Rūnas, rūnu raksts
Zīmju raksts, ko lietoja vikingu Skandināvijā no 700.-1050.gadam.
Vācu rūnas bija skaitā 24.
Ģermāņi, kas dzīvoja Eiropas ziemeļos, saskaroties ar Dienvideiropas tautu kultūru, nevarēja no tās neiespaidoties un neredzēt dienvidnieku māku rakstīt.
Jau II gadsimtā pēc Kristus tie bija izstrādājuši 24 zīmju rakstu sistēmu, kurā katrai viņu valodas skaņai bija dots savs simbols – rūna.
Nav īsti zināms, kāpēc ģermāņi savas rakstu zīmes nosauca par rūnām. Skaidro, ka vārds runa ir senziemeļnieciskā (zv. fornnordiska) vārda rún pārveidojums ar nozīmi "čuksts," "noslēpums," "mistērija" – “noslēpumaina rakstu zīme.”
Rūnas nebija pašu ģermāņu izgudrotas, bet atdarinātas pēc citu tautu rakstu zīmju paraugiem. Nav tikai noskaidrots, vai paraugi ņemti no grieķu, latīņu, vai kāda cita alfabēta. Domājams, ka paraugi galvenām kārtām bijuši romiešu majuskuļi. Par rūnām līdzīgām zīmēm minēts citās I tg. sākuma rakstu sistēmās.
Visas rūnas, tāpat kā latīņu alfabēta burti alfabētā, bija savirknētas zināmā kārtībā – rūnu rindā (zv. runrad) jeb futarkā (futhark, futhork), kas savu nosaukumu dabūja no pirmām sešām rūnām ᚠᚢᚦᚨᚱᚲ (f, u, th, a, r, k), tāpat kā alfabēts to dabūja no savas rindas pirmajiem diviem burtiem – alfa, beta. Kā futarkai, tā alfabētam, valodas skaņu grafiskai attēlošanai bija 24 zīmes, bet katrai sistēmai citādā kārtībā. Turklāt, maģisku apsvērumu dēļ futarka bija iedalīta trīs rūnu grupās, pa astoņām rūnām katrā grupā, kuras sauca par dzimtām (zv. ätt, dāņu œt) un bija svarīgas tā saukto slepeno rūnu rakstīšanai un uzrakstītā saprašanai.
Rūnu izcelsme. Tā kā ģermāņiem nekad agrāk nav bijušas rakstu zīmes, tiem bija pilnīgi neaptverami, kā iespējams padarīt redzamu jau izrunātu, tātad izgaisušu, vārdu. Tādēļ rūnas un mākslu ar rūnām rakstīt, viņi uzskatīja par dievu izgudrojumu. Ka rūnas ir dievišķas varas radītas un visgudrākā no visgudrākajiem - āsadieva Odina (Oðinn) - krāsotas, tas lasāms Poētiskās jeb Sēmunda Eddas (Edda Sæmundi multisci) Hāvamolas (Hávamál) 79.pantā. Kā dievu radītas, tās izlietoja ne tikvien ikdienišķām vajadzībām, bet arī mistikas un
maģijas kopšanai, ticot, ka rūnas, rakstītas zināmos sakārtojumos, spēj iespaidot cilvēku un lietu likteņus.
Zinātnieki domā, ka rūnas un rūnu sistēma nav radusies pašplūsmā, bet kā atsevišķu cilvēku iniciatīva. Pašu pirmo rūnu izveidošanu uzskata par viena cilvēka darbu, bet nav skaidrības, kur tas noticis. Kāda teorija rūnu dzimteni saredz Alpos, kur ģermāņi, nonākot sakaros ar ķeltiem, iespaidojās no viņu lietotā etrusku alfabēta. Kāda cita teorija pieņem, ka grieķu alfabētu uz Ziemeļeiropu ir varējuši atvest grieķu tirgotāji. Valodnieki, kuri futarkā saredz latīņu alfabēta ietekmi, domā, ka rūnas radītas romiešiem saskaroties ar ģermāņiem Ģermānijā (Germania).
Teoriju, ka rūnu radītāji ir goti, var mazināt apstāklis, ka goti ar dienvidus tautām saskārās tikai otrā gadsimtā pēc Kristus, kad rūnas jau bija izveidotas. Domā arī, ka rūnu “atradēji” varēja būt markomāņi (Marcomanni), kuri jau gadusimtu pmē. bija nākuši saskarē ar romiešu kultūru un rakstu mākslu. Ir pat kāda hipotēze, ka pirmā rūna varētu būt rakstīta Ģermānijā Reinas upes (Rhen) ziemeļu daļas apvidū...
Tā kā rūnas sākotnēji bija izplatītas visās ģermāņu valodu runājošās tautās, tās sauc par pirmģermāņu (zv. urgermanska) vai kopģermāņu rūnām (zv. samgermanska runor). Ap V–VI gadsimtu rūnu lietošana kontinentā iznīka, kamēr Skandināvijā tā turpināja attīstīties, tur iegūstot savu galējo izveidojumu. Šīs rūnas tādēļ sauc par pirmziemeļnieku rūnām (zv. urnordiska runor) vai kopziemeļnieku rūnām (samnordiska runor).
Ikviena rūna sastāvēja no viena vai divām stateniskām svītrām, sauktām par stabiņiem jeb stabiem (zv. stav, dsk. stavar, vācu der Stab, die Stäbe). Skaņas kvalitātes norādīšanai, pāri stabiņiem vai tiem sānos, pierakstīja vienu vai vairākas slīpi gulošas svītriņas, sauktas par zariem (zv. kvistar) jeb zariņiem. Katrai rūnai bija sava skaņas vērtība un savs vārds. Skaņu vērtību daļēji bija atrisinājis norvēģu valodnieks profesors Sofus Buge (Sophus Bugge, 1833.–1907.g.) XIX gadsimtā, kamēr vārdi rūnām bija doti, tām piedzimstot. Ikvienai rūnai bija savs vārds ar tādu šī vārda pirmā burta skaņu, kādu skaņu rūna reprezentēja. Rūnai a bija dots vārds aos, óss, ansur ("āsadievs"), rūnai b – biarkan ("bērzs"), rūnai j – jara ("gads"), rūnai l – laukr ("auglība") vai lagur ("ūdens"), rūnai n – naudhir ("trūkums") vai nauþr ("spaids"), rūnai s – soulu vai sólu ("saule") utt.
Rūnu ierakstu darināšanas procesa apzīmēšanai ir vairāki nosaukumi. Venantijs Fortunāts lietoja lat. vārdu pingere (zv. måla – "krāsot," rita – "rakstīt," "zīmēt"; pz. waritan, angļu write). Arābs Abi Jakubs un zviedri lietoja vārdu “iegriezt” (zv. karva). Metālos un cietos priekšmetos rūnas ieskrāpēja (zv. rista), akmeņos cirta vai iekala (haggva, hugga). Bet parasti, neatkarīgi no rūnu darināšanas tehniskā izpildījuma veidiem, lieto vārdu rita – "rakstīt" (latv. "rakstītas kamanas," "rakstīti kara karodziņi," "izrakstītas villaines" utt.) Zviedru rūnologs Johaness Burejs (Bureus, 1568.–1652.g.), runājot par rūnu ierakstiem, lieto vārdu rijta. Rijta runor – "rakstīt rūnas."
Rūnu maģija. Ģermāņiem rūna bija ne tikvien simbols kādas valodas skaņas apzīmēšanai, bet arī maģiska būtne (zv. magisk väsen) ar kādu īpašu dziedinošu, sargājošu, uzvaru dodošu u.c. spēku. Šos spēkus, kā lasāms Poētiskās Eddas dziesmā Sigdrífumál, valkirja (Īsl. valkyrja, vsk. valkyrjor, dsk. – saliktenis no válr ("karavīrs, kas kritis cīņā") un kjósa=kyrja ("izvēle," "noteikšana"). Valkīras bija Odina “kara meitas,” kas Odina uzdevumā kara laukā izvēlējās karavīrus, kuriem cīņā jākrīt, lai pēc tam tos aizvestu pie Odina uz Valhalli) Sigdrifa (Sigdríf) atklāja Sigurdam (Sigurðr), piemēram: Ja cīņā tu uzvarēt gribi, tev jāzin ir uzvaras rūnas. Tās jāraksta asmens galā un dažas zobena spalā, kā arī šķērsstieņa malā, tev divreiz piesaucot Tīru (Tyr – āsadievs, kas cīņās deva uzvaru).
Rūnu maģijā (zv. runmagi) lietoja šifru rūnas (chifferrunor) – dažādā izskatā pārveidotas rūnas vai “apslēptas rūnas” (lönnrunor), piemēram, ar abās pusēs rūnas stabiņam pievilktiem zariņiem norādot, kādā futarkas dzimtā “apslēptā” rūna jāmeklē. Rūnu maģija veidoja dažādas rūnu formas – divas rūnas varēja apvienot vienā rūnā, kādas sauca par sasaistītām rūnām (binderrunor) vai radīt pilnīgi jaunas rūnu formācijas, neskaitāmās variācijās izveidojot slepenos rakstus – lönnskrift. Rūnkaļi pat savus parakstus varēja rakstīt ar apslēptām rūnām, kā to bija darījis Ēriks Ēnčēpingas (Enköping) novada Hernevijas (Härnevi) rūnakmenī.
RŪNU ATTĒLOJUMS
Romiešu bīskaps Gallijā Venantijs Fortunāts (Venantius Fortunatus, 530.–600.g.) kādā vēstulē atstājis ziņu, ka ģermāņi rūnas zīmēja (krāsoja?) oša koka dēlīšos un gludās rīkstēs, kas atvietoja papīru (Barbara fraxineis pingatur runa tabellis, quque papyrus agit, virgula plana valet). Arābu vēsturnieks Abujakubelnedims (Abi-Jakub el-Nedim) X gadsimtā rakstīja, ka varjagi rūnas iegrieza kokā. Materiāls bija oša, dižskābarža (senģermāņu bokiz, zv. bok, vācu die Buche) vai citu koku dēlīši, kuros rūnas negrieza koka šķiedras virzienā, bet pret to stateniski vai slīpi, kas rūnu ierakstiem deva īpatnēju stūrainību.
Vecā futarka. Vārds bok, die Buche un vārds – stav, vācu – der Stab, veidojot salikteni bokstav, der Buchstabe, sākotnēji nozīmēja “stabs buka kokā,” bet šīsdienas ģermāņu valodās – “burts.” Arī grāmata ģermāņu valodās ieguva buka koka nosaukumu – bok, bog, book, das Buch. Ar dažiem izņēmumiem kokā iegrieztie teksti 24 rūnu futarkā nav saglabājušies, bet ģermāņu tautu apdzīvotajos apgabalos ir uzieti 360 rūnu ieraksti akmeņos, kaulos un metālu priekšmetos – ieročos, zelta brakteātos, rotaslietās un dažos rūnakmeņos. No tiem tikai 60 priekšmeti, galvenokārt no VI gadsimta, atrasti ģermāņu apdzīvotajos apgabalos kontinentā, pārējie – Skandināvijā.
Visvecākie atradumi ir apmēram no 200.gada. Lielākā daļa priekšmetu, kuros ieraksti darināti starp 150. un 400.gadu, uzieti Dānijā, kādi 50 Zviedrijā un neliels skaits Norvēģijā. Maz ierakstu ir garāki par 9 rūnām. Domā, ka šie īsie ieraksti ir pašu priekšmetu vai priekšmetu īpašnieku vārdi, piemēram, vārds gaois, kas ieskrāpēts Mos kapā (Kas ir Mos kaps? – red. piez.) Gotlandē atrastajā šķēpa uzgalī no III gadsimta beigām. Paši ievērojamākie priekšmeti ir Dienviddānijā (Sønderjylland) pie Gallehusa (Gallehus) ciema atrastie zelta ragi no V gadsimta. Viens rags ir 70 cm liels ar rūnu ierakstu, otrs – 65 cm liels bez jebkāda ieraksta. Nav skaidrības, vai tie bijuši dzeramragi vai taures. Rūnakmeņi ar 24 rūnu futarkas ierakstu no VI gadsimta atrasti vienīgi Norvēģijā un Zviedrijā. Dānijā nav uziets neviens līdzīga vecuma rūnakmens.
Visvecākais rūnu ieraksts raunija, kas ieskrāpēts šķēpa uzgalī ap 150. gadu ar 24 rūnu futarkas rūnām, atrasts Norvēģijā. Zviedrijā visvecākais ieraksts ekunwodr apmēram no 200.gada ieskrāpēts Skones (Skåne) skeletkapā atrastajā sudraba saktā. Zviedrijā ievērojamākie atradumi, kuros ieskrāpēta pilnīga 24 rūnu futarka, ir trīs. Vecākais ieraksts ir Gotlandē uzietajā Kilvera akmenī (Kylverstenen), kas ierakstīts V gadsimta akmens šķirsta sānu daļas iekšpusē. Divi pārējie pilnīgas vecās rūnu rindas ieraksti, kuri ir kādu gadsimtu jaunāki par ierakstu Kilvera akmenī, redzami Vādstenas (Vadsten) un Grumpanas (Grumpan) zelta brakteātos.
Nevar neminēt arī Mejbrūnas rūnakmeni (Möjbrostenen) Uplandē (Uppland), kurā ap 500.gadu iekalts jātnieka attēls un ieraksts frauvardar anahahaislaginar. Pirmajā burtkopā var salasīt personas vārdu Frawaradar. Otrā burtkopa varētu būt vairāku vārdu saliktenis, kas nav ne saprotams, ne pārtulkojams.
Jaunā futarka. Ap 500.–600. gadu, kad ģermāņu valodā bija sākušās ievērojamas pārmaiņas, gan vecajām skaņām un vārdiem pārveidojoties vai pazūdot, gan jaunām skaņām un jauniem vārdiem ieplūstot, radās iegansts 24 rūnu futarku revidēt. VII un VIII gadsimtā rūnu skaitu 24 rūnu futarkā samazināja līdz 9 rūnām. Tās papildināja ar 7 jaunām. Rūnu skaita samazināšana notika pa daļai dabīgā izlases ceļā. Piemēram, 24 rūnu futarkas j skaņa, kuras vārds bija jāra (gads, gada raža) ar simbolu ᛃ, gadu gaitā izzuda. J skaņas vietā bija ieviesusies orāli izrunāta a skaņa, kuru simbolizēja ᛅ rūna. Līdz ar to vārds jāra bija pārvērties par ār. Vecās futarkas orāli izrunātā a skaņa, kuru simbolizēja rūna ᚨ, savukārt, pārvērtās par nazāli izrunātu a (apmēram kā “o”). Tās simbols ir ᚬ, kuru transliterētā rakstībā apzīmē ar ą. Līdzīgā veidā vecās 24 rūnu futarkas vietā radās jaunā 16 rūnu futarka.
Anglijā un frīzu apdzīvotās zemēs 24 rūnu futarku nereducēja, bet papildināja līdz 28 un pat 33 rūnām. Skandināvu jaunās futarkas 16 rūnas (yngre runraden), salīdzinot ar vecās futarkas 24 rūnām (äldre samgermanska runraden), nespēja parādīt daudzas ģermāņu valodā lietotās skaņas, kas nebija pamazinājušās bet pavairojušās. Problēmu atrisināja tā, ka dažām rūnām bija jāatvieto vairākas valodā radniecīgas skaņas. Tā, u un i rūnas lietoja vismaz piecu radniecīgu skaņu apzīmēšanai utt.
Lai skaņu atšķirības varētu norādīt, ap 1000. gadu, bet sevišķi vīkingu laika beigu posmā, tām rūnām, kurām bija jāapzīmē divas vai vairākas skaņas, pievienoja kādu diakritisku zīmi, piemēram, punktu. Punkts rūnas i vidū ᚽ norādīja, ka tā simbolizē arī šaurā vai platā e skaņu. Punkts u rūnas vidū ᚤ – arī v, y un ø skaņu, punkts k rūnas spraugā ᚵ – g skaņu utt. Šādi punktētās rūnas sauc par durtām rūnām (stungna runor).
Kamēr jaunā futarka vēl nebija paspējusi iesakņoties, rūndari joprojām turpināja lietot vecās futarkas rūnas, to turpinot līdz pat VIII gadsimta beigām, bet jau VII gadsimta sākumā daži ieraksti Dienvidzviedrijas rūnakmeņos liecina par jaunās futarkas ieviešanos.
Tā kā rakstīšana ar rūnām kļuva arvien intensīvāka, lai to atvieglotu, IX gadsimta sākumā visām rūnām sānu zariņus, kuri līdz tam bija gari (långkvistrunor), sāka saīsināt, radot tā sauktās īszaru rūnas (kortkvistrunor). Pārejas laiku no garzaru uz īszaru rūnu pielietošanu Zviedrijā IX gadsimta sākumā pārstāv Austrumjētlandē (Östergötland) Rēkas pagastā celtais 2,5 m augstais Rēkas rūnakmens (Röksten) ar pasaulē garāko rūnu ierakstu, kurā saskaitītas vairāk nekā 750 rūnas. Rēkas rūnakmens aprakstīts ar īszaru rūnām, bet tajā netrūkst arī garzaru rūnas un pat vecās futarkas rūnas. Arī Vēsterjētlandē (Västergötland) Sparlēsas (Sparlösa) pagasta rūnakmenī un kādā koka kātā, kas atrasts Norvēģijā izraktās Osebergas (Oseberg) vīkingu laika laivas inventārā, lietoti īszaru rūnu ieraksti ar iestarpinātām vecās futarkas rūnām. Šie piemēri liecina, ka īszaru rūnas sāktas lietot IX gadsimtā.
Nosaukums garzaru rūnas (kuras sauca arī par “dāņu rūnām”) un īszaru rūnas (sauktas arī par zviedru-norvēģu rūnām) ieviesa Buge. Tā kā garzaru rūnas bija dekoratīvākas par īszaru rūnām, tad tās galvenokārt lietoja episkos ierakstos, piemēram, rūnakmeņos; un tā kā XI gadsimtā Zviedrijā vairāk kā 90% ieraksti darināti ar garzaru rūnām, tad garzaru rūnas sauca arī par normālrūnām (normalrunor).
Bez nupat minētām rūnu reformām Zviedrijā ap 1000.gadu ieviesās kāds jauns rūnu tips, kuru sauc par bezstabiņu rūnām (stavlösa runor) jeb helsinges rūnām (hälsinge runor). Lietojot šo rūnu tipu, kokā iegrieza tikai zariņus, stabiņus neiegriežot. Ar bezstabiņu rūnām tika iegūts sava laika ātrraksts jeb stenogrāfija.
Šāda izdoma liecina par intensīvu rūnu lietošanu, ietaupot pie tam ne tikvien laiku un darbu, bet arī vietu dēlīšos vai citos rakstīšanas materiālos. Bezstabiņu rūnas sākumā lietoja Ziemeļzviedrijā – Helsinglandē (Hälsingland) un Medelpālē (Medelpad), kur tās ir saglabājušās dažos rūnakmeņos, bet vēlāk šo rūnu tipu lietoja arī Uplandē un Sēdermanlandē (Södermanland), sasniedzot pat Bergeni (Bergen) Norvēģijā.
Rūnraksta latinizācija (Viduslaiku rūnas). Vīkingu laika beigu posmā un viduslaiku sākumā ap 1200.gadu, ieviešoties kristīgai ticībai, parādījās latīņu alfabēts. Tā iespaidā izveidoja 24–27 “durtu rūnu” rindu, kas bija sakārtota latīņu alfabēta burtu secībā. Šādas rūnas sauca par viduslaiku rūnām – medeltida runor. Tajās, savukārt, iejaucot latīņu alfabēta burtus, XVI gadsimtā Dālarnā (Dalarna) izveidojās tā sauktās “dālu rūnas” – dala runor, kuras, arvien vairāk atvietotas ar latīņu burtiem, turpināja lietot vēl XIX gadsimtā.
Tas, ka pat XIX gadsimtā rakstīja ar rūnām, varētu likties neticami, ja nebūtu zviedru profesora rūnoloģijā S.B.F.Jansona (Jansson) apstiprinājuma: Tik vēlu kā 1920.gados, būdams jauns ģimnāzists, es sastapu Elvdālenē (Älvdalen, Ziemeļzviedrijā) kādu večiņu, kura nemācēja lasīt un rakstīt neko citu, kā vienīgi rūnas.
Jāpiebilst, ka rūnas lietoja tikai zemnieki, kārtojot savstarpējos darījumus. Baznīca lietoja latīņu burtus, ko XVI gadsimta vidū Ēlandē (Öland) Runstēnas (Runsten) baznīcas altāra sienā rūnu rakstā bija komentējis draudzes mācītājs: PAGASTA MĀCĪTĀJAM IR JĀPROT RŪNAS LASĪT UN RAKSTĪT.
Nevar tomēr nejautāt, cik daudz tādu rūnu pratēju vispār bija?
Liecību par to var dot tā sauktie rūnu kalendāri. Lai nepaietu secen baznīcas svinamās un citas ievērojamas dienas, zemnieki pēc viduslaiku eiropeisko latīņu valodā rakstīto “baznīckalendāru” paraugiem, izgatavoja paši savus dažāda izskata un lieluma koka vai kaula rūnu kalendārus dēlīšu, lineālu, rūnu spieķu vai stabu (runstav, rimstav) veidā, kuros paraugkalendāros redzamos ciparus un latīņu burtus aizstāja iegrieztās rūnas. Šādus kalendārus varēja lietot neierobežoti ilgi, tāpēc tos mēdz dēvēt par “mūžīgiem kalendāriem” (lat. kalendarium perpetuum, zv. evighetskalendrar).
Zviedrijā ir saglabāti vairākos tūkstošos šādu XVI, XVII un XVIII gadsimtā darinātu rūnu kalendāru, bet tikai viens no XIII gadsimta, kas dabūjis nosaukumu Nyköpingsstaven – Nīčēpingas stabiņš. Dānijā ap 1300.gadu rūnas sāka lietot grāmatu rakstīšanai. Saglabājies no apm. 1300.gada ir t.s. Codex Runicus jeb pergamentā rakstīta “rūnu grāmata,” kas satur nepilnīgu Skones likumu (dān. Skånske lov), Skones baznīcas likumu (dān. Skånske kirkelov), nepilnīgu ķēniņu hroniku u.c. rakstus.
Sensāciju radīja atradumi Norvēģijas pilsētā Bergenē. Tur ostas rajonā Brigenē (Bryggen) pēc ugunsgrēka 1955.gadā, arheologi viduslaiku zemes slāņos uzgāja vairāk nekā 600 koka dēlīšus, rīkstes un nūjiņas ar viduslaiku rūnās iegrieztiem un ieskrāpētiem tekstiem.
Te dažu viduslaiku rūnu ierakstu tulkojumu piemēri.
Bergenē. Kādā XII gadsimta vēstulē koka dēlītī lasāms: Es gribētu Tevi lūgt pamest šo vīru pulku un ar rūnām iegriezt vienu vēstuli Olava Hettesvena māsai, kura ir mūķeņu klosterī Bergenē. Ja gribi izlīgt, prasi padomu viņai un draugiem. Tu esi mazāk stūrgalvīgs nekā jarls.
Sigtūnas muzejā. Ieskrāpējums cūkas ribā no XII gadsimta: Ķēniņš ar ēdienu ir visdevīgākais, viņš ir bagātākais. Viņši ir ļoti labvēlīgs. Mare deva kaulu.
Brigenes muzejā, Bergenē. Ieraksts karotes kātā ap 1250.gadu: Man vajadzētu biežāk atnākt alusbrūža tuvumā.
Lundas universitātes vēstures muzejā. Ieskrāpējums svaru kārbas apkalumā no XII gadsimta: Šo svaru kārbu Gautvigs deva Gudfrīdam.
Bergenē: Odds bija pie manis, un es atzīmēju priekš jums sešus mērus sāls; tā kā pāri paliek sešas mārciņas (pund).
Brigenes muzejā, Bergenē. 1200.gada iegriezums kāda sūtījuma koka birkā: Naudas kaltuves priekšnieks (norv. myntmester) Torkjels tev sūta piparus.
Brigenes muzejā, Bergenē ap 1200.gadu: Vai tu mani mīli? Es tevi, Gunhild, mīlu. Skūpsti mani. Es tevi labi pazīstu.
Brigenes muzejā, Bergenē. Ieraksts spieķītī XII gadsimta sākumā: Ingeborga ar mani mīlējās tad, kad es biju Stavangerē.
Zviedrijā, Lēdesē (Lödöse) muzejā. Ieraksts XI gadsimta aušanas zobenā jeb sistavā (zv. vävsvärd jeb vävkniv): mun:thu:mik:man:thik:un:thu:mer:an:thrr
Jaunākais rūnu uzraksts nāk no XIX gs.
Rūnas un šamaņi. Šamaņi rūnu zīmes eso izmantojuši iegriežt koku zaru un sakņu mizās. Rūnu atainojums uz saknēm esot bijis saistīts ar buršanu uz nāvi. - lai nogalinātu pretinieku. Uz koka saknēm šamanis izgrieza rūnas, pēc tam izdarīja tā, lai koks novīst. Kad mira koks, nomira arī cilvēks. Vismaz tā uzskatīja šamaņi.
Visa ģermāņu šamaņu kultūra ir neglābjami zaudēta, tādēļ noteikt patiesās tās detaļas vairs nav iespējams.
Rūnu izmantošana okultismā. XIX un XX gs. šos simbolus atkal atklāja okultisti, kas sāka piedēvēt šīm zīmēm maģisku spēku. Iespējams, savas vienkāršības dēļ tās modina spēcīgu atbalsu cilvēka zemapziņā.
Tā rīkojās arī Hitlera nacisti.
Rūnas atzīst arī kā melnās maģijas un nekromantijas instrumentus.
