Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

“Dižās atbrīvošanās grāmatas” norādījumi un lūgsnas, I daļa

“Bardo Thodol” jeb “Atbrīvošanās klausoties, atrodoties starpstāvoklī”, Rietumos pazīstams ar nosaukumu “Tibetiešu mirušo grāmata”, ir populārākais tibetiešu budisma literatūras darbs. Teksts paredzēts, lai mirušajam, atbilstoši tibetiešu priekšstatiem par apziņas nemirstību, palīdzētu pārvarēt grūtības un šķēršļus (viņa psihes neapzinātās spēles, tieksmju personificējumus, draudzīgus un naidīgus dievību tēlus), ar kuriem tam jāsastopas pēcnāves stāvoklī, bardo, – laikā starp nāvi un atkārtotu iemiesošanos. “Bardo Thodol” tiek lasīts gan dzīves laikā, gan arī īsi pirms un pēc nāves, kad pie mirušā, veicot arī atbilstošus rituālus, to dara mācīts lama.

“Bardo Thodol” ir daļa no plašākas mācības par atbrīvošanos, kuru pēc tibetiešu tradīcijas 8.gs. sarakstījis ņingmas skolas dibinātājs Padmasambhava, bet 14.gs. no jauna atklājis mūks un skolotājs Karma Lingpa (1326–1386).

Angļu valodā “Bardo Thodol” pēc kāda angliski protoša tibetiešu mūka tulkojuma, to izrediģējot atbilstoši savam teozofijā un vēdantā balstītajam pasaulskatam, pirmo reizi 1927.g. izdeva Valters Evanss-Vencs. Nosaukumu “Mirušo grāmata”, kāds nebija pazīstams Tibetā, Evanss-Vencs izdomāja pats, vadoties pēc paralēlēm, kādas viņš saskatīja ar angliski jau publicēto Ēģiptiešu mirušo grāmatu.

Pēc Evansa-Venca izdevuma “Tibetas mirušo grāmata” eiropiešu valodās tulkota vēl vairākkārt. Šis tulkojums latviešu valodā sagatavots, izmantojot 1975.g. publicēto tibetiešu budisma kagju skolas skolotāja Čogjama Trungpas tulkojumu angļu valodā un tā pārcēlumu krieviski. Tulkojis Imants Kore.

I daļa

Godāsim skolotājus, godāsim Budas Trīs Ķermeņus: Amitabhu – Skaidro Gaismu, Dharmas ķermeni, miermīlīgās un dusmīgās Lotosa Dievības, Svētlaimes Ķermeni, dzīvo būtņu aizstāvi Padmasambhavu, Iluzoro Ķermeni[1].

O, cildenās ģimenes dēls, atnācis tavs ceļa meklēšanas laiks. Kad apstāsies tava elpa, tev parādīsies tas, ko jau rādījis tavs skolotājs, tas ko sauc par pirmā bardo pamata gaismu, primāro Skaidro Gaismu. Tā ir esības absolūtais pamats; atklāta un brīva, kā telpa, starojošs tukšums; tīrā kailā apziņa bez centra un robežām[2] . Iepazīsti to, uzturies šajā gaismā, bet es tevi vedīšu.
Lūk, parādās izšķīšanas pazīmes, zeme - ūdenī, ūdens -ugunī, uguns - gaisā, gaiss – telpā, telpa – starojošajā tukšumā[3].

O, cildenās ģimenes dēls, atnācis tas ko sauc par nāvi, un tev jāsaprot: „Pienākusi mana nāves stunda, un tagad, pateicoties nāvei, es ieraudzīšu pasauli no apgaismota prāta, draudzīguma un līdzjūtības pozīcijas, sasniegšu pilnīgo apgaismību neierobežotās telpas visu dzīvo būtņu labā. Ar šādām domām, tieši šajā brīdī, visu dzīvo būtņu labā, visu dzīvo būtņu labā es iepazīstu mirgojošo nāves tukšumu kā Dharmas Ķermeni. Kā arī realizējot Diženo Zīmogu[4], es darbošos visa dzīvā labā. Ja es to nesasniegšu, es iepazīšu bardo tādu, kā tas ir; bet sasniedzot bardo Diženā Zīmoga nedalāmo formu, es sniegšu labumu visam dzīvajam neierobežotajā telpā, lai kāds arī nebūtu ceļš šā mērķa sasniegšanai.” Neļauj sev pamest šo stāvokli un centies atcerēties un pielietot iepriekš iepazītās meditācijas mācības.

O, cildenās ģimenes dēls, klausies. Tagad absolūtās būtības tīrais spožums staro tavā priekšā; atpazīsti to. O, cildenās ģimenes dēls, šajā brīdī tīrais tukšums kļuvis par tava prāta dabu, kam tagad vispār nepiemīt nekāda daba – ne vieliska, ne materiāla, līdzīgs gaismai; tas ir tīrais tukšums, absolūtā būtība, Buda – Māte – Samantabhadri. Taču šis prāta stāvoklis – tas nav vienkārši kaut kas neaizpildīts; to nekas nepiesārņo, tas mirgojošs, tīrs un pulsējošs, un tas – Buda Samantabhadra[5]. Tie ir neatdalāmi – tavs prāts, kura daba ir tukšums, nevielisks, un tavs prāts pulsējošs un spožs; tas ir Budas Dharmas Ķermenis. Tas tavs prāts – spožums un tukšums, neatdalāms no Diženā Mirdzuma Ķermeņa – nerodas un nemirst, jo tas ir Amitabha, Nemirstīgās Gaismas Buda. Atpazīsti to – lūk, viss, kas šobrīd nepieciešams. Kad atpazīsi sava prāta tīro dabu kā Budu, tu saglabāsi Budas gara stāvokli[6] , ieskatījies sevī.

O, cildenās ģimenes dēls, meditē uz savu Idamu[7], un lai nekas nenovērš tavu uzmanību. Koncentrējies uz Idamu. Iztēlojies to blīvā formā.

O, cildenās ģimenes dēls, klausies uzmanīgi, nenovēršoties. Ir seši bardo stāvokļi: piedzimšanas vietas bardo, miega bardo, samadhi apceres (meditācijas) bardo, pirmsnāves brīža bardo, absolūtās būtības bardo un atgriešanās samsārā bardo[8]. O, cildenās ģimenes dēls, tu piedzīvo trīs bardo: bardo līdz pirmsnāves brīdim, samadhi apceres bardo, pirmsnāves brīža bardo, absolūtās būtības bardo iekš pirmsnāves brīža bardo spīdēja līdz vakardienai, bet tu to neatpazini; tādēļ tu klejo šeit.

Tagad tu piedzīvo absolūtās būtības bardo un atgriešanās samsārā bardo, tāpēc atpazīsti, nenovēršoties, visu, ko tev teikšu.

O, cildenās ģimenes dēls, atnācis tas, ko dēvē par nāvi. Šo pasauli pameti ne tikai tu viens vienīgs, tā notiek ar katru – tāpēc neizjūti vēlmes un ilgas pēc šīs dzīves. Pat ja vēlmes un ilgas tevi pārņem, tu vienalga nespēsi palikt, tu spēsi vienīgi klejot samsārā. Nevēlies, neilgojies. Atceries par Trim Dārgumiem[9]. O, cildenās ģimenes dēls, lai kādi biedējoši redzējumi arī nerastos absolūtās būtības bardo, neaizmirsti vārdus, kurus tev teikšu; ej uz priekšu, glabā savā sirdī to jēgu; tieši tajos – slēpto zināšanu būtība:

“Kad mani apgaismo absolūtās būtības bardo,
Es atmetīšu visas baiļu un šausmu pilnās domas,
Es sapratīšu, ka viss, kas parādās manā priekšā, ir tikai manas apziņas izpausmes.
Es uzzināšu, kas ir bardo veids,
Tieši tagad, šajā izšķirošajā brīdī,
Nebaidoties no miermīlīgajiem un biedējošajiem vaibstiem – manis paša izpausmēm.”

Dodies uz priekšu, skaitot šos vārdus saprotami un skaidri, un atceroties to jēgu. Neaizmirsti tos, jo tajos ir slēptā būtība: skaidri saprast, ka viss, kas šobrīd rodas, pat ja tas biedē, ir tikai vien tavs paša atspulgs.

O, cildenās ģimenes dēls, kad tavs ķermenis un prāts atdalīti, parādās absolūtā būtība, tā ir skaidra un tīra, un lai arī to ir grūti atpazīt, tā spīd un mirgo ar biedējošu skaidrību, mirgojot kā mirāža pavasara ielejā. Nebaidies tās un nekrīti uztraukumā. Tas ir tavas absolūtās būtības dabīgais spožums – tā atpazīsti to.

No pasaules dziļumiem atskan varens grāviens – absolūtās būtības dabīgā skaņa, līdzīga kā tūkstošs pērkona grāvienu vienlaicīgi. Tas ir tavas absolūtās būtības dabiskā skaņa, tāpēc nebaidies un nekrīti uztraukumā. Šobrīd tev piemīt neapzināto tieksmju prāta ķermenis[10], tev nav ķermeņa no miesas un asinīm, un nekādas skaņas, nekādi gaismas stari tev nespēj kaitēt, un tu nevari mirt. Viegli tās izprast kā tavas paša izpausmes. Zini: tas arī ir bardo.

O, cildenās ģimenes dēls, ja tu nesapratīsi, ka tās ir tikai tavas izpausmes, tad lai arī ar kādu meditācijas veidu dzīvē būtu pielietojis – ja neizmantosi ko esi iemācījies, gaismas tevi nobiedēs, skaņas satrauks, un gaismas stari pārbiedēs. Neizprotot mācību slēpto jēgu, tu neatpazīsi skaņas, krāsas un starus, un turpināsi klejot samsārā.

O, cildenās ģimenes dēls, četras ar pusi dienas[11] tu biji bez samaņas, taču tagad tu dodies tālāk, un atmodies no bezsamaņas nesaproti: „Kas noticis?” Tad zini – tas ir bardo. Samsāra šobrīd atstāta, un viss, ko redzi, rodas kā gaisma un attēli.

Visu telpu izgaismo zila gaisma, un tavā priekšā parādās Svētīgais Vairočana[12] no centrālās Visu Caurvijošā Apļa Valstības. Viņa ķermenis ir baltā krāsā, viņš sēž uz lauvu troņa, turot rokā riteni ar astoņiem spieķiem, un apskāvis dzīvesbiedri – Dimanta Telpas Valdnieci. No Vairočanas un viņa dzīvesbiedres sirds pie tevis atnāk apziņas skandhas[13] zilā gaisma tās sākotnējā tīrībā, atnāk dharmadhatas gudrība[14] – gaiša, tīra, skaudra un mirgojoša, caurstaro tevi ar acīm neizturamu starojumu. Un tajā pašā laikā atnāk arī maigā, baltā dievu pasaules gaisma un caurstaro tevi.

Šajā brīdī, savas sliktās karmas iespaidots, tu nobīsties un bēdz no dharmadhatas gudrības, no tās spožās zilās gaismas, bet izjūti baudu no dievu pasaules baltās, maigās gaismas. Lai tevi šajā brīdī nebiedē un nemulsina šī spožā, mirgojošā, tāda skaudra un skaidra augstākās gudrības zilā gaisma, jo tie ir Budas gaismas stari, kurus dēvē par dharmadhatas gudrību. Tiecies tam pretī, ar ticību un padevību skaitot lūgsnu: „Tie ir Svētīgā Vairočana līdzjūtības stari un tajos es iegūšu patvērumu”. Svētīgais Vairočana nāk, lai pieņemtu tevi bardo bīstamajā ceļā, tie ir Vairočanas līdzcietības stari[15].

Nemeklē apmierinājumu maigajā baltajā dievu pasaules gaismā, neaizraujies ar to un nealksti pēc tās. Ja tā tevi aizraus un tu dosies uz dievu pasauli, tad riņķosi samsāras ritenī sešos veidos. Šis šķērslis aizšķērso atbrīvošanās ceļu – tad neskaties uz to, bet izvēlies spožo zilo gaismu un atkārto pēc manis šo iedvesmas lūgsnu, koncentrējot visas savas domas uz Svētīgo Vairočanu:

„Kad es klīstu samsārā, neziņas pārvarēts, lai uz dharmadhatas gudrības gaismu nesošā ceļa man priekšā iet Svētīgais Vairočana, man aiz muguras – viņa dzīvesbiedre, Dimanta Telpas Valdniece; palīdziet man šķērsot bīstamo bardo taku, lai es kļūtu pilnīgs, kā Buda.”

O, cildenās ģimenes dēls, klausies, nenovērsies. Otrā dienā uzaust baltā gaisma, ūdens attīrītā stihija, un šajā brīdī tavā priekšā parādās Svētīgais Vadžrasatva-Akšobhaja no zilās austrumu Pilnīgā Prieka Valstības. Viņa ķermenis ir zilā krāsā, rokā viņš tur vadžru ar pieciem galiem, un sēd uz ziloņu troņa, apkampis dzīvesbiedri – Budu-Ločanu. Viņu pavada bodhisatva Kšitagrabha un Maitreija, kā arī sievišķās bodhisatvas Lasja un Pušpa, tā ka parādās sešas budisma formas[16] .

No Vadžrasatvas un viņa dzīvesbiedres sirds pie tevis atnāk formas skandhas baltā gaisma tās sākotnējā tīrībā, atnāk spoguļa virsmai līdzīgā gudrība, apžilbinoši balta, spoža un skaidra, caururbjoša, acīm neizturama. Tajā pašā laikā kopā ar gudrības gaismu atnāk un vilina tevi elles pasaules maigā, dūmakainā gaisma. Šajā brīdī, savas agresivitātes ietekmēts, tu nobīsties un aizgriezies no spožās baltās gaismas, un izjūti apmierinājumu no maigās, dūmakainās elles gaismas. Šajā brīdī nebaidies no mirgojošās, spožās un skaidrās baltās gaismas, bet uztver to kā gudrību. Ar ticību un vēlmi tiecies uz to, skaitot lūgsnu: „Tas ir Svētīgā Vadžrasatvas līdzcietības stars, tajā iegūšu patvērumu”. Tas ir Svētīgais Vadžrasatva, kurš nāk, lai pieņemtu tevi caur bardo šausmām, tas Vadžrasatvas līdzcietības stara āķis[17] – tad vēlies to.

Nemeklē mierinājumu maigajā, dūmakainajā elles pasaules gaismā. Tas ir mānīgi vilinošs ceļš, uz kura tevi grūž uzkrātā vardarbīgās agresivitātes karma. Ja tas tevi aizraus, tu nonāksi elles dziļumos, noslīksi neiedomājamu ciešanu netīrajā purvā, no turienes nav redzama izeja. Šis šķērslis piesārņo atbrīvošanās ceļu, tāpēc neskaties uz to, atmet agresivitāti. Neaizraujies ar to un neskumsti pēc tā. Centies tiekties uz spožo, mirgojošo balto gaismu, skaiti šo iedvesmas lūgsnu, koncentrē domas uz Svētīgo Vadžrasatvu:

“Kad es klīstu samsārā, degot agresivitātē, lai gaismu nesošajā, spogulim līdzīgā gudrības ceļā manā priekšā dodas Svētīgais Vadžrasatva, aiz manis viņa dzīvesbiedre, Buda-Ločana; palīdziet man pāriet bīstamo bardo taku, lai es kļūtu pilnīgs, kā Buda.”

O, cildenās ģimenes dēls, klausies, nenovērsies. Trešajā dienā uzaust dzeltena gaisma, attīrītā zemes stihija, un tajā brīdī tavā priekšā nostājas Svētīgais Ratnasmbhava no dienvidu dzeltenās Slavas Valstības. Viņa ķermenis dzeltenā krāsā, rokā viņš tur vēlēšanās izpildošu dārgakmeni, sēd uz zirgu troņa, apkampis dzīvesbiedri – Mamaku. Viņu pavada bodhisatvas Akšagarbha un Samantabhadra, kā arī sievišķās bodhisatvas Mala un Dhupa, tā ka sešas budisma formas parādās no varavīksnes gaismas telpas[18] .

No Ratnasamhavas un viņa dzīvesbiedres sirds pie tevis nonāk sajūtu skandhas dzeltenā gaisma tās sākotnējā tīrībā, nonāk līdzsvarotības gudrība, mirgojoša, dzeltena, gaismas riņķiem rotāta, spoža un skaidra, neizturama acīm, caurdur tavu sirdi, tā ka acis nespēj izturēt tās mirdzumu. Tajā pašā brīdī kopā ar gudrības gaismu tavu sirdi caurdur cilvēku pasaules maigā, zilā gaisma. Šajā brīdī lepnības ietekmēts tu nobīsties un novērsies no asās, skaidrās dzeltenās gaismas, taču izjūti apmierinājumu un tieksmi tiekties uz maigo, zilo cilvēku pasaules gaismu.

Šajā brīdī nebīsties no dzeltenās gaismas, spilgtās un skaidrās, asās un mirgojošās, bet uztveri to kā gudrību. Lai tavs; prāts nomierinās tajā, atslābināts, bezdarbīgs; lai alkaini tiecas pēc tās. Ja to atpazīsi kā tava paša prāta dabisko mirdzumu – tad pat ja neizjūti ticību un neskaiti iedvesmojošās lūgšanas – visas formas, krāsas un stari neatdalāmi saplūdīs ar tevi, un tu sasniegsi apgaismību. Ja nespēji to atpazīt kā sava prāta dabisko mirdzumu, ar ticību lūdzies: „Tie ir Svētīgā Ratnasambhavas līdzcietības stari, tajos iegūšu patvērumu”. Šis ir Svētīgā Ratnasamhavas līdzcietības stara āķis – tad vēlies to.

Nemeklē apmierinājumu maigajā zilajā cilvēku pasaules gaismā. Tas ir lielās lepnības iespaidā uzkrāto neapzināto vēlmju vilinoši mānīgais ceļš. Ja tas tevi aizraus, tu kritīsi cilvēku pasaulē, izjutīsi dzimšanu, vecumu, nāvi un ciešanas un zaudēsi iespēju pamest samsāras netīro purvu. Šis šķērslis aizšķērso tavu atbrīvošanās ceļu – neskaties uz to, atmet lepnību, atmet neapzinātās vēlmes. Neaizraujies ar tām un neilgojies pēc tām. Vēlies spilgto, mirgojošo dzelteno gaismu, un skandē šo iedvesmojošo lūgsnu, koncentrējis prātu tikai uz vienu – Svētīgo Ratnasamhavu:

„Kad es klīstu samsārā, lepnuma pārņemts, lai gaismu nesošajā, spogulim līdzīgā gudrības ceļā manā priekšā dodas Svētīgais Ratnasamhava, aiz manis viņa dzīvesbiedre, Mamaki; palīdziet man pāriet bīstamo bardo taku, lai es kļūtu pilnīgs, kā Buda.”

O, cildenās ģimenes dēls, klausies, nenovērsies. Ceturtajā dienā uzaust sarkanā gaisma, attīrošā uguns stihija, un tajā brīdī tavā priekšā parādās Svētīgais Amitabha no sarkanās rietumu Svētlaimes Valstības. Viņa ķermenis ir sarkanā krāsā, rokās viņam lotoss, sēd viņš uz pāvu troņa, apkampis dzīvesbiedri – Pandaravasini. Viņu pavada bodhisatva Avalokiševara un Mandžušri, kā arī sievišķās bodhisatvas Gita un Aloka, tā ka sešas budisma formas parādās no telpas varavīksnes gaismas[19] .

No Amitabhas un viņa dzīvesbiedres sirds pie tevis nonāk uztveres skandhas sarkanā gaisma tās sākotnējā tīrībā, atnāk atpazīšanas gudrība, mirgojoša, sarkana, gaismas apļiem izrotāta, mirdzoša un skaidra, asa un spoža, caururbj tavu sirdi, tā ka acis nespēj izturēt tās mirdzumu. Nebaidies no tās. Tajā pašā brīdī kopā ar gudrības gaismu uzaust izsalkušo garu maigā dzeltenā gaisma. Nemeklē apmierinājumu tajā, atmet vēlmes un ilgas.

Šajā brīdī spēcīgo vēlmju ietekmēts tu nobīsties un steidzies prom no asās, spožās sarkanās gaismas, taču izjūti apmierinājumu un tieksmi tiekties uz maigo, dzelteno izsalkušo garu pasaules gaismu. Šajā brīdī nebīsties no sarkanās gaismas, spilgtās un skaidrās, asās un mirgojošās, bet uztveri to kā gudrību. Lai tavs prāts nomierinās tajā, atslābināts, bezdarbīgs. Ar ticību alkaini tiecies pie tās. Ja to atpazīsi kā tavu paša dabisko mirdzumu – tad pat ja neizjūti ticību un neskaiti iedvesmojošās lūgšanas – visas formas, krāsas un stari neatdalāmi saplūdīs ar tevi, un tu sasniegsi apgaismību. Ja nespēji to atpazīt tādu, tad ar ticību lūdzies: „Tie ir Svētīgā Amitabhas līdzcietības stari, tajos iegūšu patvērumu”. Šis ir Svētīgā Amitabhas līdzcietības stara āķis. Piepildies ar ticību un netiecies prom. Pat ja tu novērsīsies, viņš ir nesaraujami kopā ar tevi.

Nebīsties, neaizraujies ar maigo dzelteno izsalkušo garu pasaules gaismu. Tas ir spēcīgo vēlmju uzkrātais neapzināto tieksmju ceļš. Ja tas tevi ievilks, tu nolaidīsies izsalkušo garu pasaulē un neizturami cietīsi no izsalkuma un iekāres. Šis šķērslis aizšķērso atbrīvošanās ceļu – tā neaizraujies ar to, atmet neapzinātās tieksmes. Nealksti tās. Vēlies spilgto, mirgojošo sarkano gaismu, un skandē šo iedvesmojošo lūgsnu, koncentrējis prātu tikai uz vienu – Svētīgo Amitabhu un viņa dzīvesbiedri:

„Kad es klīstu samsārā, lepnuma pārņemts, lai gaismu nesošajā, spogulim līdzīgā gudrības ceļā manā priekšā dodas Svētīgais Amitabha, aiz manis viņa dzīvesbiedre Pandaravasini; palīdziet man pāriet bīstamo bardo taku, lai es kļūtu pilnīgs, kā Buda.”

O, cildenās ģimenes dēls, klausies, nenovērsies. Piektajā dienā uzaust zaļā gaisma, gaisa attīrītā stihija, un šajā brīdī tavā priekšā nostājas Svētīgais Amoghasiddhi, riņķa pavēlnieks no zaļās ziemeļu Pabeigto Darbu Valstības. Viņa ķermenis ir zaļā krāsā, rokā viņš tur dubulto vadžru un sēd uz debesīs lidojošu šang-šang putnu troņa, apkampis dzīvesbiedri – Samaja-Taru. Viņu pavada bodhisatva Vadžrapani un Sarvanivarana augstais, un sievišķīgās bodhisatvas Ghandha un Naivedja, tā ka no varavīksnes gaismas telpas parādās sešas budisma formas[20] .

No Amoghasiddhas un viņa dzīvesbiedres sirds pie tevis atnāk zaļā priekšstatu skandhas gaisma, tās sākotnējā tīrībā, atnāk darbību paveikšanas gudrība, spoži zaļa, mirdzoša un skaidra, asa un biedējoša, gaismas disku izrotāta, caururbj tavu sirdi, tā ka acis nespēj izturēt. Nebīsties tās. Tā ir tava paša prāta netīšā spēle, tā ka nomierinies šajā augstākajā stāvoklī, kas brīvs no darbībām un rūpēm, kurā nav nedz tuvākā, nedz tālākā, nedz mīlestības, nedz ienaida. Tajā pašā brīdī kopā ar gudrības gaismu tevi apspīd skaudības izsauktā greizsirdīgo dievu pasaules maigā sarkanā gaisma. Meditē tā, lai izzustu atšķirība starp mīlestību un ienaidu. Bet ja tavs prāts ir vājš, tad vienkārši nemeklē apmierinājumu tajā.

Šajā brīdī spēcīgas skaudības ietekmēts tu nobīsties un aizgriezies no asās, spožās zaļās gaismas, bet izjūti apmierinājumu un tieksmi uz maigo, sarkano greizsirdīgo dievu pasaules gaismu. Šajā brīdī nebīsties no zaļās gaismas, asās un spožās, mirgojošās un skaidrās, bet atpazīsti to kā gudrību. Lai tavs prāts nomierinās tajā, atslābināts, bezdarbīgs; ar ticību lūdzies tam: „Tie ir Svētīgā Amoghasiddhas līdzcietības stari, tajos iegūšu patvērumu”. Šis ir Svētīgā Amogahsidhas līdzcietības stara āķis – tad vēlies to un netiecies prom. Pat ja tu novērsīsies, viņš ir nesaraujami kopā ar tevi.

Nebīsties tās, neaizraujies ar maigo sarkano greizsirdīgo dievu pasaules gaismu. Tas ir uzkrātās spēcīgās skaudības karmas mānīgais ceļš. Ja tas tevi ievilks, tu nokļūsi greizsirdīgo dievu pasaulē un neizturami cietīsi no cīniņiem un strīdiem. Šis šķērslis aizšķērso atbrīvošanās ceļu – tā neaizraujies ar to, atmet neapzinātās tieksmes. Nealksti tās. Vēlies mirgojošo spoži zaļo gaismu, un skandē šo iedvesmojošo lūgsnu, koncentrējis prātu tikai uz vienu – Svētīgo Amoghasiddhu un viņa dzīvesbiedri:

„Kad es klīstu samsārā, skaudības pārņemts, lai gaismu nesošajā, darbību izpildīšanas gudrības ceļā manā priekšā dodas Svētīgais Amoghasiddhi, aiz manis viņa dzīvesbiedre Samaja-Tāra; palīdziet man pāriet bīstamo bardo taku, lai es kļūtu pilnīgs, kā Buda.”

O, cildenās ģimenes dēls, klausies, nenovērsies. Lai arī tev līdz vakardienai tika parādīta ikviena izpausme katrai no piecām ģimenēm, tās tevi samulsināja, vai arī tu biji slikto tieksmju ietekmēts, tāpēc joprojām esi palicis šeit. Ja tu būtu sapratis, ka šo ģimeņu dabīgie gudrības mirdzumi ir tevis paša izpausmes, tu būtu izkusis varavīksnes gaismā vienā no piecu ģimeņu sirdīm un būtu kļuvis par Budu Svētlaimes Ķermenī, bet, tā ka tu to neatpazini, tu joprojām esi palicis šeit klejot.

Tagad vienlaicīgi parādās piecas ģimenes; četras gudrības plūsmas, vienotas, atnāk, lai vadītu tevi; atpazīsti tās. O, cildenās ģimenes dēls, uzaust četras pasauli rotājošās četras attīrītās stihijas; šajā pašā laikā Buda Vairočana un viņa dzīvesbiedre parādās tāpat kā iepriekš, no centrālās Visu Caurvijošā Apļa Valstības; Buda Vadžrasatva ar dzīvesbiedri un pavadoņiem parādās no austrumu Pilnīgā Prieka Valstības; Buda Ratnasamhava ar dzīvesbiedri un pavadoņiem parādās no dienvidu Slavas Valstības; Buda Amitabha ar dzīvesbiedri un pavadoņiem parādās no rietumu Svētlaimes Lotosu Valstības un Buda Amoghasiddhi ar dzīvesbiedri un pavadoņiem parādās no ziemeļu Pabeigto Darbu Valstības, no varavīksnes gaismas telpas.

O, cildenās ģimenes dēls, uzreiz pēc piecu ģimeņu Budām parādās niknie vārtu sargi: Vidžaja „Uzvarošais”; Jamantaka „Nāvi sagraujošais”; Hajagriva „Ar zirga kaklu” un Amritakundali „Nektāra spirāle”; parādās vārtu sargātājas: Ankuša „Āķis”; Paša „Pletne”; Šrinkhala „Ķēde”; un Ghanta „Zvans”. Parādās seši gudrie, Svētīgie: Indra „simts upuri”, dievu pasaules gudrais; Vemačitra „Krāšņajā mantijā”, greizsirdīgo dievu pasaules gudrais; Lauva no Šakju dzimtas, cilvēku pasaules gudrais; Dhruvasinha, „Nesatricināmais Lauva”, dzīvnieku pasaules gudrais; Džavalamukha „Ar liesmojošo muti”, izsalkušo garu pasaules gudrais; un Dharmaradža „Mācības Ķēniņš”, elles pasaules gudrais. Tāpat parādās Samantabhadra un Samantabadri, Vissvētīgākais Tēvs un visu Budu Māte. Šīs četrdesmit divas Svētlaimes Ķermeņa dievības iznāks no tavas sirds un parādīsies tavā priekšā; tā ir tavu izpausmju tīrās formas – tā atpazīsti tās[21] .

O, cildenās ģimenes dēls, šīs karalistes neeksistē kaut kur – ārpus, tās ietilpst tavas sirds četrās pusēs, bet tās centrs – piektā karaliste; šobrīd viņi iznāk no tavas sirds, parādās tavā priekšā. Un šie veidoli nenāk no ārpuses, tie – tikai tava prāta sākotnējā, netīšā spēle – atpazīsti tos tieši tā. O, cildenās ģimenes dēls, šie veidoli nav ne lieli vai ne mazi, to proporcijas pilnīgas. Katram no tiem ir savi rotājumi, drānas, krāsa, poza, savs tronis un savs simbols. Tie izvietojas piecos pāros, un katru pāri ieskauj oreols piecās krāsās. Visa mandala, visu ģimeņu vīrišķās un sievišķās dievības parādās pilnībā, uzreiz. Atpazīsti tos, jo viņi – tavi Idami.

O, cildenās ģimenes dēls, no piecu ģimeņu Budām, un viņu dzīvesbiedru, sirdīm tavu sirdi apstaro četru gudrību plūsmas – smalkākās un skaidrākās, kā saules stari.

Vispirms tavu sirdi no Vairočanas sirds apgaismos dharmadhatas gudrība, austa no mirdzošiem baltiem stariem, spožiem un biedējošiem. Šajā starojošajā audumā parādīsies mirgojoši balti diski, skaidri un spoži kā spoguļi, lejup vērsti, sešu mazāku disku ierāmēti, kas rotāti ar vēl mazākiem, tā ka nav nedz gaismas centra, nedz robežas.

No Vadžrasatvas sirds spogulim līdzīgā gudrības mirdzošajā zilajā audumā parādās zils disks, kā apgāzta tirkīza bļoda, citu disku ieskauta.

No Ratnasambhavas sirds spogulim līdzīgā gudrības mirdzošajā dzeltenajā audumā parādās dzeltens disks, kā apgāzta zelta bļoda, citu disku ieskauta.

No Amitabhas sirds mirdzošajā sarkanajā izšķiršanas gudrības audumā parādās mirdzošs sarkans disks, kā apgāzta koraļļu bļoda, dziļās gudrības gaismā mirdzoša, skaidra un spoža, citu disku ieskauta, tā ka nav nedz gaismas centra, nedz robežas.

Viņi arī apgaismo tavu sirdi.

O, cildenās ģimenes dēls, viņi radušies no tava prāta patvaļīgās spēles, nevis atnākuši no ārienes; tāpēc neaizraujies ar viņiem, nebaidies no viņiem, esi atslābināts un brīvs no domām. Tad visi tēli un veidoli saplūdīs ar tevi, un tu sasniegsi apgaismību.

O, cildenās ģimenes dēls, darbību pabeigšanas zaļā gudrības gaisma neparādās, tava gudrības enerģija vēl nav pilnībā nobriedusi.

O, cildenās ģimenes dēls, to sauc par četru gudrību plūsmu saplūšanu, Vadžrasatvas koridoru. Šajā brīdī atceries sava skolotāja iepriekšējos norādījumus. Ja atcerēsies tev stāstītā jēgu, tu noticēsi savām iepriekšējām sajūtām, atpazīsi tās kā mātes un dēla atkalredzēšanos, kā senu draugu tikšanos. Atmetot šaubas, tu atpazīsi savas paša izpausmes un uzkāpsi uz tīrā, nemainīgā absolūtās būtības ceļa; ticība aizvedīs pie nepārtrauktas meditācijas, tu izkusīsi dižajā pašeksstējošā gudrībā un kļūsi par Budu Svētlaimes ķermenī, kas nekad neatkritīs atpakaļ[22] .

O, cildenās ģimenes dēls, kopā ar gudrības gaismu uzaust arī sešu netīro, iluzoro pasauļu gaisma: maigā baltā dievu pasaules gaisma, maigā sarkanā greizsirdīgo dievu pasaules gaisma, maigā zilā cilvēku pasaules gaisma, maigā zaļā dzīvnieku pasaules gaisma, maigā dzeltenā izsalkušo garu pasaules gaisma un maigā dūmakainā elles pasaules gaisma. Tās uzaust kopā ar gudrības tīro gaismu. Netiecies pēc tām un neaizraujies ne ar vienu no tām, bet esi atslābināts un brīvs no domām. Ja tevi nobiedēs gudrības tīrā gaisma un piesaistīs sešu pasauļu netīrā gaisma, tu iemiesosies kādā šo pasauļu būtņu ķermenī, un dosies tālāk pa nogurdinošo ceļu, un nebūs izejas no milzīgā samsāras nelaimu okeāna.

O, cildenās ģimenes dēls, ja neesi saņēmis skolotāja norādījumus, tevi nobiedēs šie veidoli un tīrās gudrības gaisma, tevi aizraus netīrā samsāras gaisma; nedari to bet izjūti godbijību tīrās gudrības gaismas, asās un spilgtās, priekšā. Godbijīgi domā: „Piecu Ģimeņu Svētīgo Budu gudrības un līdzcietības stari nonākuši, lai ar līdzcietību pārņemtu mani; tajos es pieņemšu patvērumu”. Neaizraujies ar sešu iluzoro pasauļu gaismu, neskumsti pēc tiem, bet veic šo iedvesmas lūgsnu, koncentrējis domas uz Piecu Ģimeņu Budām un viņu dzīvesbiedrēm:

„Kad caur piecām indēm es klīstu samsārā, lai pa gaismu nesošo četru gudrības plūsmu apvienošanās ceļu man priekšā iet uzvarošie, piecu ģimeņu galvas, man aizmugurē – viņu dzīvesbiedres; atbrīvojiet mani no sešu netīro pasauļu ceļiem, palīdziet man iziet bīstamo bardo taku, lai es sasniegtu piecas tīrās Budas Zemes.”

O, cildenās ģimenes dēls, klausies, nenovērsies. Septītajā dienā tavā neapzinošajā prātā uzausīs tīrā, daudzkrāsainā gaisma, un zināšanu turētāji no Tīrās Telpas Zemes atnāks, lai piesaistītu tevi. Mandalas centrā, ko piepilda varavīksnes gaisma, parādās tas, ko dēvē par „Nepārspējamo Pilnīgo Zināšanu Turētāju”, Dejas Lotosa Valdnieku; viņa ķermenis staro piecās krāsās, viņš apkampis dzīvesbiedri – Sarkano Dakini, dejo ar sirpja veida nazi un galvaskausu, piepildītu asinīm, salicis pirkstus apburšanas mudrā un veroties debesīs[23] .

No mandalas austrumiem parādās tas, kuru dēvē par „Pakāpienos[24] Apstiprinošo Zināšanu Turētāju”, viņš ir baltā krāsā, ar starojošu seju; viņš apskāvis dzīvesbiedri – Balto Dakini, dejo ar sirpja veida nazi un galvaskausu, piepildītu asinīm, salicis pirkstus salicis pirkstus apburšanas mudrā un veroties debesīs.

No mandalas dienvidiem parādās tas, kuru dēvē par „Zināšanu Turētāju – Dzīves Valdnieku”, viņš ir dzeltenā krāsā un lieliski veidots, viņš apskāvis dzīvesbiedri – Dzelteno Dakini, dejo ar sirpja veida nazi un galvaskausu, piepildītu asinīm, salicis pirkstus salicis pirkstus apburšanas mudrā un veroties debesīs.

No mandalas rietumiem parādās tas, kuru dēvē par „Zināšanu Turētāju – Diženo Simbolu”, viņš ir sarkanā krāsā, ar starojošu, smaidošu seju; viņš apskāvis dzīvesbiedri – Sarkano Dakini, dejo ar sirpja veida nazi un galvaskausu, piepildītu asinīm, salicis pirkstus salicis pirkstus apburšanas mudrā un veroties debesīs.

No mandalas ziemeļiem parādās tas, kuru dēvē par „Spontāni Radošos Zināšanu Turētāju”, viņš ir zaļā krāsā, viņa seja vienlaikus dusmīga un smaidīga; viņš apskāvis dzīvesbiedri – Zaļo Dakini, dejo ar sirpja veida nazi un galvaskausu, piepildītu asinīm, salicis pirkstus salicis pirkstus apburšanas mudrā un veroties debesīs.

Kopā ar zināšanu turētājiem parādās neskaitāmi dakiņu pūļi: astoņu kremācijas vietu dakines, četru ģimeņu dakines, trīs uzturēšanās vietu dakines, desmit virzienu dakines, divdesmit četru svētceļojumu vietu dakines[25]; ierodas sievišķīgie un vīrišķīgie cīnītāji un kalpotāji, visi sievišķīgie un vīrišķīgie mācības sargi, ar sešiem rotājumiem no kauliem, ar bungām, taurēm no gurnu kauliem, bungām no galvaskausiem, karogiem no jauniešu ādas, baldahīniem un lentām no cilvēku ādas, vīraku no cilvēku miesas, ar nebeidzamu muzikālo instrumentu daudzveidību; piepildot visas Visuma karalistes, tā viņi griežas, dreb un vibrē, no visiem instrumentiem izvelkot mūziku, kas pāršķeļ galvas; dejojot dažādas dejas, viņi nāk, lai aizrautu tos, kuri bijuši uzticīgi Samajas[26] solījumiem, un sodīt tos, kuri aizmirsuši solījumu ievērošanu.

O, cildenās ģimenes dēls, nesamaņas valstībā, no piecu valdnieku – zināšanu turētāju sirdīm atnāk tīrā gudrības daba, mirgojoša ar piecu krāsu stariem, līdzīga krāsainām, savītām dzijām, spīdoša, vibrējoša, mirgojoša, spoža un skaidra, asa un biedējoša; tā caururbs tavu sirdi, tā ka acis nespēs izturēt. Tajā pašā brīdī kopā ar gudrības gaismu, parādīsies maigā zaļā dzīvnieku pasaules gaisma. Šajā brīdī, neapzināto tieksmju apmulsināts, tu nobīsies un steigsies prom no pieckrāsainās gaismas, un tevi aizraus maigā dzīvnieku pasaules gaisma. Šajā brīdī nebīsties spožās, asās pieckrāsainās gaismas; nebaidies tās, bet atpazīsti to kā gudrību.

No gaismas dzīlēm atnāk Patiesības dabiskā skaņa, kā tūkstošs pērkonu grāvienu. Tā vijas un dārd, un atspoguļojas dusmīgo mantru kaujas saucienā un caururbjošajā skaņā. Nebaidies tās, nesteidzies prom. Atpazīsti to kā sava prāta spēli, kā savu paša izpausmi. Neaizraujies ar maigo dzīvnieku pasaules gaismu, neilgojies pēc tās; ja tā tevi aizraus, tu nokritīsi dzīvnieku neziņas pasaulē, mokoši cietīsi no truluma, mēmuma un verdzības, no kuras nebūs redzama izeja – tad neaizraujies ar to. Vēlies skaidro, spožo pieckrāsaino gaismu, koncentrējies uz svētīgajiem zināšanu turētājiem, uz dievišķajiem skolotājiem un domā šādi:

„Zināšanu turētāji ar cīnītājiem un dakinēm atnākuši, lai mani piesaistītu Telpas Tīrai Valstij. Lai viņi izrāda rūpes par man līdzīgām būtnēm, kuras nav uzkrājušas nopelnus un netika glābti, kaut arī tos jau sasniedza tik daudzu dievību līdzcietības stari, no piecām pagātnes, tagadnes un nākotnes Budu ģimenēm. Vai, tādiem kā es! Tagad jūs visi, zināšanu turētāji – neļaujiet man krist vēl dziļāk, satveriet mani ar līdzcietības staru āķiem un uznesiet uz Telpas Tīro Valsti”.

Koncentrējies skaiti šo iedvesmas lūgsnu:

„Lai par mani domā dievišķie zināšanu turētāji, lai ar diženo mīlestību uzved mani uz ceļa. Kad es klejoju samsārā, vēlmju nomākts, lai pa dabīgās gudrības gaismu nesošo ceļu man priekšā iet zināšanu turētāji un cīnītāji, man aizmugurē – to dzīves biedres, dakines; palīdziet man pāriet bīstamo bardo taku, lai es sasniegtu Telpas Tīro Valsti.”

Beigas grāmatas pirmās daļas „Diženā Atbrīvošanās dzirdētā rezultātā”, kur stāstīts par pēcnāves mirkļa bardo spožo tukšumu, un par absolūtās būtības bardo parādītajām mierīgajām sejām.

Iti samaya rgya rgya rgya[27]. 

Piezīmes:

1. Runa ir par „Budas Trīs Ķermeņu” (Trikāija) koncepciju. Budam (kā apgaismības principam) piemīt trīs līmeņi: garīgais, absolūtais (Dharmakāija – „Dharmas ķermenis”, Patiesais); debesu, ideālais (Samboghāija – „Svētlaimes ķermenis”) un empīriskais līmenis (Nirmanakāija – „Iluzorais (izpausmes, parādīšanās) ķermenis”). Reizēm šī koncepcija tiek pasniegta kā visa budisma panteona pamats. „Mirušo grāmatā” ar Dharmas Ķermeni asociēts Amitabha (viens no augstākajām Budām), Svētlaimes Ķermenis asociēts ar hierarhiski zemākām „Lotosa dievībām”, bet Iluzorais Ķermenis – ar vēsturisku VIII gs. dzīvojošu personību skolotāju Padmasambhavu. Mācībā par bardo cilvēks, kurš pirmsnāves brīdī sasniedz atbrīvošanos, iegūst Dharmas Ķermeni, kurš atbrīvojas starpposmā starp nāvi un nākamo piedzimšanu, nākamajā piedzimšanā iegūst Svētlaimes Ķermeni, savukārt cilvēks, kurš atbrīvojas tikai atkārtotas iemiesošanās stadijā, iegūst Iluzoro Ķermeni.
2. „Absolūtā būtība”, „starojošs tukšums”, dharmu agregāts” (esības elementu), „sākotnējais spožums” pirmais bardo (Tas ir pirmsnāves brīža stāvoklis) – tā tiek interpretēts viens no svarīgākajiem bardo mācības jēdzieniem (tib. chos- hyd, sanskr. dharmata). Šās „absolūtās būtības” iepazīšana nozīmē atbrīvošanos augstākajā, Dharmas Ķermeņa līmenī.
3. Ar rupjāko stihiju (elementu) savstarpējo izšķīšanu arvien smalkākos tiek attēlota sajūtu orgānu aktivitātes izbeigšanās.
4. Diženais Zīmogs (Mahamudra) – meditācijas prakse, kurā viss cilvēka pieredzēto pārdzīvojumu kopums pārveidojas mandalā – pasaules simbolā. Šī prakse tiek uztverta kā svētuma un dzīvības spēku nepastarpinātā uztvere.
5. („Vislabvēlīgākais” un „Vislabvēlīgākā”) simbolizē līdzcietības un zināšanu nedalāmību, meditācijas divus aspektus. To apvienojums ved uz apgaismību. Kā Dharmas Ķermeņa iemiesojums – tas kalpo kā Piecu Budu Ģimeņu avots, kuras no tā iznāk un parādās Svētlaimes Ķermeņa līmenī. Samantabhadra šeit izpaužas kā Adi–Buda („Pirmssākuma Buda”, universālais esības likums). Vārds „Samantabhadra” ir arī bodhisatvam, kurš parādās vēlāk.
6. Tib. dgongs–pa – „doma, jēga, gars” „Buda” šeit nozīmē „pilnīgā apgaismība”.
7. „Idams” (tib.) tulko kā „dievišķais sargs”, taču tā ir tikai šā jēdziena ārējā nozīme. Tā patiesā nozīme „Mirušo grāmatā” – paša cilvēka patiesā, apgaismotā daba, ņemot vērā viņa personiskās īpašības. Tiek uzskatīts, ka līdzcietības bodhisatva Avalotiševara var būt par jebkura cilvēka Idamu.
8. Izšķir sešus bardo: bardo skye-gnas – piedzimšanas vietas bardo; bardo rmi-lam – miega, sapņu; bardo ting-bge-hzin bsam-gtam – apcere samadhi; bardo hchi-khahl – „nomiršanas”, „pirmsnāves brīža”; bardo chos-nyid – absolūtās būtības, lietu dharmiskās dabas; bardo lugs-hbyungsrid-phal – atgriešanās samsāriskajā eksistencē.
9. Buda, Dharma (kā Budas mācība), Sangha (mūku-budistu kopiena).
10. Tib. yid-lus – „domas ķermenis”, „apziņas ķermenis”.
11. Variants: trīs ar pusi dienas.
12. Šeit aprakstīta piecu Tadhagatu vai Dhjani-Budu mandala. „Tadhagata” (Tā Atnākošais, vai arī – Savienojies ar Esības Būtību) – jēdziena „Buda” (Atmodinātā) un „Džina” (Uzvarētājs) sinonīms; „Dhjani-Budas” – „Apceres Budas”. Piecas Tadhagatas – piecu transcendentālo apgaismības pamatu simboli, Budas enerģētiskās dabas (kā esības pamata vai pilnībā realizētās apziņas) piecas pamata formas. Samsārā (determinētās esamības) to enerģija izpaužas kā „piecas indes” – izkropļotas, destruktīvas izjūtas. Tam, kurš klausās „Atbrīvošanās grāmatu”, nepieciešams atpazīt šo enerģiju patieso (pretēju „indēm”) būtību – gudrību tās dažādajās formās. Katra Budas enerģētisko izpausmju kopums tiek dēvēts par tā „ģimeni”. Mandalas centrā atrodas Buda Vairočana, austrumos – Akšabhaja (attēlots zīmējuma apakšā), dienvidos – Ratnasambhava (pa kreisi), ziemeļos – Ašobhaja (pa labi). Iespējami arī atšķirīgi Budu izvietojumi. Tadhagatas pavada viņu sievišķīgās atbilstības, un arī bodhisatvas – aktīvie darboņi visu dzīvo būtņu labā. Sievišķās atbilstības nepieciešamas pamata enerģiju pilnīgai izpausmei.
13. Skandhas – egocentrētās esības elementu grupas, kas simbolizē pieķeršanos pie tradicionālās, „pasaulīgās” domāšanas. Skandhas ir piecas: forma (subjekta – objekta dalījums), sajūtu, uztveres, priekšstatu, apziņas.
14. Dharmadhatu (tib. chos-kyi-dbyings), „Dharmas karaliste” – bezrobežu, visaptveroša telpa, kurā dzimst un izzūd visas esības parādības (var tik arī tulkota kā „apziņas sfēra”).
15. Ja cilvēks nav sasniedzis atbrīvošanos Dharmas ķermeņa līmenī, viņam iespējams to iegūt Svētības Ķermeņa līmenī, ar viena no Dhanas Budas „ģimenes” palīdzību. Kurš sasniedz atbrīvošanos mandalas redzējuma laikā, izstarojas varavīksnes gaismā viena no Tadhagatas sirdī, saplūstot ar Svētlaimes Ķermeni. Turklāt jāizvēlas starp spilgto un skaidro gaismu no Budas sirds, un maigo, ar savu atpazīstamību kādas no samsāras pasaulēm pievilinošo gaismu, kura ievelk jaunā pārdzimšanā. Buda Vairočana (Starojošais), kurš parādās mandalas redzējuma pirmajā dienā, simbolizē visaptverošo redzējumu. Vairočanas ģimenei piemīt „budas” („atmodinātā” stāvokļa) daba. Lauvu tronis nozīmē drosmi, jaudu; ritenis ar astoņiem spieķiem – budisma mācības simbols. No Vairočanas atgrūž agresivitātes inde. Vairočanam pretstāvoša ir „dievu pasaule” – augstākā no samsāras pasaulēm. Atstājis gaismu nesošo tukšumu, cilvēks izjūt apmierinājumu: izkušanas kādā neitrāla fona vietā nāk individualitātes izjūta, prieks apzināties sevi kā kaut ko konkrētu. Šī miera un lepnuma sajūta atbilst „dievu pasaulei”. (Tieši tādā veidā arī citas „pasaules” atrod atbilstību cilvēka psiholoģiskajā stāvoklī).
16. Tadhagatas Akšobkajas („Neizkustināmā”), vai Vadžrasatvas („Dimanta Būtnes”) ģimenei piemīt vadžras daba. To simbolizē zobens vai dārgakmens, absolūti ciets, dimantu griezošs („vadžru” skaidro kā „dimants”, netulko jo grūti atrast atbilstošu analogu). Budas Akšobhajas sievišķīgā atbilstība – Buda-Ločana („Budas Acs”) nodrošina izeju no grūtas situācijas, cietības īpašību un pastāvīgi plūstošās dzīves saistība. Bodhisatva Kšitagrabha („Zemes Būtība”) izpauž auglīguma ideju: Maitreija („Mīlošais”) ar savu līdzcietīgo mīlestību ieelpo dzīvību cietībā. Sievišķās bodhisatvas: Lasja – dejas, svēto žestu - mudras aizgādne; Pušpa – ziedu, teātra aizgādne. Akšobhajas ziloņu tronis simbolizē nemainīgumu. Domāšanas cietība balstās kritiskajā prātā, bet, ja kriticisms nav savietots ar „dimanta” pamatu, tas noved pie „elles pasaules” – paranormālu neapzinātu šausmu stāvokli, kas vēršas pret pašu cilvēku. Šausmas to sagrābj, kā kalni no izkausētas dzelzs (vai ledus), un izvairīties nav iespējams. Tadhagatas stari šādam cilvēkam liksies pelēki, bez spožuma.
17. Vairāku budisma skolu priekšstatos katrs līdzcietības stara galā ir „glābšanas āķis”, lai vieglāk būtu „izvilkt” cietēju. Līdzīgs piemērs sastopams arī Senās Ēģiptes mākslā, dzīvības simbolu turošās plaukstas attēloto saules staru galos.
18. Ratnasmbhava – „septiņu ratnu (sansk. dārgakmens, pērle)” centrālā figūra, kas simbolizē bagātību, cieņu, auglību. Ratnas īpšību negatīvā puse – tiekšanās iegūt labumu no bagātības, ekspansija. Ratnasamhavas dzīvesbiedre – Mamaki – pārstāv zemes auglībai nepieciešamo ūdens stihiju. Tronis uz zirgiem – izpratnes un formu skaistuma simbols. Bodhisatva Akšagarbha izpauž telpas būtību: tā pieprasa realizācijai bagātību. Septiņu ratnu stiprību izpauž bodhisatva Samantabhadra. Viņu pielīdzina klinšainai, rūpīgi izvēlētai tradicionālās tibetiešu mājas vai tempļa uzbūvēšanas pamatam. Samantabhadra tāpat asociējas arī ar iedvesmošanu, pārliecinātu nākotnes virzienu. Bodhisatva-sieviete Mala piedāvā dažādas rotaslietas, kuras izpauž septiņu ratnu zemes īpašības. Bodhisatva Dhupa sniedz vīraku un simbolizē aromātu, svaigu gaisu, plašumu. Septiņu ratnu pārpilnība var šķist pārāk grandioza, un rada vēlmi aizmukt pierastajā pašapmierinātības un lepnuma stūrī, kas tiek uzskatīts par cilvēku pasaules pazīmi. Šajā pasaulē tiek absolutizēts tehniskais progress, kas izsauc nepārtrauktu dažādu veidu pretestību izgudrošanu.
19. Amitabha (Neierobežotā Gaisma) vainago „lotosa ģimeni”. Viņa pamatīpašības – paredzošas, siltas, atklātas un līdzcietīgas. Neierobežotā gaisma staro dabiski, nepieprasot atalgojumu. Viņa ugunīgā daba nenozīmē agresivitāti, bet neierobežotas iespējas. Lotoss aug no dubļiem, bet tā zieds vienmēr tīrs, tāpēc tas tiek izmantots kā tīrības simbols. Pāvu tronis simbolizē labvēlīgo transformāciju spēju: budisma mitoloģijā apgalvots, ka pāvu astes spalvu brīnišķīgā krāsa veidojas no šo putnu apēstās indes. Amitabhas dzīvesbiedres vārds – Pandaravasini („Baltā tērptā”) – asociējas ar leģendas simboliku, kur apģērbs austs no akmens. To attīrīt spēj vien uguns. Pandarasvini asociē visaptverošo uguns stihijas būtību, tīrību, pilnīgo līdzcietību. Bodhisatva Avalokiteševara iemieso visuredzošo līdzcietību, kas rodas dabiski, bet ne akli, dziļi pārdomāta, vienmēr mērķi sasniedzoša. Bodhisatva Mandžušri tāpat asociēts ar līdzcietību, taču drīzāk ar intelektuālu, nevis impulsīvu. Viņš iemieso tukšuma skaņu – visu vārdu sākumu. Bodhisatva –sieviete Gita dzied Mandžušri mūzikas pavadībā; viņas ceļabiedre Aloka tur lampu vai lāpu. Tā ir līdzcietības muzikālā ritma un gaismas izpausme. Lotosa ģimene staro ar atpazīšanas gudrības gaismu, atpazīstot lietas tādas, kādas tās ir: tas nepieciešams tāpēc, lai līdzcietība būtu mērķtiecīga un precīza. Lotosa ģimenei pretim stāv „izsalkušo garu pasaule”- pārmērīgo vēlmju. Cilvēks paēdis, nespēj vairs neko ieēst, bet pieradis gūt baudu no ēšanas procesa, tāpēc cieš. Izsalkušos garus attēlo ar lieliem vēderiem un šauru kaklu, kā arī mazu muti.
20. Amoghasiddhi („Visvarenais Uzvarētājs”) – „karmas ģimenes” („darbību”) galva, viņš izpauž visu darbību pabeigšanu. Karmas ģimene ir varena, nekas nespēj tai stāvēt pretī. Amoghasiddhi tur vadžru – nesagraujamības simbolu. Vadžras ir sakrustotas krusta formā, kas nozīmē darbību pabeigšanu visās debesu pusēs. Amogasiddhi sēž uz šang-šang putna (to salīdzina ar Hinduisma garudu vai antīkās mitoloģijas harpiju). Lidojumā tā ar spārniem nosedz telpu un simbolizē varu pār stihijām. Amoghasiddhi dzīvesbiedre – Samaja-Tara („Svētā Vārda Glābēja”). „Samaja” šeit nozīmē svēto solījumu, solījumu kas sasaista budista praksi ar viņa dzīves situācijām. Karmas ģimenē ietilpst bodhisatva Vadžrapani („Vadžras Turētājs”), milzīgas enerģijas simbols, un Sarvanivaranaviskabhi („Visu šķēršļu Novērsējs”, šķēršļu, kurus rada dzīves situāciju nepareiza izpratne). Bodhisatva –sieviete Gandha sniedz aromātiskās esences, kas nozīmē darbību pabeigšanai nepieciešamu attīstītu uztveri, un viņas pavadone Naivedja piedāvā barību – darbības uzturošo meditācijas barību. Gudrība attiecībā pret darbībām izpaužas aprobežotās pieejas dažādām situācijām pārvarēšanu. Karmas ģimenei pret stāvoša ir „greizsirdīgo dievu pasaule” – aizdomīguma, intrigu, pastāvīgo ķildu ar dieviem, pasaule.
21. Sestajā dienā vienlaicīgi parādās visas „mierīgās sejas” (pavisam 42). Cilvēks apjūk, jo piecas ģimenes piepilda telpu, visas emocionālās situācijas (visdrīzāk tas aptuveni kā eiropieši saka: „visa dzīve domās pārskrien”). Izejas nav, jo visus četrus vārtus apsargā sargi – „heruka”. Austrumu vārtnieks („Uzvarošais”) saistīts ar nomierināšanu, taču pieņem nikno formu, lai nepieļautu izeju caur saviem vārtiem. Dienvidu vārtnieks („Jamas Ienaidnieks”, nāves valdnieka) asociējas ar darbošanos bagātības uzkrāšanas vārdā. Samsārā bagātība ir ierobežota, un tas, kurš pārvarējis šos šķēršļus, pārvarējis Jamu. Rietumu vārtos stāv Hajagriva ar zirga galvu – jūtīguma simbols. Jūtīgā zirga zviedziens pamodina cilvēku, un viņš neļauj kaislībām sevi pakļaut. Ziemeļu vārtos – sargs Amritakundali („Amritas spirāle” – nemirstības dzēriens). Kad cilvēks zaudē cerību, viņu atjauno nemirstības eliksīrs. Vārtu sargiem ir arī sievišķīgie aspekti. Viena no dievietēm – tver bēgošo gluži ar āķi, gluži kā zivi. Ja cilvēku pārņēmusi nepamatota lepnība ar sevi piepildīt visu telpu, cita dieviete viņu sasien. Tādu, kurš uzskata, ka varēs aizbēgt ar ātruma palīdzību, aptur dieviete ar kāju pinekļiem, bet tāda, kurš cenšas ar uzbrukumu izsist sev ceļu, naidpilno kliedzienu ceturtā dieviete noslāpē zvana skaņās. Tad cilvēks satopas ar sešu samsāras pasauļu Budām, kuras iznāk no viņa sirds.
22. Tas ir, atbrīvoties no pārdzimšanu riņķojuma.
23. Septītajā dienā vidžjadharas (zināšanu turētāji) iznāk no balsenes centra – koncentrēts komunikācijas princips. Draudzīgās sejas saistītas ar sirdi, niknās – ar smadzenēm. Runa – sakaru līdzeklis starp tiem. Šo sakaru arī iemieso vidžjadharas tēls. Spēcīgie, majestātiski vidžjadharas nav pilnīgi draudzīgi un nav pilnībā dusmīgi, bet ieņem starpstāvokli. Viņiem ir vara pār Visuma maģiskajiem spēkiem un pārstāv skolotāja dievišķo formu. Šajā dienā parādās „dzīvnieku pasaules gaisma”, kas simbolizē neziņu, kam nepieciešama skolotāja palīdzība. Dzīvnieku pasauli saista arī ar bailēm no neparedzamām situācijām, ironijas uztveres neesamību.
24. Domāti bodhisatvu pilnveidošanās ceļa pakāpieni.
25. „Astoņas kremācijas vietas” pazīstamas no indiešu mitoloģijas; „trīs uzturēšanās vietas” – sirds, rīkles un smadzeņu garīgie centri (čakras), kuru ir dakiņu (garīgo spēku sievišķās personifikācijas) aizbildniecībā, un tāpat kā pār svētceļojumu vietām, un tamlīdzīgi.
26. „Samaja” šeit nozīmē svēto solījumu, solījumu kas sasaista budista praksi ar viņa dzīves situācijām.
27. Tiešs noslēdzošo frāžu tulkojums nav iespējams, Iti – tiešās runas noslēgums, samaja – 20 piezīme, rgya – tulkojas kā „zīmogs” un var tikt asociēta kā kristiešu āmen. Aptuvenā nozīme – sacītā svētuma un nesagraujamības trīskāršs apliecinājums. 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.