Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Vaterlas kauja (1815.g.)

Kauja pie Vaterlas (Beļģijā) 1815.gada 18.jūnijā, kurā britu un vāciešu vadītais sabiedroto karaspēks sakāva Napoleona I vadīto karaspēku, tā izbeidzot Napoleona laikus Eiropā.

Politiskā un militārā situācija pirms kaujas. 1815.gada 31.martā Napoleons I atgriezās Francijā no trimdas Elbas salā. Imperatoru Parīzē sagaidīja nogaidoši, pilsētu viņš ieņēma bez jebkādas pretestības - bija sākušās slavenās Simts dienas. Ludviķis XVIII, kuru Sabiedrotie bija to atgriezuši tronī, aizb'[ega no Parīzes, kamēr Napoleons I atkal kļuva par imperatoru.
Napoleons I no iepriekšējo karu veterāniem un jauniesauktajiem iespēja sapulcināt 250 000 vīru lielu armiju.
Brīdī, kad Napoleons I atgriezās pie varas Francijā, Vīnē notika viseiropas konference, kurā piedalījās gandrīz visu Eiropas valstu vadītāji. Tās dalībnieki bija visai nepatīkami pārsteigti par šādu notikumu pavērsienu. Nebija gandrīz nevienas valdības, kas būtu palikusi neitrāla attiecībā pret Franciju. Savukārt Napoleonam I bija zināms, ka starp valstīm valda itin brangas pretrunas, kas varēja izvērties jaunā militārā konfliktā.
Lai gan Sabiedroto vidū bija lielas pretrunas, tomēr 17.martā Lielbritānija, Krievija, Austrija un Prūsija vienojās, ka katra no valstīm izstādīs 150 000 kareivju, lai sakautu Napoleonu I. To uzzinājis, franču imperators mēģināja dot triecienu pirmais - sūtīja savu armiju uz ziemeļiem, lai sakautu Sabiedrotos, kamēr tie vēl nav organizējušies karagājienam. Pa ceļam uz Beļģiju franči guva vairākas nelielas uzvaras, taču viņa militārā kampaņa bija neilga.
Frančiem pretī devās hercoga Vellingtona komandētais karaspēks, viņam bija maz laika, lai sagatavotos. Vellingtons sāka vākt armiju pie Briseles, pie Vaterlas ciema. Te viņš organizēja aizsardzību Sv.Žannas kalnu virsotnēs.

Spēki pirms kaujas. Napoleona I Bonoparta rīcībā bija 72 000 vīru liels karaspēks: no tiem 15 000 kavalēristu, 246 lielgabali.
Pretī stājās hercoga Velingtona komandētais sabiedroto karaspēks ar 68 000 vīru (25 000 britu, 26 000 vāciešu un 17 000 nīderlandiešu/beļģu), no kuriem 12 000 kavalēristu un 156 lielgabali. Kaujas gaitā sabiedrotajiem pievienojās arī Prūsijas feldmaršals Gebhards fon Blihers ar 45 000 kareivju.

Kaujas gaita. 18.jūnijā pie Vaterlas ieradās Napoleona I karaspēks, kas uzvaras gadījumā grasījās ieņemt Briseli.
Plānotās kaujas sākumā sākās lietusgāze un Napoleons I bija spiests atlikt kaujas sākumu, lai zeme izžūtu un kavalērija un artilērija neiestrēgtu. Tad, pēc spēcīgas artilērijas sagatavošanas, Napoleons I veica viltus uzbrukumu pretinieka labajam spārnam. cerot, ka Vellingtons iesaistīs uzbrukuma atvairīšanā savu rezervi. Tomēr sabiedrotie izturēja un stājās pretī uzbrūkošajiem frančiem, rezerve netika iesaistīta.
Tad Napoleons I nolēma uzbrukt centrā. Uzbrukums attīstījās, kad napoleons I pamanīja putekļu mākoni - tur tuvojās Blūhera atvestā armija. Par spīti tam, Napoleons I turpināja uzbrukumu, cerot sakaut Vellingtonu vēl pirms papildspēku ierašanās, kā arī cerēja uz maršala Emanuēla Grušī korpusa ierašanos.
Kauja turpinājās 3 stundas, nereti pārejot tuvcīņā. Vēlu no rīta ieradās Blūhera armija, kas ieņēma ciemu franču armijas aizmugurē, tādejādi piespiežot viņus atkāpties. Pēc sīvas durkļu kaujas prūšu karavīri atkāpās un napoleons I atkal pievērsās Vellingtona spēkiem - kauja tika sūtīti paši pieredzējušākie franču bataljoni. Tiem gandrīz vai izdevās pārraut pretinieka ierindu, taču tagad Vellingtons iesaistīja kaujā savu rezervi. Franču pieredzējušie bataljoni sāka atkāpties un tiem sekoja arī citas armijas daļas.
Pārgrupējušies Blūhera spēki uzbruka frančiem no flangiem, un tie nekārtībā bēga uz dienvidiem. Napoleons I mēģināja pārgrupēt armiju, izmantojot savas pēdējās rezerves, taču viss velti.
Sakautie franči atteicās padoties. Piemēram, kad imperatora gvardei piedāvāja padoties, ģenerālis Kambrons atbildēja, ka gvarde mirst, bet nepadodas un viņa pulks tika iznīcināts ar artilēriju.

Maršals Grušī nokavēja savu korpusu atvest palīgos Napoleonam I, kas kļuva par vienu no franču sakāves iemesliem.

Kaujas rezultāti. Nelielā teritorijā notiekošā kauja ar zobenu, muskešu, durkļu un lielgabalu izmantošanu izvērsās ļoti asiņaina – 9 stundu ilgo cīņu laikā tika nogalināti vai ievainoti 26 000 franču, 15 000 Vellingtonas hercoga vīru un 8000 prūšu. 9000 franču nonāca gūstā.
Sagūstīto Napoleonu I nosūtīja trimdā ļoti tālu - uz Sv.Helēnas salu, kur tas nomira 1821.gadā. Francijas tronī atgriezās Ludviķis XVIII.

Kaujas nozīme. Sabiedroto uzvara pār Napoleona I armiju izbeidza franču dominēšanu Eiropā - Francija nekad vairs neatguva savu varenību, kauja ievadīja 50 gadu miera periodu.

Nospiedums kultūrā.
ABBA dziesma „Vaterloo.” Tā grupai ABBA (1972.-1982.g.) atnesa uzvaru 1974.gada 19. „Eirovīzijas” dziesmu konkursā.

Saites.
Napoleona I kari (1799.-1815.g.).
Kauju saraksts.