Kodeksi
Seno rakstu veids.
Tuvo Austrumu kodeksi.
Centrālamerikas indiāņu kodeksi. Jauniegūtos, zinātniskajā literatūrā kopš XIX gadsimta par kodeksiem dēvētos rokrakstus, tāpat kā iepriekš zināmos, ir sarakstījuši, vai pareizāk – zīmējuši un rakstījuši – īpaši acteku hronisti un rakstveži tlakvili. Senākie Vidusamerikas iezemiešu kodeksi pastāvēja jau pirmskoloniālajā laikmetā un tajos hieroglifiski zilbiskā (maiji) vai piktogrāfiski logogrāfiskajā rakstā (acteki, mišteki) bija dokumentēta šo tautu reliģija un kultūra, viņu apdzīvoto zemju ģeogrāfija, vēsture, augstdzimušo ciltsraksti utml. Ja maiju kodeksus spāņu iekarotāji gandrīz visus iznīcināja (saglabājušies tikai četri eksemplāri), tad daļu no acteku rokrakstiem viņi uzlūkoja par koloniālās pārvaldes un katolicisma misijas vajadzībām noderīgu informācijas avotu un, ne tikai saglabāja esošos, bet arī ļāva indiāņu rakstvežiem izgatavot jaunus. Kodeksu izgatavošana Meksikā turpinājās vēl līdz pat XVII gadsimta sākumam, kad, plašāk ieviešoties spāņu valodai, tie kļuva mazāk noderīgi. Koloniālā perioda acteku kodeksiem raksturīgs attēlu tradīcijas turpinājums, taču tie ir papildināti ar tekstiem gan spāņu, gan ar latīņu burtiem uzrakstītā nauatlu (acteku) valodā. Šobrīd pasaulē zināmi ap 550 saglabājušies Vidusamerikas kodeksi, no kuriem nedaudz vairāk kā 200 atrodas Meksikā.
Saites.
Rakstu avoti.
