Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Ambattha sutta

Sutta pitaka. Sīlakkhandha-vagga. Dīgha nikāya III

No Pali valodas krieviski tulkojusi Aleksandra Jakovļeviča Sirkina 1974 g. No krievu valodas latviski tulkojis – Imants Kore

1. Lūk, ko es dzirdēju. Reiz Visgodājamākais, ceļodams pa Kosalas zemi ar lielu mūku pulku, piecsimt mūkiem, ieradās brahmaņu ciematā, ko sauc par Iččhanankala, Kosalā. Un tur, Iččhanankalā Visgodājamākais apstājās Iččhanankalas biezajā birzī, un tajā pašā laikā brahmanis Pokkharasadi mitinājās Ukkattā – iedzīvotāju pilnā vietā, apveltītā ar ganībām, mežiem, ūdeni, graudiem – valdnieka piešķirtā, Kosalas valdnieks Pasenadi to viņam atdevis pilnā pārvaldīšanā, kā karalisku velti.

2. Un brahmanis Pokkharasadi padzirdēja: “Patiesi, godājamais vientuļnieks Gautama, Šakju dēls, no Šakju cilts, ceļodams pa Kosalu ar lielu mūku pulku, piecsimt mūkiem, pietuvodamies Iččhanankalai, apmeties Iččhanankalas biezajā birzī. Un lūk par viņu, Godājamo Gautamu, stāsta šādus labus cildinājumus: “Viņš – Visgodājamākais, arhats, pilnīgi apgaismotais, labestības un zināšanām apveltīts, laimīgais, pasaules pazinējs, cilvēku kuriem nepieciešama vadība, nesalīdzināmais vadītājs, dievu un cilvēku skolotājs, Buda, Visgodājamākais. Viņš, visu redzošais un zinošais, māca dievu pasaulēs, Maras un Brahmas pasaulēs, vientuļnieku un brahmaņu pasaulē, dieviem un cilvēkiem, pazīdams un redzēdams tos paša acīm. Viņš sludina patiesību – izcilu sākumā, izcilu vidū, izcilu nobeigumā, tās garu un burtu, māca tās vienīgajā nevainojamā šķīstībā. Patiesi, labi satikt un redzēt vaigā arhatus, viņam līdzīgus.”

3. Un tajā pašā laikā brahmanim Pokkharasadi bija jauns māceklis, vārdā Ambattha – deklamētājs, svētos tekstus pārzinošs, sasniedzis pilnību trijās vēdās, kopā ar vārdu izskaidrojumiem, rituāla norādījumiem, vārdu atdalīšanā un izskaidrošanā piecos ekseģēzes veidos, protošs analizēt vārdu pēc vārda, gramatiku pārzinošs, apguvis spriestspēju par dabu un zīmēm uz dižena cilvēka ķermeņa, guvis atzinību no sava skolotāja trīskāršās zinībās, pasakoša: “Ko es zinu, to tu zini, ko tu zini, to es zinu”.

4. Un lūk, brahmanis Pokkharasadi vērsās pie jaunā Ambattha: “Dārgais Ambattha, lūk vientuļnieks Gautama, Šakju dēls, no Šakju cilts, ceļodams pa Kosalu ar lielu mūku pulku, piecsimt mūkiem, pietuvodamies Iččhanankalai, apmeties Iččhanankalas biezajā birzī. Un lūk par viņu, Godājamo Gautamu, stāsta šādus labus cildinājumus: “Viņš – Visgodājamākais, arhats, pilnīgi apgaismotais, labestības un zināšanām apveltīts, laimīgais, pasaules pazinējs, cilvēku kuriem nepieciešama vadība, nesalīdzināmais vadītājs, dievu un cilvēku skolotājs, Buda, Visgodājamākais. Viņš, visu redzošais un zinošais, māca dievu pasaulēs, Maras un Brahmas pasaulēs, vientuļnieku un brahmaņu pasaulē, dieviem un cilvēkiem, pazīdams un redzēdams tos paša acīm. Viņš sludina patiesību – izcilu sākumā, izcilu vidū, izcilu nobeigumā, tās garu un burtu, māca tās vienīgajā nevainojamā šķīstībā. Patiesi, labi satikt un redzēt vaigā arhatus, viņam līdzīgus. Dodies tad tu, dārgais Ambattha, pieej pie vientuļnieka Gautamas un piegājis, uzzini par vientuļnieku Gautamu, vai tāds ir tas šramanis Gautama, kā par viņu runā, vai nav tāds: vai tāds ir viņš, godājamais Gautama, vai ne tāds. Tad mēs uzzināsim par to godājamo Gautamu”.

5. “Bet kā gan, godājamais, es uzzināšu par to šramani Gautamu, vai tāds ir tas šramanis Gautama, kā par viņu runā, vai nav tāds?” “Svētajos tekstos, dārgais Ambattha, līdz mums nonākusi mācība par diženā cilvēka trīsdesmit divām zīmēm. Kurš dižais cilvēks ar tām apveltīts, tam tikai divi ceļi, ne vairāk. Ja viņš mīt mājās, tad viņš kļūst par valdnieku, pasaules pavēlnieku, labdabīgo labu darošo valdnieku, četras pasaules puses pārvaldošu, uzvaru nesošu, valstij labklājību sniedzošu, septiņiem dārgumiem apveltītu. Šie septiņi dārgumi: dārgums – rati, dārgums – zilonis, dārgums – zirgs, dārgums – dārgakmens, dārgums – sieviete, dārgums – pārvaldnieks un dārgums – skolotājs kā septītais. Un viņam ir vairāk kā tūkstoš dēlu – varenas miesas būves varoņi, ienaidnieku karapūļus satriecoši. Viņš ieņem šo zemi, okeāna ieskautu, pakļāvis to nevis ar nūju, nevis ar zobenu, bet ar labiem darbiem. Bet ja ar zīmēm apveltītais atstāj māju, kļūst par klejojošo vientuļnieku, tad kļūst par arhatu, pilnīgi apgaismoto, no pasaules acīm aizsegu noņemošu. Lūk, dārgais Ambattha, sniedzu tev svētos tekstus, tu – pieņem svētos tekstus”.

6. “Labi, godājamais”, - jaunais Ambattha piekrita brahmanim Pokkharasadi, piecēlies no sēdekļa atsveicinājās no brahmaņa Pokkharasadi, iekāpa pajūgā, kam iejūgta ķēve, un kopā ar kuplu jauniešu pulku devās uz Iččhanankalas biezo birzi. Aizbraucis ar pajūgu, cik ļāva ceļš, viņa nokāpa no pajūga un kājām iegāja parkā.

7. Bet tajā pašā laikā daudzi mūku pastaigājās atklātā vietā. Un lūk, jaunais Ambattha piegāja pie mūkiem, un piegājis tā sacīja mūkiem: “Kur gan šobrīd atrodas godājamais Gautama? Jo esam nākuši šeit, lai satiktu godājamo Gautamu.”

8. Un tad tie mūki runāja savā starpā: “Šis jaunais Ambattha dzimis dižciltīgā ģimenē, un ir mācīta brahmaņa Pokkharasadi māceklis. Visgodājamākajam nebūs grūtību sarunāties ar tādas dižciltīgas ģimenes pēcteci”. Un viņi atbildēja jaunajam Ambattham: “Lūk, Ambattha, mītne ar aizvērtām durvīm. Netrokšņojot tām pietuvojies, nesteidzoties, uzkāp uz verandas, noklepojies un pieklauvē ar aizbīdni. Visgodājamākais tev atvērs durvis”.

9. Un lūk, jaunais Ambattha netrokšņodams pietuvojās pie mītnes ar aizvērtajām durvīm, nesteidzoties uzkāpa uz verandas, noklepojās un pieklauvēja ar aizbīdni. Visgodājamākais atvēra durvis, un jaunais Ambattha iegāja. Arī jaunieši iegāja, un apmainījušies ar Visgodājamāko draudzīgiem, labvēlīgiem vārdiem, un godbijīgiem sveicieniem, apsēdās malā. Toties jaunais Ambattha, staigāja uz priekšu un atpakaļ, apmainījās ar sēdošo Visgodājamāko kādiem nebūt apsveicināšanās vārdiem; stāvēdams viņš apmainījās ar sēdošo Visgodājamāko kaut kādiem apsveikuma vārdiem.

10. Tad Visgodājamākais teica jaunajam Ambattham: “Vai tāpat tu, Ambattha, sarunājies ar vecākiem, visvecākajiem brahmaņiem, tavu skolotāju skolotājiem, tā kā tagad, kad es sēžu, bet tu, te staigādams, te apstādamies, apmainies ar mani kaut kādiem apsveikuma vārdiem?” “Nē, ne tā, godājamais Gautama. Ar ejošu brahmani, godājamais Gautama, brahmanim pienākas runāties ejot; ar stāvošu brahmani, godājamais Gautama, brahmanim pienākas runāties stāvot; ar sēdošu brahmani, godājamais Gautama, brahmanim pienākas runāties sēdot; ar guļošu brahmani, godājamais Gautama, brahmanim pienākas runāties guļot. Kas attiecas, godājamais Gautama, uz necienīgiem vientuļniekiem ar skūtu galvu, kalpotājiem, nešķīstiem, nākušiem no zemām dzimtām, es runāju tāpat kā ar tevi, godājamais Gautama.

11. “Bet tavai atnākšanai šeit, Ambattha, bija kāds nebūt mērķis. Rūpīgi pārdomā, pievērs savu uzmanību šim mērķim, dēļ kā tu esi šeit ieradies. Jaunais Ambattha ir slikti audzināts – viņš lepojas ar savu labo audzināšanu, bet neko vairāk kā neaudzinātību viņš neizrāda”.

12. Tas jaunais Ambattha, sadusmojies un sabēdājies par Visgodājamākā, nosaukuša viņu par slikti audzināta, vārdiem, sāka rāt Visgodājamāko, pazemot Visgodājamāko, apvainot Visgodājamāko – nodomājot: “Vientuļnieks Gautama slikti izturas pret mani”, tā teica Visgodājamākajam: “Negodbijīga ir šakju cilts, godājamais Gautama! Rupja ir šakju cilts, godājamais Gautama! Kaitinoša ir šakju cilts, godājamais Gautama! Mežonīga ir šakju cilts, godājamais Gautama! Būdami kalpotāji, vientuļnieki - kalpotāji, viņi brahmaņiem neizrāda pienācīgo uzmanību, neizrāda brahmaņiem cieņu, netur brahmaņus pienācīgā vērtē, negodā brahmaņus, netur augstu brahmaņus. Nekur neder, godājamais Gautama, nepienākas, ka tie šakji, būdami kalpotāji, vientuļnieki, neizrāda brahmaņiem cieņu, netur brahmaņus pienācīgā vērtē, negodā brahmaņus, netur augstu brahmaņus.”; - Tā jaunais Ambattha pirmo reizi apvainoja šakjus tajā ka viņi kalpotāji.

13. “Bet ar ko gan, Ambattha, šakji nogrēkojušies pret tevi?” – “Reiz, godājamais Gautama, kaut kādā skolotāja, brahmaņa Pokkharasadi uzdevumā es aizgāju uz Kapilavatthu un nonācu šakju pulcēšanās vietā. Un tajā pašā laikā, tur šakji kuplā skaitā, kopā ar saviem dēliem, sēdēja augstos sēdekļos, rādīdami viens uz otru pirkstiem, kopā smējās un izklaidējās, neapšaubāmi, kā es domāju, smējās par mani, un neviens no viņiem man pat nepiedāvāja apsēsties. Nav labi, godājamais Gautama, nav pareizi ka tie šakji, būdami kalpotāji, vientuļnieki - kalpotāji, brahmaņiem neizrāda pienācīgo uzmanību, neizrāda brahmaņiem cieņu, netur brahmaņus pienācīgā vērtē, negodā brahmaņus, netur augstu brahmaņus”. Tā jaunais Ambattha otro reizi apvainoja šakjus tajā ka viņi kalpotāji

14. Pat paipaliņa, Ambattha, mazs putniņš, savā ligzdā čivina kā pati vēlas. Jo tā Kapilavatthu, Ambattha, pieder šakjiem, un tāpēc nav vērts, Ambattha, dusmoties dēļ tik niecīga iemesla”.

15. “Eksistē četras varnas (kastas), godājamais Gautama: kšatriji, brahmaņi, vaišji un šudras. No šīm četrām varnām, godājamais Gautama, trīs varnas – kšatriji, vaišji, šudras – neapšaubāmi, paredzēti lai kalpotu brahmaņiem. Nav labi, godājamais Gautama, nav pareizi ka tie šakji, būdami kalpotāji, vientuļnieki - kalpotāji, brahmaņiem neizrāda pienācīgo uzmanību, neizrāda brahmaņiem cieņu, netur brahmaņus pienācīgā vērtē, negodā brahmaņus, netur augstu brahmaņus”. Tā jaunais Ambattha trešo reizi apvainoja šakjus tajā ka viņi kalpotāji

16. Tad Visgodājamākais teica sev tā: “Tas jaunais Ambattha pārmēru noniecina šakjus, teikdams ka viņi ir kalpotāji; labāk pajautāšu viņam par viņa dzimtu”. Un Visgodājamākais tā sacīja jaunajam Ambattham: “No kādas dzimtas tu esi, Ambattha?” – “Es – Kanhajana, godājamais Gautama”. “Ja iespējams tik tālu atcerēties, Ambattha, tavas izcelšanās pašus sākumus, pēc tēva un mātes, tad izrādīsies ka šakji – kungu bērni, bet tu – šakju verdzenes dēls. Jo šakji, Ambattha, par savu senci uzskata valdnieku Okkaku. Kaut kad sen, Ambattha, valdnieks Okkaka, vēlēdamies nodot valsti savas mīļotās un dārgās pirmās sievas dēlam, pamudināja savus vecākos dēlus Okkamukhu, Karandu, Hattiniju, Sinupuču atstāt valsti. Pametuši valsti, viņi atrada patvērumu Himalaju pakājē, lotosa dīķa krastos, lielā saka koku birzī. Baidīdamies pārkāpt dzimtas tīrību, viņi stājās kopdzīvē ar savām māsām.
Un lūk, Ambattha, valdnieks Okkaka vērsās pie pietuvinātajiem un padomniekiem:” Kur gan tagad, godājamie, atrodas dēli?”
“Ir, dievišķais, Himalaju pakājē, lotosa dīķa krastos, liela saka koku birzs – tur tagad atrodas dēli. Baidīdamies pārkāpt dzimtas tīrību, viņi stājušies kopdzīvē ar savām māsām.”
Un lūk, Ambattha, valdnieks Okkaka satraukumā iesaucās: “Patiesi, godājamie, tie dēli – šakji, patiesi, godājamie, tie dēli – labākie šakji!”
Un lūk, Ambattha, no tā laika viņi pazīstami kā šakji. Viņš arī ir šakju priekštecis. Bet valdniekam Okkakam, Ambattha, bija verdzene vārdā Disa. Viņa dzemdēja melnu bērnu. Tikko piedzimis, Kanha ierunājās: “Nomazgā mani, māt, izpeldini mani, māt, atbrīvo mani, māt no šīs nešķīstības, es atnesīšu jums labumu”. Un lūk, Ambattha, līdzīgi kā šodien cilvēki dēmonus dēvē par dēmoniem, tā tolaik, Ambattha, cilvēki dēmonus dēvēja par “melnajiem”. Viņi sprieda tā: “Tikko piedzimis, viņš ierunājās. Piedzimis “melnais”, piedzimis dēmons.” Un lūk, Ambattha, no tā laika viņa pēcteči pazīstami kā Kanhajanas dzimta. Un tā, Ambattha, ja atcerēties tavas izcelšanās pašus sākumus, pēc tēva un mātes, tad izrādīsies ka šakji – kungu bērni, bet tu – šakju verdzenes dēls”.

17. Tad tas tika pateikts, tie jaunieši tā sacīja Visgodājamākajam: “Nevajag, godājamais Gautama, pārmērīgi noniecināt jauno Ambatthu, apgalvojot ka viņš verdzenes dēls. Dižciltīgs jaunais Ambattha, godājamais Gautama, no slavenas dzimtas jaunais Ambattha, augsti mācīts jaunais Ambattha, prasmīgs deklamētājs jaunais Ambattha, gudrs jaunais Ambattha, un jaunais Ambattha spējīgs atbildēt godājamajam Gautamam uz šo runu.”

18. Tad Visgodājamākais tā atbildēja tiem jauniešiem: “Ja jūs, jaunieši, uzskatiet: “Jaunais Ambattha nav dižciltīgs, jaunais Ambattha nav no slavenas dzimtas, jaunais Ambattha nav augsti mācīts, jaunais Ambattha nav prasmīgs deklamētājs, jaunais Ambattha nav gudrs, un jaunais Ambattha nav spējīgs atbildēt godājamajam Gautamam uz šo runu”, - tad lai jaunais Ambattha paliek mierā, un jūs apspriežat ar mani šo runu. Bet ja jūs, jaunieši uzskatiet: “Dižciltīgs jaunais Ambattha, godājamais Gautama, no slavenas dzimtas jaunais Ambattha, augsti mācīts jaunais Ambattha, prasmīgs deklamētājs jaunais Ambattha, gudrs jaunais Ambattha, un jaunais Ambattha spējīgs atbildēt godājamajam Gautamam uz šo runu”, - tad jūs paliekat mierā, bet jaunais Ambattha lai apspriež ar mani šo runu”.

19. “Dižciltīgs jaunais Ambattha, godājamais Gautama, no slavenas dzimtas jaunais Ambattha, augsti mācīts jaunais Ambattha, prasmīgs deklamētājs jaunais Ambattha, gudrs jaunais Ambattha, un jaunais Ambattha spējīgs atbildēt godājamajam Gautamam uz šo runu. Mēs tagad klusēsim. Lai jaunais Ambattha atbild godājamajam Gautamam uz šo runu”.

20. Tad Visgodājamākais tā sacīja jaunajam Ambattham: “Lūk, Ambattha, tev uzdots jautājums, saistīts ar patiesību, uz kuru jāatbild bezkaislīgi. Ja tu neatbildēsi, vai izvairīsies, runādams par ko citu, vai klusēsi, vai aiziesi, tad tava galva tūlīt pat pāršķelsies septiņās daļās. Ko tu domā par to, Ambattha? Ko tu esi dzirdējis no vecāko, visvecāko brahmaņu, skolotāju taviem skolotājiem, sarunām? No kurienes nākusi Kanhajanas dzimta, un kas ir Kanhajanas dzimtas priekštecis?”
Kad tas tika pateikts, jaunais Ambattha klusēja, neatbildēja. Bet Visgodājamākais tad tā otru reizi sacīja jaunajam Ambattham: “Ko tu domā par to, Ambattha? Ko tu esi dzirdējis no vecāko, visvecāko brahmaņu, skolotāju taviem skolotājiem, sarunām? No kurienes nākusi Kanhajanas dzimta, un kas ir Kanhajanas dzimtas priekštecis?”. – Jaunais Ambattha arī otro reizi klusēja, neatbildēja. Tad Visgodājamākais tā sacīja jaunajam Ambattham: “Tagad atbildi, jaunais Ambattha, nav tev tagad laiks ciest klusu. Jo ja kāds, Ambattha, kuram Tadhagata trīs reizes uzdevis jautājumu, ar patiesību saistītu, neatbild uz jautājumu, viņam galva pāršķelsies septiņās daļās”.

21. Un tajā pašā laikā jakša Vadžirapani ar dzelzs vāli – karstu, liesmojošu, mirgojošu – parādījās gaisā virs jaunā Ambattha ar nolūku: “Ja šis jaunais Ambattha, trīs reizes Visgodājamākā izvaicāts, neatbildēs uz jautājumu, ar patiesību saistītu, tad es pāršķelšu viņa galvu septiņās daļās”. Un lūk, to jakšu Vadžirapani redzēja gan Visgodājamākais, gan jaunais Ambattha. Un viņu redzēdams, jaunais Ambattha, pārbijās, uztraucās, ķermeņa matiņi sacēlās, meklējot Visgodājamākā aizstāvību, meklējot pie Visgodājamākā glābiņu, patvērumu Visgodājamākajā, krita pie viņa kājām un tā sacīja Visgodājamākajam: “Ko gan jautāja godājamais Gautama? Lai godājamais Gautama atkārto vēl vienu reizi.
”Ko tu domā par to, Ambattha? Ko tu esi dzirdējis no vecāko, visvecāko brahmaņu, skolotāju taviem skolotājiem, sarunām? No kurienes nākusi Kanhajanas dzimta, un kas ir Kanhajanas dzimtas priekštecis?”
“Arī es esmu dzirdējis, godājamais Gautama, to, ko sacīja godājamais Gautama – tāda ir Kanhajanas izcelšanās, un tāds ir Kanhajanas priekštecis”.

22. Kad tas tika tā pateikts, jaunieši kliegdami, sacēla troksni, ar lielu troksni teica: "Patiesi, jaunais Ambattha nav dižciltīgs, patiesi, jaunais Ambattha nav no slavenas dzimtas, patiesi, šakju verdzenes dēls ir jaunais Ambattha, patiesi, šakji – jaunā Ambattha kungu bērni. Patiesi, patiesi vientuļnieka Gautamas, kuru mēs uzskatījām par pārmetuma pelnījuša, vārdi!”

23. Tad Visgodājamākais, padomājis, sacīja tā: “Tie jaunieši pārmērīgi pazemo jauno Ambatthu, teikdami ka viņš verdzenes dēls, un tagad viņu atbrīvošu no tā.” Un Visgodājamākais tā teica tiem jauniešiem: “Nevajag jums, jaunieši, pārmērīgi noniecināt jauno Ambatthu, sakot ka viņš verdzenes dēls. Tas Kanha bija dižens gudrais. Aizdevies uz dienvidu zemi un izmācījies svētos brahmaņu tekstus, viņš stājās valdnieka Okkakas preikšā un prasīja sev viņa meitu Khuddarupi par savu sievu. Tad, iesaukdamies – “Kas gan tas tāds, būdams verdzenes dēls, sev par sievu prasa manu meitu Khuddarupi!” – valdnieks Okkaka, dusmu pārņemts uzlika bultu uz loka auklas. Bet lūk, viņš vairs nespēja to atlaist. Tad jaunieši, pietuvinātie, padomnieki, piegājuši pie gudrā Kanha, teica tā:
- “Kungs, lai valdniekam būtu labklājība, lai valdniekam būtu labklājība!”
- “Būs valdniekam labklājība, bet ja viņš izšaus bultu zemē, tad visur kur valdnieks valda, apgriezīsies zeme”.
- “Kungs, lai būtu labklājība valdniekam un labklājība valstij!”
- "Būs labklājība valdniekam un labklājība valstij, bet ja valdnieks izšaus bultu gaisā, tad simt gadus dievi nesūtīs lietu visur kur valda valdnieks.”
- “Kungs, lai būtu labklājība valdniekam un labklājība valstij, un lai dievi sūt lietu!”
- “Būs labklājība valdniekam un labklājība valstij, un dievi sūtīs lietu, lai tikai valdnieks izšauj bultu uz vecāko dēlu – puisēns paliks vesels labklājībā un ne matiņš nenokritīs no viņa ķermeņa.” Tad jaunieši un pietuvinātie vērsās pie Okkakas: “Okkaka, vērs bultu pret vecāko dēlu - puisēns paliks vesels labklājībā un ne matiņš nenokritīs no viņa ķermeņa.” Un lūk, valdnieks Okkaka vērsa bultu pret vecāko dēlu, un puisēns palika vesels labklājībā un ne matiņš nenokrita no viņa ķermeņa. Tad iebiedētais valdnieks Okkaka bailēs no dievišķā soda viņam atdeva meitu. Nevajag jums, jaunieši, pārmērīgi noniecināt jauno Ambatthu, sakot ka viņš verdzenes dēls. Tas Kanha bija dižens gudrais”.

24. Un tad Visgodājamākais vērsās pie jaunā Ambattha: “Ko tu domā par šo, Ambattha? Lūk, jauns kšatrijs stājas kopdzīvē ar brahmaņa meitu. No viņu kopdzīves piedzimst dēls. Vai pienākas šim dēlam, dzimušam no jaunā kšatrija un brahmaņa meitas, saņemt sēdvietu vai ūdeni no brahmaņiem?”
- “Viņam pienākas saņemt, godājamais Gautama.”
- “Vai brahmaņiem pienākums viņam piešķirt daļu piemiņas ziedojumā, vai vārīta rīsa ziedojumā, vai no upurēšanas izpildīšanā, vai viesa cienāšanā?”
- “Pienākums viņam piešķirt daļu, godājamais Gautama.”
- “Vai brahmaņiem jāmāca viņam svētie teksti, vai nē?”
- “Jāmāca, godājamais Gautama”.
- “Vai sievietes slēptas no viņa, vai nav slēptas no viņa?”
- “Nav slēptas no viņa, godājamais Gautama”.
- “Vai kšatrijiem vajag veikt viņa iesvētīšanu, iesvētot par kšatriju?”
- “Nē, godājamais Gautama”.
- “Kāpēc gan?”
- "Tāpēc, ka no mātes puses, godājamais Gautama, viņš nav atbilstošas izcelsmes”.

25. “Ko gan tu domā par šo, Ambattha? Lūk, jauns brahmanis stājas kopdzīvē ar kšatrija meitu. No viņu kopdzīves piedzimst dēls. Vai pienākas šim dēlam, dzimušam no jaunā brahmaņa un kšatrija meitas, saņemt sēdvietu vai ūdeni no brahmaņiem?”

- “Viņam pienākas saņemt, godājamais Gautama.”
- “Vai brahmaņiem pienākums viņam piešķirt daļu piemiņas ziedojumā, vai vārīta rīsa ziedojumā, vai no upurēšanas izpildīšanā, vai viesa cienāšanā?”
- “Pienākums viņam piešķirt daļu, godājamais Gautama.”
- “Vai brahmaņiem jāmāca viņam svētie teksti, vai nē?”
- “Jāmāca, godājamais Gautama”.
- “Vai sievietes slēptas no viņa, vai nav slēptas no viņa?”
- “Nav slēptas no viņa, godājamais Gautama”.
- “Vai kšatrijiem vajag veikt viņa iesvētīšanu, iesvētot par kšatriju?”
- “Nē, godājamais Gautmama”.
- “Kāpēc gan?”
- "Tāpēc, ka no tēva puses, godājamais Gautama, viņš nav atbilstošas izcelsmes”.

26. “Un tā, Ambattha, vai salīdzinām sievieti ar sievieti, vai salīdzinām vīrieti ar vīrieti – kšatriji izrādīsies augstāk, bet brahmaņi – zemāk. Ko tu domā, par to, Ambattha? Lūk, brahmanis kāda nebūt iemesla pēc noskuj kailu brahmaņa galvu, apber viņu ar pelniem un izraida viņu no valsts vai pilsētas. Vai tādam pienāks saņemt sēdvietu vai ūdeni no brahmaņiem?”

- “Nē, godājamais Gautama”.
- “Vai brahmaņiem pienākums viņam piešķirt daļu piemiņas ziedojumā, vai vārīta rīsa ziedojumā, vai no upurēšanas izpildīšanā, vai viesa cienāšanā?”
- “Nē, godājamais Gautama.”
- “Vai brahmaņiem jāmāca viņam svētie teksti, vai nē?”
- “Nē, godājamais Gautama”.
- “Vai sievietes slēptas no viņa, vai nav slēptas no viņa?”
- “Slēptas no viņa, godājamais Gautama”.

27. “ Ko tu domā, par to, Ambattha? Lūk, kšatrijs kāda nebūt iemesla pēc noskuj kailu kšatrija galvu, apber viņu ar pelniem un izraida viņu no valsts vai pilsētas. Vai tādam pienāks saņemt sēdvietu vai ūdeni no brahmaņiem?”

- “Pienākas saņemt, godājamais Gautama”.
- “Vai brahmaņiem pienākums viņam piešķirt daļu piemiņas ziedojumā, vai vārīta rīsa ziedojumā, vai no upurēšanas izpildīšanā, vai viesa cienāšanā?”
- “Pienākas piešķirt viņam daļu, godājamais Gautama.”
- “Vai brahmaņiem jāmāca viņam svētie teksti, vai nē?”
- “Jāmāca, godājamais Gautama”.
- “Vai sievietes slēptas no viņa, vai nav slēptas no viņa?”
- “Nav slēptas no viņa, godājamais Gautama”.
- “Bet kšatrijs, Ambattha, taču kritis pavisam zemu – tik zemu ka kšatriji viņam noskuj galvu kailu, soda, apberot ar pelniem, un izraida no valsts vai pilsētas. Un tā, Ambattha, pat ja kšatrijs kritis pavisam zemu, tad vienalga kšatriji augstāk, bet brahmaņi zemāk.

28. Brahma Sanankumara, Ambattha, deklamējis šīs rindas:

- Kšatrijs ir pirmais tautā pēc saviem ciltsrakstiem,
Bet zinošais un taisnīgais – pirmais pār dieviem un cilvēkiem.

Un lūk, šīs rindas, Ambatha, Brahmas Sanankumaras deklamētās, ir labi pateiktas, nevis slikti pateiktas, labumu nesošas, ne bezjēdzīgas, un tās es atzīstu. Un es tāpat, Ambattha, saku:
- Kšatrijs ir pirmais tautā pēc saviem ciltsrakstiem,
Bet zinošais un taisnīgais – pirmais pār dieviem un cilvēkiem.

Pabeigta pirmā pamācību daļa.

1. “Kāds gan, Gautama, šis ir taisnīgums, kādas ir šīs zināšanas?”

“Nesalīdzināmajā zināšanu un taisnīguma iegūšanā, Ambattha, nav nekādas runas par izcelšanos, nav nekādas runas par dzimtu, nav nekādas runas par lepnību: “Tu esi manis cienīgs”, vai “Tu neesi manis cienīgs”. Tā Ambattha, kad notiek jaunlaulātās ievešana mājā, vai notiek izdošana pie vīra, tad skan runas par izcelšanos, un runas par dzimtu, un runas par lepnību: “Tu esi manis cienīgs, vai tu neesi manis cienīgs”. Taču tie, Ambattha, kuri pieķērušies runām par izcelšanos, vai pieķērušies runām par dzimtu, vai pieķērušies runām par lepnību, vai pieķērušies jaunlaulātās ievešanā mājā, vai izdošanā pie vīra, ir tālu no nesalīdzināmās zināšanu un taisnīguma iegūšanas. Un lūk, Ambattha, kad pārtrauc pieķeršanos runām par izcelšanos, pieķeršanos runām par dzimtu, pieķeršanos runām par lepnību un pieķeršanos jaunlaulātās ievešanai mājā vai izdošanai pie vīra, tad atnāk nesalīdzināmā zināšanu un taisnīguma īstenošana”.

2. “Kāds gan, Gautama, šis ir taisnīgums, kādas ir šīs zināšanas?”

“Lūk, Ambattha, pasaulē atnāk Tadhagata – arhats, pilnībā apgaismots, labestības un zināšanām apveltīts, laimīgais, pasaules pazinējs, cilvēku kuriem nepieciešama vadība, nesalīdzināmais vadītājs, dievu un cilvēku skolotājs, Buda, Visgodājamākais. Viņš, visu redzošais un zinošais, māca dievu pasaulēs, Maras un Brahmas pasaulēs, vientuļnieku un brahmaņu pasaulē, dieviem un cilvēkiem, pazīdams un redzēdams tos paša acīm. Viņš sludina patiesību – izcilu sākumā, izcilu vidū, izcilu nobeigumā, tās garu un burtu, māca tās vienīgajā nevainojamā šķīstībā. Šo patiesību izdzird namsaimnieks, vai namsaimnieka dēls, vai dzimušais kādā citā ģimenē. Dzirdēdams šo patiesību, viņš iegūst ticību Tadhagatam. Ieguvis ticību Tadhagatam, viņš domā šādi: „Mājas dzīve ir šķēršļu pilna, tas ir netīrības ceļš. Dzīve mūku kopienā – gluži kā svaigs gaiss. Nav viegli tam kurš dzīvo mājas dzīvi, piekopt absolūti pilnīgo un tīro svēto dzīvi, kas brīnišķīga kā nopulēta gliemežnīca. Vai nenoskūt man matus un bārdu, neuzvilkt dzeltenās mūka drānas, un mājas atstājis, neaiziet mūka gaitās?”

Un lūk, pienāk laiks, kad, atteikdamies no neliela iekrājuma vai atteikdamies no liela iekrājuma, atteikdamies no neliela radu pulka vai atteikdamies no kupla radu pulka, viņš noskuj matus un bārdu, uzvelk dzeltenās mūka drēbes un māju atstājis, kļūst par klejotāju vientuļnieku bez pajumtes. Tā, būdams ceļinieks, viņš dzīvo vientuļnieku atturības priekšrakstu iegrožots, ievēro atbilstošo uzvedību, redz briesmas pat sīkākajā pārkāpumā, sola sekot disciplīnas priekšrakstiem un vingrināties tos izpildīt, apveltīts ar ķermeņa un runas labestību, tīrs eksistences līdzekļu izvēlē, tikumīgs, piemīt izpratne un uzmanība, ar to viņš apmierināts.

Kādā veidā, Ambattha, mūks ievēro tikumīgo uzvedību? Diženais ķēniņ, atteikdamies no slepkavības, mūks atturas no dzīvo būtņu nogalināšanas. Bez nūjas un ieroča, sargājoties darīt ļaunu, izrādot labestību, izjūtot mīlestību un līdzcietību pret visām dzīvajām būtnēm. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības. Atteikdamies no zādzības, viņš atturas no tā, kas netiek dots, piesavināšanās. Viņš ņem tikai to, kas dots; pieņem tikai to, kas viņam tiek ziedots. Viņš dzīvo ar tīru sirdsapziņu. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības. Atteikdamies no izvirtības, viņš piekopj šķīstu, nesamaitātu dzīvi, atturoties no dzimumsakariem. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Atteikdamies no meliem, viņš atturas no krāpnieciskajiem vārdiem. Viņš saka patiesību, patiesus un atklātus vārdus, vārdus, kuri pelnījuši uzticību, neieved cilvēkus maldos. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Atteikdamies no mēlnesības, viņš atturas no tenkošanas. Kaut ko izdzirdējis šeit, viņš par to nestāsta cilvēkiem citā vietā, lai tos nesanaidotu ar cilvēkiem šeit. Vai arī, ko nebūt padzirdējis tur, viņš nestāsta par to cilvēkiem šeit, lai tos nesanaidotu ar cilvēkiem tur. Samierinot tos, kuri sastrīdējušies, nostiprinot tos, kuri dzīvo saskaņā, viņš mīl saskaņu, apmierināts ar saskaņu, runā vārdus, kuri ievieš saskaņu. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Atsakoties no apvainojošās runas, viņš atturas no apvainojumiem. Viņš saka vārdus, kuri neievaino: vārdus, kuri priecē dzirdi, labus, uz sirdi, pieklājīgus, patīkamus un daudziem cilvēkiem iepriecinošus. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Atteikdamies no tukšvārdības, viņš atturas no vieglprātīgiem, beznozīmīgiem vārdiem. Viņš runā atbilstošā brīdī, runā tā, kā tas patiesībā ir, runā noderīgus vārdus, runā par pienācīgo uzvedību, savlaicīgi saka iegaumēt vērtu runu, pamatotu, samērīgu, labumu nesošu. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Viņš izvairās nodarīt kaitējumu sēklām un visu veidu augiem. Viņš izvairās uzņemt pārtiku nelaikā, pārtiku uzņem tikai vienu reizi dienā, atturēdamies no pārtikas uzņemšanas naktī. Viņš atturas no izrāžu ar dejām, dziedāšanu un mūziku apmeklēšanas. Viņš atturas no rotaslietu nēsāšanas, no smaržu un ziežu lietošanas, no grezniem tērpiem un rotājumiem. Viņš izvairās izmantot augstas un izrotātas ložas. Viņš atturas no zelta un naudas pieņemšanas. Viņš atturas no neapstrādātu graudu lietošanas pārtikā. Viņš atturas no jēlas gaļas lietošanas pārtikā. Viņš izvairās no sieviešu un meiteņu sabiedrības. Viņš atturas no kalpu un kalpoņu izmantošanas. Viņš atturas no kazu un aitu pieņemšanas. Viņš atturas no gaiļu un cūku pieņemšanas. Viņš atturas no ziloņu, govju un zirgu pieņemšanas Viņš izvairās no zemes un īpašumu pieņemšanas. Viņš izvairās pildīt vēstnieka pienākumus. Viņš izvairās pirkt un pārdot. Viņš izvairās krāpties ar svariem, krāpties ar naudu un mēriem. Viņš izvairās no negodīguma, krāpšanas, viltības, liekulības. Viņš izvairās iznīcināt, nogalināt, atņemt brīvību, laupīt. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, piemīt tieksme nest kaitējumu dažādu veidu sēklām un stādiem, tādiem kuri: vairojas no saknes, vairojas no stumbra, vairojas no mezgliem, vairojas no galotnes, un piektkārt – vairojas no sēklas – savukārt viņš atturas no kaitējuma nodarīšanas ikviena veida sēklām un stādiem. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, piemīt tieksme veidot krājumus, tādus kā: ēdiena krājumus, dzēriena krājumus, apģērba krājumus, pārvietošanās līdzekļu krājumus, gultas piederumu krājumus, vīraka krājumus, gaļas krājumus –viņš atturas no tā, lai veidotu tamlīdzīgus krājumus. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, piemīt tieksme apmeklēt izrādes, tādas kā: dejas, dziedāšana, mūzika, uzvedumus, deklamācijas, šķīvju un bungu spēli, uzvedumus ar maģisko gaismu, akrobātu un žonglieru trikus, ziloņu cīņas, zirgu cīņas, buļļu cīņas, āžu cīņas, aunu cīņas, gaiļu cīņas, paipalu cīņas, cīņu ar nūjām, dūru cīņas, cīkstoņu sacensības, mācību cīņas, kareivju mācības, kareivju parādes – viņš izvairās no tamlīdzīgu izrāžu apmeklēšanas. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, piemīt tieksme uz azarta spēlēm, tādām kā: „astoņi soļi” (šahs ar 8 X 8 lauciņiem), „desmit soļi” (šahs ar 10 X 10 lauciņiem), „debesis”, „apkārtceļš”, „klātbūtne”, kauliņu spēle, nūjiņu spēle, zīmēšana ar roku – otiņu, spēles ar bumbu, ar svilpēm, ar rotaļu arklu, kūleņu mešana, spēles ar spēļu vējdzirnavām, ar spēļu loku, burtu minēšana (pēc roku kustībām gaisā vai uz sienas), domu uzminēšana, kariķēta atdarināšana – viņš atturas no tamlīdzīgām vieglprātīgām azarta spēlēm. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, dod priekšroku augstām un greznām ložām, tādām kā: krēsls; ar buļļu un antilopju figūriņām izrotāta loža; balts zīda pārklājs, zīda pārklājs ar izšūtiem ziediem, kokvilnas paklājiņš, vilnas pārklājs ar zvēru attēliem; vilnas pārklājs, izrotāts ar bārkstīm, viscaur vai virspusē; ar dārgakmeņiem izrotāts zīda pārklājs, vilnas paklājs, ziloņu pārklājs, zirgu pārklājs, pārklājs ratiem, paklājiņš no melnās antilopes ādas, paklājiņš no kadali antilopes greznās ādas, loža ar baldahīnu, loža ar skaistiem spilveniem pagalvī un pie kājām – viņš atturas no tamlīdzīgām augstām un greznām ložām. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, piemīt tieksme izrotāt un izskaistināt sevi, un tieši: ieziest ķermeni ar eļļām un pulveriem, veikt apmazgāšanos, masēt locekļus, izmantot spoguli, acu smēri, ziedu izrotājumus un vīraku, pūderi sejai, aprocēm, matu saiti, niedrēm, burku, zobenu, saulessargu, greznām sandalēm, turbānu, dārglietām, apsegs no jaka astes, baltām drēbēm – viņš atturas līdzīgā veidā sevi izrotāt un izskaistināt. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, piemīt tieksme uz nelietderīgām sarunām (tiracchānakathā / burtiski: dzīvnieku sarunas), tādas kā: sarunas par ķēniņu, sarunas par laupītājiem, sarunas par ķēniņa padomniekiem, sarunas par armiju, sarunas par briesmām, sarunas par karu, sarunas par ēdienu, sarunas par ložu, sarunas par rotājumiem, sarunas par vīraku, sarunas par radiniekiem, sarunas par ratiem, sarunas par ciematu, sarunas par nelielu pilsētiņu, sarunas par lielu pilsētu, sarunas par provinci, sarunas par sievietēm, sarunas par vīriešiem, sarunas par jauniešiem, sarunas par meitenēm, sarunas par varoņiem, sarunas par ielām, sarunas par akām, sarunas par mirušajiem, sarunas par daudzveidību, sarunas par visuma radīšanu, sarunas par okeāna radīšanu; sarunas par to, vai eksistē vai neeksistē kas – nebūt, - viņš atturas no tamlīdzīgām nelietderīgām sarunām. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, piemīt tieksme uz ķildām, tādām kā: „Tu nezinu to mācību un nozari. Es zinu to mācību un nozari. Kā tu iepazīsti to mācību un disciplīnu? Tu esi izvēlējies nepareizu ceļu. Es eju pareizo ceļu. Es esmu sekotājs, tu neesi sekotājs. To, kas bija jāsaka sākumā, tu teici beigās. To, ko vajadzēja teikt beigās, tu teici sākumā. Tas, uz kā tu balstījies, apgāzts. Tas, par ko tu runā, ir melīgs. Tev nav taisnība. Atmet šo nepamatoto argumentu, vai paskaidro, ja vari”, viņš atturas no tamlīdzīgām ķildām. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, piemīt tieksme nodot kādus nebūt paziņojumus, un tieši: izpildīt ķēniņa ziņneša lomu, vai ķēniņa padomnieku, kšatriju, brahmaņu, namsaimnieku, jauniešu ziņneša lomu, nododot ziņojumus: „nāc šurp”, „ej tur”, „atnes to”, „aiznes to”, - viņš atturas no tā, lai šādā veidā nodotu citu ziņojumus. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, kļūst par krāpniekiem un tenkotājiem, pareģotājiem un magiem iedzīvošanās dēļ, aiz alkatīgas tieksmes pēc peļņas, - viņš atturas no tamlīdzīgas peļņas gūšanas. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, apstiprina pasaulīgās mācības un nepareizo dzīvesveidu, tādus kā: pareģošana pēc zīmēm uz ķermeņa locekļiem; nākotnes notikumu pareģošana pēc sapņiem; pareģošana pēc peļu sagrauzta auduma; upurēšanas uguns, upurēšanas kauss, upurēšanas pelavas, upurēšanas rīss, upurēšanas kausētu eļļu, upurēšanas sezama eļļu; upurēšana ar muti, upurēšana ar asinīm; mācība par zīmēm uz locekļiem; mācība par labvēlīgas vietas izvēli mājas būvniecībai; mācība par valsta iekārtu; mācība par labvēlīgām vārdošanām; mācība par gariem; mācība par zemi, mācība par čūskām, mācība par ellēm, mācība par skorpioniem; mācība par pelēm, mācība par putniem, mācība par vārnām; pareģojumi par dzīves ilgumu; piešķirt aizsardzību pret bultām (vārdošana pret bultām); zināšana par mežonīgo dzīvnieku apdzīvošanas teritorijām, - viņš atturas no tamlīdzīgām pasaulīgām mācībām un nepareiza dzīvesveida. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, apstiprina pasaulīgās mācības un nepareizo dzīvesveidu, tādus kā: likteņa zīmju lasīšana pēc dārgakmeņiem, pēc apģērba, pēc personāla, pēc zobena, pēc bultas, pēc loka, pēc ieroča, likteņa zīmju lasīšana pēc sievietēm, pēc vīriešiem, pēc jauniešiem, pēc meitenēm, pēc vergiem, pēc verdzenēm, likteņa zīmju lasīšana pēc ziloņiem, pēc zirgiem, pēc bifeļiem, pēc buļļiem, pēc govīm, pēc kazām, pēc auniem, pēc gaiļiem, pēc paipalām, pēc iguānām, pēc garausainiem dzīvniekiem, pēc bruņurupučiem, pēc aļņiem, - viņš atturas no tamlīdzīgām pasaulīgām mācībām un nepareiza dzīvesveida. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, apstiprina pasaulīgās mācības un nepareizo dzīvesveidu, veic pareģojumus, tādus kā: „vai ķēniņš dosies karagājienā”; „vai ķēniņš nedosies karagājienā”; „vai šejienes ķēniņš uzbruks”; „vai svešs ķēniņš atkāpsies”; „vai svešs ķēniņš uzbruks”; „vai šejienes ķēniņš atkāpsies”; „vai šejienes ķēniņš uzvarēs”; „vai šejienes ķēniņš tiks sakauts”; „lūk tāda būs uzvara”; „tāda būs sakāve”. - viņš atturas no tamlīdzīgām pasaulīgām mācībām un nepareiza dzīvesveida. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, apstiprina pasaulīgās mācības un nepareizo dzīvesveidu, veic pareģojumus, tādus kā: „būs mēness aptumsums”; „būs saules aptumsums”; „būs zvaigžņu aptumsums (visticamāk, šeit runa ir par saules sistēmas planētām)”; saules un mēness kustība virzīsies pa parasto ceļu”; „saules un mēness kustība virzīsies pa neparastu ceļu”; „zvaigžņu kustība virzīsies pa to parasto ceļu”; „zvaigžņu kustība virzīsies pa neparastu ceļu”; „būs meteorītu lietus”; „būs mirdzums pa visu horizontu”; „būs zemestrīce”; „būs pērkona negaiss”; „būs saules, mēness un zvaigžņu lēkts, būs to noriets, būs to aptumsums, būs to attīrīšanās”; „tādas būs mēness aptumsuma sekas”; „tādas būs saules aptumsuma sekas”; „tādas būs zvaigžņu aptumsuma sekas”; tādas sekas būs mēness un saules virzībai pa parasto ceļu”; „tādas būs sekas mēness un saules virzībai pa neparastu ceļu”; „tādas būs sekas zvaigžņu virzībai pa neparastu ceļu”; „tādas būs sekas no meteorītu lietus”; „tādas būs sekas no mirdzuma pa visu horizontu”; tādas būs zemestrīces sekas”; tāds būs pērkona negaisa sekas”; „tādas būs sekas no saules, mēness un zvaigžņu lēkta, no to norieta, no to aptumsuma, no to attīrīšanās”, - viņš atturas no tamlīdzīgām pasaulīgām mācībām un nepareiza dzīvesveida. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, apstiprina pasaulīgās mācības un nepareizo dzīvesveidu, veic pareģojumus, tādus kā: „būs bagātīgs lietus”; „būs sausums”; „būs pārtikas pārpilnība”; „būs bads”; „būs mierīgs laiks”; „būs satricinājumu laiks”; „būs slimību laiks”; „būs laiks bez slimībām”, vai nodarbojas ar rēķināšanu un izskaitļošanu, sacer dzeju un izdomājumus sava labuma pēc. - viņš atturas no tamlīdzīgām pasaulīgām mācībām un nepareiza dzīvesveida. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, apstiprina pasaulīgās mācības un nepareizo dzīvesveidu, un tieši: izskaitļo labvēlīgu laiku kāzām; laiku meitas izprecināšanai; laiku kad saderināties, laiku kad šķirties; laiku kad ievākt nodokļus, laiku iesniegumam tiesā; maģiski izsauc veiksmi vai nodara kaitējumu; ar vārdošanu panāk spontāno abortu; nolēmē mēli, nolēmē muti, nolēmē mēmu; novārdo roku, novārdo muti, novārdo ausis; zīlējot, izprasot spogulim, izprasot meitenei, izprasot dieviem; pielūdz sauli, pielūdz Dižo Brahmu; maģiski izverd uguni no mutes, piesauc veiksmes dievieti - viņš atturas no tamlīdzīgām pasaulīgām mācībām un nepareiza dzīvesveida. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Tajā laikā, kad dažiem cienījamiem vientuļniekiem un priesteriem, kuri pārtiek no ticīgo ziedojumiem, apstiprina pasaulīgās mācības un nepareizo dzīvesveidu, un tieši: ziedošana dieviem par viņu žēlastību, tamlīdzīgu reliģisku solījumu izpildīšana; garus pakļaujoši vārdojumi; mājas aizsargājoši vārdojumi; potences atjaunošana, potences atņemšana, celtniecības vietas iesvētīšana; mutes attīrīšanas ceremonija, apmazgāšanās, upurēšana; vemšanas līdzekļu ieteikšana, caurejas, augšējās attīrīšanas, apakšējās attīrīšanas, ārstniecisko ziedi ausīm, ārstniecisko losjonu acīm, ziedi degunam, acu smēri, ieziežamo eļļu; acu slimību pārstāšanu, ķirurģisko ārstēšanu, bērnu slimību ārstēšanu, ārstēšanu ar ārstnieciskajām saknēm, zālēm, kuru darbība paredzēta pēc slimības stāvokļa atvieglināšanai - viņš atturas no tamlīdzīgām pasaulīgām mācībām un nepareiza dzīvesveida. Tā ir daļa no viņa tikumīgās uzvedības.

Un lūk, Ambattha, mūks, kuram piemīt šāda tikumiskā uzvedība, nav pakļauts it nekādām briesmām, jo viņš saglabā savu tikumisko uzvedību. Līdzīgi, diženais ķēniņ, kā kāds kšatriju kastas valdnieks, pakļāvis visus savus pretiniekus, neredz vairs it nekādas briesmas, tā arī mūks, kuram piemīt šāda tikumiskā uzvedība, nav pakļauts it nekādām briesmām, jo viņš saglabā savu tikumisko uzvedību. Saglabājot šos tikumiskās uzvedības labvēlīgos nopelnus, viņš izjūt nepiesārņotu iekšējo vieglumu. Lūk kā, Ambattha, mūks ievēro tikumīgo uzvedību.

Un kā, Ambattha, mūks sargā sajūtu vārtus? Ambattha, redzot ar acīm formu, mūks neaizraujas ar kopējo iespaidu par to, neaizraujas ar detaļām, kas ar to saistītas. Viņš seko paškontroles ceļam tāpēc ka, ja dzīvotu, nekontrolēdams redzi, tad viņu pārņemtu savā varā alkas un neapmierinātība, un viņš iegūtu postošās negatīvās īpašības. Viņš kontrolē redzi, viņš izrāda savaldību spējā redzēt. Dzirdot ar ausīm skaņu, viņš neaizraujas ar kopējo iespaidu par to, neaizraujas ar detaļām, kas ar to saistītas. Viņš seko paškontroles ceļam tāpēc ka, ja dzīvotu, nekontrolēdams dzirdi, tad viņu pārņemtu savā varā alkas un neapmierinātība, un viņš iegūtu postošās negatīvās īpašības. Viņš kontrolē dzirdi, viņš izrāda savaldību spējā dzirdēt. Jūtot ar degunu smaržu, viņš neaizraujas ar kopējo iespaidu par to, neaizraujas ar detaļām, kas ar to saistītas. Viņš seko paškontroles ceļam tāpēc ka, ja dzīvotu, nekontrolēdams ožu, tad viņu pārņemtu savā varā alkas un neapmierinātība, un viņš iegūtu postošās negatīvās īpašības. Viņš kontrolē ožu, viņš izrāda savaldību spējā saost. Jūtot ar mēli garšu, viņš neaizraujas ar kopējo iespaidu par to, neaizraujas ar detaļām, kas ar to saistītas. Viņš seko paškontroles ceļam tāpēc ka, ja dzīvotu, nekontrolēdams garšas sajūtu, tad viņu pārņemtu savā varā alkas un neapmierinātība, un viņš iegūtu postošās negatīvās īpašības. Viņš kontrolē garšas sajūtu, viņš izrāda savaldību spējā sajust garšu. Jūtot ar ķermeni pieskārienu, viņš neaizraujas ar kopējo iespaidu par to, neaizraujas ar detaļām, kas ar to saistītas. Viņš seko paškontroles ceļam tāpēc ka, ja dzīvotu, nekontrolēdams taustes sajūtu, tad viņu pārņemtu savā varā alkas un neapmierinātība, un viņš iegūtu postošās negatīvās īpašības. Viņš kontrolē taustes sajūtu, viņš izrāda savaldību taustes sajūtā. Uztverot ar intelektu domu (prāta uztveres objekts), viņš neaizraujas ar kopējo iespaidu par to, neaizraujas ar detaļām, kas ar to saistītas. Viņš seko paškontroles ceļam tāpēc ka, ja dzīvotu, nekontrolēdams domas, tad viņu pārņemtu savā varā alkas un neapmierinātība, un viņš iegūtu postošās negatīvās īpašības. Viņš kontrolē intelektu, viņš izrāda savaldību prāta uztveres spējā. Uzturot šo cildeno savaldīgumu sajūtās, viņš izjūt nepiesārņotu iekšējo vieglumu. Lūk kā, Ambattha, mūks sargā sajūtu vārtus.

Un kā gan, Ambattha, mūks pārvalda apzināšanos un uzmanīgumu? Lūk, Ambattha, ejot uz vienu pusi un pagriežoties uz otru, mūks to dara uzmanīgi. Skatoties uz priekšu un atpakaļ, viņš to dara uzmanīgi. Noliecoties un iztaisnojoties, viņš to dara uzmanīgi. Nesot ziedojumu krūzīti un mūka apmetni, viņš to dara uzmanīgi. Kad viņš ēd, dzer, kož, garšo, viņš to dara uzmanīgi. Kad viņš atvieglojas un urinē, viņš to dara uzmanīgi. Kad viņš iet, stāv, sēd, guļ, nomodā, runā un klusē, viņš to dara uzmanīgi. Lūk kā, Ambattha, mūks pārvalda apzināšanos un uzmanīgumu.
Bet kā, Ambattha, mūks ir apmierināts? Lūk, Ambattha, mūks ir apmierināts ar mūka apmetni, kas aizsargā viņa ķermeni, un pārtikas ziedojumiem, kas uztur viņa ķermeni. Lai kur viņš arī ietu, viņš iet ar visiem šiem saviem labumiem. Līdzīgi, diženais ķēniņ, kā gājputns, lai kur arī tas lidotu, tas lido aiznesot sev līdz savus spārnus, tā līdzīgā veidā, diženais ķēniņ, arī mūks, apmierināts ar mūka apmetni, kas aizsargā viņa ķermeni, un pārtikas ziedojumiem, kas uztur viņa ķermeni, lai kur viņš arī ietu, viņš iet ar visiem šiem saviem labumiem. Lūk tā, Ambattha, mūks ir apmierināts.

Ar šādu cildenās tikumīgās uzvedības uzkrājumu, ar šādu cildeno savaldīgumu sajūtās, ar šādu cildeno apzināšanos un uzmanīgumu, ar šādu cildeno apmierinātību, viņš vienatnē dodas uz vientuļu vietu: mežā koka pakājē, kalna virsotnē, alā, kalnu ielejā, kapsētā, meža klajumā, tuksnešainā vietā uz salmu maisa. Pēc pārtikas saņemšanas, atgriezies šeit ar ziedojumu bļodiņu, viņš sēd ar sakrustotām kājām, turot muguru taisni, un nolēmis ilgstoši saglabāt koncentrēto uzmanīgumu.

Likvidējis alkas pēc pasaulīgā, viņš atrodas no alkatības brīvā apziņas stāvoklī. Viņš ir attīrīts no alkatības. Likvidējis dusmas un naidu, viņš atrodas no dusmām brīvā apziņas stāvoklī, viņš atrodas mīlestības un līdzjūtības pret visām dzīvajām būtnēm apziņas stāvoklī. Viņš attīra prātu no dusmām un naida. Likvidējis slinkumu un miegainību, viņš atrodas no slinkuma un miegainības brīvā apziņas stāvoklī, ar skaidru uztveri un apzināšanos. Viņš attīra prātu no slinkuma un miegainības. Likvidējis uzbudinātību un nemieru, viņš atrodas apziņas stāvoklī, kas brīvs no uztraukumiem, iekšējā miera stāvoklī. Viņš attīra prātu no uzbudinājuma un nemiera. Likvidējis šaubas, viņš atrodas stāvoklī, kas ir pāri šaubām, nešaubās par labās uzvedības pareizumu. Viņš attīra prātu no šaubām.

Ambattha, tas līdzīgi kā ja cilvēks, kurš aizņēmies, lai uzsāktu savu lietu, kura sāktu viņam nest ienākumus, tā ka viņš spētu dzēst savu iepriekšējo parādu, un piedevām nest peļņu, ar ko viņš būtu spējīgs uzturēt sievu. Tad viņš var nodomāt tā: „Agrāk es aizņēmos un uzsāku savu lietu, un šī lieta man sāka nest ienākumus. Un lūk, es spēju dzēst savu iepriekšējo parādu. Turklāt esmu ieguvis peļņu, ar kuru varu uzturēt savu sievu”. Un viņš no šā gūs prieku un jutīs apmierinājumu.

Ambattha, tas līdzīgi kā ja kādas smagas likstas skarts cilvēks, ciezdams no smagas slimības, nespēdams priecāties par ēdienu, izjuzdams vājumu ķermenī, ar laiku spētu atbrīvoties no šīs savas likstas, no ēdiens no jauna spētu viņu priecēt, ķermenī no jauna uzrastos spēki. Tad viņš var nodomāt tā: „Agrāk es biju slims un cietu no smagas slimības. Ēdiens mani nepavisam neiepriecēja, un ķermenī vispār nebija spēka. Bet tagad es atbrīvojos no savas likstas, un ēdiens no jauna mani priecē, ķermenī no jauna parādījies spēks”. Un viņš no šā gūs prieku un jutīs apmierinājumu.

Ambattha, tas līdzīgi kā ja cietumā ieslodzīts cilvēks ar laiku atbrīvotos no ieslodzījuma sveiks un vesels, nezaudējis neko no sava īpašuma. Tad viņš var nodomāt tā: „Agrāk biju ieslodzīts cietumā. Bet tagad esmu atbrīvojies no ieslodzījuma sveiks un vesels, nezaudējis neko no sava īpašuma. Un viņš no šā gūs prieku un jutīs apmierinājumu.

Ambattha, tas līdzīgi kā ja cilvēks, bijis vergs, pats sev nepiederēdams, piederēdams citiem, nebrīvs iet tur, kur vēlas, ar laiku atbrīvotos no savas verdzības, kļūtu pats sev īpašnieks, nevis vairs piederēdams citiem, kļūtu brīvs cilvēks, un varētu iet tur, kur vēlas. Tad viņš var nodomāt tā: „Agrāk es biju vergs, nepiederēdams pats sev, piederēdams citiem, nevarēju iet, kur vēlējos. Bet tagad esmu atbrīvojies no savas verdzības, kļuvu pats sev īpašnieks, nevis citu īpašums, kļuvu brīvs cilvēks un varu iet, kur vien vēlos”. Un viņš no šā gūs prieku un jutīs apmierinājumu.
Ambattha, tas līdzīgi kā ja bagāts un turīgs cilvēks, ceļodams tuksnešainā vietā pa grūti pārvaramu ceļu, pakļaudams sevi badam un briesmām, ar laiku izkļūtu no tuksnešainās vietas un laimīgi, bez zaudējumiem nokļūtu savā ciemā. Tad viņš var nodomāt tā: „Agrāk es ceļoju ar bagātību un īpašumu pa grūti pārvaramu ceļu tuksnešainā vietā, pakļāvis sevi badam un briesmām. Bet tagad esmu izkļuvis no tuksnešainās vietas un laimīgi sasniedzis ciematu bez zaudējumiem”. Un viņš no šā gūs prieku un jutīs apmierinājumu.

Ambattha, līdzīgā veidā, nelikvidējis šos piecus šķēršļus, mūks redz sevi kā kad ja parādā, kā kad ja slimībā, kā kad ja cietumā, kā kad ja uz grūti pārvarama ceļa tuksnešainā vietā. Un līdzīgā veidā, Ambattha, likvidējis šos piecus šķēršļus, mūks redz sevi, kā atbrīvotu no parāda, kā atbrīvotu no slimības, kā atbrīvotu no ieslodzījuma, kā atbrīvotu no verdzības, kā izkļuvušu drošā vietā.

Kad viņš redz, ka šie pieci šķēršļi ir viņā likvidēti, viņā dzimst prieks (pāmojja). No prieka dzimst bauda (pīti). No garīgās baudas ķermenis nomierinās (passaddhi – klusums, mierīgums). Ķermenis mierīgumā izjūt vieglumu (sukha). Vieglumā prāts ieiet samadhi.

Atdalījis sevi no jutekliskām vēlmēm, atdalījis sevi no destruktīvās uzvedības, viņš nonāk pirmajā dhjanā: baudu un vieglumu rada atdalīšanās, apvienota ar pārdomām un izsvēršanu. Viņš piepilda un piesātina, pieliedams savu ķermeni ar baudu un vieglumu, kas rodas ar atdalīšanos. Visā viņā ķermenī vairs nav palicis nekas, kas nebūtu atdalīšanās radītās baudas un viegluma piesātināts.

Ambattha, tas līdzīgi kā ja prasmīgs meistars vai viņa māceklis, iebēris bronzas traukā krīta pulveri, to apšļakstītu ar ūdeni, sajaukdamas ūdeni ar pulveri, izgatavodams masu, kurā ūdens piepilda un sasaista pulveri, bet masu piepildot, neizplūst no tā.

Ambattha, līdzīgā veidā mūks, piepilda un piesātina, pieliedams savu ķermeni ar baudu un vieglumu, kas rodas ar atdalīšanos. Visā viņā ķermenī vairs nav palicis nekas, kas nebūtu atdalīšanās radītās baudas un viegluma piesātināts.

Ambattha, tāds ir reāls labums no vientuļniecības, vēl brīnišķīgāks un augstāks par iepriekšējiem reālajiem ieguvumiem no vientuļniecības.

Un tālāk, Ambattha, ar pārdomu un izvērtēšanas pārtraukšanu mūks sasniedz un uzturas otrajā dhjanā: baudu un vieglumu rada iekšējais prāta mierīgums un vienā virzienā vērstā koncentrācija, brīva no pārdomām un izvērtēšanas. Viņš piepilda un piesātina, pieliedams savu ķermeni ar baudu un vieglumu, ko rada meditatīvā koncentrācija. Visā viņā ķermenī vairs nav palicis nekas, kas nebūtu meditatīvās koncentrācijas radītās baudas un viegluma piesātināts.

Ambattha, tas līdzīgs ezeram, kura ūdeņus papildina pazemes avoti. Lai arī tam nav pietekas no austrumiem, nav pietekas no dienvidiem, nav pietekas no rietumiem, nav pietekas no ziemeļiem; un ilgu laiku nelīst – zem zemes plūstošās vēsās ūdens straumes piepilda šo ezeru no iekšienes, pievienojas un piepilda to ar vēsu ūdeni, un ezerā vairs nav palicis nekas, kas nebūtu piepildīts ar vēsu ūdeni.

Līdzīgā veidā, Ambattha, mūks piepilda un piesātina, pieliedams savu ķermeni ar baudu un vieglumu, ko rada meditatīvā koncentrācija. Visā viņā ķermenī vairs nav palicis nekas, kas nebūtu meditatīvās koncentrācijas radītās baudas un viegluma piesātināts.

Ambattha, tāds ir reāls labums no vientuļniecības, vēl brīnišķīgāks un augstāks par iepriekšējiem reālajiem ieguvumiem no vientuļniecības.

Un tālāk, Ambattha, atdalījies no baudas, mūks sasniedz līdzsvarotību; uzmanīgs un saprotošs, viņš ķermenī izjūt vieglumu – tā viņš sasniedz un atrodas trešajā dhjanā, kuru cienīgie apraksta kā : “Līdzsvarots, apveltīts ar sevis apzināšanās spēju, uzturas laimē”.

Viņš piepilda un piesātina, pieliedams savu ķermeni ar vieglumu, atdalījies no baudas. Visā viņā ķermenī vairs nav palicis nekas, kas nebūtu viegluma caurausts, brīvs no baudas pieredzēšanas.

Ambattha, tas līdzīgi kā lotosa dīķi ar ziliem, vai sarkaniem, vai baltiem lotosa ziediem, starp zilajiem lotosiem, vai sarkanajiem lotosiem, vai baltajiem lotosiem, ūdenī augušiem, ūdens mazgātiem, ir daži, kuri pilnībā iegrimuši ūdenī; no galotnes līdz saknei tie pārklāti, piepildīti, piesātināti, un caurvīti ar aukstu ūdeni. Un šajos zilajos, vai sarkanajos, vai baltajos lotosos nav palicis nekas, kas nebūtu piepildīts ar vēso ūdeni. Līdzīgā veidā, Ambattha, mūks piepilda un piesātina, piepildīdams savu ķermeni ar vieglumu, atdalījies no baudas. Visā viņā ķermenī vairs nav palicis nekas, kas nebūtu viegluma caurausts, brīvs no baudas pieredzēšanas.

Ambattha, tāds ir reāls labums no vientuļniecības, vēl brīnišķīgāks un augstāks par iepriekšējiem reālajiem ieguvumiem no vientuļniecības.

Un tālāk, Ambattha, atdalījies no viegluma un atdalījies no sāpēm, līdzīgi kā pirms tam viņš atstāja garīgo baudu un neapmierinātību, mūks sasniedz ceturto dhjanu un uzturas tajā bez sāpēm un bez viegluma, objektivitātes un uzmanīguma tīrībā. Viņš sēd, piepildījis savu ķermeni ar tīro un skaidro apzināšanos. Viņa ķermenī nav palicis nekā, kas nebūtu tīrās un skaidrās apzināšanās caurausts.

Ambattha, tas līdzīgi kā ja šeit sēdētu cilvēks, no galvas līdz kājām ietīts baltā audumā, tā ka visā viņā ķermenī nebūtu vietas, ko nepārklātu baltais audums, Ambattha, līdzīgā veidā mūks sēd, piepildījis savu ķermeni ar tīro un skaidro apzināšanos. Viņa ķermenī nav palicis nekā, kas nebūtu tīrās un skaidrās apzināšanās caurausts.

Un tālāk, Ambattha, ar prātu, kas atrodas samadhi, tīru, skaidru, neaptraipītu, bez piesārņojumiem, paklausīgu un savāktu, nelokāmu, sasniegušu nosvērtību, mūks virza un pievērš savu prātu uz pilnīgajām zināšanām. Viņš pilnībā saprot: „Lūk, šis mans ķermenis, kuram ir forma, sastāvošs no četriem dižajiem elementiem, dzimis no mātes un tēva, uzturēts ar rīsiem un pienu, pakļauts nepastāvīgumam, novecošanai, nolietošanai, sabrukumam, satrūdēšanai. Un lūk mana apziņa atrodas tajā un saistīta ar ķermeni”.

Ambattha, tas līdzīgi kā ja dārgakmenī, lazurītā– sarkanā, dārgā, astoņām šķautnēm, lieliski noslīpētā, visām akmens īpašībām apveltītam – būtu ievērta dzija: zila, vai dzeltena, vai sarkana, vai balta, vai pelēka. Tad ar redzi apveltīts cilvēks, paņēmis akmeni rokās, var izšķirt: „Lūk, dārgakmens lazurīts – sarkans, dārgs, astoņām šķautnēm, lieliski noslīpēts, visām akmens īpašībām apveltīts. Tajā ievērta dzija: zila, vai dzeltena, vai sarkana, vai balta, vai pelēka”.

Ambattha, līdzīgā veidā mūks ar prātu, kas atrodas samadhi, tīru, skaidru, neaptraipītu, bez piesārņojumiem, paklausīgu un savāktu, nelokāmu, sasniegušu nosvērtību, virza uz pilnīgajām zināšanām. Viņš pilnībā saprot: „Lūk, šis mans ķermenis, kuram ir forma, sastāvošs no četriem dižajiem elementiem, dzimis no mātes un tēva, uzturēts ar rīsiem un pienu, pakļauts nepastāvīgumam, novecošanai, nolietošanai, sabrukumam, satrūdēšanai. Un lūk mana apziņa atrodas tajā un saistīta ar ķermeni”.

Ambattha, tāds ir reāls labums no vientuļniecības, vēl brīnišķīgāks un augstāks par iepriekšējiem reālajiem ieguvumiem no vientuļniecības.

Tā ar koncentrētu prātu, kas atrodas samadhi, tīru, skaidru, neaptraipītu, bez piesārņojumiem, paklausīgu un savāktu, nelokāmu, sasniegušu nosvērtību, viņš virza un pievērš savu prātu tāda ķermeņa radīšanai, kas sastāv no apziņas. No šā ķermeņa viņš veido citu ķermeni, kam ir no apziņas sastāvoša forma, kam piemīt visi lielie un mazie locekļi, ar pilnīgiem sajūtu orgāniem.

Ambattha, tas ir līdzīgi kā ja cilvēks no mundža zāles kušķa izvilktu vienu stiebru. Viņš var nodomāt: „Lūk – mundža zāles kušķis, lūk – stiebrs, mundža – viens, bet stiebrs – cits, taču stiebrs izvilkts no mundžas”.

Vai, Ambattha, tas līdzīgi kā ja cilvēks izvilktu zobenu no maksts. Viņš var nodomāt: „Lūk – zobens, lūk – maksts, zobens –viens, bet maksts – cits, taču zobens izvilkts no maksts.

Vai, Ambattha, tas līdzīgi kā ja cilvēks izvilktu čūsku no tās nomestās ādas. Viņš var nodomāt: „Lūk – čūska, lūk – āda, čūska –viens, bet āda – cits, taču čūska izvilkta no ādas.

Ambattha, līdzīgā veidā mūks ar prātu, kas atrodas samadhi, tīru, skaidru, neaptraipītu, bez piesārņojumiem, paklausīgu un savāktu, nelokāmu, sasniegušu nosvērtību, viņš virza un pievērš savu prātu tāda ķermeņa radīšanai, kas sastāv no apziņas. No šā ķermeņa viņš veido citu ķermeni, kam ir no apziņas sastāvoša forma, kam piemīt visi lielie un mazie locekļi, ar pilnīgiem sajūtu orgāniem.

Ambattha, tāds ir reāls labums no vientuļniecības, vēl brīnišķīgāks un augstāks par iepriekšējiem reālajiem ieguvumiem no vientuļniecības.

Tā ar koncentrētu prātu, kas atrodas samadhi, tīru, skaidru, neaptraipītu, bez piesārņojumiem, paklausīgu un savāktu, nelokāmu, sasniegušu nosvērtību, viņš virza un pievērš savu prātu dažādu veidu pārdabiskajām spējām. Viņš jūt dažādu pārdabisko spēju veidus: būdams viens, viņš kļūst daudzskaitlīgs; būdams daudzskaitlīgs, kļūst viens. Viņš kļūst ar acīm redzams un neredzams. Viņš netraucēti, bez šķēršļiem iet cauri sienām, vaļņiem un kalniem, it kā tie būtu tukša telpa. Viņš ieiet zemē un iznāk no tās, it kā tā būtu ūdens. Viņš iet pa ūdeni un neslīkst, it kā tā būtu zeme. Sēžot ar sakrustotām kājām, viņš lido pa debesīm, gluži kā spārnots putns. Pat sauli un mēnesi, lieliskus un varenus, viņš aizskar, tiem pieskaras. Līdz pat Brahmas debesīm viņš spējīgs darboties ar sava ķermeņa palīdzību.

Ambattha, tas līdzīgi kā ja pieredzējis podnieks, vai viņa palīgs spēj no pareizi sagatavota māla izveidot jebkādas formas trauku, kādu vien viņš vēlētos.

Vai arī, Ambattha, tas līdzīgi kā ja pieredzējis ziloņkaula grebējs, vai viņa palīgs spēj no pareizi sagatavota ziloņkaula izveidot jebkādas formas trauku, kādu vien viņš vēlētos.

Vai arī, Ambattha, tas līdzīgi kā ja pieredzējis zeltkalis, vai viņa palīgs spēj no pareizi sagatavota zelta izveidot jebkādas formas trauku, kādu vien viņš vēlētos.

Ambattha, līdzīgā veidā mūks ar prātu, kas atrodas samadhi, tīru, skaidru, neaptraipītu, bez piesārņojumiem, paklausīgu un savāktu, nelokāmu, sasniegušu nosvērtību, viņš virza un pievērš savu prātu dažādu veidu pārdabiskajām spējām. Viņš jūt dažādu pārdabisko spēju veidus: būdams viens, viņš kļūst daudzskaitlīgs; būdams daudzskaitlīgs, kļūst viens. Viņš kļūst ar acīm redzams un neredzams. Viņš netraucēti, bez šķēršļiem iet cauri sienām, vaļņiem un kalniem, it kā tie būtu tukša telpa. Viņš ieiet zemē un iznāk no tās, it kā tā būtu ūdens. Viņš iet pa ūdeni un neslīkst, it kā tā būtu zeme. Sēžot ar sakrustotām kājām, viņš lido pa debesīm, gluži kā spārnots putns. Pat sauli un mēnesi, lieliskus un varenus, viņš aizskar, tiem pieskaras. Līdz pat Brahmas debesīm viņš spējīgs darboties ar sava ķermeņa palīdzību.

Ambattha, tāds ir reāls labums no vientuļniecības, vēl brīnišķīgāks un augstāks par iepriekšējiem reālajiem ieguvumiem no vientuļniecības.

Tā ar prātu, kas atrodas samadhi, tīru, skaidru, neaptraipītu, bez piesārņojumiem, paklausīgu un savāktu, nelokāmu, sasniegušu nosvērtību, viņš virza un pievērš savu prātu dievišķajai dzirdei. Ar dievišķo dzirdi, tīru, cilvēcisko dzirdi pārspējošu, viņš dzird gan dievišķās, gan cilvēciskās skaņas, kā tālās, tā tuvās.

Ambattha, tas līdzīgi kā cilvēks, pa ceļu ejošs, var dzirdēt bungu, bundziņu, gliemežnīcu, cimbalu un cītaru skaņas, un varētu nodomāt: „Lūk bungu skaņa, lūk bundziņu skaņa, lūk gliemežnīcu, cimbalu un cītaru skaņas”.

Ambattha, līdzīgā veidā mūks ar prātu, kas atrodas samadhi, tīru, skaidru, neaptraipītu, bez piesārņojumiem, paklausīgu un savāktu, nelokāmu, sasniegušu nosvērtību, viņš virza un pievērš savu prātu dievišķajai dzirdei. Ar dievišķo dzirdi, tīru, cilvēcisko dzirdi pārspējošu, viņš dzird gan dievišķās, gan cilvēciskās skaņas, kā tālās, tā tuvās.

Ambattha, tāds ir reāls labums no vientuļniecības, vēl brīnišķīgāks un augstāks par iepriekšējiem reālajiem ieguvumiem no vientuļniecības.

Tā ar koncentrētu prātu, kas atrodas samadhi, tīru, skaidru, neaptraipītu, bez piesārņojumiem, paklausīgu un savāktu, nelokāmu, sasniegušu nosvērtību, viņš virza un pievērš savu prātu izsmeļošajām zināšanām par citu būtņu domām. Uztverot ar savu prātu citu būtņu, citu personu prātus, viņš tos padziļināti saprot: Alkatības pārņemtu prātu viņš atpazīst kā Alkatības pārņemtu prātu. No Alkatības brīvu prātu viņš atpazīst kā prātu, brīvu no Alkatības. Naida pārņemtu prātu viņš atpazīst kā Naida pārņemtu prātu. No Naida brīvu prātu viņš atpazīst kā prātu, brīvu no Naida. Neziņas pārņemtu prātu viņš atpazīst kā Neziņas pārņemtu prātu. No Neziņas brīvu prātu viņš atpazīst kā prātu, brīvu no Neziņas. Koncentrētu prātu viņš atpazīst kā koncentrētu prātu. Izkliedētu prātu viņš atpazīst kā izkliedētu prātu. Augstāku prātu viņš atpazīst kā augstāku prātu. Zemāku prātu viņš atpazīst kā zemāku prātu. Pārspējošu prātu viņš atpazīst kā pārspējošu prātu. Nepārspējošu prātu viņš atpazīst kā nepārspējošu prātu. Prātu, kas atrodas samadhi, viņš atpazīst kā prātu, kas atrodas samadhi. Prātu, kas neatrodas samadhi, viņš atpazīst kā prātu, kas neatrodas samadhi. Apskaidrību sasniegušu prātu, viņš atpazīst kā Apskaidrību sasniegušu prātu. Apskaidrību nesasniegušu prātu, viņš atpazīst kā Apskaidrību nesasniegušu prātu.

Ambattha, tas līdzīgi kā uzcirsties mīloša sieviete, vai vīrietis, vai pusaudzis, apskatot savu atspulgu tīrā un skaidrā spogulī, vai traukā ar dzidru ūdeni, ievērotu uz sejas dzimumzīmīti, ja tās būtu dzimumzīmītes; vai ievērotu, ka uz sejas nav dzimumzīmītes, ja uz tās nebūtu dzimumzīmītes.

Ambattha, līdzīgā veidā mūks ar prātu, kas atrodas samadhi, tīru, skaidru, neaptraipītu, bez piesārņojumiem, paklausīgu un savāktu, nelokāmu, sasniegušu nosvērtību, viņš virza un pievērš savu prātu izsmeļošajām zināšanām par citu būtņu domām. Uztverot ar savu prātu citu būtņu, citu personu prātus, viņš tos padziļināti saprot: Alkatības pārņemtu prātu viņš atpazīst kā Alkatības pārņemtu prātu. No Alkatības brīvu prātu viņš atpazīst kā prātu, brīvu no Alkatības. Naida pārņemtu prātu viņš atpazīst kā Naida pārņemtu prātu. No Naida brīvu prātu viņš atpazīst kā prātu, brīvu no Naida. Neziņas pārņemtu prātu viņš atpazīst kā Neziņas pārņemtu prātu. No Neziņas brīvu prātu viņš atpazīst kā prātu, brīvu no Neziņas. Koncentrētu prātu viņš atpazīst kā koncentrētu prātu. Izkliedētu prātu viņš atpazīst kā izkliedētu prātu. Augstāku prātu viņš atpazīst kā augstāku prātu. Zemāku prātu viņš atpazīst kā zemāku prātu. Pārspējošu prātu viņš atpazīst kā pārspējošu prātu. Nepārspējošu prātu viņš atpazīst kā nepārspējošu prātu. Prātu, kas atrodas samadhi, viņš atpazīst kā prātu, kas atrodas samadhi. Prātu, kas neatrodas samadhi, viņš atpazīst kā prātu, kas neatrodas samadhi. Apskaidrību sasniegušu prātu, viņš atpazīst kā Apskaidrību sasniegušu prātu. Apskaidrību nesasniegušu prātu, viņš atpazīst kā Apskaidrību nesasniegušu prātu.

Ambattha, tāds ir reāls labums no vientuļniecības, vēl brīnišķīgāks un augstāks par iepriekšējiem reālajiem ieguvumiem no vientuļniecības.

Tā ar koncentrētu prātu, kas atrodas samadhi, tīru, skaidru, neaptraipītu, bez piesārņojumiem, paklausīgu un savāktu, nelokāmu, sasniegušu nosvērtību, viņš virza un pievērš savu prātu izsmeļošajai zināšanai par iepriekšējām dzīvēm. Viņš atceras savas neskaitāmās iepriekšējās dzīves, un tieši: vienu piedzimšanu, divas piedzimšanas, trīs piedzimšanas, četras piedzimšanas, piecas piedzimšanas, desmit piedzimšanas, divdesmit piedzimšanas, trīsdesmit piedzimšanas, četrdesmit piedzimšanas, piecdesmit piedzimšanas, simt piedzimšanas, tūkstoš piedzimšanas, simt tūkstoš piedzimšanas, trīs piedzimšanas, daudzu Kalpu (periodu) visumu rašanos, daudzu Kalpu visumu sabrukšanu, daudzu Kalpu visumu rašanos un sabrukšanu. [Viņš atceras]: „Tajā dzīvē man bija tāds un tāds vārds, piederēju tādai un tādai dzimtai, man bija tāda un tāda āriene, tāda un tāda bija mana pārtika, es izjutu tādas un tādas baudas un ciešanas, un mana dzīve beidzās tādā un tādā veidā. Un pēc tam, kad nomiru, es pārdzimu tur un tur, un tur, tajā dzīvē man bija tāds un tāds vārds, piederēju tādai un tādai dzimtai, man bija tāda un tāda āriene, tāda un tāda bija mana pārtika, es izjutu tādas un tādas baudas un ciešanas, un mana dzīve beidzās tādā un tādā veidā. Un pēc tam, kad nomiru, es pārdzimu šeit.” Tā viņš atceras savas neskaitāmās iepriekšējās dzīves ar visām to īpašībām un īpatnībām.

Ambattha, tas līdzīgi kā ja cilvēks dotos no sava ciemata uz citu ciematu, no tā ciemata dotos uz nākamo ciematu, no tā ciemata atgrieztos savā ciematā. Viņš varētu nodomāt: „Lūk, es atnācu savā ciematā no tāda un tāda ciemata – tur es tā un tā stāvēju, tā un tā sēdēju, tā un tā runāju, tā un tā klusēju. Un no tā ciemata es aizdevos uz to ciematu - tur es tā un tā stāvēju, tā un tā sēdēju, tā un tā runāju, tā un tā klusēju. Un no tā ciemata es atgriezos savā ciematā”.

Ambattha, līdzīgā veidā mūks ar prātu, kas atrodas samadhi, tīru, skaidru, neaptraipītu, bez piesārņojumiem, paklausīgu un savāktu, nelokāmu, sasniegušu nosvērtību, viņš virza un pievērš savu prātu izsmeļošajai zināšanai par iepriekšējām dzīvēm. Viņš atceras savas neskaitāmās iepriekšējās dzīves, un tieši: vienu piedzimšanu, divas piedzimšanas, trīs piedzimšanas, četras piedzimšanas, piecas piedzimšanas, desmit piedzimšanas, divdesmit piedzimšanas, trīsdesmit piedzimšanas, četrdesmit piedzimšanas, piecdesmit piedzimšanas, simt piedzimšanas, tūkstoš piedzimšanas, simt tūkstoš piedzimšanas, trīs piedzimšanas, daudzu Kalpu (periodu) visumu rašanos, daudzu Kalpu visumu sabrukšanu, daudzu Kalpu visumu rašanos un sabrukšanu. [Viņš atceras]: „Tajā dzīvē man bija tāds un tāds vārds, piederēju tādai un tādai dzimtai, man bija tāda un tāda āriene, tāda un tāda bija mana pārtika, es izjutu tādas un tādas baudas un ciešanas, un mana dzīve beidzās tādā un tādā veidā. Un pēc tam, kad nomiru, es pārdzimu tur un tur, un tur, tajā dzīvē man bija tāds un tāds vārds, piederēju tādai un tādai dzimtai, man bija tāda un tāda āriene, tāda un tāda bija mana pārtika, es izjutu tādas un tādas baudas un ciešanas, un mana dzīve beidzās tādā un tādā veidā. Un pēc tam, kad nomiru, es pārdzimu šeit.” Tā viņš atceras savas neskaitāmās iepriekšējās dzīves ar visām to īpašībām un īpatnībām.

Ambatha, tāds ir reāls labums no vientuļniecības, vēl brīnišķīgāks un augstāks par iepriekšējiem reālajiem ieguvumiem no vientuļniecības.

Tā ar koncentrētu prātu, kas atrodas samadhi, tīru, skaidru, neaptraipītu, bez piesārņojumiem, paklausīgu un savāktu, nelokāmu, sasniegušu nosvērtību, viņš virza un pievērš savu prātu izsmeļošajai zināšanai par dzīvo būtņu nāvi un nākamo pārdzimšanu. Ar dievišķo redzi, cilvēcisko redzi pārspējošu, viņš redz kā dzīvās būtnes mirst un pārdzimst, - viņš pilnībā saprot, kā atbilstoši savai karmai būtnes kļūst par zemākām un augstākām, skaistām un neglītām, laimīgām un nelaimīgām: „Diemžēl! Lūk, šīs būtnes veica negatīvās darbības ar ķermeni, veica negatīvās darbības ar runu, veica negatīvās darbības ar prātu, apvainoja svētos, turējās pie nepareiziem uzskatiem, un uzkrāja nepareizo uzskatu karmu. Pēc ķermeņa sabrukuma un nāves viņi pārdzims zemākajās pasaulēs, ciešanu un bēdu pasaulēs, pārdzims ellē”. Vai arī: „Lūk, šīs būtnes veica pozitīvās darbības ar ķermeni, veica pozitīvās darbības ar runu, veica pozitīvās darbības ar prātu, neapvainoja svētos, turējās pie pareiziem uzskatiem, un uzkrāja pareizo uzskatu karmu. Pēc ķermeņa sabrukuma un nāves viņi pārdzims svēto pasaulēs, pārdzims Debesu pasaulē”. Tā ar dievišķo redzi, cilvēcisko redzi pārspējošu, viņš redz kā dzīvās būtnes mirst un pārdzimst, - viņš pilnībā saprot, kā atbilstoši savai karmai būtnes kļūst par zemākām un augstākām, skaistām un neglītām, laimīgām un nelaimīgām.

Ambattha, tas līdzīgi kā ja pilsētas centrālajā laukumā būtu augsta celtne, un tās virsotnē stāvošs cilvēks ar labu redzi, vērotu kā cilvēki ieiet un iznāk no mājas, staigātu pa ielām un sēd centrālajā laukumā. Viņš varētu nodomāt: „Šie cilvēki ieiet mājā – tie iziet, šie – staigā pa ielām, tie – sēd centrālajā laukumā”.

Ambattha, līdzīgā veidā mūks ar prātu, kas atrodas samadhi, tīru, skaidru, neaptraipītu, bez piesārņojumiem, paklausīgu un savāktu, nelokāmu, sasniegušu nosvērtību, viņš virza un pievērš savu prātu izsmeļošajai zināšanai par dzīvo būtņu nāvi un nākamo pārdzimšanu. Ar dievišķo redzi, cilvēcisko redzi pārspējošu, viņš redz kā dzīvās būtnes mirst un pārdzimst, - viņš pilnībā saprot, kā atbilstoši savai karmai būtnes kļūst par zemākām un augstākām, skaistām un neglītām, laimīgām un nelaimīgām: „Diemžēl! Lūk, šīs būtnes veica negatīvās darbības ar ķermeni, veica negatīvās darbības ar runu, veica negatīvās darbības ar prātu, apvainoja svētos, turējās pie nepareiziem uzskatiem, un uzkrāja nepareizo uzskatu karmu. Pēc ķermeņa sabrukuma un nāves viņi pārdzims zemākajās pasaulēs, ciešanu un bēdu pasaulēs, pārdzims ellē”. Vai arī: „Lūk, šīs būtnes veica pozitīvās darbības ar ķermeni, veica pozitīvās darbības ar runu, veica pozitīvās darbības ar prātu, neapvainoja svētos, turējās pie pareiziem uzskatiem, un uzkrāja pareizo uzskatu karmu. Pēc ķermeņa sabrukuma un nāves viņi pārdzims svēto pasaulēs, pārdzims Debesu pasaulē”. Tā ar dievišķo redzi, cilvēcisko redzi pārspējošu, viņš redz kā dzīvās būtnes mirst un pārdzimst, - viņš pilnībā saprot, kā atbilstoši savai karmai būtnes kļūst par zemākām un augstākām, skaistām un neglītām, laimīgām un nelaimīgām.

Ambattha, tāds ir reāls labums no vientuļniecības, vēl brīnišķīgāks un augstāks par iepriekšējiem reālajiem ieguvumiem no vientuļniecības.

Tā ar koncentrētu prātu, kas atrodas samadhi, tīru, skaidru, neaptraipītu, bez piesārņojumiem, paklausīgu un savāktu, nelokāmu, sasniegušu nosvērtību, viņš virza un pievērš savu prātu izsmeļošajai zināšanai par iekāru pārtraukšanu. Viņam piemīt izsmeļoša pilnīgā izpratne: „Tās ir ciešanas”, izsmeļoša pilnīgā izpratne: „Tāda ir ciešanu izcelšanās”, izsmeļoša pilnīgā izpratne: „Tāda ir ciešanu pārtraukšana”, izsmeļoša pilnīgā izpratne: „Tas ir ceļš, vedošs uz ciešanu pārtraukšanu”. Viņam piemīt izsmeļoša pilnīgā izpratne: „Tā ir iekāre”, izsmeļoša pilnīgā izpratne: „Tāda ir iekāres izcelšanās”, izsmeļoša pilnīgā izpratne: „Tāda ir iekāres pārtraukšana”, izsmeļoša pilnīgā izpratne: „Tas ir ceļš, vedošs uz iekāres pārtraukšanu”.

Viņam, tā saprotošam, tā redzošam, prāts atbrīvojas no pasaulīgo vēlmju iekāres, atbrīvojas no eksistēšanas iekāres, atbrīvojas no neziņas iekāres. Atbrīvošanos sasniegušajam rodas izsmeļoša sapratne: „Esmu sasniedzis Atbrīvošanos”. Viņš izsmeļoši saprot: „Beigušās pārdzimšanas, svētās dzīves mērķis sasniegts; izdarīts, kas bija nepieciešams izdarīts, pēc šīs dzīves nebūs vairāk dzimšanu”.

Ambattha, tas līdzīgi kā ja kalnu ielejas vidū būtu tīrs, dzidrs, mierīgs ezers, un ar tā krastā sēdošs cilvēks, ar labu redzi apveltīts, redz tā dzīlēs austeru gliemežvākus, smiltis un oļus, kā kustās un apstājas zivju bars. Viņš varētu nodomāt: „Lūk – tīrs, dzidrs, mierīgs ezers, tajā - austeru gliemežvāki, smiltis un oļi, kustās un apstājas zivju bars.”

Ambattha, līdzīgā veidā mūks ar prātu, kas atrodas samadhi, tīru, skaidru, neaptraipītu, bez piesārņojumiem, paklausīgu un savāktu, nelokāmu, sasniegušu nosvērtību, viņš virza un pievērš savu prātu izsmeļošajai zināšanai par iekāru pārtraukšanu. Viņam piemīt izsmeļoša pilnīgā izpratne: „Tās ir ciešanas”, izsmeļoša pilnīgā izpratne: „Tāda ir ciešanu izcelšanās”, izsmeļoša pilnīgā izpratne: „Tāda ir ciešanu pārtraukšana”, izsmeļoša pilnīgā izpratne: „Tas ir ceļš, vedošs uz ciešanu pārtraukšanu”. Viņam piemīt izsmeļoša pilnīgā izpratne: „Tā ir iekāre”, izsmeļoša pilnīgā izpratne: „Tāda ir iekāres izcelšanās”, izsmeļoša pilnīgā izpratne: „Tāda ir iekāres pārtraukšana”, izsmeļoša pilnīgā izpratne: „Tas ir ceļš, vedošs uz iekāres pārtraukšanu”.

Viņam, tā saprotošam, tā redzošam, prāts atbrīvojas no pasaulīgo vēlmju iekāres, atbrīvojas no eksistēšanas iekāres, atbrīvojas no neziņas iekāres. Atbrīvošanos sasniegušajam rodas izsmeļoša sapratne: „Esmu sasniedzis Atbrīvošanos”. Viņš izsmeļoši saprot: „Beigušās pārdzimšanas, svētās dzīves mērķis sasniegts; izdarīts, kas bija nepieciešams izdarīts, pēc šīs dzīves nebūs vairāk dzimšanu.

Tāds mūks, Ambattha, ir ieguvis zināšanas. Un nav Ambattha, cita zināšanu iegūšana un cita taisnīgā tikumīguma iegūšana. Tās ir augstākās zināšanas un taisnīgums.

3. Eksistē, Ambattha, četras atveres, caur kurām pazaudē šo nepārspējamo zināšanu un taisnīguma spēju. Kādas tās četras? Lūk, Ambattha, kāds vientuļnieks vai brahmanis, nespējīgs sasniegt šo nepārspējamo zināšanu un taisnīguma spējas iegūšanu, paņem askēta piederumus un dodas meža biezoknī ar domu: “Es pārtikšu tikai no kritušiem augļiem”. Neapšaubāmi, viņš tikai kļūst par zināšanu un taisnīguma ieguvušā kalpotāju. Tāda, Ambattha, pirmā atvere caur kuru tiek pazaudēta šī nepārspējamā zināšanu un taisnīguma spēja.

Un tālāk, Ambattha, lūk kāds vientuļnieks vai brahmanis, nespējīgs sasniegt šo nepārspējamo zināšanu un taisnīguma spējas iegūšanu, un nespējīgs pārtikt tikai no kritušajiem augļiem, paņem askēta piederumus un dodas meža biezoknī ar domu: “Es pārtikšu no lokiem un saknēm”. Neapšaubāmi, viņš tikai kļūst par zināšanu un taisnīguma ieguvušā kalpotāju. Tāda, Ambattha, otrā atvere caur kuru tiek pazaudēta šī nepārspējamā zināšanu un taisnīguma spēja.

Un tālāk, Ambattha, lūk kāds vientuļnieks vai brahmanis, nespējīgs sasniegt šo nepārspējamo zināšanu un taisnīguma spējas iegūšanu, un nespējīgs pārtikt tikai no kritušiem augļiem, lokiem un saknēm, ierīko ciemata apkaimē, vai tirdzniecības centra apkaimē altāri uguns pielūgšanai un dzīvo tur, kalpojot ugunij. Neapšaubāmi, viņš tikai kļūst par zināšanu un taisnīguma ieguvušā kalpotāju. Tāda, Ambattha, trešā atvere caur kuru tiek pazaudēta šī nepārspējamā zināšanu un taisnīguma spēja.

Un tālāk, Ambattha, lūk kāds vientuļnieks vai brahmanis, nespējīgs sasniegt šo nepārspējamo zināšanu un taisnīguma spējas iegūšanu, un nespējīgs pārtikt tikai no kritušiem augļiem, lokiem un saknēm un nespējīgs kalpojot ugunij, ceļu krustojumā uzceļ mītni ar četrām durvīm, un tur dzīvo ar domu: “Es pēc savas iespējas un spēkiem izrādīšu godu un kalpošu vientuļniekiem un brahmaņiem, atnākušiem no četrām debespusēm”. Neapšaubāmi, viņš tikai kļūst par zināšanu un taisnīguma ieguvušā kalpotāju. Tāda, Ambattha, ceturtā atvere caur kuru tiek pazaudēta šī nepārspējamā zināšanu un taisnīguma spēja.

Tādas, Ambattha, četras atveres caur kurām tiek pazaudēta šī nepārspējamā zināšanu un taisnīguma spēja.

4. - Ko gan tu domā par to, Ambattha? Vai var uzskatīt ka tu kopā ar savu skolotāju esat apveltīti ar šo nepārspējamo zināšanu un taisnīgumu?”
- “Nē, godājamais Gautama. Ko gan nozīmēju es ar savu skolotāju, salīdzinājumā ar šo nepārspējamo zināšanu un taisnīguma iegūšanu?”
- “Ko gan tu domā par to, Ambattha? Vai tu vari, būdams nespējīgs sasniegt šo nepārspējamo zināšanu un taisnīguma spējas iegūšanu, paņemt askēta piederumus un dodas meža biezoknī ar domu: “Es kopā ar savu skolotāju pārtikšu tikai no kritušiem augļiem”?”
- “Nē, godājamais Gautama.”
- “Ko gan tu domā par to, Ambattha? Vai tu vari, būdams nespējīgs sasniegt šo nepārspējamo zināšanu un taisnīguma spējas iegūšanu, un nespējīgs pārtikt tikai no kritušajiem augļiem, paņemt askēta piederumus un dodas meža biezoknī ar domu: “Es kopā ar savu skolotāju pārtikšu no lokiem un saknēm”?”
- “Nē, godājamais Gautama.”
- “Ko gan tu domā par to, Ambattha? Vai tu vari, būdams nespējīgs sasniegt šo nepārspējamo zināšanu un taisnīguma spējas iegūšanu, un nespējīgs pārtikt tikai no kritušiem augļiem, lokiem un saknēm, ierīkot ciemata apkaimē, vai tirdzniecības centra apkaimē altāri uguns pielūgšanai un dzīvo tur, kopā ar savu skolotāju, kalpojot ugunij?”
- “Nē, godājamais Gautama.”
- “Ko gan tu domā par to, Ambattha? Vai tu vari, būdams nespējīgs sasniegt šo nepārspējamo zināšanu un taisnīguma spējas iegūšanu, un nespējīgs pārtikt tikai no kritušiem augļiem, lokiem un saknēm un nespējīgs kalpojot ugunij, ceļu krustojumā uzcelt mītni ar četrām durvīm, un tur, kopā ar savu skolotāju, dzīvot ar domu: “Es pēc savas iespējas un spēkiem izrādīšu godu un kalpošu vientuļniekiem un brahmaņiem, atnākušiem no četrām debespusēm”?”
- “Nē, godājamais Gautama.”

5. - “Un tā Ambattha, tu ar skolotāju neesiet spējīgi sasniegt šo nepārspējamo zināšanu un taisnīguma spēju, un tev ar skolotāju liegtas tās četras atveres, caur kurām pazaudē nepārspējamo zināšanu un taisnīguma spēja. Bet skolotājs, brahmanis Pokkharasadi teica, tev Ambattha tādus vārdus: “Kas gan ir tie nelietderīgie vientuļnieki ar skūtajām galvām, kalpotāji, nešķīstie, cēlušies no necilām dzimtām, un kāda gan viņiem varētu būt saruna ar brahmaņiem, kuri apveltīti trijām zināšanām?” – kaut arī pats seko melīgam ceļam un nepilnīgs. Lūk, redzi Ambattha, cik ļoti maldas tavs skolotājs brahmanis Pokkharasadi.

6. Taču brahmanis Pokkharasadi, Ambattha, dzīvo izmantodams valdnieka Pasenadas dāvanas. Bet Kosalas valdnieks Pasenada neatļauj viņam parādīties savā klātbūtnē. Kad apspriežas ar viņu, tad apriežas caur aizslietni. Kā tas, Ambattha, valdnieks Pasenada pat parādīties savā klātbūtnē tam, kuram nodrošina pienācīgu, godbijīgu žēlsirdību? Redzi, Ambattha, cik ļoti maldās tavs skolotājs brahmanis Pokkharasadi.

7. - Ko gan tu domā par to, Ambattha? Lūk, valdnieks Pasenada, sēžot uz ziloņa skausta, vai sēdēdams zirga mugurā, vai stāvēdams uz paaugstinājuma ratos, par kaut ko apspriedīsies ar kādu no padomniekiem vai prinčiem. Viņš nokāps no savas vietas, nostāsies malā, un pēc tam atnākas šudra vai šudras vergs. Nostājies tajā vietā, viņš sāks sniegt padomus, teikdams: “Tā sacīja valdnieks Pasenada no Kosalas”. Bet, vai runādams tā kā runāja valdnieks, viņš no tā kļūs par valdnieku, vai līdzīgs valdniekam? “
- “Nē, godājamais Gautama.”

8. -“Tieši tāpat arī tu, Ambattha, lai arī saki: “Tie pagātnes gudrie, kuri bijuši brahmaņi, un tieši, Atthaka, Vamaha, Vamadeva, Vessamitta, Jamataggi, Angirasa, Bhaaradžvadža, Vasettha, Kassapa, Bhagu, sastādījuši svētos tekstus, nodevuši svētos tekstus – senos svētos tekstus, kuru vārdi izdziedāti, nodoti, savākti kopā, brahmaņi tagad turpina tos dziedāt un turpina deklamēt, turpina deklamēt agrāk deklamēto, turpina atkārtot sacīto – un arī es tāpat ar savu skolotāju studēju svētos tekstus”, - vienalga nesasniedz vēl tādu stāvokli, lai spētu kļūt par tādu gudro, vai uzkāpt uz gudrā kļūšanas ceļa.

9. - "Ko gan tu par to domā, Ambattha? Ko tu esi dzirdējis no vecāko, visvecāko brahmaņu, tavu skolotāju skolotāju sarunām? Tie pagātnes gudrie, kuri bijuši brahmaņi, un tieši, Atthaka, Vamaha, Vamadeva, Vessamitta, Jamataggi, Angirasa, Bhaaradžvadža, Vasettha, Kassapa, Bhagu, sastādījuši svētos tekstus, nodevuši svētos tekstus – senos svētos tekstus, kuru vārdi izdziedāti, nodoti, savākti kopā, brahmaņi tagad turpina tos dziedāt un turpina deklamēt, turpina deklamēt agrāk deklamēto, turpina atkārtot sacīto – vai tie gudrie bija tik pat labi apmazgāti, labi ieziesti, ar saķemmētiem matiem un bārdu, dārgakmeņiem un vītnēm rotājušies, tērpušies baltās drānās, piecām sajūtu baudām apveltīti, tos izbaudot, kā tagad tu ar skolotāju?”
- “Nē, godājamais Gautma.”

10. – “Vai viņi pārtika no baltiem rīsiem, no melniem graudiem atdalītiem, ar dažādām piedevām un dažādiem uzlabojumiem, kā tagad tu ar skolotāju? “
- “Nē, godājamais Gautama.”
- “Vai viņi izmantoja zemu jozto sievu pakalpojumus, kā tu ar skolotāju? “
- “Nē, godājamais Gautama.”
- “Vai viņi braukāja ratos, kuros iejūgtas ķēves, ar bizēs sapītām astēm, tās skubinādami ar garām pātagām, kā tagad tu ar skolotāju?”
- “Nē, godājamais Gautama.”
- “Vai viņi piespieda cilvēkus, apjoztus ar garajiem zobeniem, apsargāt sevi pilsētu nocietinājumos, rokot aizsarggrāvjus un uzstādot aizsargsienas, kā tagad tu ar skolotāju?”
- “Nē, godājamais Gautama.”
- “Un tā, Ambattha, jūs ar skolotāju neesiet gudrie, un neesiet uzkāpuši uz gudro stāvokļa sasniegšanas ceļa. Ja kādam nebūt, Ambattha, radušās par mani šaubas, vai neizpratne, tad lai vēršas pie manis ar jautājumu, un es izskaidrošu.”

11. Un tad Visgodājamākais, izgājis no mītnes, devās uz pastaigas vietu. Un tāpat jaunais Ambattha, izgājis no mītnes, devās uz pastaigas vietu. Un lūk, jaunais Ambattha, iedams tieši aiz pastaigājošā Visgodājamākā, sāka meklēt uz Visgodājamākā ķermeņa trīsdesmit divas diženā cilvēka zīmes. Un jaunais Ambattha saskatīja uz Visgodājamākā ķermeņa lielāko daļu no trīsdesmit divām diženā cilvēka zīmēm, - visas, izņemot divas. Dēļ šīm divām diženā cilvēka zīmēm – to, kura slēpta padziļinājumā zem apģērba, un lielo mēli – viņš sāka šaubīties, apmulsa, zaudēja pārliecību, pazaudēja mieru.

12. Tad Visgodājamākais pie sevis noteica: “Tas jaunais Ambattha uz manis saskatījis lielāko daļu no diženā cilvēka trīsdesmit divām zīmēm – visas, izņemot divas. Dēļ šīm divām diženā cilvēka zīmēm – to, kura slēpta padziļinājumā zem apģērba, un lielo mēli – viņš sācis šaubīties, apmulsis, zaudējis pārliecību, pazaudējis mieru.
Un lūk, Visgodājamākais ar savu spēku izraisīja tādu parādību, ka jaunais Ambattha saskatīja slēpto padziļinājumā zem Visgodājamākā apģērba. Un izbāzis mēli, Visgodājamākais ar to aizsniedza un pieskārās abām atverēm ausīs, aizsniedza un pieskārās abām nāsīm, un pārklāja ar mēli pieres virsu. Tad jaunais Ambattha sev teica: “Ir vientuļnieks Gautama apveltīts ar trīsdesmit divām diženā cilvēka zīmēm – pilnīgām, nevis nepilnīgām”. – Un viņš teica Visgodājamākajam: “Nu, bet tagad, godājamais Gautama, mēs iesim – mums daudz darīšanu, daudz vajag padarīt.”
- “Dari, tagad, Ambattha, kā tu uzskati par vajadzīgu.”

13. Un tajā pašā laikā, brahmanis Pokkharasadi izgāja no Ukkatthas kopā ar prāvu brahmaņu pulku, nosēdās savā parkā, gaidot jauno Ambatthu. Un jaunais Ambattha arī devās uz viņa parku. Aizbraucis ar ratiem, cik ļāva ceļš, viņš nokāpa no ratiem un kājām devā pie brahmaņa Pokkharasadi; pietuvojies un sveicinājis brahmani Pokkharasadi, viņš apsēdās malā. Un brahmanis Pokkharasadi sacīja malā sēdošajam jaunajam Ambattham:

14. - “Dārgais Ambattha, vai redzēji godājamo Gautamu?”
- “Mēs redzējām, godājamais, to godājamo Gautamu.”
- “Tad kā ir, dārgais Ambattha, ar vai tāds ir tas godājamais Gautama, kā par viņu runā, vai nav tāds: vai tāds ir viņš, godājamais Gautama, vai ne tāds?”
- “Ar to godājamo Gautamu, godājamais, ir tā kā par viņu runā, ne savādāk. Un tas godājamais Gautama, godājamais, ir tāds, ne savādāks. Un tad godājamais Gautama, godājamais, ir apveltīts ar trīsdesmit divām diženā cilvēka zīmēm – pilnīgām, nevis nepilnīgām.”
- “Vai tev, dārgais Ambattha, bija arī kāda saruna ar vientuļnieku Gautamu?”
- “Bija man, godājamais, viena saruna ar vientuļnieku Gautamu.”
- “Kāda gan, dārgais Ambattha, tev bija saruna ar vientuļnieku Gautamu?”
Un tad jaunais Ambattha izstāstīja brahmanim Pokkharasadi visu to sarunu.

15. Kad tā tika pateikts, brahmanis Pokkharasadi sacīja jaunajam Ambattham: “Eh, tu, mūsu gudriniek! Tu, tas mūsu mācītais! Eh, tu, mūsu trīskāršo zinību pārvaldnieks! Ta dēļ šāda palīga, cilvēks pēc nāves, šim ķermenim sabrūkot, var no jauna piedzimt nelaimīgā vietā, ciešanās, šausmīgajā ellē! Tu, Ambattha tik ļoti rupji runāji ar godājamo Gautamu, ka arī godājamais Gautama atbildēja, tik ļoti mūs apvainodams. Eh, tu, mūsu gudriniek! Tu, tas mūsu mācītais! Eh, tu, mūsu trīskāršo zinību pārvaldnieks! Ta dēļ šāda palīga, cilvēks pēc nāves, šim ķermenim sabrūkot, var no jauna piedzimt nelaimīgā vietā, ciešanās, šausmīgajā ellē! ” Pārskaities viņš jauno Ambatthu aizgrūda prom ar kāju, un vēlējās tūlīt pat doties tikties un redzēt vientuļnieku Gautamu.

16. Un tad tie brahmaņi tā sacīja brahmanim Pokkharasadi: “Šodien jau pārāk vēls, godājamais, doties un satikt vientuļnieku Gautamu. Labāk tad lai rīt godājamais Pokkharasadi dodas satikt vientuļnieku Gautamu.”

Un brahmanis Pokkharasadi savā dzīvesvietā sagatavoja izmeklētu cieto ēdienu un maigo ēdienu, ielika to ratos, un lāpnešu pavadīts, izgāja no Ukkathas un devās uz Iččhanankalas biezo birzi. Aizbraucis ar ratiem, cik ratiem ļāva ceļš, viņš nokāpa no ratiem un kājām pietuvojās Visgodājamākajam. Pietuvojies, viņš apmainījās ar Visgodājamāko draudzīgiem vārdiem un godbijīgiem sveicinājumiem un apsēdās malā. Apsēdies malā, brahmanis Pokkharasadi tā sacīja Visgodājamākajam:

17. – “Godājamais Gautama, vai šeit bija atnācis mans māceklis, jaunais Ambattha?”
- “Jā, brahmani, šeit bija atnācis tavs māceklis, jaunais Ambattha.”
- “Vai tev, godājamais Gautama, bija kāda saruna ar jauno Ambatthu?”
- “Bija man, brahmani, saruna ar jauno Ambatthu.”
- “Kāda gan, godājamais Gautama, tev bija saruna ar jauno Ambatthu?”

Un tad visgodājamākais izstāstīja brahmanim Pokkharasadi visu to sarunu, kura viņam bija ar jauno Ambatthu.
Kad tas tika pateikts, brahmanis Pokkharasadi sacīja Visgodājamākajam:
- “Godājamais Gautama, jaunais Ambattha ir muļķis. Lai godājamais Gautama piedos jaunajam Ambattham.”
- “Lai jaunais Ambattha dzīvo laimīgi, brahmani!”

18. Un lūk, brahmanis Pokkharasadi sāka meklēt uz Visgodājamākā ķermeņa trīsdesmit divas diženā cilvēka zīmes. Un brahmanis Pokkharasadi saskatīja uz Visgodājamākā ķermeņa lielāko daļu no trīsdesmit divām diženā cilvēka zīmēm, - visas, izņemot divas. Dēļ šīm divām diženā cilvēka zīmēm – to, kura slēpta padziļinājumā zem apģērba, un lielo mēli – viņš sāka šaubīties, apmulsa, zaudēja pārliecību, pazaudēja mieru.

19. Tad Visgodājamākais pie sevis noteica: “Tas brahmanis Pokkharasadi uz manis saskatījis lielāko daļu no diženā cilvēka trīsdesmit divām zīmēm – visas, izņemot divas. Dēļ šīm divām diženā cilvēka zīmēm – to, kura slēpta padziļinājumā zem apģērba, un lielo mēli – viņš sācis šaubīties, apmulsis, zaudējis pārliecību, pazaudējis mieru.

Un lūk, Visgodājamākais ar savu spēku izraisīja tādu parādību, ka jaunais Ambattha saskatīja slēpto padziļinājumā zem Visgodājamākā apģērba. Un izbāzis mēli, Visgodājamākais ar to aizsniedza un pieskārās abām atverēm ausīs, aizsniedza un pieskārās abām nāsīm, un pārklāja ar mēli pieres virsu. Tad brahmanis Pokkharasadi sev teica: “Ir vientuļnieks Gautama apveltīts ar trīsdesmit divām diženā cilvēka zīmēm – pilnīgām, nevis nepilnīgām”. Un sacīja Visgodājamākajam: “Lai godājamais Gautama kopā ar mūku pulku piekrīt šodien ierasties pie manis mielastā.” Un Visgodājamākais klusēdams piekrita.

20. Tad brahmanis Pokkharasadi, uzzinājis par Visgodājamākā piekrišanu, pazināja Visgodājamākajam par laiku: “Pienācis laiks, godājamais Gautama – ēdiens pagatavots.” Un tad Visgodājamākais no rīta apģērbās, paņēma savu ziedojumu trauku un mūka apmetni, kopā ar mūku pulku devās uz brahmaņa Pokkharasadi mielastu, un aizgājis, apsēdās uz piedāvātā sēdekļa. Tad brahmanis Pokkharasadi pats pasniedza Visgodājamākajam cienastu, gan cirto ēdienu, gan maigo ēdienu, bet jaunieši pacienāja mūku pulku. Un kad Visgodājamākais paēda, nomazgāja savu ziedojumu kausu un rokas, brahmanis Pokkharasadi sev izvēlējās citu, zemāku sēdekli un pasēdās malā.

21. Kad brahmanis Pokkharasadi apsēdās malā, Visgodājamākais sniedza sekojošu mācību, un tieši – mācību par darbību karmu, mācību par tikumību, mācību par debesīm un sniedza mācību par juteklisko baudu radīto postu, bēdām, un par atturēšanās priekšrocībām. Un kad Visgodājamākais saprata ka brahmanis Pokkharasadi savās domās ir gatavs, atmaidzis savās domās, paaugstinājies savās domās, nomierinājies savās domās, tad viņš pasniedza mācību par visaugstāko Budu patiesību: ciešanas – ciešanu rašanās – ciešanu iznīcināšana – ceļš ciešanu iznīcināšanai. Un līdzīgi tam kā no netīrumiem tīrs audums atbilstošā veidā pieņem krāsu, tādā pašā veidā brahmanim Pokkharasadi, sēžot uz tā sēdekļa, radās nevainojamā, no piesārņojumiem tīrā patiesības izpratne: “Viss, kas ir radies, ir arī pakļauts iznīcībai”.

22. Un lūk, brahmanis Pokkharasadi, patiesību saskatījis, sasniedzis patiesību, uzzinājis patiesību, iegājis patiesībā, šaubas pārvarējis, atbrīvojies no apmulsuma, sasniedzis augstāko pārliecību sevī, zinādams ka nevajadzēs vairs citu skolotāju, sacīja Visgodājamākajam: “Brīnišķīgi, godājamais Gautama! Brīnišķīgi, godājamais Gautama! Līdzīgi, godājamākais Gautama, kā pieceļ nokritušo, vai atsedz apslēpto, vai parāda ceļu tam kurš apmaldījies, vai tumsā iededz eļļas lampiņu, lai ar redzi apveltītie izšķir veidolus, tā arī godājamais Gautama ar daudzu mācību palīdzību pasniedza patiesību. Un lūk, godājamais Gautama, es ar dēliem, ar sievu, ar apkārtējiem, ar pietuvinātajiem dodos pie Visgodājamākā Gautamas kā pēc patvēruma – un pie dharmas, un pie mūku pulka. Lai Visgodājamākais Gautama mani pieņem kā padevīgu pasaulīgo sekotāju, no šī brīža un turpmāk visu dzīvi sniedz patvērumu. Un kad Visgodājamākais Gautama pietuvojas Ukkatthā pie pārējo padevīgo pasaulīgo sekotāju ģimenēm, lai Visgodājamākais Gautama tāpat pietuvojas pie Pokkharasadi ģimenes. Un lai tie jaunie brahmaņi, un brahmanes, kuri tur sveic Visgodājamāko Gautamu, un steidzas pretī, un piedāvā viņam sēdekli un ūdeni, un dāvā viņam savu sirdi – lai ilgi dzīvo labklājībā un laimē.”

“Lieliski runājis brahmanis!”

Pabeigta Ambattha sūtra.  

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.