Paleopatoloģijas
Zinātne par fosilo dzīvnieku, cilvēku un augu slimībām.
Paleopatoloģija ir ļoti sarežģīta zinātne, kas izmanto medicīnas, antropoloģijas un tiesu medicīnas metodes, bet pēta senos cilvēkus. Šie pētījumi var būt interesanti dažādu nozaru speciālistiem. Mūsdienu zinātnes specifika – iedziļināšanās ļoti šauros jautājumos, bet paleopatoloģija nevar to atļauties.
Vēsture. Paleopatoloģijai kā zinātnei ir jau vairāk nekā 100 gadu. 1895.gadā Amerikas vārdnīcā «Standard Dictionary» dotais definējums skan šādi: paleopatoloģija ir zinātne par fosilo dzīvnieku, cilvēku un augu slimībām. Pirmajos, vēl XVIII gs. beigās publicētajos darbos, bija aprakstītas alu lāča un alu lauvas slimības. Cilvēku kaulus šajos nolūkos sāka pētīt tikai XIX gs. sākumā.
Tajā laikā lielā nozīme bija K.Bēra darbiem. Viņš piedzima Igaunijā (Estlandes guberņā), mācījās Tērbatas universitātē, vēlāk Kēnigsbergas universitātē dibināja Anatomijas institūtu, vēl vēlāk viņu ievēlēja par Pēterpils Zinātņu akadēmijas korespondentājlocekli. Tur K.Bērs dibināja antropoloģijas kabinetu, ko var uzskatīt par akadēmijas antropoloģijas nodaļu. No viņam sūtītiem eksponātiem sāka veidoties slavenā Kunstkamera. Tieši viņš uzrakstīja rakstu par deformētiem galvaskausiem no Krimas, pirmo reizi salīdzinot rakstītos avotus ar antropoloģijas datiem, ko nav darījuši rietumu zinātnieki.
Pirmo grāmatu par seno cilvēku patoloģijām 1881.gadā publicēja Žils Le Barons.
Lai nodarboties ar paleopatoloģiju, labi jāpārzina ne tikai seno cilvēku skeletu atšķirības no mūsdienu cilvēkiem, bet arī jāorientējas medicīnā, jo šie pētījumi saistīti ar dažādām slimībām un to atstātām pēdām kaulos.
Lai kļūt par paleopatologu, ir vajadzīga speciālā izglītība. Rietumos argandrīz katrā universitātē, sevišķi Amerikā, ir īpašas katedras. Krievijā paleopatologus gatavo galvenokārt Maskavas Valsts universitātes Antropoloģijas fakultātē, citās mācību iestādēs ir atsevišķas katedras antropoloģijas, etnoloģijas un arheoloģijas fakultātēs, tāpēc šīs zinātnes nozares speciālistu Eiropā un Amerikā ir nesalīdzināmi vairāk, bet viņiem ir šaurākā specializācija, dažreiz saistīta tikai ar vienu konkrētu slimību. Krievu paleopatologiem ir plašāks skats uz problēmu, kas ļauj saskatīt citas sakarības.
Bioarheoloģija. Paleopataloģijas virziens.
Paleopatoloģija Latvijā. Latvijā ar paleopatoloģijas problēmām nodarbojās V.Derums, kurš pētījis Latvijas teritorijā atrastus cilvēka skeletus, lai noteiktu, ar ko slimojuši tā laika cilvēki. Viņš publicēja vairākas grāmatas, to vidū „Baltijas sencilvēku slimības un tautas dziedniecība" (1978). Pēdējos gados dažus pētījumus par seno cilvēku traumām un ievainojumiem ir veicis Latvijas Vēstures institūta antropologs G.Gerhards, bet antropoloģe G.Zariņa – par pārtikas ietekmi uz seno cilvēku organismu atkarībā no tās ķīmiskā sastāvā.
