Bruņniecība
Sociāla kategorija viduslaikos Rieumeiropas un Centrāleiropas valstīs.
Plašākā nozīmē bruņniecība bija visi laicīgie feodāļi, šaurākā - sīkie feodāļi, kas bija vasaļatkarībā no lielajiem feodāļiem. Bruņniecība izveidojās X gadsimtā, uzplaukumu sasniedza XII-XIV gs. Bruņinieks saņēma feodu no senjora, deva uzticības zvērestu, iegādājās zirgu un bruņas un kalpoja feodāļa karaspēkā. Bruņinieku dzīve bija saistīta ar kariem, kuru mērķis bija iegūt jaunas zemes un kara laupījumu, piemēram, dalība krusta karos.
Bruņniecība radīja īpašu bruņinieku kultūru, sadzīvi (turnīri, medības), garīgos bruņinieku ordeņus un bruņinieku tiesības. Trubadūru, truvēru, minezengeru daiļradē tika radīts bruņinieka ideāls - uzticība senjoram un kristietībai, augstsirdība, "sirdsdāmas" kults, vārda turēšana, kas gan ne vienmēr atbilda dzīves realitātei.
Bruņniecības noriets sākās XVI gs., kad tika radītas pastāvīgas armijas un ieviesti šaujamieroči. Bruņniecība zaudēja savu militāro nozīmi, veidoja pamatu muižniecībai.
Bruņniecība Latvijā. XII-XIII gs. Baltijā vācu agresijas galvenais militārais spēks bija vācu bruņniecība. Lai nostiprinātos iekarotajās zemēs un ieinteresētu vasaļus to aizstāvēšanā, lielie feodāli, kam nebija sava karaspēka (arhibīskapi, bīskapi, Livonijas ordeņa mestri), piešķīra vācu bruņiniekiem lēņus (zemes valdījumus).
XV gs. beigās līdz ar ekonomikas nostiprināšanos bruņniecība izveidoja arī politiski spēcīgu kārtas organizāciju. Vēlāk ar vārdu "bruņniecība" apzīmēja īpašu priviliģētu muižniecības daļu, ko atbilstoši Baltijas teritoriālajam dalījumam (no XVI gs. 2.puses) sauca par Vidzemes, Kurzemes vai Igaunijas bruņniecību un kas saglabāja daudz priekšrocību līdz pat Latvijas valsts nodibināšanai.
Saites.
Bruņinieku kaika literatūra.
