Aliens

Palenke

Palengue.
Viena no interesantākajām maiju senpilsētām Jukatanā.

Palenkes nosaukums. Palenke – „norobežota vieta,” „turnīra laukums”- spāņu val. Nosaukums ņemts no tuvākās apdzīvotās vietas Santo Domingo de Palenka, kas parādījās pēc spāņu ienākšanas kā misija vietējās čolu cilts indiāņiem.
Pēc hopu indiāņu nostāstiem vietas senais indiāņu nosaukums varētu būt – Palattikapi. Patiesais pilsētas nosaukums tā droši nav zināms.
Apkārtnē dzīvojoši čolu indiāņi sauc to par otiottiun no vārdiem otiot ("pilsēta") un tiun ("akmens") viņu valodā. Līdzīgi no viņu valodas tiek saukta arī upīte, kas tek cauri senpilsētai - Otiottiun vai Otolum.
Agrāk šais apvidos dzīvojusi arī cita maiju cilts - celtali. Viņu valodā Palenkes misija tikusi dēvēta par Ho-Han. Ordeņjesa rakstos runāts par nosaukumu Na-Čan, tamdēļ laikam jāuzskata, ka tie ir vienādi un nozīmē - "Čūsku pilsēta." Varbūt ka šis arī ir īstais pirmskolumba pilsētas nosaukums.

Atrašanās vieta. Meksika, Čjapas pavalsts, netālu no Palenkes pilsētiņas, Tumbalu kalnu (Kordiljēru atzarojums) pakājē. Līdz Palenkei sniedzas Lakandonas mežs. 100 m augstumā vjl.
Jau pati senpilsētas atrašanās vieta ir mīkla, jo tur, kur atrodas mūsdienu Palenkes pilsētiņa, dzīvosanas apstākļi ir ērtāki, ūdens resursi pieejamāki. Tātad senie pilsētas dibinātāji savā lēmumā nebija vadījušies no sadzīves ērtību pieejamības.

Vēsture. Pēc zinātnieku domām maiji šai apvidū dzīvojuši no 200.-900.gadam.
Dibināšana. Par pilsētas dibināšanas apstākļiem lielas skaidrības nav, tomēr oficiāli par tās dibinātājiem uzskata maijus, lai gan izteikta arī doma, ka dibinātāja varētu būt arī kāda pirmsmaiju kultūra.
Sākumā pilsētu datēja laikā no III-VIII gs., bet vēlāk zinātnieki atrada būves, kas celtas laika no II-IX gs. Kopumā pilsēta attiecas uz Vēlo klasisko Vecās valsts laikmetu, iespējams, dibināta mazliet pirms 374.gada.
603.gadā ķēniņienes Joliknalas valdīšanas laikā Palenkei uzbruka Kalakmūlas pilsēta no austreņiem. Pilsētai nodarīti tika lieli postījumi, tomēr tā noturējās.
Pakala valdīšana. Valdnieks Pakals dzimis 603.gadā un valdījis Palenkē no 616.–683.gadam. Uzraksti stāsta, ka valdnieks Pakals miris 80 gadu vecumā 683.gadā, kas liekas dīvaini, jo skelets pieder divreiz jaunākam cilvēkam. Viņa valdīšanas laikā tika uzcelta Pils un Palenke sasniedza savas varas kalngalus. Viņi valdīja pār daudzām maiju apmetnēm valstī. Valdnieks Pakals izveidoja Palenki par nozīmīgu ceremoniālu centru. Šajās ceremonijās bija seni rituāli, kas balstījās uz lauksaimniecības sezonu, tika apvienoti ar neparasto senču kultu. Maiju valdnieks Pakals bija pārņemts ar mirušo godināšanas kultu. Uz Pakala sarkofāga sāniem ir izgrebti viņa senču tēli, visi Pakala mantinieki ir atstājuši uzrakstus, uzsverot savu īpašo radniecību ar viņu.
Lai gan tiek apgalvots, ka te apglabāts Pakals, pārliecinoši pierādījumi tam tā arī nav gūti. Grūti ir noticēt arī ilgajam valdīšanas laikam – apmēram 70 gadiem, laikā, kad maiju vīrieši vidēji dzīvoja 35 gadus.
Pilsētas pagrimšana. Palenkes panīkuma laiks arī ir noteikts pēc jaunākā atrastā datuma – 13 Ahav, 13 Muan (atrasts uz plāksnes Pilī) - 780. vai 782.g. (iespējams tas bija 799.g.). Uzrakstu tempļa hieroglifi palīdzējuši noteikt vairākus datumus: viens no tiem ir 692.gada 18.marts (9.13.0.0.0.8 Ahav 8 Vo). Pēc citiem datiem pēdējais neskaidri salasāmais datums ir atrasts Palenkē datēts ar 835.gadu. Pēc tam šis svētais centrs mistiski tika pamests.
Atšķirībā no nospiedošā vairuma citu Senās valsts maiju centru, Palenkē esot konstatētas neapstrīdamas karadarbības postījumu pēdas. Izrakumi palenkē ļāvuši spriest arī par iespējamajiem agresoriem - pilsētas teritorijā atrasti daudz akmens jūgi un arī tā saucamās palmas (rituāli akmens cirvji), kas raksturīgi tikai vienai Centrālamerikas kultūrai - totonakiem (tolaik un tagad dzīvo Verakrusas pavalstī). Tātad varētu būt, ka tieši totonaki ieņēma un izlaupīja Pelenki, kā arī nogalināja visu pilsētas aristokrātiju.
Tikai uzraksti un neatrasti apbedījumi var atklāt ko vairāk par tā ceremoniju valdniekiem.
Pilsētas bojā eja. Visdrīzāk, pilsēta cietusi no atnācēju cilšu uzbrukumiem (domājams, no Meksikas līča piekrastes) un tikusi pamesta IX gs. Lai gan gandrīz visas maiju Vecās valsts pilsētas tika pamestas mierīgi, vardarbības pēdas ir atrastas tikai Palenkē.

Atklāšana un izpēte.
Atklāšana. Pirmās ziņas par pilsētu nāca 1773.gadā, kad spāņu inspektoru grupa, strādājoša Tumbalā, ziņoja apriņķa garīgajam kuratoram Antonio de Solisam par „akmens mājām” pilsētiņas apkaimē. Spāņu karavīru izlūkgrupa neskartā meža biezoknī dažu ligu (1 liga = 4,83 km) attālumā no Palenkes ciemata bija uzdūrusies "akmens mājām."
Soliss ziņojam nepiegrieza nekādu vērību, taču ziņojums izraisīja dažādas baumas, līdz tās nāca ausīs Reālas pilsētas garīdzniekam Ramonam Ordeņjesam. Svētais tēvs sūtīja vairākus savus palīgus izlūkot apvidu, un tie atriezās sajūsmināti, stāstot par džungļos paslēptām pilīm un piramīdām. Ordeņjess nekavējoši uzrakstīja ziņojumu Karaliskajai komisijai, tā saucamajai Audiencia, kura strādāja Gvatemalā. Komisija savukārt sūtīja vienu no saviem darbiniekiem Antonio del Rio apskatīt senās celtnes, tam piekomandēts bija arī zīmētājs. Ekspedīcijai no Santodomingas ciema līdz drupām bija jāpārvar tikai 6 km džungļu, taču lietus sezonā tas nebija viegls uzdevums. Pats karalis Kārlisd III, kas bija aizrāvies ar senvēstures pētīšanu, lika ierēdņiem doties uz atklātajām drupām, rūpīgi tās aplūkot, uzzīmēt visu kas zīmējams un saglabāt vēstures pieminekli. Un tā spāņu Karaliskā komisija apskatīja drupas 1787.gada maija sākumā. Antonio komanda 2 nedēļas attīrīja no veģetācijas pilsētas centrālo daļu un veidoja stigu. Rezultātā šī ekspedīcija no pilsētas izveda 32 priekšmetus, veica 25 zīmējumus un sarakstīja atskaiti. Tas viss tika nodots Audiencia, kura to pārsūtīja uz Madridi. Galvaspilsētā dosjē kopā ar atradumu kastēm pazuda bezdibenīgajā Valsts arhīvā.
Citos avotos aprakstīts, ka Palenkē personīgi ieradies arī pats Ordeņjess, kuru tā iedvesmoja senās maiju pilsētas majestātiskums, ka atgriezies klosterī viņš par maiju senpilsētu uzrakstīja veselu grāmatu ar pagalam dīvainu nosaukumu - "Debess un zemes radīšanas vēsture."

Lords Kingsboro. Pēc 45 gadiem komisijas Audiencia ilustrētā atskaite nejauši nonāca Londonas grāmatu tirgotāja Henrija Bertauda rīcībā. Tas labi apzinājās tās vērtību un 1822.gadā izdeva to atsevišķā grāmatā. Grāmata gan neizsauca nekādu sensāciju, jo tai laikā arheoloģija neeksistēja vēl kā zinātne, bet gan bija tikai dažādu ekscentrisku dīvaiņu hobijs.
Tur tai pievērsa uzmanību lords Kingsboro. Patiesi ticot, ka Centrālamerikas iedzīvotāji ir 10 pazudušo Izraēļa paaudžu pēcteči, viņš visu savu turpmāko dzīvi un līdzekļus veltīja Meksikas arheologijas izpētei un maiju rakstības atšifrēšanai. Sarakstījis Antiquities of Mexico.

Giljoma Djupē ekspedīcija. Beidzot arī pašā Meksikā radās interese pētīt vēsturisko mantojumu. Tā izbijušais artilērijas virsnieks Giljoms Djupē saņēma uzdevumu izpētīt vairākas senpilsētas, tostarp arī Palenki. Arī viņa komandā bija zīmētājs – tēlotājmākslas profesors Hosē Lusiano Kastaneda. Ekspedīcija, kura bija pamatīgi organizēta, strādāja 3 gadus – 1805.-1808.gadam. Djupē Palenkē ieradās 1807.gadā un bija sajūsmināts par drupu majestātiskumu. Rezultātā kopā ar mākslinieku Kastanedu viņi sastādīja tik iespaidīgu atskaiti, ka Mehikas birokrāti gluži vai palēcās savos krēslos. Rezultātā Djupē ziņojums tika aizslepenots, kas būtībā paglāba Palenki no barbariskas izlaupīšanas. Tomēr arī pēc tam pilsētu pa laikam apmeklēja zinātnieki, piemēram 1816.gadā tur ieradās Aleksandrs Humbolts.

Grāfa Žana Frederika fon Valdeka darbība. Viņam pieder viena no galvenajām lomām Palenkes atklāšanā. Reizēm viņu dēvē par čehu, jo, lai gan dzimis Vīnē, savu jaunību pavadījis Prāgā. Jaunībā bija ieradies Parīzē, kur Mākslas akadēmijā apguva tēlotājmākslas. Piedalījās slavenajā Napoleona Ēģiptes karagājienā, kur savām acīm iepazina senēģiptiešu mākslas pieminekļus. Tur viņš pameta korsikāņa armiju un kopā ar četriem citiem dēkaiņiem devās uz Nūbiju iepazīties ar Lejasēģiptes kultūru. No visiem ceļotājiem dzīvs palika tikai viņš.
Tālāk viņš šķērsoja gandrīz visu Āfriku un piedalījās vienā no būru kara ekspedīcijām. Viņa kuģis cieta avāriju Madagaskaras šaurumā, bet Valdeks izglābās. No Āfrikas viņš devās uz Indiju, pēc tam uz Dienvidameriku, kur dienēja admirāļa Kokreina flotē Čīlē. No Čīles nonāca Gvatemalā, tālāk - Meksikā.
Meksikā Valdeks satika indiāņu kultūras interesentu lordu Kingsboro, un atšķirībā no viņa uzskatīja, ka Meksikas piramīdas cēluši ēģiptieši.
Šī mazliet jukusī persona 1821.gadā satika jau minēto Londonas grāmatu tirgotāju, un saņēma piedāvājumu pagatavot topošajai grāmatai ilustrācijas. Tā Valdeks pagatavoja 16 ofortus, kas tomēr neglāba izdevumu no finansiāla kraha. Neapšaubāmi Valdeks bija iepazinies jau ar garīdznieka Ordeņjesa pilsētas atklāšanas ziņojumu.
Grāmatas aizrauts, grāfs nolēma doties uz Meksiku, ko arī 1822.gada martā izdarīja. Ģimeni atstājis Londonā, viņš sāka vākt ziedojumus ekspedīcijai. Valdekam izdevās salūkot naudu no Meksikas šahtu biedrības (tiem viņš zīmēja plānus un kartes) un saņemt Meksikas valdības oficiālu atbalstu Palenkes izpētei. Tolaik valsti pārvaldīja hunta ar Anastasio Bustamanti priekšgalā, kurš tad Valdeku arī nosūtīja uz Lakandomas džungļiem.
Valdeks Palenkē nonāca pēc grūta ceļa 1832.gada 12.maijā. Valdības vārdā Valdeks tad arī mēģināja pierunāt indiāņus veikt celtņu attīrīšanas darbus, taču tiem tuvāka bija nauda. 3000 Meksikas dolāru, kas bija grāfa rīcībā, iztērējās ātri. Viņa entuziasms bija bezgalīgs. Visu pamests viņš dienām ilgi klīda pa mirušo pilsētu un zīmēja skices, kuru skaits jau bija virs 100. Lai paglābtos no lietavām un odiem, Valdeks iekārtojās uz dzīvi vienā no piramīdām, kuru tā arī turpmāk sauca – „Grāfa piramīda." Tādējādi viņs kļuva par pirmo cilvēku, kurš atkal apmeties pilsētā kopš neatminamiem laikiem! Grāfs bija pirmais, kurš uz viena no bareljefiem uzgāja arī ziloņa galvas attēlu. Uz ilgāku laiku grāfu palenkē esot arī aizkavējusi vājība pret kādu vietējo metisu meiteni.
Tā Valdeks pavadīja Palenkē divus gadus, un tas bija īsts pārbaudījums. Noplīsis un uzbudināts Valdeks 1834.gadā ieradās Kampečē, kur cerēja pārdot savus zīmējumus par lielu naudu. Tur ieradies, viņš uzzināja, ka valdība sen jau gāzta, un Bustamante ir nogalināts. Jaunajai viņš neuzticējās - tādēļ pagatavoja zīmējumu kopijas un oriģinālus iedeva kādam britu ierēdnim glabāšanā.
Intuīcija nebija grāfu pievīlusi, jo drīzumā ieradās vietējā mēra sūtnis un visu bagāžu arestēja. Meksikāņu prese kā sarunājusi publicēja rakstus par Valdeka vandālisko rīcību senpilsētā un to kā viņš mēģinājis nozagt Meksikas valsts bagātības. Sarūgtināts Valdeks bēga uz tolaik neatkarīgo Juaktānu, tālāk uz Franciju, kur kopā ar ģimeni apmetās Parīzē.
1838.gadā Parīzē 72 gadu vecumā publicēja grāmatu „Romantiskais ceļojums uz Jukatānu" (iespējams, cits nosaukums - "Mākslinieka un arheologa ceļojums"), tajā ievietoja 21 zīmējumu no saglabātajiem oriģināliem. Grāmata izsauca lielu interesi, īpaši tās ilustrācijas - Valdeka akvareļi. Diemžēl grāmata neizsauca lielu interesi (Mazais Zaļais tā arī nesaprata - izsauca vai neizsauca tad to interesi?).
Jau esot 100 gadu vecs, Valdeks izdeva vēl vienu grāmatu, arī ilustrētu paša zīmējumiem. Tā bija veltīta maiju mākslai un urbānai videi. 101 gada vecumā parīziešiem sarīkoja savu zīmējumu izstādi.
Grāfs nomira 109 gadu vecumā, un nekādi jau ne no vecuma un slimībām. Gadījās, ka Elizejas laukos aizskatījās uz glītu francūzieti un viņu notrieca zirgu ekipāža...
Valdeks bija romantiķis un savos zīmējumos izskaistināja un papildināja maiju ornamentus un hieroglifus. Tagad, kad daudz kas no zīmētā ir neglābjami zudis, viņa zīmējumi, diemžēl, tikai daļēji var kalpot vēsturiskās patiesības noskaidrošanai.
Valdeks bija arī pirmais pētnieks, kas mēģināja atšifrēt maiju hieroglifus.

Džons Loids Stīvenss un Džons Ketervuds. Viens no nedaudzajiem, kurš ieinteresējās par Valdeka grāmatu. Dzimis 1803.gada 18.novembrī ASV Ņūdžersijas pavalsts Šrūsberijā. Apdāvināts, 19 gados ieguvis Kolumbijas koledžas diplomu. Pēc pāris ceļojumiem, sāka strādāt par advokātu vienā no Ņūjorkas Volstrītas birojiem. Devās ceļojumā uz Eiropu, kur iepazinās ar Ketervudu. Tiem bija vienādas intereses, sapņoja par Centrālamerikas seno pilsētu pētīšanu. Kad Stīvenss kļuva par ASV pārstāvi Latīņamerikas valstu padomē un Gvatemalā, pētījumi varēja sākties. Un tā 1839.gada 3.oktobrī draugi devās ceļā.
Palenkē viņi saskārās ar lielām grūtībām odu un lietavu dēļ. Indiāņi bija slinki strādnieki, lai gan tiem maksāja 18 centus dienā, kas tiem laikiem nemaz nebija slikti. Ketervuds tur radīja daudz zīmējumu, kurus vēl tagad respektē kā ļoti precīzas un iespaidīgas liecības.

Moudslija pētījumi. Tikai vairākas desmitgades pēc Valdeka romantiskajiem zīmējumiem tapa reālistiski Palenkes altāru paneļu un hieroglifisko uzrakstu zīmējumi, kurus pagatavoja britu arheologs Moudslijs. Zīmējumi tika publicēti laikā no 1889.-1902.gadam Londonā četros sējumos ar nosaukumu "Centrālamerikas bioloģija."

Alberts Rūzs 1952.gadā Uzrakstu templī atklāja maiju valdnieka Pakala kapenes. Šī vieta tagad ir pasludināta par nacionālo parku un 1987.gadā iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Projekts "Palenkes karte." Šo starptautisko projektu vadīja direktors Eds Barnharts, viņa ekspedīcija vairāk kā 18 mēnešus burtiski plēsās cauri biezajiem tropiskajiem džungļiem celtņu drupu meklējumos. Līdz šī projekta sākumam pētniekiem bija ziņas par 329 struktūrām, bet 2000.gadā šīs cipars palielinājās līdz 1400 ēkām. Tādēļ secināja, ka Palenkē mita plaši iedzīvotāju slāņi (iepriekš uzskatīja, ka Palenke ir tikai ceremoniāls centrs ar te dzīvojošu priesteru kastu). Šis atklājums četrkārt pa;ielinājis pilsētas platību. 
Pētnieki uzgāja arī veselu akveduktu, kanālu un noteku tīklu, kas nodrošināja tekoša ūdens padevi Palenkes urbanizētajām piepilsētām. Pēc inātnieku domām Palenkes ūdensapgādes sistēma ir vissarežģītākā no visām jebkad maiju radītajām.

Arhitektūra. Pilsētā bijušas ap pusotru tūkstoti ēkas, te mitinājušies ap 6000 indiāņu. Drupas stiepjas 7,5 km garumā.
Pilsētas centru veido 4 galvenie tempļi - Saules, Krusta un Lapu krusta tempļi, ar Pili starp tiem. Šo tempļu nosaukumi nākuši no altāra plākšņu motīviem katra konkrētā tempļa svētnīcās.
Trīs tempļi – Krusta, Lapu krusta un Saules veido atsevišķu tempļu grupu, kas vetīti trijiem otrās paaudzes dieviem: GI, GII un GIII. Katrs templis ir veltīts savam dievam un katrā no tiem plāksnē ir iegravēti sava dieva – patrona dzimšanas datums.
Tikai nesen pētnieki nākuši pie secinājuma, ka Palenkē bijusi viskomplicētākā ūdens apgādes sistēma maiju civilizācijā. Tā gādāja par ūdens piegādi akās un novērsa pavasara plūdus. Senie maiji šo vietu (kādu?) dēvējuši par "Lielo ūdeni" (Lakamha), jo tajā bijuši 9 pastāvīgi ūdensceļi, 56 avoti un simtiem metru garš ūdensvads. Tajā bijuši pat elementi, kas ūdeni novadījuši ar spiedienu, piemēram Pilī.

Aplūkojamie objekti.

XIII templis jeb Sarkanās ķēniņienes kapene.
Princeses kapene. Sauc arī par "Sarkanās ķēniņienes kapeni." Tajā iekšā ir akmens kaste, ko dēvē par sarkofāgu. Tā ir tik labi nostrādāta, ka maiji to nebūtu spējīgi paveikt. Iespējams, ka šis "sarkofāgs" maijiem ticis no iepriekšējām kultūrām.
Ar sarkanu krāsu klātas sievietes atliekas uzgāja arheologi Fanijas Lopesas (Fanny Lopez) vadībā Palenkē 1994.gadā alebastra sarkofāgā (tas ir tāds otrais pēc Pakala Uzrakstu templī). Tās uzietas kādā svētnīcā Palenkes galvenajā laukumā. Blakus sarkofāgam uzgāja vēl divus skeletus. Sievietes pēcnāves maska bija dīvaina un nebija līdzīga nevienai iepriekš maiju apbedījumos uzietajai - sastāvēja no 270 malahīta gabaliņiem. Bez tās kapenē tika uziets liels dudzums dārgakmeņu - uzgāja 1140 akmeņu, galvenokārt žadeītus. Tāds akmeņu skaits liecina par augsto stāvoklī sabiedrībā. Mirusi vecumā no 50-60 gadiem. Pakala kapeņu uzraksti vēsta par vienu sievieti, kas varētu būt Sarkanā ķēniņiene - Joliknala.
Arheologi noskaidrojuši, ka šī celtne būvēta vairākos etapos apmēram 200 gadu laikā no 500.-700.gadam. Tāpat arī ir noskaidrots, ka celtnes būve pabeigta 60 un vairāk gadu pēc Joliknalas nāves. Tāpat arī iespējams, ka Joliknalas atliekas varēja šai svētnīcā ienest vēlāk.

XVIII-A templis. Šeit veicis izrakumus Heinrihs Berlins 1954.gadā. Darbu gaitā tika uzietas trīs agrīnā klasiskā perioda kapenes. Vienā no tām atrasta nefrīta galva ar īpatnu degunu – tas sniedzās līdz pieres vidum, līdzīgi kā valdnieka Pakala maskai.

Galvaskausu templis.

Uzrakstu templis. Templo de las Inscriptiones. Pazīstamēkā no Palenkes svētnīcām, kas savu nosaukumu iemantojusi pateicoties daudzajiem maiju hieroglifiem tempļa ārējā interjerā. 

Otulumas upīte.Tek cauri Palenkei un sadala pilsētu rietumu un austrumu daļās. Upe ir viens no senā kompleksa brīnumiem, jo tek pa mākslīgu pazemes kanālu, kurā blakus var iet četri cilvēki. Pārdomāta kanalizācijas sistēma nodrošināja lietus ūdeņu noteci no svētnīcu jumtiem. Dažus metrus no Uzrakstu tempļa ūdens tika novadīts akveduktā un pa pazemes kanāliem pievadīts Pilij.

Pils (El Palacio). Galvenā Palenkes ēka, daudzreiz tikusi pārbūvēta.
Vesels ēku komplekss, celts uz mākslīgi uzbērtas trapecveida pakāpju platformas (daži pētnieki apgalvo, kauz senas celtnes pamatiem).
No ziemeļu puses pie tās veda platas kāpnes. Tieši ziemeļu sienas apakšā vērojams augstvērtīgs un megalītisks akmeņu kārtojums.
Pils ārējās sienas bija rotātas ar atsevišķiem reljefiem, kas vietām vēl ir saglabājušies.
Pilij ir trīs pamata līmeņi, apakšējā izmēri ir 104x80 m. Visai sarežģīts: sadalīts daudzskaitlīgos lielos un mazos dažādu līmeņu iekšējos pagalmos jeb patio (to ir četri - 2 lieli un 2 mazāki) ar attiecīgiem nosaukumiem – Galvenais pagalms, Rietumu pagalms, Austrumu pagalms un Torņu pagalms. Dienvidu pagalma apakšējā daļa tiek saukta par subterāneju (pazemes pagalms). Pagalmi apjozti ar galerejām, kas vēlāk sadalītas pa nelielām telpiņām un to funkcijas ne vienmēr ir skaidras. ZA patio galerijā var redzēt īstu tvaika pirti un trīs labi aprīkoti klozeti.
Pils sienas ap diviem pagalmiem satur frīzes ar karagūstekņu attēliem. Tie tēloti gluži vai karikatūriski - sēž uz zemes, nožēlojami, bezspēcīgi un neapbruņoti palenkiešu priekšā. Iespējams, ka tieši Pils pagalmos sagūstītie sagaidīja savu nāvi.
Citās galeriju vietās ir svarīgu personu attēli - pilsētas valdnieki, aristokrāti, kam pie kājām atrodas padotie. Šur tur vēl varot uziet spilgti zilās un sarkanās krāsas pēdas.
Pils rietumu fasādē izvietojas piecas masīvas kvadrātveida akmens kolonnas 2 m biezumā, kuras bagātīgi klātas grebumiem. Sienās daudz „T” veida izgriezumi, kuri it kā simbolizējot Saules dievu.
Akmens tornis pils centrā ar 4 stāviem ir ļoti neparasts maiju arhitektūrai. Tas ir 15 m augstumā, pamata izmēri – 7x7,5 m. Kopumā 4 stāvi ar stāva augstumu 2,5 m. Lielie logi ļauj novērot debesis visos virzienos un horizontu 180 grādos. Šeit atrastie Venēras hieroglifiskie simboli liecina par torņa astronomisko nozīmi. Tornis maiju arhitektūrai ir ļoti netipisks, varētu teikt – unikāls. Tornim nav ieejas pirmajā stāvā, kā arī kāpnes uz otro stāvu. Iespējams, tikušas lietotas pieslejamas kāpnes. Ceturtajā stāvā atrodas masīvs akmens sols, iespējams, uz tā sēdējis priesteris-astronoms un novērojis debesis.
Pagraba stāvā atrodas daudz pazemes pāreju un istabu, bagātīgi rotātu ar hieroglifiem. Pāreju nozīme hipotēzēs: reliģiska, ceremoniāla, noliktavas, pirts(!), universitātes laboratorija. Garākai no pārejām ir 200 m garums.
Zem Pils ir uziets 66 m garš akvedukts, kura beigu gals sašaurinājās un ir bijis vērsts stāvus augšup. Pētnieki uzskata, ka tas kalpojis par ūdens strūklaku un spējis uzšaut ūdeni līdz pat 6 m augstumā.
Universitātes versija. Pēc hopi indiāņu virsaiša Baltā Lāča stāstītā, Pils labi atbilst antīkās universitātes statusam hopi dzimtajā pilsētā Palattikapi. Pils telpas labi atbilst auditoriju funkcijai, daudz akmens tualešu ar kanalizāciju.

Saules templis. Nosaukums nāk no altāra plāksnes ar Saules motīvu.
Piecpakāpju piramīda ar augstumu 19 m, pamatu veido kvadrāts ar malas garumu 23 m. Piramīdas virsotnē atrodas svētnīca, kura sienas biezums ir 1 m. Plašajā fasādē ir 3 ieejas, kas ved uz iekšējo svētnīcu (sanktuāriju). Svētnīcas priekšējais frontons, kolonnas un arī sānu sienas rotātas brīnišķīgiem akmens reljefiem, hieroglifiskiem uzrakstiem.
Saules plāksne. Augšējās svētnīcas nelielās iekšējās kameras mugurējā sienā atrodas Saules plāksne, kuras dēļ templim šāds nosaukums. Saule attēlota vairoga veidā, caur kuru izurbušies divi sakrustoti šķēpi. Pa labi un pa kreisi no tās uz vergu ķermeņiem stāv divi priesteri, kas upurē. Plāksnē ir arī hieroglifi, pēc kuriem noteikts būves datums - 642.gads. Plāksne labi saglabājusies līdz mūsdienām un Mazajam Zaļajam 2002.gadā bija tas gods to aplūkot.

Grāfa piramīda. Savu nosaukumu ieguvusi no tā, ka tajā vairāk kā 2 gadus dzīvoja pilsētas pētnieks grāfs Valdeks ar savu mīļāko no vietējā ciema.

Krusta templis. Trešais no galvenajiem Palenkes tempļiem. Nosaukumu ieguvis pēc krusta/koka motīva uz altāra plāksnes svētnīcas iekšienē. Tātad centrā atrodas krusts/koks (daži saka, ka maiju svētais augs - kukurūza). Reljefa augšējā daļā attēlots svētais putns - ketcals. Divi priesteri veic upurēšanu.
Templi uzcēlis valdnieks Ahau Han Bahlums, iespējams, viņš te arī apglabāts. Tempļa celtniecības diena tiek uzskatīta 690.gada 23.jūlijs (M.Stingls gan savā grāmatā Tajemstvi india`nsky`ch pyramid min gadaskaitli 642.g.). Uz tempļa reljefiem attēlota valdnieka kāpšana tronī un L dievs, kurš pīpē pīpi.
Profesors Špindens atšifrējis šādus datumus: 3379.gada 7.februāris pmē., 3371.gada 8.aprīlis pmē. un 2619.gada 21.decembris pmē.
1992.gada 24.martā arheologu grupa Arnolda Gonsalesa un Rodrigo Lindo vadībā. Atklāja šai templī ap 1000 gadu vecu kapeni. Baumas par tādu bija vēl iepriekš. Restaurācijas darbu laikā, kuru veica Meksikas centrālā senlietu pētīšanas pārvalde, dienvidu fasādē uz rietumiem no centrālajām kāpnēm un pusaugstumā tika konstatēts dobums. Kripta tika atvērta: centrālā velves daļa bija iebrukusi un arī kriptas ziemeļu daļa bija nosegta ar nogāzušos monolītu izmēros 1,5x1,2x1,8 m. Zem monolīta pētnieki ieraudzīja cilvēka skeletu. Kriptas attīrīšana bija tehniski visai sarežģīts uzdevums, jo akmens bluķi draudēja iegāzties un sašķaidīt pīšļus. Pīšļu stāvoklis bija visai slikts, jo ilgu laiku kriptā sūcās iekšā lietus ūdens.
Kriptā tika atrasta nefrīta mozaīkas maska, četrstūraini gravēti nefrīta akmeņi, iespējams tie agrāk bija stiprināti pie maskas, smalki nefrīta auskari, trīs asmeņi un kauss. Lai gan apglabātās personas sociālais stāvoklis bijis augsts, tuvāk noskaidrot apglabātā personību nav izdevies.
Šeit atrodams arī Dzīvības koka attēls krusta formā.

Lapu Krusta templis. Trešais no galvenajiem Palenkes tempļiem. Nosaukums cēlies no skaisti izveidota altāra bareljefa svētnīcas iekšienē. Galvenais bareljefa motīvs ir krusts (domājams, maiju Dzīvības koks) no kura augšupp un uz sāniem nāk tādas kā lapas (varbūt liesmas). Augšējās lapas/liesmas smailē atrodas/izaugusi cilvēka seja. Pie horizontālās koka/krusta šķērslikas arī atrodas sejas/galvas. bet mazākas nekā augšējā. Abās pusēs no cemtrālā zīmējuma 4 rindās atrodas maiju hieroglifiskie teksti.
Profesors Špindens atšifrējis tādus datumus: 2618.gada 8.janvāris pmē. un 2584.gada 20.aprīlis pmē.
Tieši šai templī pirmoreiz kāds esot mēģinājis veikt maiju hieroglifu atšifrēšanu - tas bija grāfs Valdeks.
Šeit atrodams arī Dzīvības koka attēls krusta formā.

Lauvas templis. Atrodas 100 m uz dienvidiem no galvenā kulta centra. Tā ir piramīda ar mazu svētnīcu augšā. Svētnīcā bija altāris, uz tā aizmugurējās sienas bija bareljefs ar galvenā Palenkes priestera attēlu. Tas sēdēja tronī, no kura rēgojās divas jaguāru galvas. Dēļ šī attēla grāfs Valdeks templi bija iesaucis par "Brīnišķīgā bareljefa templi," diemžēl no tā ir palikušas tikai druskas - vienas jaguāra galvas atliekas. Šī bareljefa zīmējums esot visslavenākais no grāfa Valdeka attēliem, lai gan arī tas varētu būt pārveidots romantisma ietekmē.

Bumbas spēles laukums. Tā sienas veidotas no visai nelieliem akmeņiem, bet centrālaja daļā saglabājies megalītisku akmeņu kārtojums, kas varētu būt palicis no pirms maiju laikiem.

Atradumi.
Pakala  sarkofāga akmens plāksne. Pats interesantākais atradums Palenkē.

Pakala nefrīta maska. Uzieta Uzrakstu tempļa kapenēs. Pēcnāves maska no maziem nefrīta (jašmas?) gabaliņiem.

Dekori ar ziloņa galvu un ziloņa maskas uz bareljefiem. Tos atklāja grāfs Valdeks. Kopš tiem laikiem tie ir nebeidzamu strīdu objekts. Zīloņi un mamuti Amerikā nav jau 12 000 gadu. Daži zinātnieki mēģina tajos saskatīt stilizētas lietus dieva Čaka maskas.

Skrituļslidu bareljefs. El Palacio rietumu fasādes kolonā attēlotajam indiānim kāja ir sandalēs ar ritentiņiem.

Hieroglifiskie uzraksti. Daudzas Palenkes būves satur iegravētus hieroglifiskos tekstus, to atšifrēšana palīdzēja zinātniekiem noskaidrot Palenkes ķēniņu vārdus sākot ar 426.gadu. Šis datējums gan šodien tiek arī apstrīdēts.
      Plāksne ar hieroglifiem. Atrasta Austrumu pagalmā, tās izmēri 2,40 x 2,60 m un satur 262 maiju hieroglifiskās zīmes, kuras ataino datumus, dievu galvas, mītiskas ainas, cilvēkus un dzīvniekus.

Saules plāksne. Atrodas Saules templī, tās izmēri ir 3 x 1,1 m. Uz tās attēloti divi sakrustoti kinžali izrotāti ar spalvām. Pa labi un pa kreisi attēloti priesteri stāvam uz cilvēku ķermeņiem. Kompozīciju papildina vairākas hieroglifu sērijas. Maiju kultūras pētnieks Herberts Špindens spējis atšifrēt tos – tie ir datumi. Līdzās visai neseniem (613.g.pmē. un 176.g.) sastopami arī pavisam seni – 3373.gada 14.oktobris pmē. Ilgstošu debašu rezultātā šis datums transformējies par 3114.gada 11.augustu pmē., kas ir maiju kalendāra sākumdatums. Vēl šeit minēts datums 2619.gada 25.decembris pmē.

Fosilie megalodona zobi. Palenkē arheologi uzgājuši 13 šādus megalodona zobus, kas bijuši kā ziedojumi.

Mēness ciklu astronomiskās tabulas. Te tās ir atrastas un atšifrētas. Tipiskākie cikli ir pa 7260 un 144 000 dienām, bet ir zināmi arī 18 700 vai 370 000 gadu. Aprēķināts ir pavisam fantastisks rezultāts – 455 393 401 diena jeb 1 247 653 gadi.

Palenkes datumi. M.Stingla aprakstītajā laikā (XX gs.60.gadi) maijologi Palenkē atšifrējuši 14 kalendāra datumus un domāja, ka tādus satur vēl 11 šeit atrastie uzraksti.
Palenkes panīkuma datums. Ir noteikts pēc jaunākā atrastā datuma – 780.g. (iespējams tas bija 799.g.). Uzrakstu tempļa hieroglifi palīdzējuši noteikt vairākus datumus: viens no tiem ir 692.gada 18.marts (9.13.0.0.0.8 Ahav 8 Vo). Pēc citiem datiem pēdējais neskaidri salasāmais datums ir atrasts Palenkē datēts ar 835.gadu.
Vecākais Palenkes datums. Tāds pašlaik uziets Lapu krusta svētnīcā - 5 Eb, 5 Kaijab - 9.5.1.11.12., kas atbilst mūsu 536.gadam.
Vēl viens reljefs no Lapu krusta svētnīcas - atbilst mūsu 692.gadam
Krusta svētnīcas datums - 13 Ahab, 18 kankin - 9.10.10.0.0., atbilst mūsu 642.gadam.
Saules svētnīcas datums - atbilst tam pašam mūsu 642.gadam.
Valsts Antropoloģijas muzeja datums - šeit izstādītais Palenkes datums atbilst mūsu 652.gadam.
Pilī uzieta plāksne - datums 13 Ahav, 13 Muan - 9.17.13.0.0., atbilst mūsu 782.gadam.
Freskas. Pētnieks Dž.Kublers, izpētot Palenkes freskas, norādījis, ka trijos reljefos no Krusta, Lapu krusta un Saules tempļiem redzams kads teotivakaniešu pārstāvis, kura vārds nosacīti tulkojams kā "Piramīdu [pilsētas] ķēniņš." Tajos redzams, kā teotivakānietis nes upurus kopā ar toreizējo Palenkes ķēniņu Jaguāra Čūsku.

Sarkanās ķēniņienes apbedījums. Ar sarkanu krāsu klātas sievietes atliekas uzgāja arheologi Fanijas Lopesas (Fanny Lopez) vadībā Palenkē 1994.gadā alebastra sarkofāgā (tas ir tāds otrais pēc Pakala Uzrakstu templī). Tās uzietas kādā svētnīcā Palenkes galvenajā laukumā. Blakus sarkofāgam uzgāja vēl divus skeletus - apmēram 10 gadu vecu zēnu un pusaudzi meiteni, kuri katrs gulēja savā sarkofāga pusē. Šie skeleti, pteicoties ūdenī esošajiem minerāliem, praktiski pārakmeņojās un bija ļoti labi sglabāti. Floridas laboratorijā ar radioaktīvā oglekļa metodi noteica abu bērnu skeletu vecumu. Noskaidrots, ka meitene tikusi upurēta nodurot ar nažiem, vēl dzīvai izraujot sirdi.
Sievietes pēcnāves maska bija dīvaina un nebija līdzīga nevienai iepriekš maiju apbedījumos uzietajai - sastāvēja no 270 malahīta gabaliņiem. Bez tās kapenē tika uziets liels dudzums dārgakmeņu - uzgāja 1140 akmeņu, galvenokārt žadeītus. Tāds akmeņu skaits liecina par augsto stāvoklī sabiedrībā. Mirusi vecumā no 50-60 gadiem. Pakala kapeņu uzraksti vēsta par vienu sievieti, kas varētu būt Sarkanā ķēniņiene - Joliknala.
Ķēniņienes skelets, par spīti sarkanajai konservējošai dzīvsudraba krāsai, bija stipri cietis. Atliekas nebija pārnestas no citas apbedījuma vietas, jo skeleta kauli gulēja atbilstoši.

Dzīvības koka attēli. Tādi ir saglabājušies Palenkē Krusta un Lapu krusta piramīdu svētnīcu altāru plāksnēs, aplūkojami šodien. Dzīvības koki līdzīgi krustiem.

Megalītu akmeņi. Vienas no pilsētas piramīdu kāpnēm ir saliktas no palieliem 200-300 kilogramu blokiem. To arējais pakāpiena stūris ir smuki noapaļots (ka ziepju gabalam), bet apakšējie - precīzi un asi. Tādu rezultātu nevarot panākt ar maiju akmens instrumentiem. Tādejādi, akmeņi varētu būt iegūti no pirmsmaiju būvēm un no tiem saliktas kāpnes.
Megalītu akmens salikums vērojams arī bumbas speles laukuma vidēja daļā, kur tas ir saglabājies.
Arī citās mājās un tempļos pilsētā ik pa laikam var ieraudzīt labi apstrādatus megalītiskus akmeņus, kuru veidošana būtu vajadzīgs akmens zāģis vai pat vēl kas niknāks. Indiāņiem tomēr tādu neesot bijis.
El Palacio ziemeļu sienas apakšdaļā redzams kvalitatīvs labi apstrādātu megalītisku akmeņu kārtojums. Maiju indiāņiem tādas tehniskas iespējas nav bijušas. Tadi paši neiespējami akmens bloki veido pakāpes un kāpnes Pils torņa pakājē.
Tāda pat megalītiska kāpne austreņu iekšējā pagalmiņā Pilī arī nevarētu būt maijiem pa spēkam. Pagalmiņa divas sienas saliktas no tādiem blokiem, bet divas pārejas salikuši no savējiem. Arī šeit tie ir kā diena pret nakti.
Pils rieteņu iekšējā pagalmiņā vecie megalītu bloki pietikuši tikai vienai sienai. Tajā vērojami lieliski pagatavoti akmens ieliktņi.
Starp senajo civilizāciju un maiju apstrādātajiem akmeņiem ir milzīga starpība, kas redzama ar neapbruņotu aci. Nelielu akmeņu precīzi iestarpinājumi ir tādi pat kā Ēgiptē. Daži no akmeņiem saglabājuši iegriezumus, kas varētu būt veikti ar cirkulāru zāgi (tāda instrumenta attēlojums uziets uz kāda no maiju keramikas podiem).
Labs megalītiskās kultūras piemērs ir arī ta saucamais "sarkofāgs" no Sarkanās ķēniņienes kapenes (blakus Uzrakstu templim).

Baumas. Zem vienas no Palenkes piramīdām ar modernu tehnisku līdzekļu palīdzību esot atrasts vēl viens sens apbedījums.
Cita bauma - te, tāpat kā Kopanā un Tikalā, arī uziets dzīvsudrabs.
Vēl - it kā arī te (vēl tāda ir Kopanā) uziets iegravēts "T" simbols, kas liecinot par nogrimušās Mu zemes mantojumu.

Mīkla. Kāds no šeit uzietajiem sarkofāgiem (laikam taču Pakala! Red.) pēc stila ļoti līdzinās seno feniķiešu gatavotajiem.

Saites.
Maiju kultūras centri.
Palenkes ķēniņi.
Palenkes apstrādātie akmeņi.