Judaisma kanons
Jūdiem kanonu veido 27 tīstokļi. To žīdi ir atzinuši un tas veidojies I gs.pmē. beigās.
Pārējās grāmatas nav guvušas atzinību no jūdiem, jo sākotnēji bijušas sarakstītas grieķiski: Tobija grāmata, Judītes grāmata, Zālamana pamācības, Baruha grāmata, Jeremijas vēstule, Manases lūgšana, I un II Makabeju grāmatas, vairākas Daniēla grāmatas daļas kā arī Ezdras grāmata aramiešu valodā.
Šāds svēto rakstu kanona dalījums jūdu tradīcijā nostiprinājās laikā ap 600.-900.g.pmē.:
1. „Bauslība” (ToRaH) – 5 Mozus grāmatas, Pentateihs. (5)
2. „Pravieši” (NeVī’īM). Senie pravieši: Jozuas grāmata, Soģu un Rutes grāmata (2 vienā), Samuēla grāmatas (1. un 2. apvienotas vienā), Ķēniņu grāmata (1. un 2. apvienotas vienā), Laiku grāmata (1. un 2. apvienotas vienā), Ezras un Nehemijas grāmata (2 vienā ), Esteres grāmata, Ījaba grāmata, Jesajas grāmata, Jeremijas un Raudu dziesmas, Ecekiēla grāmata, Daniēla grāmata un Mazo praviešu grāmata (tajā apvienotas 12 maz praviešu gāmatas). Jāzeps Flāvijs par to raksta: „No Mozus nāves līdz Persijas valdnieka Artakserksa valdīšanas laikam pravieši... uzrakstījuši... trīspadsmit grāmatas.”
3. „Raksti” (KeTUūVīM): Psalmi, Zālamana pamācības, Zālamana Augstā dziesma, Zālamans mācītājs. Dzejas un gudrības grāmatas.
Kanona izveidošanās.
621.g.pmē. Jeruzālemes templī tikusi uzieta „likumu grāmata” – 5.Mozus grāmata, uz kuru balstījās kēniņš Josija, izdarot valstī reformas (2.Ķēn. 22-23; 2.Laiku 34). Tā tika kanonizēta, padarot to par normu šīs reformas laikā. Tā ķēniņš, priesteri un tauta pieņēma to par svētu un autoratīvu grāmatu.
Saites.
Judaisms un judaisti.
