātas kalnā. Diviem satrieca lielus un tie mira tādā veidā. Taču ar Kristu bija citādi. Saskaņā ar Jāņa evaņģēliju romiešu prokuratora pilnvarotais centurions Gajs Kasijs (Jāņa evaņģēlijā, 19:33-34 gan precīzi nav norādīts romieša vārds, bet tradicionāli par to kristietībā pieņemts uzskatīt centurionu Gaju Kasiju) ar šķēpu caurdūra Jēzus sānu. Tā mēdza kaujas laukā nogalināt nāvīgi ievainotos.
No Kristus durtās brūces izšļācies asins un ūdens maisījums, kas trāpījis centuriona acīs un tās izdziedējis, jo iepriekš tas bijis tuvredzīgs. Pēc izdarītā leģionārs nonācis afekta stāvoklī, ko pavadījušas vīzijas. Kārtējā neprāta lēkmē viņš apzinājies, ka pacēlis roku pret pašu Dievu. No tā brīža Šķēps ieguvis maģisku spēku.
Brīnuma sajūsmināts, pats centurions esot pieņēmis kristietību, sācis sludināšanu Tuvajos Austrumos un nesis Šķēpu sev visur līdzi, dēļ kā to sākuši saukt par Longinu ("cilvēku ar šķēpu"). Pēcāk tas apmeties Kapadokijas Cēzarejā, kur ticis nomocīts un iekļuvis svēto kārtā.
Šķēpa dzelzs uzgalis, kas it kā ir saglabājies līdz mūsdienām, kļūstot par vienu no galvenajiem kristiešu svētumiem. Saskaņā ar leģendu Šķēps dod savam saimniekam neticamu varenību, neierobežotu varu pār cilvēkiem, militāras uzvaras. Taču tas noslēpumaini pazūd, kad viņa varenais saimnieks cieš sagrāvi.
Tik tālu kristieši ir kopēji savā stāstā par Šķēpu.
Tālāk ne.

Svētā šķēpa varianti. Šķēpi parādījās 8.-9.gs. Tādi patlaban pasaule zināmi četri gabali. Bez šaubām, visi to valdītāji sludina, ka tieši viņu Šķēps esot tas īstais. Tie ir:
1. Armēņu šķēps.
2. Vīnes šķēps.
3. Krakovas šķēps. Tuvākas informācijas mums pašlaik nav.
4. Romas šķēps. tuvākas informācijas mums pašlaik nav.
5. Vēl esot šķēps Grieķijā kādā no Atonas apgabala klosteriem.

Armēņu šķēps. Armēņi tikai savu šķēpu uzskata par īsto, jo tas esot no 1.gs. (neko tuvāk nezinām par datējuma nopietnību), bet pārējos trijus - vienkārši par paraugiem.
Pēc armēņu vidū izplatītās versijas, Svēto šķēpu pieminējis arī apustulis Tadejs, kas 1.gs. sludināja kopā ar apustuli Bartolomeju Armēnijas dienvidu provincēs Sjunikā, Hohtanā, Artazā, Ahbakā u.c. Tadejs visur nēsājis līdzi Svēto šķēpu (Mazais Zaļais nezina kā Tadejs to dabūjis no Longina). Viņš Artazā nodibinājis kristiešu kopienu un bīskapiju. Tadejs nomira 66.gadā un Svērtais šķēps līdz pat nokļūšanai Gegarda klosterī 13.gs. tika glabāts Tadeja baznīcā, kas tika uzcelta uz viņa kapa.
No 13.gs. 50.gadiem Svētais šķēps tika glabāts Gegarda klosterī (Gegardavank - "šķēpa klosteris," armēņu val.) kopā ar Noāsa šķirsta gabalu. Tamdēļ klosteris bija populārs svētceļnieku mērķis.
Kad uzcēla Ečmiadzinas rituālo kompleksu, Svēto šķēpu kopā ar citām relikvijām novietoja tajā. Patlaban Svētais šķēps tiek glabāts ekspozīcijā Ečmiadzinas katedrālē netālu no Erevānas, kur to var aplūkot katrs ceļinieks, iepriekš iegādājoties izstādes biļeti.

Vīnes šķēps (dēvēts arī par Likteņa šķēpu).
Apraksts. 30 cm garš dzelzs, tērauda un vara šķēpa uzgalis bez kāta, aptīts ar zelta diegu, ar kuru piestiprināta liela nagla. Pēc leģendas tā ir viena no tām ar kuru krustā sists Jēzus.
Uzgaļa vidū ir speciāla elipses formas atvere, kurā iemontēts metāla serdenis. tiek uzskatīts, ka tajā atrodas to naglu daļas, kas izmantotas Jēzus krustā sišanai. uzgaļa asmenis, sašķelts divās daļās, iet caur dzelzs plāksnītes iekšpusi, kas notur tās kopā. Tai apkārt atrodas sudraba uzmava un zelta manžete ar uzrakstiem uz tām.
Pēc 1812.gada nagla (no dobuma?) vairs neesot bijusi.
Vēsture. Šī šķēpa izcelsme ir neskaidra. Leģenda par šķēpu izsekojama vismaz līdz 6.gs. saskaņā ar Rabula Gospeļa liecību, kas sarakstīta Sīrijā 586.gadā. Vienā no viņa miniatūrajām bildēm redzams krustā sistais Jēzus ar diviem zagļiem kaimiņos. Tiem apkārt ziņkārīgo ļaužu un romiešu karavīru grupa. Pa kreizi no Jēzus redzams romiešu karavīrs ar dūrienam atvēzētu šķēpu.
Tiek uzskatīts, ka šķēps nonācis Romas imperatora Diokletiāna (284.-305.g.) rokās. Pēc tam piederēja Konstantīnam I Lielajam (306.-337.g.).
Vēlāk to savā īpašumā ieguvuši rietumgotu ķēniņi, pēc tam - franku Merovingu dinastija. Pēc nostāstiem Šķēps piederējis arī Merovingu karalim Kārlim Lielajam (768.-814.g.), un līdzējis tam uzvarēt 47 kaujās. Karalis nav šķīries no tā ne mirkli, taču reiz viņš to netīšām nometis zemē un tādēļ miris nākamajā dienā. Tad tas uz kādu laiku nozudis.
Pirmā Krusta kara sākumā 1098.gada jūnijā kādam Provansas zemniekam Pēterim Bartolomejam sapnī vairākkārt parādījies apustulis Andrejs un licis vienam no karagājiena vadītājiem - Tulūzas grāfam, norādīt, ka Antiohijas pilsētā Sv.Pētera katedrālē zem grīdas plātnes atrodams Svētais šķēps. To patiesi tur arī esot uzgājuši un kopš tā laika karagājiens risinājies veiksmīgi. 1099.gada vasarā krustneši triecienā ieņēma Jeruzālemi.
Pēc tam Šķēps piederējis Henriham I Putnuķērājam, kurš izdzina poļus no Austrumvācijas un nodibināja Saksijas karalisko dinastiju.
12.gs. tas piederējis Fridriham Barbarosam, kas uzvarēja itāļu armiju un izdzina no Romas pašu pāvestu.
Ilgu laiku Šķēps kopā ar citām Svētās Romas impērijas relikvijām tika glabāts Nirnbergā (Vācijā). Napoleona karu laikā to drošības apsvērumu dēļ nogādāja Hofburgas pilī Vīnē, no kurienes Napoleons to paņēma. Pirms 1812.gada Šķēps atkal tika pazaudēts un Napoleons cieta sakāvi Krievijas kampaņas laikā, zaudēja arī troni.
Pēdējais monarhs, kam piederēja Šķēps, bija Austrijas imperators Francis Jozefs. Tas atkal nonāca Hofburgas pilī. Tur tas gulēja dārgumu zālē zem stikla, sarkana samta futlārī, piestiprināts ar sudraba stieplītēm. Šķēps Hofburgas pilī atradās līdz pat 1938.gadam kā Habsburgu dinastijas relikvija. Tur to arī ieraudzīja Hitlers.
Svētais Šķēps un Hitlers. Ādolfs Šiklgrūbers par Šķēpa esamību uzzināja ap 1909.gadu, kad iestājās bijušā mūka, bet tagad jauna okultā kulta dibinātāja – Jorga Lanca fon Lībenfelsa grupā, kas mita vecā pilī Donavas krastā. Iespējams, Hitlers patiesi spēcīgi pieķērās domai par Šķēpa maģisko spēku. Katrā ziņā to vēsta tā laika Hitlera paziņa Valters Šteins – Bizantijas mākslas zinātājs.
Hitlers Svēto Šķēpu ieraudzīja Hofburgas muzejā Austrijā: „Es sajutu varena spēka, kas apņem šķēpu, klātbūtni. Es sapratu, ka mani pilnīgi noteikti gaida izcils liktenis un ka asinis, kas tek manās dzīslās, reiz kļūs par manas tautas Nacionālo Garu.” Te viņš nāca vairākas reizes vērot Svēto šķēpu un iedvesa sev domu par vācu tautas Mesiju.
Jau varas gados Hitlers juta lielu saērcinājumu pret H.Himleru, kurš sevi uzskatīja par Henriha I Putnuķērāja reinkarnāciju – tātad vienu no Svētā Šķēpa iepriekšējiem īpašniekiem. Hitlers mocījās minējumos un zīlēja, kuram no viņiem diviem būtu lielākas tiesības uz relikviju.
Hitleram pietuvinātais Hermanis Raušnings rakstīja: „Viņš bieži mostas naktīs, kliedz un raustās konvulsijās. Viņš sauc pēc palīdzības un ir it kā daļēji paralizēts. Viņu pārņem panika, kas liek viņam trīcēt tā, ka kratās visa gulta. Viņš kaut ko runā, izdod nesakarīgas skaņas, viņam trūkst elpas, it kā viņu kāds žņaugtu.”
Hitlera bailes izzuda līdz ar 1938.gada 14.martu, kad viņš Vīnes Heldena laukumā paziņoja, ka iekļauj Austriju Trešā reiha sastāvā. Visas Habsburgu dzimtas relikvijas, ieskaitot Svēto šķēpu, tika nosūtītas uz Nirnbergas Svētās Katrīnas katedrāli – nacistiskās kustības garīgo mītni.
Ieguvums Hitleru uzmundrināja. Tā rezultātā jau nākamajā 1939.gadā viņš ievilka karā vai visu Eiropu. Līdzīgi Henriham I Putnuķērājam viņš vienu no pirmajiem triecieniem vērsa pret poļiem. Uzbrukšanas plānu Krievijai nosauca Fridriha Barbarosas vārdā.
Jau tad, kad krievi lauzās pa Eiropu, un bija skaidrs, ka Trešajam reiham tuvojas gals, Hitlers turpināja ticēt kādam pārdabiskam spēkam. Viņš pavēlēja pastiprināt Svētā šķēpa apsardzi Nirnbergas pilsētā. Uz turieni nosūtīja 22 000 SS kareivjus, 100 tanku un 22 artilērijas un zenītu baterijas. Šķēps un citas Habsburgu bagātības tika nogādātas kādā speciāli aprīkotā tērauda bunkurā.
Hitlera 56.dzimšanas dienā 1945.gada 20.aprīlī sabombardētajā Nirnbergā ienāca amerikāņu spēki. Okupanti tūdaļ pat metās meklēt Šķēpu un jeņķu izlūkdienestam izdevās noskaidrot relikviju atrašanās vietu - Ober-Šmīdgases bunkuru. Desmitajā dienā leitnanta Viljama Horna vienība, kāda gūstā saņemta SS virsnieka norādītajā vietā, izceļot veselu kārtu laukakmeņu, atrada dzelzs durvis, aiz kurām bija ieeja pagrabā. Tajā Horns atrada Svēto šķēpu, zelta diegu un naglu no Jēzus krusta. 30.aprīlī Šķēps tika nodots ASV karaspēka pavēlniekam Džordžam Patonam, kas esot bijis labi pazīstams ar tā simbolisko nozīmi.
Un, lai cik tas būtu neticami, tai pat brīdī, 30.aprīlī, Valpurģu naktī – nošāvās Hitlers (pēc padomju oficiālās teorijas). Šķēps bija atteicies no sava saimnieka...
1946.gada 4.janvārī pēc sabiedroto karaspēka virspavēlnieka ģenerāļa Eizenhauera rīkojuma visas austriešu relikvijas, arī Svētais šķēps, tika atgrieztas Vīnē.
Cita versija. Svētais Šķēps citu vērtīgu relikviju starpā esot bijis uz borta divām vācu zemūdenēm U-530 un U-977, kas 1945.gada vasarā ieradās un padevās Argentīnas ostā Mardelplatā.
Patlaban. Kopš 1946.gada atrodas Hofburgas pils dārgumu zālē Vīnē ar eksponāta nummuru 155.

Romas šķēps.
Kad Konstantīna I māte Helēna uzcēla Jeruzālemē Golgātas vietā baznīcu, tad visi Jēzus nāves atribūti kā svētas lietas tika glabātas tur līdz pat 614.gadam, kad Jeruzālemi ieņēma persiešu ķēniņš Hosrovs II Parvazs. Tas savāca visas Jēzus nāves svētlietas no baznīcas.
Vēlāk no persiešiem tās ieguva bizantieši un glabāja mantnīcā Konstantinopolē.
1204.gadā Konstantinopoli ieņēma un izlaupīja krustneši Ceturtā krusta kara laikā. Svētais šķēps uz laiku pazuda (arī citas relikvijas).
1492.gadā osmaņu-turku sultāns Bajazets II uzdāvināja to pāvestam Inokentam VIII.
Šodien tas tiek glabāts Vatikānā Sv.Pētera baznīcā(?) nelielā zvanu tornī, kas atrodas iekš Veronikas kolonnas (viena no 4 kolonnām, kas balsta katedrāles lielo kupolu).

Par Krakovas šķēpu Mazais Zaļais neko nezin.`Varbūt vēlāk... 

-------------------------------------

Древнее пророчество гласит: «Владеющий этим Копьем и разумеющий, каким силам оно служит, держит судьбу мира в своих руках – добрых или злых». О нем неустанно пишут бульварные издания и комиксы, о нем снимают кинофильмы и телепередачи, ему посвящены популярные песни и компьютерные игры. Дух захватывает от одного только перечисления имен тех, кто владел или хотел им владеть: Юлий Цезарь, Иосиф Аримафейский, император Константин Великий, вестготский король Аларих, вождь гуннов Аттила, Карл Великий, Фридрих Барбаросса, Наполеон, Гитлер и Черчилль.

  3 комментариев 10 поделились

В 1995 г. о нем рассказал комикс «Индиана Джонс и Копье Судьбы», а через два года был снят одноименный телефильм. Ранее его не обошла вниманием мировая классика - знаменитая опера Рихарда Вагнера «Парсифаль», картина Пабло Пикассо «Герника», в которой некоторые искусствоведы находят и очертания копья, и скрытое изображение лица Адольфа Гитлера.

Речь идет о знаменитом Копье Судьбы, Копье Лонгина или Копье Господа. В написанном в VI веке апокрифическом «Евангелии от Никодима» этого римского легионера упоминали под именем Гая Кассия. Еще его имя встречается в сочинениях греческого патриарха Германа (715 г.). В обоих источниках его неправильно именуют Лонгином – латинизированная форма греческого слова logche – «копьё». Позднее это слово присоединили к подлинному имени и получился Гай Кассий Лонгин .



По приказанию прокуратора Иудеи Понтия Пилата, он в течение двух лет следил за Иисусом Христом. Потомственный солдат, вынужденно ставший соглядатаем, получил свое копье по наследству. Согласно «Евангелию от Никодима», его дед получил оружие из рук Юлия Цезаря за храбрость, проявленную во время Галльской войны.

Автор книги «Тайна копья Лонгина» Алек Маклеллан пишет: «Это было римское копье, хаста , с железным наконечником на крепком деревянном древке, длина которого раза в два превышала рост воина. Копье перешло к отцу Гая, служившему в армии Германика, а затем к Гаю». Уже тогда копье было чудом, поскольку за долгие годы не затупилось и не заржавело, а его владелец ни разу не был ранен в многочисленных сечах. Однако это была всего лишь семейная реликвия.

Только после того, как центурион Гай Кассий вонзил свое копье между четвертым и пятым ребром Спасителя, проткнув сердце Мессии, - это оружие приобрело общечеловеческую значимость. После смерти Иисуса, по одному преданию, Гай попросился в отставку, примкнул к последователям Христа, и закончил свои дни отшельником в древнем городе Мазака в Каппадокии – ныне турецкий город Кайсери (искаженное название «Кесария»).

Другая версия: Гай навлек на себя немилость властей предержащих проповедью, несмотря на мучения, он не отрекся от учения Иисуса, за что ему вырвали все зубы и отрезали язык. Но мученик сохранил способность говорить и своим копьем сокрушил языческих кумиров на глазах изумленного римского наместника. Англиканский священник Сэбайн Беринг-Гоулд в предисловии к своему 16-томному «Жизнеописанию святых» поведал о всех многочисленных вариантах того, где покоятся мощи святого, из чего следует, что мы никогда не узнаем точного места его захоронения. Иначе обстоит дело с копьем.

Историки достаточно подробно проследили путь Копья Судьбы. Здесь мы остановимся лишь на самых ярких эпизодах. Прозванный «Бичом Божиим», Аттила (ок. 406-453 гг.) подступил к воротам Рима, но папа Лев I сумел откупиться от грозного противника. Прежде чем уйти от осажденного города, Аттила прискакал к группе римских воинов и бросил к их ногам пику. Осадив коня, вождь гуннов якобы воскликнул: «Забирайте свое священное копье – мне оно не в помощь, ибо я не знаю Того, кто освятил его».

Король франков Карл Великий многим своим современникам казался сверхчеловеком. Люди верили, что именно в его руках находится копье, пронзившее сердце Христа. В «Хрониках франков» историка Эйнгарда написано, что император «построил свою империю силой Священного Копья, которое одарило его способностью управлять судьбой». Карл Великий выиграл 47 сражений, в каждое из которых брал копье. Оружие усилило его дар ясновидения, что помогло Карлу обнаружить место погребения святого Иакова в Испании и наделило его владельца способностью предсказывать будущее. Когда император возвращался из Саксонии, по небу пронеслась комета, его конь пугливо рванулся в сторону и сбросил седока. Копье, которое Карл держал в левой руке, упало в грязь. Вскоре король скончался.

Впоследствии копьем владели короли Священной Римской империи германской нации. Оттон I для

Копье Св. Маврикия в венском Хофбурге. Обозначено в каталоге
этого символа высшего могущества в 968 г. специально выстроил величественный собор в Магдебурге. Генрих IV в честь своей коронации повелел итальянскому ювелиру вставить в лезвие «святой гвоздь» с креста, на котором, по словам императора, распяли Иисуса. По его приказу копье обернули серебряной оболочкой с надписью «Гвоздь Господа нашего».
Впоследствии реликвия переходит к династии Гогенштауфенов. Один британский историк, написавший монографию о короле Богемии Карле IV , рассказал, что в цистерцианском монастыре в горах Тироля его свита обнаружила наконечник копья, пронзившего тело Спасителя. К сожалению, этот сэр не объяснил, как копье оказалось в стенах обители.

Именно Карл IV первым назвал находку «Копьем Господа». Он повелел покрыть золотом потускневшее серебро, и заменить прежнюю надпись на более точную - «Копье и Гвоздь Христовы». Реликвию выставили на всеобщее обозрение в Пражском замке. Император Сигизмунд Люксембургский (1368-1437), при котором расправились с чешским реформатором Яном Гусом, перевез копье из Праги в Нюрнберг. Перемещение ценностей осуществлялось довольно оригинально – их спрятали под грудой рыбы, погруженной на простую телегу, которую сопровождали 4 человека. Кроме копья там находились зуб Иоанна Крестителя, мощи святой Анны и кусочек деревянных яслей, куда, по преданию, Мария положила младенца Христа.

Чтобы реликвия не досталась Бонапарту, городской совет Нюрнберга решил временно укрыть имперские сокровища в Вене. Миссию осуществил регенсбергский барон фон Гугель, который после распада в 1806 году Священной Римской империи, продал имперские сокровища австрийскому императорскому дому Габсбургов.

В начале ноября 1960 года в лондонской газете «Санди диспатч» появилась серия сенсационных статей: «Копье Судьбы – как повлияло на Гитлера оружие, пронзившее тело Христа». Автор статей Макс Колфилд впервые опубликовал «невероятную правду о том, как Гитлер поклонялся дьяволу» и «думал, что этот талисман заставит служить ему все силы зла». Ссылаясь на бумаги из архива австрийского историка и преподавателя доктора Вальтера Штайна , которые журналисту предоставила вдова, в статье утверждалось, что фюрер был убежден: захватив копье, он станет властелином мира.

За несколько дней до аншлюса в Вене, под видом коммивояжера, появился штандартенфюрер СС Конрад Бух, целью которого было поручение Гитлера – не дать австрийцам спрятать имперские сокровища из Музея истории искусств. Там, в зале № 11, за стеклянной витриной под номером 155 хранился экспонат, табличка под которым имела надпись: «Священное копье, эпоха Каролингов, VIII век. С позднейшими добавлениями стали, железа, латуни, серебра, золота и кожи». Кстати, экспертиза, проведенная британцем Робертом Фезером в январе 2003 года, включавшая рентгеноспектральный и флуоресцентный анализ, показала, что наконечник копья изготовлен в VII веке.



Таким образом, доктор Фезер на целое столетие «состарил» копье, но подтвердил, что оно никак не могло быть создано во времена Иисуса Христа. «Более того, здесь поработал искусный кузнец, - пишет Алек Маклеллан, - а это значит, что он был выкован, а не выплавлен». Размер наконечника был несколько крупнее тех, которые использовались римскими легионерами. Но доктора Фезера удивил гвоздь в лезвии.

- Издавна принято считать, что железный штырь это и есть гвоздь для распятия; он не только плотно сидит в лезвии и инкрустирован крошечными медными крестиками, но и соответствует по длине и форме тем гвоздям, которые использовались римлянами в I веке. И пусть мы не можем точно датировать железные фрагменты вокруг него… Возможно, все это домыслы, но мы не можем взять и просто отбросить их, - говорил Фезер в одном из интервью.

О приключениях этого копья в III Рейхе подробно рассказано в книге Алека Маклеллана «Тайна копья Лонгина. В чьих руках судьбы мира?». Возможно ли, что Копье Судьбы было спрятано во льдах Антарктиды? Или им завладели стремящиеся к мировому господству американцы? Ответ на эти непростые вопросы может быть найден по эту сторону земного шара, а если еще точнее – на территории бывшего СССР. Именно так называлась страна сокрушившая нацистский режим. А что если копье Лонгина ВСЕГДА хранилось у нас?

Вот факты. Первый католикос Армении святой Григорий Просветитель (Григор Лусаворич) из рода парфянских царей Арсакидов, состоявшей в родстве с правящей в Армении династией, получил христианское воспитание. В ущелье на берегу реки Азат, в 40 километрах к востоку от Еревана, он построил церковь Гегард

Копье Судьбы хранилось в СССР
(другое название – Айраванк, «скальная церковь») и основал монастырь, куда передал на хранение копье Лонгина. Отметим, что «гегард» означает «копье». С 13 века большая монастырская община и комплекс зданий, где она располагается, называется Гегардаванк.
Сейчас комплекс состоит из церкви Святой Аствацацин (Божьей Матери), четырехстолпного гавита (или жаматун – притвор, место для молитв и собраний), усыпальницы и двух скальных церквей с притворами. Большинство зданий датируются 13-м веком. Недавно внутри одной из церквей обнаружили несколько древних надписей, самая старая из которых относится к 1164 году.

В монастыре Святого копья несколько столетий хранилась святыня, которую усердно сохраняли и укрывали от врагов. Великий армянский ученый и богослов 12 века архиепископ Нерсес Ламбронаци часто упоминает в своих многочисленных трудах о копье и описывает почести, которые ему воздавались. «Он рассказал, что копье было принесено на первый собор Армянской церкви, собравшийся в 365 году в Аштишате. В другом месте он упоминает императора Фридриха Барбароссу, участника Третьего Крестового похода 1189 года, и сообщает, что в войске было несколько армянских рыцарей. К сожалению, Нерсес ничего не говорит о том, знал ли император Фридрих, что армяне – хранители копья», - утверждает исследователь древних тайн Алек Маклеллан.

В городе Эчмиадзине, что по-армянски значит «сошел Единородный», то есть Христос, доныне хранится Копье Судьбы. Для ознакомления с ним нужно специальное разрешение церковных властей. Последний раз Копье видели не только его хранители еще в 1805 году. Конечно, вопрос о его подлинности не решен окончательно. Есть лишь косвенные подтверждения Силы реликвии. Пока германцы тешили себя обладанием муляжа, настоящее Копье Судьбы хранилось на территории дружественной России Армении. Вместе мы оказались непобедимы перед лицом агрессоров Запада и Востока.


Читайте больше на http://www.pravda.ru/culture/culturalhistory/seminarssymposia/23-05-2007/225060-iisus-0/

Saites.
Kristietība.
Jēzus Kristus (0.-33.g.).


Saites:
Vācieši.