Tolteku Plūdu stāsts
Tolteki uzskatīja, ka Pirmā pasaule tika iznīcināta ar briesmīgu lietu, ko sūtīja Debesis. Dievs Titlakahuans brīdināja milzi Natu un viņa sievu Nanu, ka vajag izdobt lielu cipresi un patverties tajā, līdz ūdens sasniegs debesis.
Šo indiāņu tautu nostāsti vēsta, ka reiz atnācis Radītājs un brīdinājis cilvēkus, ka drīz debesis sagrūs par zemi. Cilvēki neieklausījās Radītāja brīdinošajos vārdos, taču drīz pēc tam no debesīm sāka līt smags uguns, akmeņu un asins lietus. Aizdegās mājas, aizdegās lauki un izdega raža. Ugunsgrēkos gāja bojā meži. Cilvēki meklēja paslēptuves, kur patverties no liesmām. Viņu apģērbs dega un nebija, kur glābties no liesmām. No debesīm krītošie nokaitētie akmeņi satricināja zemi. Kalni uzsprāga un par nelaimīgajiem cilvēkiem gāzās vēl vairāk liesmojošu atlūzu. No zemes dzīlēm izlauzās pazemes uguns. Visur valdīja neiedomājams karstums. Cilvēki nezināja, ko darīt, kur glābties un lielākā daļa cilvēku aizgāja bojā. Mūsu laikos upes oļos un grantī vēl arvien atrod īpašus akmeņus- meteorītus, kas nokrituši no debesīm šās katastrofas laikā.
(Šāds pats mīts ir arī actekiem)
Seno meksikāņu rakstu piemineklis „Čimalpopokas kodekss”: „Debess tuvojās zemei, un vienā dienā viss gāja bojā. Pat kalni nogrima zem ūdens...Stāsta, ka klintis, kuras mēs redzam tagad, pārklāja visu zemi, bet lava verda un mutuļoja ar lielu troksni, un pacēlās sarkani kalni...”
Saites:
Pasaules Plūdu stāsti.
Tolteku mitoloģija.
