Buržuāzija
Bourgeoisie (franču val.).
"Ko skaties kā Ļeņins uz buržuāziju?" /tautas paruna/
Kapitālistiskajā sabiedrībā valdošā ražošanas līdzekļu īpašnieku šķira.
Galveno ražošanas līdzekļu (fabriku, rūpnīcu, zemes u.c.) rivātīpašums nodrošina algotā darbaspēka radītās virsvērtības rašanois un ir buržuāzijas sociālā stāvokļa šķiriskās vienības ekonomiskais pamats.
Vēsture. Buržuāzija sāka veidoties feodālismā no turīgākajiem pilsētu iedzīvotājiem - cunftu meistariem, tirgotājiem u.c.
Attīstoties rūpniecībai, tirdzniecībai, jūras kuģniecībai u.c. ekonomikas nozarēm buržuāzija pakāpeniski koncentrēja sabiedrības augošās bagātības, naudas kapitālu.
Buržuāzija kā šķira veidojās kapitāla sākotnējās uzkrāšanas periodā, kad radās buržuāzijas ekonomiskā pamata - lielrūpniecības materiālie priekšnoteikumi un brīvi algojamu strādājošo masa.
Brīvās konkurences kapitālismā buržuāzija bija progresīvu ekonomisko attiecību veidotaja šķira. Tās darbība sekmēja strauju ražotājspēku attīstību.
pēc ekonomiskās nostiprināšanās par galveno buržuāzijas mērķi kļuva politiskās varas iegūšana. Buržuāzisko revolūciju rezultātā XVI gs.-XIX gs. 1.pusē buržuāzija ieguva varu vairumā Rietumeiropas valstu un ASV. XIX - XXgs. sākumā - arī Austroungārijā, Krievijā un Japānā.
Brīvības, vienlīdzības un brālības ideāli deva buržuāzijai iespēju izmantot tautas masu noskaņu un kustību pret feodālo apspiestību. Iguvusi varu, buržuāzija formēja savus dažādu pakāpju liberālos un demokrātiskos valsts pārvaldes režīmus.
Pamazām kapitāla konkurences, koncentracijas un centralizācijas apstākļos izveidojās lielburžuāziskā šķiras virsotne - finanšu oligarhija, kurai pieder lielākā daļa nacionālo bagātību. ASV, piemēram, XX gs. 70.gadu beigās gandrīz 3/5 no ASV nacionālās bagātības piederēja 1% iedzīvotāju.
Buržuāzijas šķira. Buržuāzija kā šķira nav viendabīga. kapitālistiskā īpašuma lielums nosaka piederību sīkburžuāzijai, vidējai vai monopolistiskajai buržuāzijai. Sīkburžuāzija ir stipri atkarīga no lielburžuāzijas un konkurences apstākļos bieži izput, palielinot strādājošo masu. Arī vidējās buržuāzijas nemonopolizētajam īpašumam ir tendence kapitāla koncentrācijas un centralizācijas apstākļos sarukt un nonākt lielkapitāla atkarībā.
Buržuāzijas šķiriskā virsotne ir finanšu oligarhija. Tai pieder nacionālo bagātību lielākā daļa, un tā valda visās kapitālistiskās ekonomikas sfērās: ražošanā, apgrozībā, kredītattiecībās.
Savdabīga ir Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstu bružuāzija - tā parasti eksistē kompradorās attiecībās ar Rietumvalstu monopolistisko kapitālu un kalpo kā pārvaldnieki savu valstu naionālo bagātību izsaimniekošanai. Tā tas ir arī pašlaik Latvijā.
Buržuāzija Latvijā. Latvijā buržuāzija sāka veidoties feodālajā sabiedrībā no vācu tirgotājiem, augļotājiem un cunftu meistariem.
Latviešu nacionālā buržuāzija sāka attīstīties XVIII gs. beigās no latviešu tirdzniecības palīgamatu (brālību) locekļiem. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē (1817.g.) un Vidzemē (1819.g.) radās latviešu lauku buržuāzija - galvenokārt krodzinieki un lauku tirgotāji.
XIX gs. 50.-60.gados buržuāzijas veidošanos laukos sekmēja māju iepirkšana.
XX gs. sākumā skaitliski lielākā bija lauku biržuāzija - ap 70% no visas buržuāzijas, bet ekonomiski spēcīgākā bija neliela vairumtirgotāju, rūpnieku un finansiālo uzņēmēju grupa, galvenokārt Rīgā. Latvijas buržuāziskā virsotne neieguva noteicošo stāvokli Latvijas ekonomikā un palika atkarīga no Krievijas finanšu oligarhijas.
Latviešu buržuāzijas ekmēa latviešu sabuiedrības progresu, no tās cēlusies "jaunlatviešu" kustība.
Latvijas rūpnīcu evakuācija uz Krieviju I Pasaules kara gados novājināja vietējo buržuāziju.
Latvijas brīvvalsts laikā par galveno ekonomisko un politisko spēku kļuva lauku buržuāzija - aizsargi, Latviešu zemnieku savienība.
Saites.
Buržuāziskās revolūcijas.
