Krievu-ķīniešu, ķīniešu-krievu kari
Vairāki kari, kas norisinājusies Krievijas impērijas un Ķīnas starpā.
Pirmā krievu sūtniecība Ķīnā. Tāda devās uz 1618.gadā, to sūtīja Toboļskas vojevoda, lai izzinātu ceļu uz Ķīnu. Misijas sastāvā bija 12 cilvēki, bet to vadīja Tomskas kazaks un arī skolotājs Ivans Petļins (Иван Петлин). Krievu delegācija pievienojās mongoļu karavānai, I.Petļins prata mongoļu valodu. Misijas rezultāts bija noslēpums vairākas desmitgades. Viens no tās "ieguvumiem" bija tas, ka krievu valodā parādījās izteiciens "ķīniešu grāmata" ("китайская грамота"). Liekas, latvieši šo teicienu lieto kā - "ķīniešu ābece."
Petļins prata vairākas valodas, tostarp mongoļu, tādēļ viņam tika uzdots uzrakstīt aprakstu par Ķīnu un tās kaimiņvalstīm, kā arī izpētīt pa kādiem jauniem ceļiem no Sibīrijas var sasniegt Padebešu impēriju..
Misija devās ceļā 1618.gada maijā un sasniedza Pekinu tā paša gada augusta beigās. Tā kā krieviem nebija līdzi dāvanas imperatoram, tad oficiāla pieņemšanas ceremonija tā arī nenotika. Taču Petļinam tika nodots raksts, kurā Krievijas impērijas pavalstniekiem tika atļauts apmeklēt Ķīnu un tirgoties ar to. Diplomātiskās attiecības ķīnieši piedāvāja risisnāt savstarpējas sarakstes ceļā.
Protams, ka raksts bija ķīniešu valodā. Kad tā nokļuva Maskavā Sūtniecības nodaļā (Посольский приказ), tad iztulkot neviens to nespēja. Tā desmitiem gadu tā gulēja neaiztikta sūtniecības arhīvā. Visbeidzot šo dokumentu pārtulkoja diplomāts Nikolajs Spatārijs (Николай Спафарий) gatavojoties jaunai sūtniecībai uz Ķīnu 1670.gadu sākumā.
Atgriezies, I.Petļins arī uzrakstīja ceļvedi ar garu nosaukumu: "Роспись Китайскому государству, и Лобинскому, и иным государствам,… и великой Оби…" un vēl, un vēl, speciālistu vuidū vairāk pazīstams kā "Роспись." Ceļvedis ir interesants, jo apraksta Ķīnu pirms mandžūru iekarojumiem.
XVII gs. vidū, pēc tam, kad Ķīnu jau bija iekarojuši mandžūri, turpu pabija arī Baikova (Байков) delegācija..
Pirmais Krievu-ķīniešu karš (1685.g.). Līdz XVII gs. vidum krievu kazaku un rekrūšu vienības arvien biežāk sāka parādīties Amūras baseinā. Vienlaikus pie varas Ķīnā nonāca jaunā Cinu dinastija, ko bija dibinājuši mandžūri - tauta Ķīnas ZA. Mandžūri zemes Amūras krastos uzskatīja par savām un tādēļ sadursme kļuva neizbēgama.
Neskatoties uz pretenzijām mandžūri tomēr nekontrolēja teritorijas pie Amūras. Tikām Krievijas impērija gan bija ieinteresēta savas klātbūtnes nostiprināšanā. Tika nodibināta pat Albazīnas vojevodiste (Албазинское воеводство) ar centru Albazīnā (Албазин). Uz Amūru 1682.gadā tika nosūtīta vojevodas Alekseja Tolbuzina (воеводa Алексей Толбузин) vienība, kam bija uzdots nodibināt apmetnes Amūras un Zejas upju krastos.
Par atbildi mandžūri sāka gatavoties karam, sagatavošanos vadīja amatpersona Lantaņs, kas personīgi aplūkoja Albazinas nocietinājumus un nosprieda, ka nopietnu pretestību tie izrādīt nespēs. Laņtaņs riskēja - pie Albazinas viņš parādījās ar pavisam nelielu vienību, lai neraisītu aizdomas. Krieviem tika paskaidrots, ka te nonācis nejauši medību laikā.
Tomēr, neskatoties uz necilo Albazinas nocietinājumu novērtējumu, mandžūri gandrīz 3 gadus tā arī neko neuzsāka - Lantaņs ļoti rūpīgi gatavojās karagājienam. Viņa armija nebija liela - apmēram 3000 cilvēku. Bet pat tādu apgādāt toviet nebija viegls uzdevums. Tolbuzinam vīru nebija ne tik - mazāk kā 500 strēļu un rekrūšu.
Pamazām mandžūri izspieda krievus no Albazinas apkārtnes apmetnēm un острогов. Mēŗkis bija skaidrs - jo vairāk cietoksnī savāksies cilvēku, jo grūtāk būs tos pabarot.
Albazinas aplenkums sākās 1685.gada jūnijā. Mandžūriem bija nospiedošs pārsvars dzīvajā spēkā un artilērijā - 30 ķīniešu dižgabalu pret trim cietoksnī esošajiem. Nedēļu aplencēji apšaudīja pilsētu un tad gāja uzbrukumā. Pirmo uzbrukumu krievi atsita, taču Tolbuzins saprata, ka noturēt pilsētu nespēs. Papildspēki gan tika izsūtīti, taču laicīgi sasniegt Albazinu tie nespēja. Tad vojevoda vērsās pie Lantaņa ar priekšlikumu - krievu garnizons atstās cietoksni un dosies ar tiem uz Nerčinu. Ķīnietis piekrita, lai gan iesākumā mandžūri uzstāja, lai vojevoda ar savējiem dodas uz Jakutsku - zemes ap Nerčinu mandžūri arī uzskatīja par savējām.
Tā arī notika, bet pēc diviem mēnešiem krievi atgriezās Albazinā. Nerčinskā viņi bija apvienojušies ar beidzot pienākušajiem papildspēkiem un bija nosprieduši, ka būtu kauns vienkārši tāpat aiziet. Izmantodami to, ka Lantaņs nebija atstājis garnizonu, vojevoda ar 700 cilvēku vienību no jauna iekārtojās Albazinā.
Sagūstītie un ķīniešu pusē pārgājušie krievu karavīri tika nosūtīti uz Pekinu un ieskaitīti īpašā kārtā, no kuras veidoja Ciņu dinastijas laika gvardi. Galvaspilsētā dienējošos krievus bija pieņemts saukt par albaziešiem - pēc lielākās krievu Pieamūras pilsētas nosaukuma. Vienlaicīgi Pekinā izveidojās arī prokrievisko ķīniešu kopiena, budistu svētnīcas vietā tika iekārtota pareizticīgā Sv.Nikolaja baznīca. 1730.gadā tā sagruva zemestrīcē, bet 1732.gadā tika atjaunota un pārsaukta Dievmātes vārdā.
Otrais krievu-ķīniešu karš (1686.g.). Mandžūri no jauna aplenca Albazinu 1686.gadā. Aplenkums bija daudz dramatiskāks nekā pirmais.
Galu galā XVII gs. beigās tika noslēgts Nerčinas līgums (Нерчинский договор).
XVII gs. beigās Pekinā ieradās pirmais krievu pareizticīgais garīdznieks Maksims Leontjevs, kas veica arī aktīvu misionāra darbību ķīniešu iedzīvotāju vidū.
XVIII gs. sākumā Pekinā parādījās krievu garīgā misija.
Kjahtinas līgums (1727.g.). Tā rezultātā tika oficiāli nostiprināts krievu garīgās misijas statuss Pekinā. Vienlaicīgi misija tika uzskatīta par Ķīnas varas iestādi, kurā krievu garīdzniekiem bija ķīniešu ierēdņu statuss un alga no Ķīnas valsts. 1736.gadā tika iesvētīta jau esošā Dievmātes baznīca, kurā 1750.-1760.gados iekārtoja celles, zvanu torni ar pulksteni, maizes ceptuvi, pirti, stalli un akmens sienu.
Aigunas līgums (1858.g.). 1858.gadā tika noslēgts Aigunas līgums starp Krievijas impēriju un Cinu Ķīnu Aiguņas pilsētā. No krievu puses līgumu bija parakstījis Austrumsibīrijas ģenerālgubernators ģenerāladjutants grāfs N.Muravjovs (Н.Н.Муравьев), kas pēcāk saņēma pievārdu "Amūras" (Амурский). No Cinu impērijas puses līgumu parakstīja vietvaldis I Šans. saskaņā ar šo vienošanos, kreisais Amūras krasts līdz pat upes ietecei Ohotskas jūrā tika atzīts par Krievijas impērijas īpašumu. Usūrijas novads bija abu impēriju īpašumā. Bet kuģošana pa Amūru, Sungaru un Usūriju bija atļauta tikai krievu un ķīniešu kuģiem.
Pēc diviem gadiem, t.i. 1860.gadā, Pekinā tika noslēgta vēl viena vienošanās, kas būtiski papildināja pirmo - Aigunā noslēgto. Tomēr vēlāk Ķīnā to izskatīja kā nelīdztiesīgu, kas tā arī bija. Krievi izmantoja situāciju, kad Ķīna bija tikusi sakauta Opija karos ar Franciju un Angliju, bija novājināta ar iekšējiem nemieriem.
Trešais krievu-ķīniešu karš (1900.g.). 1900.gadā Ķīna pieteica Krievijas impērijai karu un tas bija vienīgais tāds kara pieteikšanas gadījums abu lielvalstu attiecību vēsturē. Tas bija Bokseru sacelšanās apspiešanas laikā.
Damaņas salas konflikts (1969.g.). Šis robežkarš izcēlās 1969.gada martā Damaņas salā Amūras upē.
1963.gada marta sākumā Ķīnas valdība paziņoja par Aigunas līguma laušanu.
Konfliktā gāja bojā 58 krievpadomju robežsargi.
Ķīnas ziņu aģentūra Siņhua 2023.gada jūnijā ziņoja, ka Maskavā atvērta pirmā ārzemju "Laboratorija Si Dziņpiņa ideju izpētei." Krievu asprāši sacerējuši:
Зубрежка цитатника товарища Си
Скоро во всех школах Русни
Питерский гопник по имени Пу
Готовит Китаю в подарок Москву
