Cilvēka radīšanas stāsti
- Detaļas
- Skatīts: 2216
Senžīdu variants.
Toras Pirmajā Mozus grāmatā aprakstīti divi savstarpēji pretrunīgi cilvēka radīšanas varianti:
1. Kad Elohim radīja pasauli, cilvēku radīja tikai sestajā dienā, turklāt vienlaikus sievieti un vīrieti.
2. Pirmais cilvēks – vīrietis radīts no māliem kā pirmais no visām dzīvajām radībām. Viņa draudzeni pēcāk pagatavo no viņa ribas.
Tas it kā tiek skaidrots ar to, ka pēc Zālamana nāves viņa valsts sašķēlās divās – Izraēlā un Jūdejā, kuru priesteri pastāvīgi tulkoja Svētos rakstus un veda atšķirīgu reliģisko politiku.
Pēc otrā un izplatītākā varianta Dievi „pēc sava ģīmja un līdzības” no zemes pīšļiem radīja Ādamu („iezemietis”), no kura ribas (!?) pagatavoja sievieti Ievu. Abus iemitināja Ēdenes dārzā, kur tie dzīvoja bez bēdu līdz brīdim, kad nogaršoja augļus no Laba un Ļauna atzīšanas koka. Dievi, izbijušies, ka tie neapēd arī Mūžīgās dzīvības augli un nekļūst līdzīgi pašiem dieviem, izdzina abus no Ēdenes. Tā viņi sāka apdzīvot grēcīgo zemi.
Sengrieķu versija. Pēc Zeva pavēles Atēna kopā ar Hēfestu izveidoja sievieti – Pandoru. Atēna to ietērpa sudraba tērpā un piešķīra tai zelta vainagu.
Cilvēka radīšana Korānā. Korāna priekšstatiem par Visumu un Zemi pilnīgi atbilst tā mācība par cilvēka un dzīvnieku radīšanu: "Dievs radījis visus dzīvniekus no ūdens; no tiem daži staigā uz sava vēdera, daži staigā uz divām kājām, bet daži staigā uz četrām. Dievs rada, kā viņš grib" (24., 44.). Radījis "visādus dzīvniekus," Dievs "izkaisījis" tos pa zemes virsu (2., 159. u.c.). Tādejādi ūdenim piešķirta liela loma Radīšanas procesā. Iespējams tas ir tādēļ, ka Arābijas sauso apgabalu iedzīvotājiem arābiem ūdens bija ļoti svarīgs izdzīvošanā.
Tikpat primitīvi ir arī Korāna uzskati par cilvēka radīšanu. Par to Korānā stāstīts vairākās vietās, pie tam pretrunīgi. Septiņās dažādās Korāna vietās teikts, ka cilvēks radīts no zemes, no māliem, tikai no mālu būtības, no sausiem "skanīgiem" māliem, no lipīgiem (mitriem) māliem, no smirdošiem (podnieku) māliem, no ūdens. Šīs pretrunas ir viena no liecībām, ka Korānam nav bijis viens autors un tā teksti sastādīti dažādos laikos.
Saskaņā ar Korāna mācību cilvēks sastāv no divām pretējām iedabām "būtībām" - miesīgās un garīgās. Izveidojis, radījis cilvēka čaulu, manekenu no vienas no minētajām vielām, Allāhs "iepūta tajā savu garu. Viņš deva jums [cilvēkiem] dzirdi, redzi, sirdi" (32.,8.; 15., 29.; 38., 72.).
Pēc "garīgās" sejas, pēc rakstura Allāhs radījis cilvēku jau ar galvenos virzienos gatavām īpašībām. Viņš, "cilvēks ir steidzīgs" (17., 12.). "Cilvēka dabā ir steigšanās" (21., 38.). "Kad viņu piemeklē likstas, viņš izrādās nevarīgs; kad viņš piedzīvo labklājību, viņš izrādās nepaklausīgs" (70., 20.-21.).
Par sievietes radīšanu Korānā teikts, ka viņa radīta vienlaikus ar to, ka Ādamam piegādāti barībai "astoņi lopi četros pāros" (39., 8.). Islāmiskie Korāna interpretētāji pat radījuši uzskatu, ka Allāhs nav gribējis radīt pirmajam cilvēkam Ādamam sievu, bet šo darbu uzdevis eņģelim Džabraēlam, kas izņēmis "saldas snaudas" laikā Ādamam ribu un iztaisījis no tās viņam "patīkamu" "biedru" Havu (Ievu), lai viņam vienam nebūtu garlaicīgi. Nu ko, paldies Allāham, kopš tā brīža uz Zemes patiesi vīrietim nav garlaicīgi! Korāns uzskata sievieti par nepilnīgāku būtni nekā vīrietis un tādēļ atzīst to par vīrietim pakļautu.
Korāns noraksta jebkuru likumsakarību dabā un sabiedrībā, aizstājot to ar formulām: "Dievs rada, kā grib," viņš "izdara to, ko vēlas" (85., 16.) u.tml. Pēc šā ieskata arī cilvēku sabiedrības pastāvēšana izskaidrojama ar Allāha patvaļu: "Es radīju džinus un cilvēkus tikai tādēļ, lai viņi mani pielūgtu" (51., 56.).
