Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība “Apvārsnis” sāk tulkot Hērodota “Vēsturi”

Izdevniecība “Apvārsnis” informē, ka uzsākusi darbu pie Hērodota “Vēstures” zinātniska tulkojuma sagatavošanas latviešu valodā. “Vēstures” deviņas grāmatas (nodaļas) no sengrieķu valodas tulkos un valodnieciski komentēs LU HZF Klasiskās filoloģijas katedras docentes Gita Bērziņa un Ilona Gorņeva, bet vēsturiskos komentārus sagatavos VFF Vēstures un arheoloģijas nodaļas asociētais profesors Harijs Tumans.

Viens no kultūrtautu raksturojošiem rādītājiem ir vispāratzītu pasaules klasikas darbu tulkojumi savā valodā. Ja šādu tulkojumu nav, tad šie darbi, tajos paustās domas, atziņas un spriedumi lielākoties paliek ārpus pamata un vidējās izglītības programmām un šo skolu absolventu intelektuālā bagāža, salīdzinot ar to valstu jauniešiem, kuru dzimtajās valodās attiecīgie tulkojumi ir pieejami, ir ar mazāku pievienoto vērtību un radošuma potenciālu.

Runājot par pazīstamākajiem sengrieķu dzejnieku, filozofu, dramaturgu un vēsturnieku darbiem, latviski, kā zināms, varam lasīt Homēra “Iliādu” un “Odiseju,” Aishila “Persiešus,” Platona “Valsti,” Sofokla “Antigoni” un “Ajantu,” Tukidīda “Peloponēsas kara vēsturi”, Ksenofonta “Dzīres” un vēl virkni citu sacerējumu. Tomēr vairākus kultūrvēsturiski nozīmīgus darbus, tostarp par vēstures tēvu dēvētā V gs.pmē. sengrieķu rakstnieka Hērodota “Vēsturi,” latviešu lasītājs joprojām var iepazīt tikai tad, ja atbilstošā līmenī pārvalda kādu no pasaules lielajām – vācu, krievu, angļu – valodām.

Vēstures tēvs

Hērodots (~490./480. līdz ~425.g.pmē.) dzīvolis grieķu-persiešu karu laikā, to militārās un politiskās norises veido viņa darba kodolu, kuru apvij grieķiem zināmās pasaules jeb oikumēnes zemju un tautu etnogrāfiskie, ģeogrāfiskie, klimatoloģiskie un vēsturiskie apraksti, kas papildināti ar dažādām, vēlāk Rietumu kultūrā ieaustām populārām teikām (vairākas no tām 20.gs. 60.-70. gadu mijā latviski publicētas G.Lukstiņa pārstāstā). “Vēsturi” viņš saraksta, “lai ļaužu darītais ar laiku nezustu [no atmiņas] un lai lielie un apbrīnojamie darbi, gan hellēņu, gan barbaru veikti, nepaliktu bez slavas, cita starpā arī – kāda iemesla dēļ tie karoja viens ar otru.”

Sava vēstījuma uzbūvi, tāpat arī virkni izteiksmes līdzekļu Hērodots pārņēmis no tolaik nešaubāmās dzejas autoritātes, Homēra, taču nav zināms, ka Hērodotam būtu kāds nozīmīgs literārs priekštecis, kas stāstus par pagātni būtu apkopojis līdzīgā apjomā un veidā kā viņš, materiālu vākšanā izmantojot izziņas jeb pētījumu metodi (V gs.pmē. grieķu vārds historia vēl nozīmēja “pētījums” – “vēstures” jēgu tam piešķīra Hērodots). Jāatzīmē arī Hērodota centieni būt objektīvam – gan par grieķu ienaidniekiem, persiešiem, tai skaitā to valdniekiem, gan par svešu tautu nereti pavisam savādajām, dīvainajām tradīcijām un paražām viņš raksta ar pietāti un dziļu ieinteresētību, pēc iespējas izvairoties no moralizējošiem vērtējumiem.

Ja Homēra eposos varoņu rīcību iedvesmo un nosaka dievi, tad Hērodotam galvenie aktieri uz vēstures skatuves ir paši cilvēki un notikumu attīstību gandrīz vienmēr nosaka to raksturi, tieksmes un vēlmes. Dievu lomu ikdienas norisēs Hērodots vēl pilnībā nenoliedz, taču, salīdzinot ar Homēru, tā daļēji aizvirzās otrā plānā un kļūst depersonalizētāka. Arī formāta ziņā Hērodots atšķir jaunu lappusi literatūras vēsturē – ja līdz viņam visi darbi tika rakstīti tajā vai citā pantmērā, tad Vēstures tēvs raksta prozā. Turklāt nevis vienkārši raksta, bet dara to tik izcili, ka viņa sarakstītais joprojām aizrauj un ir lasāms ar interesi.

Vācot materiālu “Vēsturei”, Hērodots daudz ceļo, personīgi apmeklē Krimu, Persiju, Ēģipti, tiekas ar Ēģiptes un, iespējams, arī Babilonas priesteriem, intervē Maratonas kaujas dalībnieku... Hērodots izvērtē iegūto ziņu ticamību un, kad tās viņam nešķiet pārliecinošas, kā, piemēram, stāstā par feniķiešu jūrasbraucējiem, kuri apkuģojuši apkārt Āfrikai, uz to arī nepārprotami norāda.

Lai arī gadsimtu gaitā Hērodots ticis dēvēts ne vien par Vēstures, bet arī par Melu tēvu, tomēr daudzas (lai gan, protams, ne visas) viņa grāmatas nodaļās apkopotās, par neticamām un izdomātām savulaik uzskatītas ziņas, šodien ir pierādījušās kā patiesas. Kā vienu no raksturīgākajiem piemēriem var minēt Hērodota patiešām neticamo, šķietami no 1001 nakts pasaku pūra pasmelto apgalvojumu, ka Persijā dzīvo lapsas lieluma skudras, kuras, rokot pakalnos savas alas, izmet laukā zelta smiltis. Līdz pat XX gs. šo “zelta skudru” pieminējumu uzskatīja kā neticamu, līdz kamēr 1984.gadā franču pētnieks Mišels Peisels apstiprināja, ka Himalajos patiešām dzīvo lapsu izmēra murkšķi, kuri līdz ar zemēm no savām alām izkašņā zelta putekļus. Peisels arī noskaidroja, ka persiešu valodā vārdiem “kalnu skudra” ir ļoti līdzīgs skanējums “murkšķim.” Līdz ar to kļuva skaidrs, ka Hērodots, nezinot persiešu valodu un saziņai izmantojot tulku, pats to negribot, kļuvis par lingvistiska pārpratuma upuri.

Pielikumā:
Hērodota “Vēstures” I grāmatas 1.lpp. tulkojums ar komentāriem

Plašāka informācija:
Valters Grīviņš,
Izdevniecības “Apvārsnis” vadītajs,
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.