Eļļas glezniecība
Glezniecības tehnika, kurā par krāsu pigmentu saistvielu izmanto eļļu - linu, magoņu, riekstu u.c. eļļu.
Vēsture. Pazīstama kopš X gs., kad to lietoja galvenokārt dekoratīvos darbos.
XV gs. 1.pusē eļļas krāsu tehnoloģiju uzlaboja Jans van Eiks, līdz ar to eļļas krāsas sāka plaši izmantot stājglezniecībā.
Eļļas krāsas sniedza iespēju labāk parādīt attēlojamo priekšmetu apjomu, radīt telpiskuma ilūziju un panākt spēcīgāku un smalkāk niansētu krāsu gammu.
Eļļas krāsas triepieni var būt lazējoši (caurspīdīgi) vai pastozi - tādi, kas paši atstaro gaismu.
Stājglezniecībā ar eļlas krāsām glezno galvenokārt uz koka, audekla, kartona, senāk gleznoja arī uz vara plātnēm, ko klāj īpašs patējums. monumentālajā glezniecībā gleznoja uz kaļķa apmetuma.
Kopš XVI gs. eļļas glezniecība ir dominējošā stājglezniecības tehnika visā pasaulē.
Līdz XIX gs. 1.pusei gleznoja, klājot vairākus krāsu slāņus citu virs cita un tiem pari lakojumu.
XIX gs. izplatījās alla prima gleznojums uz tīra paotējuma vai plāna pagleznojuma.
Latviešu gleznotāji, sākot jau ar nacionālās glezniecības skolas pamatlicējiem K.Hūnu, J.Federu, J.Rozentālu, V.Purvīti, strādāja galvenokārt eļļas glezniecības tehnikā. Šī glezniecības tehnika bija dominējošā arī krievpadomju okupācijas laikā, kas, pilnveidojoties krāsu ķīmiskajam sastāvam un tehnoloģijai, kļuvusi daudzveidīga.
Plaši izmanto sintētiskās eļļas krāsas. Raksturīgs brīvs krāsu klājums galvenokārt uz pagleznojuma vai tīra paotējuma.
Saites.
Eļļas.
