Eksperiments
Experimentum - "izmēģinājums" (latīņu val.).
Izziņas metode, pētāmās parādības mākslīga izraisīšana vai atkārtošana dabiskos vai mākslīgi radītos kontrolējamos apstākļos.
Eksperiments ir cilvēces sabiedriski vēsturiska prakses forma - teorētisko priekšstatu avots un atziņu patiesuma kritērijs.
Vēsture. Eksperiments kā metode radās jaunlaiku dabaszinībās, kur tas tika sistemātiski lietots galvenokārt fizikā un ķīmijā (V.Gilberts, G.Galilejs).
Pirmais to filozofiski pamatoja F.Bēkons.
Kopš XX gs. sākuma eksperimentam ir svarīga nozīme arī psiholoģijā, socioloģijā, ekonomikā. Mūsdienās izmanto daidzveidīgus eksperimentu tipus.
Fundamentālos pētījumos kvalitatīvais eksperiments konstatē teorijā minēt parādību esamību vai neesamību, mērījumu eksperiments - to kvantitatīvo noteiktību, t.s. domu eksperiments - loģiski spriedumi par parādību norisi vēl nerealizētā ideālu objektīvā situācijā - noskaidro teorijas pamatprincipu saskaņotību.
Teorētiskajos un lietišķajos pētījumos liela nozīme ir modeļeksperimentam, kas pētāmās parādības vai tehniskās ierīces būtiskās pazīmes reproducē materiālos, bet biežāk - matemātikas modeļos un ir cieši saistīts ar zinātniski pētniecisko un ražošanas eksperimentu.
Sociālais eksperiments pētī sabiedrības dažādu sociālo sistēmu vadīšanu un sekmē jaunu optimālu organizācijas formu ieviešanu tajās; tā saturs un procedūras saistītas arī ar sabiedrības tiesību un morāles normām.
