Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Žanna, no Arkas (1412.–1431.g.), svētā

Dzīvesgājums.
Bērnība. Dzimusi Lotaringijas provincē Domremī ciemā. 
Pati Žanna baznīcas tiesai Ruānā stāstīja, ka 13 gadu vecumā balss no debesīm viņu uzrunāja. Pirmo reizi tas esot noticis pusdienlaikā viņas tēva dārzā. Balsi pavadīja starojums, tas viss viņu sabiedēja. Tad laikam balss viņu aicināja uz paklausību un regulārām lūgšanām.
Balss viņai atskanējusi visai bieži, un meitene nolēma, ka tā bijusi eņģeļa balss. 

Cīņā par Franciju. Kad Francijā iebruka angļu karaspēks un grāfs Safokls aplenca Orleānu, balss vēstījumu saturs izmainījās. Balss deva Žannai trīs konkrētus norādījumus: izpestīt Orleānu no aplenkuma, Reimsā kronēt jauno Francijas karali un izdzīt angļu armiju no valsts. Tā pavisam vienkārša zemnieku meitene kļuva par nācijas līderi 17 gadu vecumā.
Pati viņa stāstīja, ka viņas „sirdi kā čūskas dzēlušas sēras par „mīļās Francijas” nelaimi.”
Viņai nebija vēl 18 gadu, kad tā atstāja dzimto pusi. Ar lielām pūlēm meitene panāca tikšanos ar karali Kārli VII (viņš vēl nebija kronēts) kādā cietoksnī pie Luāras. Sākumā viņai nepievērsa uzmanību, bet kad tā precīzi pareģoja kādu franču karaspēka sakāvi, tai pieškīra audienci pie karaļa.
Žanna iemantoja karaļa uzticību ar to, ka izstāstīja tā nesen veiktās personiskās lūgšanas saturu. Karalis un galminieki saprata, ka viņas entuziasms un misijas apziņa varētu būt tiem izdevīga. Pirms tam karalis ar teologu grupas atbalstu Puatjē pārbaudīja Žannas uzticamību baznīcai – pēc divu nedēļu Žannas iztaujāšanas 1429.gada pavasarī viņu atzina par baznīcai uzticīgu esam.
Teologu spriedumā teikts: „Karalim... nevajag traucēt viņai doties uz Orleānu ar saviem kareivjiem, bet viņam gan ir pienākums ļaut viņai vadīt tos ar godu, it visā paļaujoties uz Dievu. Izturoties ar aizdomām vai novēršoties no viņas, lai gan tai nav pretkarali vērstu sliktu nodomu, viņš ar to pašu noraidīs Svēto garu un parādīs sevi kā Dieva palīdzības necienīgu.” (Paine. Joan of Arc Vol.1.P.112)
Tamdēļ Žannai uzticēja bruņinieku vienību, kuras priekšgalā tā devās uz angļu un burgundiešu aplenkto Orleānu. Šis pasākums izmainīja Simtgadu kara gaitu.
Ceļā zemnieki ar sajūsmu sagaidīja Žannu. Kādas pilsētas amatnieki izkala Žannai bruņas un pašuva kaujas tērpu.

Žannas kara gaitas. Pēc Žannas ierašanās 1429.gadā pie aplenktās Orleānas (tā aizstāvējās jau 200 dienas) sākās izšķirošā cīņa pret iebrucējiem. Visniknākajās kaujās Žanna izrādīja drosmi un atjautību un ar savu piemēru iedvesmoja franču kareivjus. Pēc 9 dienu kaujām ienaidnieki steigšus atkāpās uz ziemeļiem. Par šīm kaujām Žanna iemantoja nosaukumu „Orleānas jaunava.”
Orleānas aplenkuma noņemšana bija lūzums Simtgadu karā. Žanna turpināja cīnīties par Francijas atbrīvošanu. Žannas slava bija izplatījusies pa visu Franciju. Tās karaspēkā turpināja ierasties jauni un jauni karotāji.
Tā viņa atbrīvoja lielu daļu Francijas no angļu okupācijas, atgrieza troni karalim Kārlim VII.

„Orleānas jaunavas„ nāve. Kaujā pie Kompjēnas cietokšņa to no visām pusēm ielenca naidinieki. Viņa mēģināja izlauzties līdz cietokšņa vārtiem, taču tilts pār grāvi bija pacelts un vārti slēgti. Tā viņu 23.maijā sagūstīja burgundieši, kas sadarbojās ar angļiem pret karali Kārli VII, un pārdeva 19 gadus veco meiteni par lielu naudu angļiem. Karalis Kārlis VII, baidīdamies no viņas popularitātes tautā, nedarīja neko, lai Žannu no gūsta izpirktu.

Tiesa. Angļi nolēma apsūdzēt Žannu burvestībās, kas tiem laikiem bija briesmīga apsūdzība. Daudz mēnešus viņa pavadīja cietumā dzelzs būrī un iekaltu ķēdēs, līdz viņu tiesāja. Žannu tiesāja iebrucējiem pārdevušies franču garīdznieki. Arhibīskaps Bovjē Pjērs Košons vadīja 132 locekļu tribunālu un neieredzēja Žannu. Žanna sniedza tribunālam apbrīnojami pareizas un precīzas atbildes, lai gan skolotie melnsvārči visādi centās iebiedēt un samulsināt jauno meiteni.

Žanna un fejas. Interesanti, ka pirmais, ko tiesa vaicāja Žannai, bija – vai „viņa nepazīst tos, kas iet uz sabatu kopā ar fejām.” Inkvizitorus arīdzan interesēja vai viņa nav ņēmusi dalību ”tais” sapulcēs, kas notika netālu no feju avota Domremī, kur dejo šie ļaunie gari.”
Bez tam Žannu apsūdzēja arī tajā, ka viņa ne reizi vien apmeklējusi „Feju koku.” Pati Žanna to nenoliedza, viņa zināja par kādu koku iet runa. Iepriekš tas esot ticis saukts par „Valdnieces koku,” par „Feju koku” vai „Burlemona feju burvju koku” (atradās senjora Pjēra de Burlemora īpašumā), jo kādreiz ļoti sen pie tā paticis savākties fejām. Žanna inkvizitoriem arī pastāstīja, ka vietējās meitenes mēdzušas koku rotāt ar ziedu pušķiem. Viņa arī atzinās, ka pati „pina tur vainagus lai attēlotu Dievmāti.” Netālu no koka esot avots „no kura slimie cilvēki smēla ūdeni; to izdzerot viņi kļuva veseli.” (Diane Purkiss, „Troublesome Things: A History of Fairies and Fairy Stories,” Penguin, Londona, 2000.g., 65.lpp.)
Žanna apstiprināja, ka netālu no Feju koka pavasarī ar viņu runāja Sv.Katrīna un Sv.Margarita, „bet neteica, vai viņas nāca pie koka.”
Diāna Pērkisa, kas pasniedza angļu valodu Oksfordas Universitātē, ieinteresējās par šo Žannas saikni ar fejām. Viņa uzsver, ka savās liecībās tiesā Žanna bieži jauca feju apzīmētājus – „baltās dāmas,” „labās dāmas” ar tipisku jaunavas Marijas apzīmējumu „Mūsu kundze.” (turpat 65.lpp.) Interesanti, ka gadusimteni vēlāk tāpat putrojās apzīmējumos arī Sv.Bernadeta – meitene, kas tikās ar fejām Lurdas alā.

Sliktu iespaidu atstāja arī vīriešu drēbes, kas Žannai bija mugurā, jo viduslaikos sievietes varēja valkat vīriešu drēbes tikai galējos gadījumos. Angļī ar nolūku tai atņēma sieviešu drēbes, tādēļ Žanna tiesas priekšā varēja doties vai nu vīriešu drēbēs vai kaila.

Galu galā tiesa tomēr nolēma, ka balsis, ko dzird Žanna, ir dēmonu balsis nevis eņģeļu (kā tika nolemts pirms tam). Tādēļ viņa ir ragana un būtu sadedzināma.
Tribunāls atzina Žannu par raganu un 1431.gada 30.maijā 19 gadu vecumā Ruānas Vecajā tirgus laukumā sadedzināja uz sārta. Pelnus izkaisīja vējā. Drīzi pēc nāvessoda bende Žofruā Ferāžs teicis, ka baidoties no lāsta, jo esot „sadedzinājis svēto.”
1452.gadā kardināls Gijoms d’Estutvils pasludināja, ka procesam nav juridiska spēka.
1909.gada aprīlī baznīca ar nieka 500 gadu novēlošanos atzina, ka Žannas garīgie aizbildņi tomēr bijuši eņģeļi.
1920.gadā katoļu baznīca viņu kanonizēja svēto kārtā.
1929.gada 16.maijā pāvests Benedikts XV Žannu iecēla svēto kārtā.
Orleānas pilsētā katru gadu kopš XV gs. notiek festivāls, kas veltīts varonei (no 29.apr.- 8.maija).

Psihiatrija. Psihiatri šādu personību nosauc par polipersonismu. Līdz 17 gadu vecumam meitene rīkojās vecumam atbilstoši, taču pēc tam – kā pieredzējis karavadonis un politiķis.

Žannas d’Arkas pīšļi. Tika uzskatīts, ka šie pīšļi tika atrasti netālu no Ruānas pilsētas Normandijā, kur meitene tika sadedzināta. Atliekas sastāvēja no apogļotas cilvēka ribas, apdegušiem koka gabaliņiem, 15 cm linu auduma gabala un kaķa gurna kaula. Viduslaiku Eiropā bija pieņemts mest kaķi ugunskurā, kurā sadedzināja raganu. Baznīca pīšļus bija atzinusi par „īstiem,” tie tika glabāti Šionas pilsētas muzejā, kas piederēja Tūras pilsētas arhidiacēzei.
1867.gadā kādas Parīzes aptiekas bēniņos tika atrasta skārda bundža. Uzraksts uz tās liecināja, ka tie ir franču nacionālās varones pīšļi. Mūsdienu modernās analīzes liecināja, ka pīšļi pieder kaķim un kādai III vai IV gs. ēģiptiešu mūmijai. Pīšļus pētīja doktors Filips Šarlē no Raimona Puankarē klīnikas Garšē.
Bez tam pīšļos tika uzieti arī priežu putekšņus, kas varēja tajos nokļūt ar priežu sveķiem – tos ēģiptieši pielietoja mumifikācijā. XV gs. Normandijā priežu neesot bijis. Divi ostītāji eksperti no parfimērijas rūpniecības pīšļos sazīmēja dzēstu kaļķu un vanilīna smaržas. Vanilīna smarža saistāma ar audu sabrukšanu, kas nevarētu notikt dedzināšanas rezultātā. Kauli nomelnējuši nevis degšanas, bet gan mumifikācijas procesā.
Pētnieki domā, ka šo viltojumu veicis kāds XIX gs. aptieķeris.

Avoti.
Mākslinieka Lenevē glezna. XIX gs. Tajā redzama Žanna d’Arka paceļam karogu ienaidniekam atņemtā cietoksnī. Viņa bija pirmā pielikusi kāpnes pie cietokšņa mūra, taču tikusi ievainota ar bultu plecā. Tomēr meitene piedalījās kaujā un kopā ar diviem kareivjiem pacēla savu balto karogu uz cietokšņa mūra. 
Paine, Albert Bigelow. "Joan of Arc, Maid of France." Ņujorka: MacMillan, 1925.g.

Aplūkojamie objekti.
Sadedzināšanas sārta vieta Ruānā.

Saites.
Mistiķi.
Franči.