Elektrets
Electret (angļu val.) no grieķu val. vārda.
Dielektriķis, kas ilgstoši saglabā polarizāciju pēc to ārējo faktoru iedarbības izbeigšanās, kas polarizāciju izraisījuši.
Elektrets rada apkārtējā telpā elektrisko lauku un ir pastāvīgā magnēta elektriskais analogs. Elektretu iegūst, sakarsējot dielektriķi gandrīz līdz kušanas temperatūrai un atdzesējot stiprā elektriskā laukā (termoelektreti), ilgstoši turot dielektriķi stiprā elektriskā laukā istabas temperatūrā (elektroelektreti), apgaismojot dielektriķi stiprā elektriskā laukā (fotoelektreti), apstarojot dielektriķi ar radioaktīvo starojumu (radioelektreti), ievietojot dielektriķi magnētiskā laukā (magnetoelektreti) utt.
Pirmie elektreti iegūti XX gs. 20.gados no vaska. Stabili elektreti iegūti no sveķiem, no polimēriem (polivinilhlorīda, polikarbonāta), no neorganiskajiem dielektriķiem (porcelāna, korunda, stikliem, sitāla). Elektretiem piemīt pjezoelektriskas un piroelektriskas īpašības. Tos lieto mikrofonos, skaļruņos, infrasarkano staru uztvērējos, elektrometros, dozimetrijas ierīcēs, pjezodevējos, elektriskajās atmiņas iekārtās, elektrofotogrāfijā.
Saites.
Dielektriķi.
