Niksona spokošanās
- Detaļas
- Skatīts: 1531
Pirmo reizi par noslēpumainajām parādībām pie Niksona kapa 1994.gadā ziņoja viens no prezidenta kapsētas naktssargiem. Par šo apbrīnojamo epizodi rakstīja valdības laikraksts LA Weekly piezīmē ar daudznozīmīgu virsrakstu „Es ne tuvu neesmu līķis!” Kā stāstīja apsargs, sākumā viņš redzējis zaļganu gaismu virs kapa, bet vēlāk pamanījis aizdomīgu cilvēku, kurš iegājis tukšajā eksprezidenta mājā. Sargs meties viņam pakaļ, taču durvis bijušas aizslēgtas. Visas nakts garumā sargs vairākkārt dzirdējis soļus mājas iekšienē. Dīvaini, ka arī mājas videonovērošanas sistēma izrādījusies atslēgta.
Niksona spoka pētniecību uzņēmās tā ilggadējais cienītājs mākslinieks Džefrijs Volanss. Iesākumā viņš sarakstījās ar slaveno „spoku mednieku” Hansu Holceru (grāmatas „Baltā nama noslēpumainie iemītnieki” autors). Tas ieteica meklēt vēl citus lieciniekus. Tādēļ Dž.Volanss izsūtīja vairāku laikrakstu redakcijām sludinājumu ar piedāvājumu dalīties iespaidos par šo lietu. Rezultātā Volanss saņēma vairākus maisus vēstuļu.
Daudzi bija manījuši kaut ko perifērajā redzes laukā ar acs kaktiņu, kas tiek uzskatūts par patiesām spoku parādīšanās pazīmēm. Niksona kapa apmeklētāji sajutuši šai vietā krasu diskomfortu un nervu spriedzi, kas izzudusi, aizejot no kapsētas. Eksprezidenta mājā daudzi sākuši trīcēt no aukstuma, bet citi sajutuši ledainu roku pieskārienus...
Daži niksona mājas apmeklētāji ziņojuši par to, ka mājā neciešami smird. Interesanti, ka par šo smaku 70.gadu sākumā runāja arī dažādi politiskie darbinieki, pametot ASV prezidenta Ovālo kabinetu.
Dž.Volanss nolēma pats pārliecināties par stāstītajiem efektiem Niksona sakarā. Sākumā viņš iegāja Votergeitas hallē, kas nez kādēl bija slikti apgaismota. Džefrijs uzreiz sajuta ledainu aukstumu, par kuru bija runājuši daudzi. Pati halle bija šaura un gara, tā atgādināja zārku. Telpā jutās slikti gandrīz visi kaut vai klaustrofobisko izjūtu dēļ.
Reiz dienā Volanss aplūkoja fotogrāfijas, kurās bija redzami instrumenti, ar kuriem rīkojās Niksona līdzgaitnieki, uzstādot pie demokrātiem noklausīšanās ierīces. Pēkšņi viņš sajuta neparastas trīsas mugurkaulā. Reāla aukstuma iemesla nebija.
Volansa stāsti uzreiz tika publicēti grāmatās un neskaitāmās tīmekļa lapaspusēs. Pats Volanss bija izbrīnīts cik pārdabiski tie tika traktēti – tika pat apgalvots, ka R.Niksons pēc savas nāves sācis kontaktēt ar šo pasauli, par starpnieku izmantojot viņu.
Vēl Volanss daudz laika pavadīja eksprezidenta bibliotēkā un te sāka notikt brīnumi. Rokas pretēji viņa gribai atrada nepieciešamo grāmatu un atvēra to precīzi interesējošā vietā.
Volanss izveidoja eksprezidenta muzeju uz riteņiem.
