Bulgāru literatūra
Tā ir vecākā no slāvu literatūrām, tās senākie rakstu pieminekļi radušies IX gs. 2.pusē sakarā ar kristietības pieņemšanu.
Vēsture. Slāvu rakstību izveidojuši Kirils un Metodijs, tulkojot grieķu baznīcas tekstus bulgāru valodā.
Reliģiskās literatūras uzplaukums saistās ar Tirnovas Eitīmija un viņa skolnieku darbību XIV gs.
Tautas masu centienus viduslaikos pauda folklora un apokrifi. Antifeodālas tendences sekmēja arī bogomilu kustība.
Bulgāru literatūras attīstību vairākus gadsimtus kavēja turku iebrukums XIV gs. beigās. Literatūras tradīcijas veidojas galvenokārt klosteros.
XVI gs. sākumā iespieda pirmās bulgāru grāmatas.
XVII-XVIII gs.plaši izplatījās damaskini.
Nacionālās atdzimšanas perioda sākumu XVIII gs. 2.pusē iezīmēja apgaismotāja Hilendaras Paisija darbība.
XIX gs. 1.pusē sākās cīņa par bulgāru kultūras, izglītības, folkloristikas, literārās valodas izveidi. Pirmās mācību grāmatas bulgāru tautskolām sarakstīja P.Berons, bulgāru tautasdziesmas vāca un sakopoja brāļi D. un K.Miladinovi, dzejnieks N.Gerovs sastādīja "Bulgāru valodas vārdnīcu," ieviesa sillabotonisko versifikāciju bulgāru dzejā.
XIX gs. 50.-70.gados veidojās bulgāru nacionālā dzeja, proza, drāma. Ievērojamākie bulgāru literatūras pārstāvji bija revolucionārā romantisma dzejnieki H.Botevs, D.Čintulovs, G.Rakovskis, tautiski sentimentālais dzejnieks Petko Slaveikovs, bulgāru prozas un drāmas aizsācējs V.Drumevs, dramaturgs D.Voinikovs, kritizētāja reālisma aizsācējs Ļ.Karavelovs.
Kritizētājs reālisms sevišķi uzplauka 90.gados. Bulgāru tautas atbrīvošanās cīņas prozas darbos attēloja I.Vazovs, arī Z.Stojanovs.
XIX un XX gs. mijā viena no galvenajām tēmām bija bulgaru zemnieku likteņi - Elina Pelina, A.Strašimirova stāsti un lugas. Prozisti A.Konstantinovs, S.Mihailovskis, G.Stamatovs satīriskā un psiholoģiskā aspektā tēloja toreizējās sabiedrības netikumus un inteliģences morālo degradāciju. Penčo Slaveikova dzejā un P.Todorova prozā un dramatikā apvienojās folkloras tradīcijas ar modernās literatūras izteiksmes līdzekļiem.
Simbolisma iezīmes gadsimtu mijā izpaudās talantīgo dzejnieku P.Javorova, N.Lilijeva lirikā.
XIX un XX gs. mijā aisākās arī bulgāru "sarkanā" literatūra - dzejniece D.Poļanova, prozists G.Kirkovs. Pāreju uz reālismu XX gs. 20.gados iezīmēja H.Smirnenska lirika un G.Mileva liroepika. Jauns posms reālisma attīstībā 30.gados bija N.Vapcarova novatoriskā dzeja, G.Karaslavova stāsti un romāni. Marksistiskās literatūras pamatlicējs XX gs. sākumā bija D.Blagojevs, to tālāk virzīja G.Bakalovs.
Kritizētājs reālisms 20. un 30.gados augstu attīstības pakāpi sasniedza demokrātisko rakstnieku prozistu J.Jovkova, A.Karalijčeva, S.Minkova, dzejnieces E.Bagrjanas, dramaturga S.Kostova daiļradē. Kritiskas idejas pauda Ļ.Stojanova un A.Strašimirova proza un publicistika, H.Radevska dzeja.
Sociālisma iedibināšanas apstākļos pār II Pasaules kara bulgāru literāti lielā mērā pildīja sociālistiskā dzīvesveida propagandistu lomu - vecākās un vidējās paaudzes autori D.Dimovs, N.Furnadžijevs, D.Gabe, M.Isajevs, E.Stanevs, Ļ.Stojanovs, D.Talevs, P.Vežinovs. Tādu pašu ceļu lia iet arī jaunās paaudzes autoriem - S.Daskalovam, S.Dičevam, A.Guļskim, V.Hančevam, K.Kalčevam, D.Metodijevam, P.Penevam, V.Petrovam, I.Peičevam, B.Rainovam, O.Vasiļjevam.
Mūsdeinu bulgāru dzeju, prozu un dramaturģiju pārstāv D.Asenova, D.Džagarova, J.Radičkova, S.Karaslavova, S.Caneva, Ļ.Levčeva, Z.Kisjova jaunrade.
Bulgāru literatūra latviski. Tā tulkota kopš XIX gs. 70.gadiem periodikā - Petko Slaveikova lirika.
XIX un XX gs. mijā publicēta I.Vazova un P.Todorova proza.
Krievpadomju okupācijas laikā atsevišķās grāmatās iznākuši klasiķu Elina Pelina un I.Vazova darbi, visvairāk XX gs. autoru S.Daskalova, D.Dimova, A.Guļaška, K.Kalčeva, G.Karaslavova, B.Rainova, A.Strašimirova darbi. Izdota arī "Bulgāru stāstu izlase" (1973.g.).
Teātrī iestudētas D.Asenova, O.Vasileva, A.Strašimirova lugas.
Saites.
Bulgāru valoda.
