Senēģiptiešu kuģubūve
Senajā Ēģiptē buras lietotas jau apmēram 6000.g.pmē.
Papirusa laivas. Senākas laivas tikušas izgatavotas no papirusa. Tas atspoguļojās arī pirmsdinastiskā laikmeta sienu gleznojumos. Papirusa laivas ar augsti paceltu priekšgalu un pakaļgalu vēl mūsdienās darina un izmanto afrikāņu zvejnieki Čadas, Tanas un Zvaja ezera rajonā.
Papirusa laivās ēģiptieši veica nelielus pārbraucienus pa Nīlu. Slavenais norvēģu ceļotājs un zinātnieks Tūrs Heijerdāls (1914.-2002.g.) bija pārliecināts, ka ar papirusa laivām senie ēģiptieši devušies arī tālos jūras braucienos. Senēģiptiešu vēstures avotos nav atrodami pierādījumi šai tēzei. Lai pamatotu savu pieņēmumu, Tūrs Heijerdāls citējis romiešu dabas pētnieku Plīniju Vecāko (I gs.).
Sacerējumā „Dabas vēsture” Plīnijs, atsaukdamies uz ģeogrāfu Erastotenu, apgalvo, ka senatnē jūrnieki ar papirusa laivām braukuši no Gangas upes grīvas uz Ceilonas salu. Nepārliecinošs arguments. Erastotens un Plīnijs Vecākais rakstīja par indiešu jūrnieku pieredzi, nevis senēģiptiešu jūrnieku pieredzi. Pie tam Erastotens, kurš dzīvojis pēc faraonu valsts un nemācēja lasīt hieroglifus, ziņas par papirusa laivām nevarēja iegūt no senēģiptiešu sacerējumiem. Secinājums: nav pārliecinošu pierādījumu par papirusu laivu izmantošanu tālos jūras braucienos.
Lai pamatotu savu domu, ka iespējams atklātus ūdeņus šķērsot ar papirusa laivu, T.Heijerdāls devās divos kuģojumos ar Ra-1 un Ra-2 pāri Atlantijas okeānu.
Koka kuģi. Toties daudzi senēģiptiešu rakstītie avoti, sienu gleznojumi un ciļņi pierāda, ka jau 28.gs.pmē. senie ēģiptieši būvēja koka kuģus. Sākotnēji koka kuģu forma atgādināja papirusa laivas - savu formu un aprises ieguva no tām. Šajā ziņā Heijerdālam ir taisnība.
Ar laiku kuģu būves māksla pilnveidojās. Senās valsts kuģu būves meistari iemācījās uzbūvēt ātrus un komfortablus pasažieru kuģus, ietilpīgus un lēnus kravas kuģus, greznas pastaigu jahtas un kara kuģus. Kāds hieroglifu uzraksts apraksta 30 m garu un 15 m platu kravas baržu, kas uzbūvēta 17 dienu laikā no akācijas koka.
Senajā Ēģiptē bija airu kuģi, kuriem atkarībā no tipa un lieluma katra pusē bija pa 3-21 airētājam. Vējainā laikā jūrnieki 10 m augstā mastā uzvilka lielu četrstūrainu buru (60-70 m2).
Vidējas valsts un Jaunās valsts laikā jūras kuģu izmēri palielinājās, pieauga airētāju skaits un buru platums. Gar kuģa klāju pacēlās augsts borts, virs klāja atradās pasažieru kajītes. Kajītes tika veidotas pēc senēģiptiešu augstmaņu māju parauga ar durvīm, logiem un kolonnām. Tās tika rotātas ar sienu gleznojumiem un paklājiem. Kuģus būvēja speciālas kuģu būvētavās, kas piederēja faraoniem, tempļiem un augstmaņiem. Ir saglabājusies faraona kuģu būvētavas dienasgrāmata Tēbās. Tajā sniegtas ziņas par tehniskajām normām, kas noteica kuģu detaļu izmērus, proporcijas utt. Senās Ēģiptes kuģu būvētāji atzina, ka kuģa platumam jābūt garuma ceturtajai daļai, bet dziļumam - platuma trešdaļai.
Senie ēģiptieši prata būvēt kuģus ar milzīgu celtspēju. Piemēram, kuģis, kas pārveda faraones Hatšepsutas (XVI gs.pmē.) obelisku, bija 82 m garš un varēja uzņemt ap 1000 t kravas.
Norvēģu zinātnieks Tūrs Heijerdāls pauda kritisku vērtējumu par seno ēģiptiešu koka kuģiem. Heijerdāls teicis: „Nav vārdam vietas - lieliski kuģi... bet atklātā jūra es ar tiem nedotos.” Norvēģis apšaubījis seno ēģiptiešu koka kuģu iespējas. Pārējie zinātnieki nepiekrita un arī tagad nepiekrīt Heijerdāla spriedumam. Ar šiem kuģiem senie ēģiptieši veikuši tālus jūras ceļojumus. Lielās buras ļāvušas izmantot ceļavēju, airētāju cilātie 3 m garie airi dzinuši kuģi diezgan ātri uz priekšu. Brauciens no Nīlas grīvas līdz Feniķijas krastiem prasījis tikai 24 stundas. Tātad senēģiptieši bijuši diezgan prasmīgi jūrasbraucēji!
Senēģiptiešu kuģu atradumi.
Saules barkas pie Lielās piramīdas. Pie Lielās piramīdas pētījumos tika uzietas piecas tranšejas. Divās no tām atradās izjauktas koka liellaivas. Vienu tādu no Libānas ciedra un akācijas koka gatavotu 1954.gadā uzgāja 1.tranšejā netālu no Lielās piramīdas austrumu (dienvidu – pēc Henkoka) malas. Pēc rekonstrukcijas izrādījās, ka tās garums ir 43,4 m, platums – 5,9 m un celtspēja – ap 40 t (Z.Havass, 1990.g.). Koka detaļas bija visai labi saglabājušās. Pēc restaurācijas un kopā salikšanas tā tagad izstādīta šeit pat Gīzā, īpašā Laivas muzejā, kurā to var aplūkot katrs tūrists. Izrakumu laikā šīs pašas Laivas tuvumā tika uziets faraona Džedefras kartušs.
Otru Laivu atrada 1987.gadā. Tā bija praktiski neskarta un to izpētīja ar videokameru caur nelielu atveri. Pagaidām tā palikusi neizrakta. Kuģu vecums datēts kā 1.dinastijas sākums – t.i. 3100.g.pmē. Laivas funkcija nav īsti skaidra. Izraktā laiva bija lietota, tādēļ radās teorija, ka ar to transportētas kāda faraona atliekas pēdējā gaitā. Citi uzskata, ka Laiva tikusi izmantota jau faraona dzīves laikā rituāliem braucieniem. Domā, ka tā bijusi paredzēta arī jūras braucieniem.
Koka kuģis Sarkanās jūras piekrastē. Droši vien kuģis uzbūvēts kādā kuģu būvētavā Nīlas krastā un pēc tam aiznests līdz 145 kilometrus tālajai Sarkanās jūras piekrastei. Uz daudzām grotā atrastajām kravas kastēm minēts pilsētas Puntas nosaukums. Nav izslēgts, ka kuģis pabijis Puntā.
Ēģiptiešu laivas attēls Austrālijā – atraduši strādnieki 1912.gadā Gordenveilā. Attēls bija uz monolīta ar asām šķautnēm.
Seno ēģiptiešu kuģošanas maršruti. Katrs ceļojums pa jūru bija riskants un tāpēc kuģu priekšgalu un pakaļgalu rotāja laimes simboli. Atgriezušies no gara, bīstama pārbrauciena, senēģiptiešu jūrnieki laimīgi sveica faraonu, kas bija ieradies sagaidīt viņus: „Suminām tevi, faraon! Tu visu dzīvo dievs! Mēs atkal raugamies tavā diženumā.”
Vairumā gadījumu ēģiptiešu kuģotāji vagoja Vidusjūras austrumu daļu, it īpaši Feniķijas bagāto pilsētu virzienā, kopjot tirdzniecības sakarus, kā arī pa Sarkano jūru dodoties uz Punta zemi.
Zināms, ka senie ēģiptieši braukuši arī Atlantijas okeānā, jo II dinastijas laikā turp sūtīta kuģu ekspedīcija grimušās Atlantīdas meklēšanai.
Interesanti, ka senēģiptiešu artefakti uzieti Austrālijā un Amerikā, tamdēl izteiktas pat drosmīgas domas, ka senēģiptieši visai plaši burājuši pa pasauli.
Tūra Heijerdāla „Ra I” un „Ra II” ekspedīcijas. Pirmais mēģinājums šķērsot Atlantijas okeānu ar papirusa laivu Ra I nebija gluži veiksmīgs. Pēc 5000 kilometru gara veiktā ceļa Ra I nogrima. Taču neveiksme nenobiedēja norvēģu zinātnieku. Indiāņi no Titikakas ezera (Andos) uzbūvēja jaunu papirusa laivu. Laivas garums bija 12 m un platums 5 m. Buru rotāja saules dieva Ra simbols.
1970.gada 6.maijā Ra II atstāja Safi ostu Marokā. Ekspedīcijā piedalījās 7 cilvēki no dažādām valstīm, viņu vidū bija ārsts no PSRS Jurijs Senkevičs (tagad zinām, ka viņš bija čekists). Otrais mēģinājums bija veiksmīgs. 7 cilvēki ar papirusa laivu 57 dienās veica 61000 kilometru un sasniedza Barbadosas salu, netālu no Amerikas krasta. Ar šo eksperimentu Tūrs Heijerdāls pierādīja, ka seno ēģiptiešu papirusa laiva ir piemērota tāliem braucieniem pa okeānu, ar to var šķērsot okeānu. Jautājums tikai, vai fantastiskais „Ra” ceļojums pierāda seno ēģiptiešu ceļojumus pāri Atlantijas okeānam, viņu ierašanos Amerikā?
Skeptiķi atbild, protams, ka nē. Viņi norāda, ka Heijerdāls savam eksperimentam izvēlējies nepareizo kuģu tipu. Seno ēģiptiešu avoti liecina, ka papirusa laivas izmantotas galvenokārt pirmsdinastiju laikmetā un vienīgi braucieniem pa Nīlu un kanāliem. Jūras ceļojumos senēģiptieši izmantoja koka kuģus. Turklāt spriežot pēc senēģiptiešu avotiem, viņiem nebija pazīstama pat Vidusjūras rietumu daļa, nerunājot jau par Atlantijas okeānu. Tādi ir skeptiķu argumenti.
Interesanti! Ēģiptiešu laivas attēlu atraduši strādnieki 1912.gadā Gordenveilā (Austrālija). Attēls bija uz monolīta ar asām šķautnēm. Tuvāk par šo problemātiku lasīt šķirklī - Senēģiptieši Austrālijā.
Saites.
Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.).
