Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Romas katoļu baznīca

Starp jaunajām kristiešu draudzēm pastāvēja samērā cieši savstarpējie kontakti, iedibinājās vairāk vai mazāk vienota reliģiskā sistēma, kas ieguva nosaukumu “Katoļu Baznīca” (no grieķu valodas katholikuss – "vispārējs," "uz visu attiecīgs"), kurā noteicošo lomu sāka ieņemt impērijas galvaspilsētas Romas pāvests (pastāvēja uzskats, ka Romas kristiešu draudzi dibinājis pirmais apustulis Pēteris, kuram Jēzus esot uzticējis kristiešu vadību; iespējams, ka Pēteris, vienlaikus ar Pāvilu, 67.gadā Romā sodīts ar nāvi. Jāatzīmē, ka laika gaitā Romas bīskaps kļuva par vienīgo personu, kam bija tiesības saukties par pāvestu. Neskatoties uz šādiem Baznīcas vadības centralizācijas mēģinājumiem, tās vienotība vēl aizvien bija tikai nosacīta: turpināja pastāvēt dažādi uzskati par kristietības pamatprincipiem, kuros galvenie strīdi bija par Jēzus personību, viņa cilvēcisko un dievišķo būtību, kā arī par kristietības un judaisma kopējām iezīmēm un atšķirībām. Nereti atsevišķi bīskapi atteicās pakļauties Romas pāvestam, kurš, savukārt, šos nepaklausīgos izsludināja par atkritējiem no patiesās mācības, līdz ar to veidojot uzskatu, kam vēlākos laikos bija liela reliģiska un politiska nozīme, par pāvesta nemaldību ticības jautājumos.

Romas impērijai sadaloties Austrumu un Rietumu daļās, izveidojās divi Baznīcas patriarhāti, kas laika gaitā turpmākajos gadsimtos viens no otra attālinājās un izveidoja atšķirīgas iekšējās pārvaldes sistēmas. domstarpības sevišķi sāka izpausties pēc tam, kad imperators Konstantīns pārcēla valsts galvaspilsētu uz Konstantinopoli (330.g.) – ievērojamu administratīvi politisko, tirdzniecības un kultūras centru tagadējās Turcijas teritorijā, Bosfora jūras šauruma Eiropas krastā senākās grieķu kolonijas Bizantijas vietā. Ar galvaspilsētes pārcelšanos uz impērijas austrumdaļu sākās pakāpeniska valsts sadalīšanās Rietumromas un Austrumromas impērijās, līdz ar to sākās izmaiņas arī katoļu Baznīcas struktūrā.

Baznīca veido Kristus tēlu. Neraugoties uz to, ka kristīgā Baznīca aizvien vairāk nostiprināja savu ietekmi visplašākajos sabiedriskajos slāņos, izveidoja un nostiprināja Baznīcas pārvaldes hierarhistisko struktūru, tā tomēr nebija kļuvusi par viengabalainu organizāciju, jo tajā trūka iekšējā vienotība. Kā iepriekš minēts, jau kristietības pirmsākumos parādījās visdasžādākie Jēzus dzīves un viņa mācības traktējumi, kristiešu draudzēs izplatījās visdažādākie evanģēliji un citi reliģiska satura raksti, kas nereti bija krasi atšķirīgi, savstarpēji pretrunīgi: reālais Jēzus tēls tika apvīts ar visdažādākajām leģendām, aizguvumiem no senajām reliģijām. Lai nostiprinātu uzskatu, ka Jēzus tiešām bijis Kristus – Pestītājs, sludinātāji meklēja pierādījumus judaisma svētajos rakstos, kas apkopoti Bībeles Vecajā derībā, patvaļīgi izraugoties tekstus, kuri kaut netieši varētu norādīt, ka visa Jēzus dzīve no dzimšanas līdz nāvei bijusi paredzēta jau no senlaikiem, tikai jūdu priesteri nav spējuši vai arī nav gribējuši ieklausīties praviešu vārdos. Šī iemesla dēļ kristiešu svētajos rakstos – Bībeles Jaunajā derībā iekļautajos evanģēlijos gandrīz ikviena Jēzus dzīves un darbības epizode tiek pamatota ar piebildi “...lai piepildītos praviešu vārdi” vai tamlīdzīgi, tādēļ arī šie senebreju reliģiskie raksti, kas apkopoti Vecajā derībā, veido lielāko daļu kristiešu Bībeles teksta. Kaut arī jautājumos par Jēzu kā pestītāju kristiešu draudzēs valdīja vairāk vai mazāk vienoti uzskati, daudzās atsevišķās draudzēs dažādi tika skaidrota Kristus dievišķā būtība, sākot ar pieņēmumu, ka Jēzus bijis reāls cilvēks, kurš sludinājis savu mācību Dieva iedvesmots, un beidzot ar domu, ka Jēzus bijis pats Dievs vai, pareizāk sakot, viena no Dieva būtībām. Tāpat arī, īpaši kristietības pirmsākumos, izraisījās strīdi par to, vai Jēzus uzskatāms par visas cilvēces, vai tikai žīdu tautas Pestītāju. Šādu, visdažādāko uzskatu rezultātā, kristiešu draudzēs izplatījās, cik zināms, ap 30 evanģēliju, kā arī citi raksti: apustuļu dzīves stāsti, vēstules, pareģojumi un tamlīdzīgi, kas nereti radīja ne tikai sajukumu kristiešu apziņā, bet veicināja arī Baznīcas šķelšanos jeb šizmu (no grieķu valodas schisma – "šķelšanās"). IV gadsimtā visasākie strīdi izvērsās starp Aleksandrijas (Ēģiptē) draudzes priesteri Āriju un bīskapu Atanāsiju. Šī strīda, kas izvērsās par pirmo plašāko šizmu Baznīcas vēsturē, pamatā bija domstarpības par Jēzus dievišķo būtību: Ārijs un viņa piekritēji nostājās pret šajā laikā izplatītāko dogmu par trīsvienību, norādot, ka Jēzu nevar uzskatīt par identisku Dievam, bet tikai par vispilnīgāko Radītāja veidojumu, caur kuru izpaužas Dieva griba. Šāds uzskats plašākiem kristiešu slāņiem bija saprotamāks, nekā savā būtībā absurdā, loģiski neizskaidrojamā trīsvienības ideja, kuru aizstāvēja Atanāsijs. Lai novērstu Baznīcas galīgu sašķelšanos, imperators Konstantīns 325.gadā Nīkejā (tagadējās Turcijas teritorijā) sasauca visu kristiešu draudžu bīskapu sanāksmi jeb koncilu (no latīņu valodas koncilium – "sanāksme"), kurā, pats nebūdams kristietis, centās strīdīgās puses samierināt, tajā pašā laikā atbalstot Atanāsiju un viņa piekritējus. Samierināšanās tomēr nenotika, kaut arī bīskapu vairākums, valdnieka ietekmēts, atbalstīja Atanāsiju. Ārija mācību pasludināja par ķecerību, viņu pašu un vēl divus bīskapus nolādēja (rituāls, ar kuru cilvēks tiek izslēgts no sabiedrības, reliģiskas organizācijas un tamlīdzīgi) un izsūtīja trimdā.

Neskatoties uz to, ariānisms turpināja izplatīties, galvenokārt Romas impērijas austrumdaļā. Ar laiku imperators Konstantīns pats arī sāka pievērsties Ārija mācībai un to atbalstīt (īsi pirms nāves Konstantīns pieņēma kristietību un viņu kristīja ariāņu bīskaps). Baznīcas vēsturē Nīkejas koncils ievērojams arī ar to, ka tajā tika formulēts ticības apliecinājums, kuru katoļticīgie savos dievkalpojumos lieto vēl mūsdienās, norādot Dieva Tēva un Dieva Dēla identitāti. Turpmākajos gadu desmitos ariānisma ietekme Romas impērijā, īpaši tās rietumdaļā, kļuva aizvien vājāka, toties šis kristietības virziens sāka izplatīties ārpus impērijas robežām, aptverot arī vairākas ģermāņu ciltis – gotus, vandāļus un citas (pirmais kristietības sludinātājs ģermāņiem bijis bīskaps Vulfila, kurš pārtulkojis gotu valodā Bībeli). Jāatzīmē, ka ariānisms Romas impērijā neizzuda pats no sevis, bet gan valsts varas īstenoto represiju rezultātā, kas tika veiktas kopīgi ar “īstenās” katoļu Baznīcas vadītājiem, kuri, balstoties uz Nīkejas koncila lēmumiem, vērsās gan pret ariāņiem, gan arī citām ķecerībām. Tādejādi jau kristietības pirmajos gadsimtos atklāti izpaudās tās karojošais raksturs, Baznīcas vadītāju savstarpējā neiecietība un naidīgums pret citādāk domājošiem, nemitīga cīņa par ietekmi cilvēku sabiedriskajā un garīgajā dzīve, cīņa par varu, kas turpinājās ne gadiem, bet gadsimtiem. Neraugoties uz to, ka valsts varas atbalstu guva Nīkejas koncila lēmumu piekritēji – ortodoksālie kristieši, kuriem it kā vajadzētu būt savos uzskatos vienotiem, arī viņu pašu starpā sāka rasties domstarpības, īpaši jautājumos, kas skāra Baznīcas un valsts savstarpējās attiecības. Šis domstarpības sevišķi sāka izpausties pēc tam, kad imperators Konstantīns pārcēla valsts galvaspilsētu uz Konstantinopoli (330.g.) – ievērojamu administratīvi politisko, tirdzniecības un kultūras centru tagadējās Turcijas teritorijā, Bosfora jūras šauruma Eiropas krastā senākās grieķu kolonijas Bizantijas vietā. Ar galvaspilsētes pārcelšanos uz impērijas austrumdaļu sākās pakāpeniska valsts sadalīšanās Rietumromas un Austrumromas impērijās, līdz ar to sākās izmaiņas arī katoļu Baznīcas struktūrā.

Ņemot vērā, ka imperators jau no senlaikiem skaitījās valsts galvenais priesteris, Konstantīns un viņa pēcteči dabiski uzskatīja sevi arī par kristīgās Baznīcas galvām, - tas nozīmē, ka valdniekam bija tiesības apstiprināt amatā vai arī atcelt augstākos garīdzniekus, savukārt Baznīca tiecās pēc lielākas patstāvības, neatkarības no valsts varas. Austrumromā, teritorijās, kas atradās tuvāk valdnieka sēdeklim, imperatora ietekme kristīgo draudžu dzīvē bija ievērojami jūtama, tādēļ arī šajā reģionā izveidojās tā sauktais “cezaropapisms” – valdnieks un Baznīcas galva vienā personā, līdz ar to Baznīcas pilnīga atkarība no valsts varas.

Savukārt Rietumromā, tālāk no valdnieka tiešas ietekmes, sāka aizvien vairāk pieaugt Romas pāvesta autoritāte. Šīs atšķirības turpmākajā vēstures gaitā noveda pie otras lielākās šizmas – divu kristīgo Baznīcu: Romas katoļu un Bizantijas jeb grieķu katoļu Baznīcu izveidošanās (vēlāk Romas katoļus sāka dēvēt vienkārši par katoļiem, bet grieķu katoļus – par pareizticīgajiem). Jāpiezīmē, ka šādu dalījumu radīja ne tikai administratīvi politiskie, bet, kā jau minēts, arī teoloģiskie faktori.

Romas Katoļu (jeb vienkārši katoļu) baznīca turpmākajos gadsimtos kļuva par visietekmīgāko garīgo un sabiedriski politisko spēku Rietumu, Vidus un Ziemeļeiropā, par spēku, kas vislielākajā mērā turpmākajos tūkstots gados noteica Eiropas, un ne tikai Eiropas, tautu likteņus. 

Katoļu baznīcas stāvoklis sāka izmainīties V gadsimta beigās, kad ar 486.gadu franku vadonis Hlodvigs uzsāka turpmākās Franku valsts veidošanu un paplašināšanu. Franki, tāpat kā vairākas citas rietumu un ziemeļu ģermāņu ciltis, vēl aizvien turējās pie savas sentēvu reliģijas, tomēr Hlodvigs, iespējams, izprata tieši katoļu Baznīcas organizatoriskās spējas un tās ietekmi sabiedriskās domas veidošanā, tādēļ 496.gadā viņš kristījās, kļūdams par pirmo katoļticīgo ģermāņu valdnieku. Šis akts bija abpusēji izdevīgs: franku valdnieks ieguva spēcīgu organizatorisko un politisko sabiedroto, savukārt Romas pāvests – militāro atbalstu. Pēc Hlodviga un viņam tuvākstāvošo dižciltīgo kristīšanas, Franku valstī sākās masveidīgs visas tautas kristianizēšanas process, patiesībā gan lielā mērā tikai ārēja kristietības formu pieņemšana, kas neatstāja tikpat kā nekādu dziļāku iespaidu jaunkristīto garīgajā dzīvē, bet tajā pašā laikā deva Baznīcai plašas iespējas turpmākam darbam savas autoritātes un ietekmes nostiprināšanā.

Cuius regio, eius religio. Jāpiebilst, ka turpmākajā vēstures gaitā katoļu Baznīca kopā ar laicīgo varu ļoti bieži praktizēja šādu masveidīgu kristianizēšanas veidu pēc tam, kad kristīgo ticību bija pieņēmis kāds līdzšinējais “pagānu” valdnieks un valdošo slāņu pārstāvji, tādējādi realizējot politiku, ko varētu izteikt ar formulu cuius regio, eius religio – kā valsts, tā ticība, tas ir – pavalstnieku ticību nosaka valsts vara. Protams, šāda, nereti varmācīga, plašu iedzīvotāju slāņu pievēršana kristīgajai ticībai, nedodot cilvēkiem iespēju pašiem apzināt tās būtību, pašiem nonākt pie reliģiskās atklāsmes, turpmākajos gadsimtos nereti noveda pie kristietības diskreditācijas, pie situācijām, kad ne tikai dažādu sociālo slāņu pārstāvju, bet arī daudzu Baznīcas kalpotāju, ieskaitot pat augstāko garīdzniecību, darbība, dzīvesveids, morāle ne tuvu nelīdzinājās Jēzus un apustuļu sludinātajai mācībai. Šādas negācijas tomēr nebija vispārējas, neaptvēra visu kristīgo Baznīcu kā organizāciju kopumā, tādēļ tās autoritāte turpināja pieaugt, īpaši tādēļ, ka to aizstāvēja Franku valsts valdnieki.

Austrumgotu valsts. Tomēr arī šī valsts nepastāvēja ilgi: jau 533.gadā Itālijā ienāca Austrumromas (Bizantijas) karapulki un pēc ilgstošām cīņām, ap 555.gadu Austrumgotu karaliste beidza pastāvēt. Arī Bizantijas virskundzībai šajā reģionā nebija ilgs mūžs, jo 568.gadā lielākā Itālijas teritorijas daļa nonāca ģermāņu – langobardu varā. Viss minētais laika posms bija smags pārbaudījums katoļu Baznīcas pastāvēšanai, jo gan goti, gan arī langobardi skaitījās ariāņi, savukārt bizantieši neatzina Romas pāvesta pretenzijas uz visas katoļu Baznīcas virsvadību. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka visu šo karu laikā Roma un daži tai piegulošie apgabali atradās tiešā pāvestu pārvaldībā un viņu darbība, kaut arī reizēm ierobežota, pamatos netika traucēta, tādēļ katoļu Baznīca varēja turpināt kariatīvo darbību, sniedzot palīdzību trūcīgajiem un slimajiem, kā arī izvēršot misionāro (no latīņu valodas missio – sūtīt) darbību gan ģermāņu rekatolizācijai (citu kristietības formu piekritēju pievēršana katoļticībai),gan arī pievēršot kristietībai “pagānus” – seno reliģiju piekritējus.

Katoļu baznīca X gadsimtā.  Biežie savstarpējie kari, svešzemnieku iebrukumi, laupīšana un varmācība noveda pie imperatoru un pāvestu autoritātes pilnīga zuduma, Baznīcas vadībā un zemākajos garīdzniecības slāņos valdīja tumsonība, mantkārība, simonija (Baznīcas amatu pirkšana), amorāls dzīvesveids. Pāvesta amats kļuva par ietekmīgāko dzimtu tirgošanās objektu, līdz ar to Baznīcas vadība bieži vien nonāca necienīgu, pat noziedzīgu personu rokās, kas nevairījās pat no slepkavībām: X gadsimtā nomainījās 27 pāvesti, no kuriem septiņi mira varmācīgā nāvē[6], un tikai XI gadsimta pirmajā pusē, imperatora Heinriha III valdīšanas laikā (1017.–1056.g.) sākās daļēja Baznīcas morālās dzīves atjaunošanās.

Katoļu baznīcas vēsture (1054.–mūsdienas).

Vienotās baznīcas sadalīšanās. Vienotā baznīca varas cīņu rezultātā sadalījās pareizticīgajā un katoļu 1054.gadā. Romas katoļu jeb latīņu baznīca formāli saglabāja vienotību ar Konstantinopoles baznīcu līdz pat 1054.gada lielajai šizmai, taču teoloģiskas un liturģiskas atšķirības, kā arī Romas pāvestu politiskās neatkarības vēlme radās jau drīz pēc kristietības kļūšanas par Romas valsts reliģiju 313.gadā

Pāvestu varas pieaugums. Pāvesta rokās bija koncentrētas lielas materiālās vērtības - nauda, dārglietas, zemes un nekustamie īpašumi. Viņiem bija arī algotu karavīru vienības un savi sūtņi.
Pāvesti centās pakļaut savai varai visus Eiropas zemju valdniekus. Tamdēļ pāvestam Gregoram VII Hildebrandam izvērsās nikna cīņa ar Vācijas ķeizaru Indriķi IV, kurā laicīgais valdnieks zaudēja.
Vislielākā pāvestu varenība bija Inokenta III laikā XIII gs. sākumā. Viņš iejaucās Eiropas valstu lietās. Anglijas, Polijas, Zviedrijas un Dānijas karaļi atzina sevi par pāvesta vasaļiem.

Baznīca – lielākais feodālis. Katoļu baznīcai viduslaikos Rietumeiropā piederēja apmēram 1/3 visu apstrādāto zemju. Tai bija lieli lopu bari un labības krājumi. Bīskapiem un klosteriem bija simtiem un pat tūkstošiem dzimtļaužu. Bīskapi un abati maz atšķīrās no citiem feodāļiem – tie piedalījās karos un rīkoja turnīrus.

Baznīcas vara pār ļaužu prātiem. Garīdznieki un mūki iestāstīja cilvēkiem, ka visas nelaimes viņiem uzsūtījis Dievs, sodīdams par grēkiem. Viņi apgalvoja, ka glābt no Dieva soda var tikai baznīca, kas ir starpnieks starp Dievu un cilvēci. Tāpēc garīdznieki prasīja tautas pilnīgu pakļaušanos baznīcai.
Baznīca rada arī izskaidrojumu tā laika pastāvošai iekārtai. Baznīcasprāt Dievs sadalījis visus cilvēkus trijās grupās: vieniem jālūdz Dievs (garīdzniecība), otriem jākaro (feodāļi), bet trešajiem jāstrādā (zemnieki un amatnieki). Pastāvīgi tika skandēts, ka sacelties pret Dieva noteikto feodālo kārtību ir liels grēks. Paklausīgiem baznīca solīja, ka pēc nāves tie nonāks „Dieva valstībā,” bet nepaklausīgos biedēja ar elles mokām.

Baznīcas komercdarbība. Izstādīja „svēto” relikvijas, kurām ļāva pieskarties par maksu. Baznīca par naudu piedeva ticīgo grēkus, tirgoja grēku atlaides – indulgences („žēlastība” – latīņu val.).

Cīņa ar ķeceriem. Lai gan katoļu baznīca bija ļoti stipra un bagāta, radās arvien vairāk cilvēku, kas uzstājās pret baznīcas mācību. Tādus cilvēkus garīdznieki dēvēja par ķeceriem („atkritējs no ticības” – grieķu val.).
Ķeceri noraidīja baznīcas greznās ceremonijas un apgalvoja, ka baznīca ir samaitāta. Viņi prasīja, lai garīdzniecība atsakās no desmitās tiesas, no saviem īpašumiem un bagātībām. Ķeceri, būdami dziļi reliģiozi cilvēki, sludināja pazemību un pacietību. Taču viņu uzskati neguva atsaucību garīdzniecībā, bet to tikai tracināja.
Baznīca visās zemēs vajāja un represēja ķecerus. Viens no visbriesmīgākajiem sodiem bija izslēgšana no baznīcas. Tādu izslēgtu cilvēku varēja nesodīti aplaupīt, pat nogalināt. Ticīgajiem nebija tiesību sniegt viņam palīdzību un dot naktsmājas. Gadījās, ka pāvests izslēdza no baznīcas veselus apgabalus un pat valstis. Tad tika slēgti dievnami, jaunpiedzimušie palika nekristīti, nenotika laulības ceremonijas un mirušos nedrīkstēja apglabāt „svētītā zemē” – kapsētās.
Īpaši nikna militāra cīņa notika ar Francijas dienvidu apgabalu ķeceriem – katariem no Karkasonas un Monseratas pilsētām, uz karu ar kuriem aicināja pāvests Inokents III.
Cīņā pret ķeceriem katoļu baznīca nodibināja baznīcas tiesu – inkvizīciju („izmeklēšana”). Ķeceru vajāšanas deva baznīcai lielus ienākumus, jo notiesātā mantu sadalīja savā starpā baznīca, varas iestādes un denunciants.
Sevišķi inkvizīcija trakoja Spānijā – šeit sadedzināšanu uz sārta sauca par autodafē („ticības lieta”).
Nāves sodu izpildi organizēja publiski kā baznīcas svētkus. Bieži piedalījās karalis un feodāļi.
Par jauniem iekarojumiem Austrumos sapņoja arī Romas pāvests ar savu varzu. Garīdzniecība iztēloja karu ar musulmaņiem kā Dievam tīkamu pasākumu un solīja grēku piedošanu visiem, kas dosies krusta karagājienos.

Šķelšanās. 1054.gadā grieķu pareizticīgā baznīca atšķēlās no Romas katoļu baznīcas.

Krusta kari. 1095.gadā kādā Francijas pilsētā milzīgu ticīgo pūli uzrunāja pāvests Urbāns II: „šais zemēs plūst piens un medus. Lai visi dodas pret neticīgajiem cīņā, kura dos bagātīgu laupījumu. Lai tagad kļūst par karavīriem tie, kas agrāk bija laupītāji. Kas šeit ir bēdīgi un nabadzīgi, tie tur būs priecīgi un bagāti.” Hronisti stāsta, ka sapulcējušies vairākas reizes pārtraukuši pāvesta runu ar saucieniem: „Dievs tā grib!” Par zīmi, ka tie tūdaļ gatavi doties uz Svēto zemi, daudzi turpat uz vietas uz apģērba uzšuva sarkanus krustus. Tamdēļ Austrumu karagājienu dalībniekus sāka saukt par krustnešiem, bet pašus karagājienus – par krusta kariem.
Pirmā Krusta kara sākumā seldžuku turki apslaktēja ieradušos zemnieku pūļus, bet īstie krusta karotāji 1099.gada 14.jūlijā sīvā cīņā ieņēma Jeruzālemi un to izlaupīja.
Te nodibināja vairākas kristiešu valstiņas. Kā lielākā no tām bija Jeruzālemes karaļvalsts ar centru Jeruzālemē.

Florences ūnija (1439.g.). 1439.gadā ar Florences ūniju pasludināja Romas pāvesta varu pār pareizticīgajiem Austrumiem. To, protams, pareizticīgie neatzina.

1478.gadā Izabella deva piekrišanu „pāvesta kancelejas” darbībai Spānijā. Līdz ar to sākās spāņu inkvizīcijas darbība.

Reformācija Vācijā. 1517.gadā pret pāvesta varu sāka uzstāties Vitembergas universitātes profesors un mācīts mūks Mārtiņš Luters. Līdz ar Lutera uzstāšanos sākās reformācija – cīņa par baznīcas pārkārtošanu. Reformācijā piedalījās lielākā daļa pilsētnieku, zemnieku, bruņinieku un arī daļa firstu. Jauno reformēto baznīcu sāka saukt par protestantu baznīcu, vēl vēlāk – par luterāņu baznīcu.
Ziemeļvācijā firsti veica baznīcas reformu Lutera ieteiktajā variantā. Viņi slēdza klosterus un sagrāba savās rokās katoļu baznīcas zemi. Firsts savā valstiņā kļuva par baznīcas galvu.

Reformācijas izplatība pasaulē. Tūlīt pēc Vācijas tā sāka izplatīties arī citās Eiropas zemēs. Katoļu baznīca zaudēja savu agrāko varu. Visur apsmēja tās neizglītotos kalpotājus un iespieda karikatūras par pāvestu un garīdzniekiem.
Anglijā, Dānijā un Zviedrijā reformāciju veica karaļi ar muižnieku atbalstu, kas saņēma ievērojamu daļu katoļu baznīcai atņemto zemju.
Šveicē un Nīderlandē reformāciju veica bagātā un ietekmīgā buržuāzija.

Vatikāna cīņa pret reformāciju. Tomēr daudzi feodāļi uzskatīja, ka katoļu baznīca ir visuzticamākais sabiedrotais tautas masu pārvaldē un atbalstīja to. Pāvestu atbalstīja Vācijas ķeizars, Dienvidvācijas firsti, Spānijas un Polijas karaļi. Ar viņu palīdzību pāvests sāka uzbrukumu reformācijai. Katoļu baznīca šais zemēs stipras pozīcijas saglabājusi vēl šobaltdien.
Inkvizīcija ar jaunu sparu metās apkarot reformatorus un citādi domājošos – ieslodzīja cietumos, spīdzināja un dedzināja uz sārtiem. Lai neļautu ticīgajiem lasīt ķecerīgas grāmatas, pāvests izdeva katoļiem aizliegto grāmatu sarakstu, kuru turpmāk pastāvīgi papildināja. Pilsētu laukumos grāmatas dedzināja sārtos.
1540.gadā cīņai ar reformāciju nodibināja „Jēzus biedrību” jeb Jezuītu ordeni, kas viltības un nežēlības ziņā pārspēja visu. Jezuītu ordenis guva tīri labas sekmes reformācijas kustības apkarošanā - zem pāvesta varas palika Polija, Čehija, Itālija un Dienvidvācija. Šais valstīs arī ilgāk saglabājās feodālā iekārta.
Dažviet šī cīņa pieņēma gluži šausminošu raksturu, kā, Piemēram, Francijā, kur tā saucamā Bērtuļa nakts 1572.gadā izvērsās par masu slepkavību nakti. Romas pāvests ne tikai atzina šīs slepkavības par pareizām, bet tām par godu Romā sarīkoja uguņošanu.

Pijs XII 1965.gada 18.novembrī izziņoja „dogmatisko konstitūciju.”
Pāvils VI 1968.gada 3.jūnija svētku uzrunā noformulēja katoļu baznīcas nemaldības postulātus.
2000.gada rudenī katoļu baznīca atkal sevi paziņoja par atjaunotu un pārāku pār citām konfesijām.

Katoļu Vecā derība. Tajā ir 46 grāmatas. Papildus 39 luterāņu grāmatām ir vēl Tobija, Judītes, Makabeju pirmā un Makabeju otrā, Gudrības, Sīraha dēla un Baruha grāmatas. Katoļu tradīcijā par apokrifiem tiek uzskatīti visi tie darbi, kuru autori it kā (!) nav zināmi.  

Nedēļas pirmās dienas svinēšanu septītās dienas vietā ievada Katoļu Baznīcas Laodiķejas koncils 364. gadā.
Zemošanos nāves rīka - krusta zīmes priekšā ieveda bīskapa Miletija laikā 360.gadā.
Mirušo pīšļu un svēto relikviju godināšanu - arī 4.gs.
Sveču lietošanu dievkalpojumos - Pāvests Vigīlijs ap 545.gadu.
Zeltā darināti tērpi mācītājiem - ap 600.gadu.
Dievmātes Marijas pielūgšana - 4.gs.
Apslacīšana ar ūdeni kristībās pagremdēšanas (simbols - miris grēka dzīvei) vietā - 682.g.
Marijas "debesīs uzņemšanas" svētki - sākot ar 813.gadu.
Aizlūgšanas par mirušajiem - sākot ar 9.gs.
Pēdējā svētīšana pirms miršanas - 550.g.
Mācība par šķīstīšanu ugunī - 6.gs.
Uzņemšana svētajos - 993.g.
Dievkalpojumi vairākumam nesaprotamajā latīņu valodā - 600.g.
Lajiem aizliegums lasīt Bībeli - Tulūzas koncils 1213.g.
Laulību aizliegums garīdzniekiem - 1204.g.
Grēku izsūdzēšana ne Dievam, bet priesterim - Laterāna koncils 1213.g.
Grēku atlaižu (indulgences) pārdošana par naudu.
Pāvesta nemaldīguma dogma.
Svētā inkvizīcija, spīdzināšanas un dedzināšanas - 12.gs.
Nekas no visa šī saraksta nav Kristus mācība no Jaunās Derības. 

Raksti.
Indulis Ķeniņš. Kristietības izplatīšanās Eiropas zemēs līdz XII gs.

Saites.
Kristīgās konfesijas.
Kristietība.