Inku ķēniņi (?-1533.g.)
Inku valsts valdnieki.
Tituls Inka – saistīts ar saules dieva Inti vārdu, termins radies no kečvu valodas, kurā tas nozīmē "sauli." Saukti arī par Sapa Inka - "vienīgais Inka" un Intip Čurin - "saules dēls." Bija arī tituls Vačakuija - "labdaris," kas pasvītroja Inkas pūles tautas labā.
Impērijas tronī varēja atrasties tikai vīrietis, sievietēm tādu tiesību nebija.
Inku ķēniņi gandrīz vienmēr precējās ar savām miesīgajām māsām.
Ķēniņiem, tāpat kā visa kapaku aila (inku aristokrātija) ārēja aristokrātijas pazīme bija mākslīgi pagarinātas ausu ļipiņas. Tādiem mērķiem auss gliemežnīcā ievietoja sprungulīšus vai diskus. Šī iemesla dēļ senie peruāņi sauca dižciltīgos ļaudis par "lielajām ausīm" vai "lielaušiem" (hatunrinkrijoki), spāņi tos sauca par Orejones - interesanta līdzība ar Lieldienu salas Garaušiem.
Varas regālijas. Karaliskais karogs no kokvilnas auduma ar uzzīmētu Inkas ģērboni - tajos bija čūskas, putni, varavīksnes.
Imperatora pīķis - sunturpaukārs, rotāts ar retu putnu spalvām.
Zelta scepteris.
Inkas kronis - lautas diadēma. Būtībā tas bija galvas apsējs kas 5-6 reizes bija aptīts galvai.
Ausu ļipiņās Inka nēsāja zelta diskus, lielākus nekā visiem pārējiem galminiekiem.
Inkas galvasrotā bija arī 2 vai 3 ļoti retā korakenke putna spalvas. Šis putns bija Inkas simbols tika medīts tikai un vienīgi ar mērķi nogādāt Inkas pilī. Visiem citiem pavalstniekiem šis putns bija tabu.
Vēl Inkas simbols bija balta lama - napa. Peruāņu mitoloģijā tā bija pirmais dzīvnieks, kas atgriezies uz zemes, ka Lielo plūdu ūdeņi atplūduši. Šo cēlo dzīvnieku ausis tika rotātas ar zelta gredzeniem, pašas apsedza ar purpura krāsas apmetņiem. Katru gadu aprīlī par godu "Saules dēlam" un tā svētajam pīķim sunturpaukāram upurēja 15 baltās lamas - arī tās dēvēja par sunturpaukāriem.
Inku apģērbs. Inkas apģērbs neparastā kārtā ļoti līdzinās parasta valsts iedzīvotāja apģērbam. Viņš nēsāja garu tuniku, kas sniedzās līdz pat ceļiem, vai apmetni no sikspārņu ādām. Kājās sandales. Apakšveļā bija peruāņiem raksturīgas apakšbikses.
Audumus Inkas drēbēm auda īpaši atlasītas meitenes no "Saules līgavu" vidus Kuskā. Par Inkas ārkārtīgi bagātīgo garederobi rūpējās pāžu korpuss - 25 atlasīti zēni 12-15 gadu vecumā, kurus vadīja ķēniņa garderobes priekšnieks. Inka nekad nevila vienus un tos pašus apavus vai apģērb divas reizes. Īpaši nozīmēts ierēdnis svinīgi dedzināja lietoto apģērbu. To pašu darija ar Inkas maltītes atliekām un vispār ar visu, kam bija pieskārusies Inkas roka - tas viss bija kļuvis par pārējiem nepieejamu.
Inkas ēdināšana. Trīs reizes dienā, par maltītēm rūpējās vasikamaijoks. Vikakama - valsts degustators. Ēda to pašu, ko arī citi valsts iedzīvotāji - kukurūzu, pupas, kartupeļus čuņjo.
Troņmantnieka iecelšana. Tāpat bija vēlams, lai troņa pretendents nāktu no valdošā Inkas savienības ar savu likumīgo sievu, vienlaikus arī māsu, nevis no saitēm ar daudzajām piegulētājām. Inka pats izvēlējās sev pēcteci (auka) un tam nebija noteikti jābūt vecākajam dēlam.
Dažos gadījumos Inka par savi sekotāju nozīmēja pēctečus no blakussievām. Pēcteča izvēlē Inku galvenais uzdevums bija vadīties no pēcteču valdnieku kvalitātēm - būt par valdnieku un ķēniņu. Gadījuma, ja tika izvēlēts blakussievu dēls, viņa vārds bieži vien tika turēts noslēpumā un troņmantniekam papildus tika kā "māte" pielikta Inkas oficiālā sieva (koija). Tādā veidā jaunais troņmantnieks tika legalizēts.
Ir zināmi citi gadījumi, kad Inka kaut kādu iemeslu dēļ izslēdza no troņmantniekiem savu "tīrasiņu" dēlu no oficiālās sievas un reizēm šie iemesli bija pavisam nenozīmīgi, piemēram, Inka Maita Kapaks noraidīja kā troņmantnieku savu miesīgo dēlu Maitu tikai tādēļ, ka tam bija neglīti zobi un sakodiens - kā zaķim. Mēdza būt, kad Inkas mainīja troņmantniekus. Piemēram, Inka Virakoča iesākumā par troņmantnieku nozīmēja savu dēlu Urko, bet pēc tam - tā brāli Kusī. Tieši tāpat arī Inka Pačakuteks atcēla savu lēmumu par troņmantnieku nozīmēt princi Amaru, jo viņiem izcēlās domstarpības valsts pārvaldes jautājumos, un nozīmēja par jauno troņmantnieku (auku) tā brāli - Tupaku.
Par izraudzīto pēcteci Inka paziņoja visai vienkārši - publiski galma priekšā jaunajam monarham izķemmēja matus. Uzreiz līdz ar to jaunais troņmantnieks varēja lietot visas karaliskās regālijas, kuras parasti lietoja tikai pats Inka. Piemēram, viņš guva tiesības valkāt Inkas galvassegu austu no smalkas vilnas, ko apsēja ap pieri - būtībā Inku kroni. Inka valkāja sarkanu, bet troņmantnieks - dzeltenu pieres apsēju. Kroņprinča vieta atradās plakus Inkas tronim. Reizumis tie abi kopā komandēja karaspēku, tā sagatavojot jauno ķēniņu saviem valstiskajiem pienākumiem. Pačakuteks, piemēram, līdzvaldīja kopā ar Tupaku Jupanku. Inka ņēma troņmantnieku līdzi visos braucienos, lai tas iepazītos ar valsti un to apdzīvojošajiem ļaudīm. Senperuāņu viedie (amauta) tikmēr skoloja jauno ķēniņu visām iespējamajām zinībām - vēsturi, reliģiju, tiesībām, kipu rakstu, retoriku un labas manieres kā arī astrologiju, ģeogrāfiju un medicīnu. Viņu trennēja arī fiziski - spēju aizsargāties un izturību, rīkoties ar šķēpu, vāli, lingu kā arī taktiku un stratēģiju, vārdu sakot, guva militāro izglītību.
Kronēšana. Inka vienīgais savi ciltsbrāļu acīs bija istais dievišķās Saules varas pārņēmējs. Parastie inkas uzskatīja arī, ka "Inka vien laicīgi bija arī tauta un tauta bija Inka." Inkas nāvi kādu laiku slēpa no parastās tautas, lai novērstu potenciālus nemierus sabiedrībā. Tikai pēc tam, kad mierīgi un pamatīgi tika sagatavota jaunā ķēniņa kronēšana, uz ceremoniju tika saaicināti pārstāvji no visām valsts provincēm. Gaidīto viesu vidū bija gan 4 galveno novadu pārvaldnieki, gan kuraki, gan arī dažu paastu ciemu vecākie. Viss šis milzīgais ļaužu pūlis basām kājām un noliektu galvu bradāja pa Līksmības laukumu Kuskā un dāvāja ajunajam Inkam retu putnu spalvas - ķēniņa augstdzimtības simbolus. Vienlaicīgi tie stiepa Inkam preti rokas kā padevības zīmi. Ceremonijmeistars - galvenais priesteris Viljak Umu dedzināja saņemtās spalvas.
Tikko padoto veltes bija saņemtas, auki tika uzskatīts par kronētu. Virspriesteris sniedza Inkam karaliskās regālijas - kroni ļautu, vairākus zelta traukus, lieliskus jūras gliemežvākus un upurēja 200 bērnus - kapakočas rituāls!
Kapakočas rituāls. Šajā rituālā upurēja 200 iepriekš atlasītus bērnus par godu jaunā Inkas kronēšanai. Atlasītajiem bērniem bija ideāla āda, bez jebkādām dzimumzīmēm. Bērnus atveda Čukikanča kalna virsotnē (Kuskas nomalē). Inka vairākas reizes tiem pieskārās ar roku, tad tos nogalināja nožņaudzot. Iepriekš tie bija apdullināti ar kokas pilveri. Upurētās meitenes un zēnus kopā ar upurētām lamām svinīgi apraka kalna virsotnē. Rituālā virspriesteris Viljak Umu vērsās pie Virakočas un lūdza to pasargāt Inku valdīšanas laikā.
Ar upurēto lamu asinīm virspriesteris uzvilka uz Inkas pieres garu līniju, kas savienoja abas izstieptās garās ausu ļipiņas. Pēc tam, kad līnijas asins izžuva ļautas kronim pa virsu tika uzvilkts koši sarkans apsējs.
Tādejādi Inkas kronēšanas ceremonija bija pabeigta.
Inku nāve. Pēc nāves Inkas mumificēja, grezni saģērba un lika troņos savu pašu pilīs. Līdz ar spāņu ierašanos inki noslēpa savus mumificētos ķēniņus. Dažas tās tomēr ir uzietas.
Akadēmiskā vēsture atzīst tikai 13.inku ķēniņu sarakstu. F.Montesinoss savā darbā "Memorias Antiguas, Historiales y Politicas del Peru" nosauc turpat vai 100 ķēniņu vārdus un ilgu laiku šos datus uzskatīja par neticamiem. Pēdējā laikā situācija mainās un daži pētnieki pievērš uzmanību arī tādiem iespējamajiem inku ķēniņiem, lai gan ziņas par tiem ir ļoti skopas.
Pēc tradicionāli mitoloģiskā Dienvidamerikas indiāņu uzskata pirmie Senās Impērijas valdnieki bijuši Dievi.
Tad 16 Pusdievi, Saules Dieva dēli.
Tad vēl 46 valdnieki-priesteri:
1.valdnieks – Manko Kapaks. Viens no 4 Aijaru brāļiem, leģendārais pirmais ķēniņš, kas dibinājis Kusku.
1.leģenda. Viņš bija Saules Dēls, pameta Tiavanaku pa pazemes eju. No Saules tas saņēma zelta zizli, kas palīdzēja nodibināt Kusko. Kad māte viņu dzemdēja, pasaule ietinās tumsā. Leģendu pierakstījis spānis Blas Valēra. Šī leģenda, iespējams, pielāgota inku politiskās elites vajadzībām, tādēļ satur faktu sagrozījumus.
2.leģenda. Manko Kapaks bija vadoņa Atau dēls, kurš atpeldēja uz Peru pa jūru kopā ar 100 vīriem un sievām, izsēzdamies krastā Rimakas upes rajonā. No turienes viņi devās uz Iku, tad uz Titikakas ezeru. Uz vietu, no kurienes Saules Dēli pārvaldīja Zemi.
3.leģenda. Manko atnāca no Tampo-Tokko, tur viņš pavedināja savu māsu Okljo, un tā dzemdēja tam dēlu.
4.leģenda. Šī leģenda ir visai murgaina, aprakstīta vienā krieva grāmatā. Kāds 12.gs. britu jūrnieks cietis kuģu katastrofā Dienvidamērikas Klusā okeāna piekrastē ( !? ). Krastā viņu sagaidījis princis, kas nosaucis britu par Ingasman Kapaku – „skaisto britu.” Vēlāk viņš kļuvis pazīstams kā Manko Kapaks, 13 inku dinastijas dibinātājs.
Pēkšņi saulrietā esot parādījušies no Titikakas ūdeņiem. Paziņoja izbrīnītajiem ļaudīm, ka viņi ir Saules bērni un Saules dieva sūtīti, lai dotu cilvēkiem civilizāciju.
Sava ceļojuma lakā metis zelta zizli, kas ieurbies zemē vietā, kurā dibināja Kusku, kas kļuva par Inku valsts centru.
5.valdnieks - Kapaks Jupanki.
Dzīvesgājums. Ieviesa kalendāru un hronoloģiju ap 1900.g.pmē. Pabeidza Korikančas svētnīcu. Ieviesa dieva Illa Tisi Vira Koča (Mirdzošais Radītājs. Ūdeņu radītājs) pielūgšanas ceremoniju. Koriģēja laika skaitīšanu precesijas dēļ.
12.valdnieks – Ajatarko Kuso (?) tā valdīšanas laikā Kuskā nonāca vēsts, ka malā no gigantiskiem meldru plostiem izsēdušies milži un izklīduši pa visu piekrasti. Tie bijuši tik gari, ka pat visgarākais indiānis viņiem sniedzies tikko līdz ceļgalam. To galvas bijušas milzīgas, mati melni, acis kā milzu škīvji, uz sejas nesot audzis apmatojums. Ar metāla ieročiem tie izpostīja apkārtējās zemes. Pēc kāda laika tie sāka iespiesties arī kalnu rajonos, taču izsauca Lielā Dieva dusmas un tika iznīcināti. Izglābti no briesmām, cilvēki aizmirsa baušļus un Dieva pielūgsmi. Par sodu tas noslēpa Sauli un tā nerādījās 20 stundas. Ļaudīs izcēlās panika, nesa tempļiem upurus. Saule parādījās un valdnieks atjaunoja regulārās pielūgsmes ceremonijas.
15.valdnieks – Titu Vaijapanki Pačakuti II. Trešajā viņa valdīšanas gadā Saules lēkts aizkavējās par 20 stundām.
22.valdnieks – koriģēja laika skaitīšanu precesijas dēļ.
33.valdnieks – koriģēja laika skaitīšanu precesijas dēļ.
39.valdnieks – koriģēja laika skaitīšanu precesijas dēļ.
40.valdnieks – Kapaks. Nodibināja akadēmiju astronomijas un astroloģijas studēšanai, kā arī lai noteiktu saulgriežus. Montesinoss izskaitļoja, ka viņa valdīšanas 50.gads atbilst 2500.gadam pēc Lielajiem Plūdiem. Bez tam pagāja arī 2000 gadu kopš Senās Impērijas dibināšanas, tādēļ valdniekam pievienoja arī titulu Pačakuti („reformators”).
50.valdnieks – koriģēja laika skaitīšanu precesijas dēļ.
58.valdnieks – valdīšanas sākumā pagāja 2900 gadu pēc Lielajiem Plūdiem, kas sakrita ar Kristus dzimšanas gadu.
62.valdnieks – tā valdīšanas laikā Senā Impērija beidza savu pastāvēšanu. Esot bijis „brīnumu un pareģojumu laiks,” zemestrīces, komētas, kaimiņu kari. Valstī iebruka ienaidnieki no piekrastes un arī no Andiem. Notika grandiozas kaujas, vienā no tām valdnieku ķēra bulta un izglābās vien 500 kareivju. Arī rakstība (uz banānu lapām un akmeņiem) tika aizmirsta. Pāri palikušie paņēma valdnieka mazgadīgo dēlu un pameta Kusko. Palika vien priesteri, kas rūpējās par templi. Atlikušie patvērās kalnu cietoksnī Tamputokā. Kad puisēns paaugās, to pasludināja par monarhu. Šī dinastija valdīja gandrīz 1000 gadu – no II-XI gs.
63.valdnieks – Pačakuti IV. Dienvidamerikā esot bijis kāds raksts, kurā bijušas ietvertas ziņas par visām senatnes zinātnēm. Šī valdnieka laikā dokumenti iznīcināti.
Huanakauri – inku valdnieks, kura laikā aizliedza rakstību (no Senās Dinastijas).
Tamputokas monarhija. Liekas, no tās arī sākās inku ķēniņi.
90.valdnieks – valsts bija kļuvusi vāja. To izmantoja princese Mama-Kiboka, kuras dzīslās tecēja dievu asinis. Tās dēls Rokko pazuda, drīz pēc tam parādījās zelta drānās. Saules Dievs esot viņu apdāvinājis. Tas arī bija pirmais inku valdnieks.
13 inku dinastija. Dibinājis pirmais inka Manko Kapaks. Dinastija valdīja līdz pat spāņu ienākšanai gandrīz 400 gadu.
1.inka - Manko Kapaks (~1200.-1230.g.).
Manko Kapaks IV – izdeva pavēli, ka jaunais gads sākas pavasara ekvinokcijas dienā.
2.inka - Sinči Roka.
Objekti.
Korakoras pils. Daļa no šis Kuskas pils sienām vēl šodien redzamas māju pagalmos pa labi no Suēcijas ielas (Calle Suecia), jo iesiet augšup no Ieroču laukuma (Plaza del Armas).
Viņa karaliskajā karogā bija attēlots vanags.
3.inka - Ljoke Jupanki. „Ar visiem tikumiem apveltītais.” Pētnieks Polo de Onegardo nejauši uzgāja tā un divu sievu mūmijas. Mūmijas bija apbrīnojami labi saglabājušās - tām bija mati uz galvas un uzacis. Atrastās mūmijas nesa pa Limas ielām, toreiz tas bija Peru vicekaralistes laiks. Indiāņi raudāja un krita ceļos. Godbijīgi cepures esot noņēmuši pat baltie Limas eiropieši.
4.inka - Maita Kapaks (~1290.-1320.g.).
5.inka - Kapaks Jupanks.
6.inka - Inka Roka.
Objekti.
Pils Kuskā. Viņa pils milzīgie sienu akmeņi šodien ir pamatā Reliģijas mākslas muzeja (Museo de Arte Religioso) ēkai, ieskaitot arī slaveno 12 skaldņu akmeni Hatunrumijoka ielā (Calle Hatunrumiyoc).
Viņa karaliskajā karogā bija attēlots ģērbonis ar putnu.
7.inka - Jaguārs Vakaks.
8.inka - Virakoča (1410.-1438.g.).
9.inka - Pačakuteks (1438.-1471.g.).
10.inka - Tupaks Jupanks (1471.-1493.g.).
11.inka - Vaina Kapaks (1493.-1527.g.).
12.inka - Vaskārs (1527.-1532.g.).
13.inka - Atavalpa (1525.-1533.g.).
Līdz ar 13.un pēdējā inkas Atavalpa nāves no spāņu rokas, izbeidzās "Saules dēlu" dinastija. Kad indiāņi sacēlās pret spāņu kundzību, tad viņus vadīja kāds Tupaks Amars, ko varētu uzskatīt par pašu pēdējo inku.
Saites.
Inku valsts (?-1533.g.).
