Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ceļojums uz Butānu un Rietumbengāliju

Duglass Marijs. Eiropas dīvainā nāve: imigrācija, identitāte, islāms. 1. nodaļa Sākums (fragmenti)

Lai saprastu Eiropā notiekošo izmaiņu apmēru un ātrumu, ir vērts atgriezties dažus gadus senā pagātnē, laikā īsi pirms pēdējās migrācijas krīzes, ko, salīdzinot ar šodienu, tagad varam dēvēt par “normālas” migrācijas periodu. Tāpat to ir vērts darīt, kā piemēru ņemot valsti, kuru 2015. gada krīzes notikumi ietekmēja salīdzinoši maz.

2002.gadā tika publicēti Anglijas un Velsas pēdējās tautas skaitīšanas rezultāti. Apkopoti iepriekšējā gadā, tie rādīja, kādas izmaiņas šajās Lielbritānijas daļās bija notikušas kopš iepriekšējās, pirms desmit gadiem notikušās skaitīšanas. Iedomāsimies kādu personu, kura toreiz, 2002.gadā, būtu nolēmusi ekstrapolēt skaitīšanas datus un mēģināt paredzēt, kā situācija attīstīsies nākamo desmit gadu laikā. Iedomāsimies, ka viņš vai viņa teiktu: “Dekādes beigās baltie briti savā galvaspilsētā būs kļuvuši par minoritāti, bet musulmaņu skaits – dubultojies.”

Kā valdošā elite un to apkalpojošie plašsaziņas līdzekļi toreiz būtu reaģējuši uz šādiem paziņojumiem? Visdrīzāk to izteicējam tiktu kārtas “trauksmes cēlāja” un “biedētāja” birkas, ļoti ticami, ka tiktu izmantots arī “rasista” un tolaik vēl mazpazīstamais “islamofoba” apzīmējums. Skaidrs ir tas, ka šādas ekstrapolācijas netiktu sagaidītas ar aplausiem. Ja kāds to grib apšaubīt, tad pierādījumam varu atsaukt atmiņā tikai vienu raksturīgu gadījumu, kad 2002. gadā toreizējais iekšlietu ministrs Deivids Blankets, izmantojot savas parlamentārieša privilēģijas, komentēja Times žurnālista krietni saudzīgākās prognozes par to, kā varētu izvērsties nākotnes migrācija, tās raksturojot kā tādas, kas “robežojas ar fašismu.”

Tomēr, neskatoties uz saņemtajām zākām, jebkuram, kurš 2002. gadā būtu nācis klajā ar tamlīdzīgu analīzi, būtu izrādījusies pilnīga taisnība.

Nākamajā skaitīšanā, kas noritēja 2011.gadā un tika publicēta 2012.gadā, atklājās daudz bēdīgāka aina, nekā tika iezīmēta augstāk izteiktajā iedomātajā prognozē. Izrādījās, ka ārpus Eiropas dzimušo, bet tagad Anglijā un Velsā dzīvojošo personu skaits iepriekšējā dekādē pieaudzis gandrīz par trim miljoniem. Skaitīšana liecināja, ka tādi londonieši, kuri sevi pieskaita “baltajiem britiem,” pilsētas iedzīvotāju vidū palikuši tikai 44,9%. Tāpat dati rādīja, ka gandrīz trīs miljoni Anglijas un Velsas iedzīvotāju dzīvoja mājsaimniecībās, kurās nevienam no pieaugušajiem angļu valoda nebija pamatvaloda.

Šīs Anglijai bija ļoti būtiskas etniskās izmaiņas, taču vienlīdz satriecoši bija dati par Lielbritānijas iedzīvotāju reliģisko piederību. Tie, piemēram, atklāja, ka gandrīz ikviena ticība, izņemot kristietību, bija vairojusi savu piekritēju skaitu. Vienīgā Britānijas vēsturiskā nacionālā reliģija atradās brīvā kritienā. Kopš iepriekšējās skaitīšanas cilvēku skaits, kas sevi atzina par kristiešiem, bija samazinājies no 72 līdz 59 procentiem. Kopējais kristiešu skaits Anglijā un Velsā bija krities par vairāk nekā četriem miljoniem, samazinoties no 37 līdz 33 miljoniem.

Tajā pašā laikā, kamēr kristiešu skaits dramatiski samazinājās, masveida migrācija deva gandrīz divkāršu musulmaņu skaita pieaugumu. Laikā no 2001. līdz 2011.gadam musulmaņu skaits Anglijā un Velsā pieauga no 1,5 līdz 2,7 miljoniem ticīgo. Un tie bija tikai oficiālie dati – pastāvēja plaši izplatīts uzskats, ka patiesie skaitļi nelegālās imigrācijas ietekmē ir daudz lielāki. Varas iestādes pieļāva, ka valstī nelegāli atrodas apmēram 1 miljons imigrantu. Saprotams, ka šie cilvēki nedz paši aizpildīja tautas skaitīšanas anketas, nedz arī, domājams, tika tajās norādīti. Tostarp tās divas pašvaldības (Londonas rajoni Tauerhamleta un Ņūema), kurām skaitīšana uzrādīja vislielāko iedzīvotāju skaita procentuālo pieaugumu (desmit gadu periodā vairāk nekā 20 procenti), bija arī tās, kurās jau iepriekš bija reģistrēts vislielākais musulmaņu īpatsvars Apvienotajā Karalistē. Tauerhamleta un Ņūema bija arī tās divas pašvaldības, kurās konstatēja visā valstī lielāko neaizpildīto anketu daudzumu – apmēram viena no piecām mājsaimniecībām saņemto anketu atpakaļ neatsūtīja. Tas viss deva iemeslu domāt, ka skaitīšanas rezultāti dramatiski neatbilda patiesajai situācijai. Tomēr arī oficiālie skaitļi bija pārsteidzoši.

Neskatoties uz to, ka skaitīšanā atklājušos faktus nebūtu bijis viegli sagremot pat gada laikā, tie jau pēc pāris dienām pazuda no avīžu sleju virsrakstiem – it kā kādas otršķirīgas ziņas. Taču tās nebija otršķirīgas ziņas, tas bija atskats uz valsts neseno pagātni un ieskats tās nenovēršamajā nākotnē. Skaitīšanas rezultāti lika izdarīt vienu noteiktu, negrozāmu secinājumu – masu migrācija jau ir pamatos izmainījusi un vēl tikai turpina mainīt valsti. 2011.gada Britānija vairs nebija tā Apvienotā Karaliste, kāda tā pastāvēja gadsimtiem ilgi. Vairāk nekā uzskatāmi par to liecināja reakcija, ar kādu tika sagaidīti skaitīšanā iegūtie fakti, piemēram, tas, ka 23 no 33 Londonas rajoniem “baltie briti” bija kļuvuši par minoritāti. Valsts statistikas biroja (NST) runasvīrs šos rezultātus raksturoja kā izcilu “daudzveidības” demonstrāciju.

Duglass Marijs. Eiropas dīvainā nāve. Apvārsnis, 2018. 332.lpp.

Izdevniecības cena: EUR 8,40.

PIRKT GRĀMATU