Futbola karš (1969.g.)
Karš starp Salvadoru un Hondurasu, kuram par formālu ieganstu kļuva futbola spēle starp abu valstu komandām.
Politiskais stāvoklis pirms kara. 1969.gada vasarā attiecības starp abām valstīm bija sasniegušas lielāko saspīlējumu. Hondurasa tai laikā vārda tiešajā nozīmē bija "banānu republika," jo banāni sastādīja lielāko valsts eksporta daļu. Vietējie iedzīvotāji banānus ēda maizes vietā, kopā ar sieru, kā arī cepa, vārīja un kaltēja tos. Uzņēmumos no banāniem mala miltus, konservēja tos, gatavoja sīrupus, marmelādi un vīnu. Banānu plantāciju platību ziņā Hondurasa ieņe'ma 1.vietu Centrālamerikā. Salvadora, savukārt, pretendēja uz "kafijas republikas" nosaukumu. Tādejādi abas valstis ekonomiskajā ziņā nebija konkurentes.
Problēma slēpās citā apstāklī, proti, piecas reizes mazākajai Salvadorai bija pusotras reizes vairāk iedzīvotāju nekā Hondurasai. Tādejādi Salvadoras bezzemnieki aktīvi pārceļoja uz Hondurasu iztikas meklējumos. Tā kā valstu robeža eksistēja tikai uz papīra, tad salvadorieši ieradās Hondurasā un patvaļīgi bez kādām tiesībām un dokumentiem aizņēma neapstrādātās zemes.
Ilgāku laiku Hondurasas varas iestādes uz to lūkojās caur pirkstiem un šādu kustību netraucēja. Tomēr, kad salvadoriešu ienācēju skaits sasniedza jau vairākus simtus tūkstošu, hondurasiešu sabiedrība sašūmējās. Tikām salvadorieši sāka iespiesties arī pilsētās, pārņemot visu apavu tirdzniecību, hondurasiešu nepatika sāka izpausties pavisam krasās formās.
Tieši šai saspīlētajā situācijā tad savu lomu arī nospēlēja futbols!
Futbola sasprindzinājums! Pēc reglamenta pirmā spēle notika 1969.gada 8.jūnijā Hondurasas galvaspilsētā Tegusigalpā. Uz spēli bija ieradušies līdzjutēju pūļi no Salvadoras. Tribīnēs bija arī ne mazums pārceļotāju no Salvadoras, kas, protama lieta, arī atbalstīja savējos. Spēle beidzās ar saimnieku hondurasiešu uzvaru 1:0, tātad ar minimālu pārsvaru. Tribīnēs pamatīgi izkāvas abu valstu futbola līdzjutēji. Tūdaļ pat izplatījās baumas, ka viena no salvadoriešu līdzjutējām nošāvusies paziņodama, ka "nespēj izturēt tādu kaunu." Pilsētai pāri vēlās kautiņu un vardarbības vilnis.
Pēc nedēļas 15.jūnijā otra spēle notika nu jau Salvadoras galvaspilsētā Sansalvadorā. Šoreiz uzvarēja salvadorieši, arī rezultāts iespaidīgāks - 3:0. Aiz sajūsmas salvadorieši pēc spēles piekāva hondurasiešu futbolistus un trenerus.
Hondurasas prese, kas bija sarūgtināta un neapmierināta ar sakāvi futbolā, kā arī ar slikto izturēšanos Salvadorā, izvērsa īstu informācijas karu pret savu dienvidu kaimiņu. Hondurasas radio ziņoja, ka sāncenši esot ņirgājušies par viņu karogu un himnu. Satraukums sita augstu vilni, un hondurasiešu fanāti uzbruka barakām, kurās mitinājās salvadoriešu algotie strādnieki. Kautiņos gāja bojā vairāk kā 100 cilvēku. Grautiņi notika arī Salvadoras konsulārajās pārstāvniecībās, tika nežēlīgi piekauti to darbinieki.
Tomēr galvenie notikumi vēl bija priekšā. Pēc apstiprināta reglamenta sāncenšiem bija jāpēlē vēl viens mačs neitrālā laukumā - Meksikas galvaspilsētā Mehikā. Spēle notika 27.jūnijā. No abām valstīm Mehikā ieradās atbalstītāju pūļi. Spēle, ņemot vērā iepriekšējo kontekstu, sākās nervozi. Pirmajā puslaikā vadībā ar 2:1 bija Hondurasas futbolisti. Taču pēc tam salvadorieši guva vārtus, un papildu laikā guva uzvaru ar kopējo rezultātu 3:2. Tai vakarā Mehikas policijai darba bija gana, jo gan te, gan tur uzliesmoja sadursmes starp abu valstu līdzjutēju grupām.
Drīz pēc spēles Hondurasa paziņoja par diplomātisko attiecību saraušanu ar Salvadoru. Tomēr konflikts vēl tikai uzņēma savu gaitu. Jau nākamajā dienā Hondurasas varas iestādes sāka izdzīt imigrantus no to apstrādātajām zemēm atpakaļ uz Salvadoru. Tegusigalpā un arī citās pilsētās satracināti vietējie demolēja salvadoriešu veikaliņus un tirgus būdas. Salvadorā gāzās bēgļu bari, ar to uzkarsējot jau tā agresīvās noskaņas. Abu valstu presē cēlās savstarpēju apvainojumu vilnis. Trauslais miers karājās mata galā...
Karadarbība uz zemes un gaisā. Salvadoriešu armija 11 000 vīru sastāvā bija visai labi organizēta un apgādāta, kamēr Hondurasa pretim varēja likt tikai ne vairāk kā 6000 karavīru, kas bija bruņoti ar 20.-30.gadu strēlnieku ieročiem. Toties hondurasiešiem bija neapstrīdams pārsvars gaisā - II Pasaules kara laika amerikāņu virzuļu dzinēju lidmašīnas Mustang, Corsar, Troyan, kā arī pārviedoti Duglas tipa bumbvedēji. Hondurasiešu aviācija bija uzturēta labā darba kārtībā un bija nokomplektēts un amerikāņu apmācīts lidotāju sastāvs. Salvadora no savām 37 vecajām kaujas lidmašīnām spēja pacelt gaisā tikai kādu pusi, kurai vēl ar grūtībām meklēja pilotus. Salvadoras aviācija atradās tik bēdīgā stāvoklī, ka ekipāžai bumbas no lidmašīnām nācās mest ar rokām caur iluminatoriem vai atvērtām durvīm.
14.jūlijā Salvadoras karaspēks, kā ieganstu izmantojot nepieciešamību aizsargāt savas valsts pilsoņus, pārgāja abu valstu robežu un jau nākamās dienas vakarā bija iegājis Hondurasas teritorijā par 8 km, sagrābjot Nuēvas departamenta administratīvo centru Oktotepeku. Salvadorieši pilsētiņā iecēla kara gubernatoru.
Tā nu Salvadoras un Hondurasas debesis kļuva par pēdējo cīņas arēnu starp lidmašīnām ar virzuļu dzinējiem. Drīzumā hondurasiešu aviācija iekaroja pilnīgu pārsvaru gaisā, lai gan tam vairāk bija psiholoģisks raksturs. par nacionālo varoni kļuva kāds hondurasiešu lidotājs kapteinis, kas spēja sabojāt 3 salvadoriešu lidmašīnas - tās gan pašas aizvilkās atpakaļ līdz savam lidlaukam.
Kaujās iesaistījās arī artilērija no abām pusēm.
Amerikāņi iejaucas kara gaitā. Konfliktu mēģināja noregulēt Amerikas valstu organizācijas Pastāvīgā padome. Stāsta, kad ASV prezidentam Niksonam ziņojuši par "fubola kara" sākšanos, viņš nav varējis noticēt un domājis ka viņu izjoko. Pēc tam amerikāņi gan mēģināja uzspiest uz abu valstu valdībām par karadarbības pārtraukšanu, bet tas nelīdzēja! Situācija pilnīgi izgāja no kontroles un futbola kaislības atraisīja īstu stihiju. Tad Niksons pavēlēja saviem slepenajiem dienestiem nogriezt degvielas un militāro rezerves daļu piegādi abām valstīm. Un tikai tad, kad tanki ar tukšām degvielas tvertnēm iestrēga zaļajos mūžamežos, lidaparāti sastinga aerodromos, šī dīvainā kara enerģija noplaka.
Kara beigas. Augusta sākumā Salvadora sāka izvest savus karavīrus no sagrābtās Hondurasas teritorijas. Atsevišķas bruņotas sadursmes uz robežas turpinājās vēl līdz 1972.gada pavasarim.
Kara rezultāti. Kopumā esot gājuši bojā vairāk kā 3000 cilvēku, vēl 6000 tika ievainoti.
Līdz pat 130 000 salvadoriešu bija spiesti bēgt no Hondurasas.
Abu valstu ekonomikas piedzīvoja katastrofiskus zaudējumus, uz ilgu laiku tika sarauti ekonomiskie un kultūras sakari starp valstīm.
Citkārt Salvadoras futbola komanda tomēr ieguva tiesības piedalīties pasaules čempionātā, kur nonāca vienā grupā ar Meksiku, Beļģiju un PSRS. Salvadorieši visiem zaudēja "sausā," ieņēma pēdējo vietu savā grupā un viss. Par ko gan bija tā jākaro?
