Kopana
Viena no ielākajām maiju senpilsētām, kas atrodas mūsdienu Hondurasas teritorijā.
Atrašanās vieta. Hondurasa. Pati galējākā maiju dienvidu pilsēta. Atrodas vairāk kā 13 km garajā Motaguā ielejā, tieši Kopanas upes krastos.
Atklāšana un izpēte. Pirmais par šo pilsētu laikam ir vēstījis Gvatemalas vēsturnieks Huarross, kas, savukārt, atsaucās uz kādu Fuentesu. Šis Fuentess apgalvoja, ka viņa laikā, proti, ap 1700.gadu, Hondurasā Kopanas tuvumā esot bijis kāds labi saglabājies celtņu komplekss, ko saukuši par „Cirku.”
1836.gadā Centrālamerikas valdības uzdevumā kāds pulkvedis Garlindo no vietējiem iedzīvotājiem ievācis ziņas par ļoti seniem celtniecības paņēmieniem Jukatānas un Centrālamerikas mežos.
Šīs skopās ziņas iraisīja interesi kādā amerikānī Džonā Loidā Stīvensā, kurš atrada sabiedroto – zīmētāju Frederiku Katervudu. Laikā, kad abi jau gatavojās ekspedīcijai, nomira iepriekšējais ASV pilnvarotais Centrālamerikā. Stīvenss izmantoja savus politiskos sakarus un tika iecelts par nelaiķa pēciniku. Tā viņš savu ceļoumu iesāka kā „Pinvarotais Savienoto Valstu lietās.” Taču tūlīt pēc ierašanās 1839.gadā viņiem uzbruka piedzērušies karavīri, jo zemē liesmoja nemieri. Ciemi bija izlaupīti, zeme izpostīta. Savā starpā cīnījās mulats Farera, Salvadoras agrākais prezidents Morasans un indānis Karrera. Tādējādi Stīvensona ekspedīcijai visu laiku bija grūtības ar pārtikas iegādi. Pastāvīgi viņš sakasījās ar dažādiem vietējiem žipčikiem kareivju formās, bet viss tomēr beidzās labi.
Stīvenss ar pavadoņiem ilgi lauzās caur džungļiem un uzgāja Kopanu: "Pilsētas drupas gulēja manā priekšā kā kuģis, kas jūras vidū bija cietis katastrofu, tā masti bija norauti, nosaukums izdzisis, komanda gājusi bojā, un neviens nezināja no kurienes tas atbraucis, kam piederējis, cik ilgi bijis ceļā, kas kalpoja par nelaimes cēloni."
Viņa pirmais atradums bija pamatīgs mūris, kas celts no akmens kvadriem. Nākamā bija kāda oriģināli veidota stēla - 3,9 m augsta, 1,2 m plata un 0,9 bieza četrstūra kolonna, no vienas vietas klāta ar ciļņiem un ornamentiem. Kopumā īsā laikā tika uzietas 14 tādas stēlas.
Kopā ar ciema skroderi metisu Bruno Stīvenss cirtās arvien dzilāk zaļajā biežņā un uzgāja arvien jaunus mūrus, kāpnes un terases. Zīmētājs Katrvuds izjuta lielu diskomfortu skicējot atrastās stēlas, jo sarežģītie un neparastie ornamenti nekad nekur citur nebija redzēti un tā īsti nepadevās izlikšanai uz papīra.
Tikām ekspedīciju regulāri sāka apmeklēt kāds vietējais – dons Hosē Marija un apgalvoja, ka drupu pilsēta un tai apkārtējās zemes pieder viņam. Ilgstošās sarunās noskaidrojās, ka dons nekādu vērtību drupās nesaskata un Stīvenss piedāvājās drupu pilsētu nopirkt. Hosē Marija jutās pārsteigts. Pats Stīvenss atceras: „Lasītājs varbūt vēlēsies zināt, kā Centrālamerikā pērk senas pilsētas. Tāpat kā pārējās preces, tās kotējas pēc piedāvājuma tirgū un pēc pieprasījuma; taču, tā kā pilsētas nav noliktavu prece kā, piemēram, indigo vai kokvilna, to cenas tika noteiktas pilnīgi patvaļīgi, un tieši tobrīd pieprasīums bija niecīgs. Tāpēc lai lasītājs zina, ka es par Kopanu samaksāju 50 dolāru. Par cenu nebija nekādu domstarpību: es minēto summu piedāvāju, un donam Hosē Maria tā likās tik pārmērīgi augsta, ka es tās dēļ viņa acīs šķitu gatavais muļķis; ja es būtu piedāvājis vairāk, viņš mani būtu noturējis vēl par ko ļaunāku.”
Pēc darījuma Stīvenss visam ciemam sarīkoja dropīti. Ciema indiāņi nāca un apbrīnoja attīrītās stēlas, par kuru eksistenci nevienam no viņiem nebija ne jausmas. Pēc apmēram 60 gadiem šo pašu fokusu atkārtoja E.H.Tompsons nopērkot Čičenicu, tomēr šīs efektīgās "arheoloģiskās" pētījumu metodes izgudrošana neapšaubāmi ir Stīvensa nopelns.
1842.gadā Ņujorkā nāca klajā Stīvensa grāmata „Ceļojuma iespaidi Centrālamerikā, Čjapā un Jukatanā” (Incidents of travel in Central America, Chiapas and Yucatan), pāc laiciņa kā papildinājums iznāca Katervuda zīmējumi. Tas sacēla sensāciju, avīžu rakstus un diskusijas.
Apmēram pēc 100 gadiem sākās plānveidīga izpēte. 1977.gadā ar Venēras pētniecībai konstruētā radara Galileo–I palīdzību no lidmašīnas pētīja sazaroto kanālu sistēmu 20 000 km2 platībā. 1979. un 1980.gados veikti jauni lidojumi un pētījumi.
20.gs. 80.gados veikti izrakumi.
Las Sepulturas priekšpilsētā arheologi uzgāja atsevišķu 40-50 celtņu grupu - dzīvojamās ēkas, tempļus, noliktavas un virtuves, kas bija sagrupētas ap 11 laukumiem. Pāri galvenajam laukumam pacēlās liela ēka, kuras pieņemšanas zālē atradās prāvs akmens sēdeklis, ko klāja hieroglifi. Abās pusēs durvīm stāvēja divas rakstvežu figūras, kas turēja gliemežvāka formas tintnīcas.
Kopā ar ciema skroderi metisu Bruno Stīvenss cirtās arvien dzilāk zaļajā biežņā un uzgāja arvien jaunus mūrus, kāpnes un terases. Zīmētājs katrvuds izjuta lielu diskomfortu skicējot atrastās stēlas, jo sarežģītie un neparastie ornamenti nekad nekur citur nebija redzētui un tā īsti nepadevās izlikšanai uz papīra.
Tikām ekspedīciju regulāri sāka apmeklēt kāds vietējais – dons Hosē Marija un apgalvoja, ka drupu pilsēta un tai apkārtējās zemes pieder viņam. Ilgstošās sarunās noskaidrojās, ka dons nekādu vērtību drupās nesaskata un Stīvenss piedāvājās drupu pilsētu nopirkt. Hosē Marija jutās pārsteigts. Pats Stīvenss atceras: „Lasītājs varbūt vēlēsies zināt, kā Centrālamerikā pērk senas pilsēas. Tāpat kā pārējās preces, tās kotējas pēc piedāvājuma tirgū un pēc pieprasījuma; taču, tā kā pisētas nav noliktavu prece kā, piemēram, indigo vai kokvilna, to cenas tika noteiktas pilnīgi patvaļīgi, un tieši tobrīd pieprasīums bija niecīgs. Tāpēc ai lasītājs zina, ka es par Kopanu samaksāju 50 dolāru. Par cenu nebija nekādu domstarpību: es minēto summu piedāvāju, un donam Hosē Maria tā likās tik pārmērīgi augsta, ka es tās dēļ viņa acīs šķitu gatavais muļķis; ja es būtu piedāvājis vairāk, viņš mani būtu noturējis vēl par ko ļaunāku”. Pēc darījuma Stīvenss visam ciemam sarīkoja dropīti. Ciema indiāņi nāca un apbrīnoja attīrītās stēlas, par kuru esistenci nevienam no viņiem nebija ne jausmas.
1842.gadā Ņujorkā nāca klajā Stīvensa grāmata „Ceļojuma iespaidi Centrālamerikā, Čjapā un Jukatānā” (Incidents of travel in Central America, Chiapas and Yucatan), pāc laiciņa kā papildinājums iznāca Katervuda zīmējumi. Tas sacēla sensāciju, avīžu rakstus un diskusijas.
Apmēram pēc 100 gadiem sākās plānveidīga izpēte. 1977.gadā ar Venēras pētniecībai konstruētā radara „Galileo–II” palīdzību no lidmašīnas pētīja sazaroto kanālu sistēmu 20 000 km2 platībā. 1979. un 1980.gados veikti jauni lidojumi un pētījumi.
20.gs. 80.gados veikti izrakumi.
Las Sepulturas priekšpilsētā arheologi uzgāja atsevišķu 40-50 celtņu grupu - dzīvojamās ēkas, tempļus, noliktavas un virtuves, kas bija sagrupētas ap 11 laukumiem. Pāri galvenajam laukumam pacēlās liela ēka, kuras pieņemšanas zālē atradās prāvs akmens sēdeklis, ko klāja hieroglifi. Abās pusēs durvīm stāvēja divas rakstvežu figūras, kas turēja gliemežvāka formas tintnīcas.
Arhitektūra. Tipiska vidēja lieluma maiju pilsēta. Plašuma un krāšņuma dēļ saukta par „maiju pasaules Parīzi.” Milzīgs kulta centrs – aizņem 75 akrus. Kulta centra piramīdas grupējas ap vairākiem laukumiem. Tām ir plati pamati, augstums neliels – ap 70 pēdām. Izceļas ar platām, monumentālām kāpnēm - Hieroglifu kāpnēm. Tāpat kā Tikalā, atrastas daudzas stēlas ar attēliem. Pateicoties radaru ģeodēzijas metodēm uzieta plaša un sazarota kanālu sistēma.
Daudz stēlu un tā saukto antropomorfo figūru, kuru nozīme ir pilnīgi neskaidra.
Mājās bija iekšējā kanalizācija.
Vēsture. Pastāv versijas, ka vieta bijusi apdzīvota jau ap 1500.g.pmē.
Celta vēl Vecās valsts Senākā perioda laikā līdz 374.g.
Uzplaukuma periods sācies līdz ar maiju vadoņa Jaha K’uk Mo (Yax Kuk Mo) ierašanos no Tikalas 427.gadā. Viņš aizsācis 16 kopanas ķēniņu dinastiju, padarot pilsētu par varenāko no visām maiju Klasiskajā periodā (300.-900.g.).
756.g. – pabeigta galvenās piramīdas būve.
763.g. – astronomu sapulce
IX gs. - pilsētas uzplaukums.
Kādreiz Kopanas pilsēta kontrolēja visu žadeīta ieguvi Motaguas ielejā. Maijiem žadeīts bija vērtīgāks par zeltu.
No V-IX gs. pilsētu pārvaldīja viena dinastija.
Pēdējais zināmais Kopanas ķēniņš bija Jašs Pass, kas mira 820.gada ziemā.
Pēdējais nepabeigtais ieraksts izdarīts 822.gada 10.februārī.
Pilsēta tad tika pamesta X gs. un to pārņēma džungļi. Iespējams, tas notika ilgstoša sausuma dēļ.
Kopanas ielejā gan vēl 300 gadus dzīvoja un strādāja vairākas zemnieku ģimenes, taču ar pilsētu tām vairs nebija nekāda sakara.
Aplūkojamie objekti.
Akropole. Lielākā no būvēm, var uzkāpt augšā, augstums ap 30 m. Tā ir Kopanas centrālā daļa, kas atrodas augstāk par pārējo pilsētu. To pieņemts saukt par Akropoli, tās centrā novietots Bumbas spēles laukums (izmēri 26 X 7 m).
Hieroglifu kāpnes. 10 m platas kāpnes ar 63 pakāpieniem ved uz sen sabrukušu templi, katrs no pakāpieniem noklāts ar maiju hieroglifiem. Konservācijas nolūkos kāpnēm uzlikts jumts. Tās paceļas 108 pēdu augstumā. Hieroglifiskās kompozīcijas mijas ar sēdošiem personāžiem. Kopumā šeit attēloti ap 2500 hieroglifiem (citur teikts - vairāk par 1200) – tas ir pats garākais šodien pazīstamais uzraksts maiju valodā. Šīs kāpnes pilnībā pakārtotas kalendāram: platformas ornaments atkārtojas 15 reižu ar ko tiek izteikts pagājušo laika ciklu skaits. Pašām kāpnēm esot 75(?!) pakāpieni, ar to izteikts ciklu beigās lieko dienu skaits (15x5).
Dēnikens saka, ka pakāpienu (Dēnikens saka, ka to esot 56) uzrakstos ir minēti maiju valdnieku saraksti. To esot pavēlējis kāds ķēniņš vārdā Butc Iip („dūmi – spēks”). Uzraksti stāsta par mītu un dinastiju hronoloģiju Kopanā līdz 755.gadam, kad pilsētā valdīja Dūmakainais Gliemežvāks.
Zem slavenajām kāpnēm atrodas cita senāka būve, kas datēta ar 600.gadu (noteikts ar oglekļa analīzi). Turpat uzietie celtniecības atlikumi norāda uz vēl senāku datumu - III gs.pmē.
Templis Nr.16 + „Rozālija.” Zem virsējā un daudz jaunākā Tempļa Nr.16 1992.gadā arheologs Rikardo Agursija uzgāja daudz senāko apakšzemes daļu „Rozāliju.” Pa šauru apakšzemes tuneli izejot pēkšņi nonāk pie 12 m augstas sienas. Tā ir vecā tempļa fasāde koši zilā un okera sarkanā krāsā. Uz krāsainās sienas karājas dievu maskas, tai skaitā 2 m liela putnu dieva maska ar daudziem labi saglabātiem ornamentiem. No turienes šahta iet lejup līdz kāpnēm ar maiju hieroglifiem, kurus nav atšifrējuši pat rūdītākie speciālisti – L.Šele un N.Grūbe. Tiesa gan, vēlāk zinātnieki ar datora palīdzību esot noteikuši, ka templi ierīkojis ķēniņš ar vārdu Mēness-Jaguārs.
Zinātnieki attīrīja „Rozālijas” pamatus un uzgāja dinastijas dibinātāja Jaha K’uk Mo kapu. Taču izpētīt to nebija iespējams, jo tas līdz malām bija pilns ar dzīvsudrabu! Jau pēc ilgāka laika kāds pētieks aizsargtērpā nokāpa lejā kapā ar indīgo metālu. Tika noskaidrots, ka kapā atrodas nevis dinastijas dibinātājs, bet gan kāda sieviete.
Nedaudz dziļāk atradās vēl kāda kamera. Tālāk šahta veda vīrieša kamerā ar „augsti vērtīgiem upuriem.” Diemžēl speciālisti līdz pat šai dienai tā arī nav pavēstījuši mums, par kādiem vērtīgiem atradumiem iet runa.
Kopanas jaunajā muzejā šodien ir aplūkojams „Rozālijas” makets un briesmīgās Dievu maskas. Rodas stipras asociācijas ar Indiju.
Atradumi. Pavisam atrastas 38 stēlas apmēram 4 m augstumā un 1,5 m platumā.
Q altāris – kvadrātveida stēla atgtēlo 16 astronomus, kuri 763.g. noturēja sapulci. Astronomiem galvā turbāni un sēž austrumu stilā un apspriež 260 dienu kalendāru. Arheologi te atraduši 15 upurētu jaguāru atliekas.
Zobratu stēlas – atrodas laukuma stūrī.
B stēla – uz tās redzamas divas bārdainas sejas. Daži apgalvo tur redzam zīloni ar snuķi, citi saka, ka tas ir stilizēts Aras papagaiļa knābis.
F stēla.
Stēla, kas līdzīga Ankoras stēlām – tai ir apmetums.
Altāri ar kalendāra datiem – esot līdzīgi motocikliem.
"T" simbols. Tāds esot atrasts un liecinot par Mu zemes saknēm.
Nefrīta plāksnītes. Kādā slēpnī Kopanā tika uzietas nefrīta plāksnītes ar galvenā Teotivakānas dieva (vēlakais acteku Tlaloks) analogu.
Stēla Nr.6 ataino vēl vienu Meksikas centrālās kalnienes dievu - Šipetoteku.
Kapeņu tuneļi. Zem Kopanas tādi ir vairāk kā 6 jūdžu garumā.
Saites.
Maiju kultūras centri.
Hondurasa.
