Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Romiešu tiesības

Romiešu tiesību attīstības vēsture tiek iedalīta trijos periodos:
1. Paražu tiesību periods (no Romas dibināšanas līdz 450.g.pmē.).
2. Rakstītās likumdošanas periods (450.–I gs.pmē.).
3. Kasiskās jurisrudences perods (I gs.pmē.–III gs.).

Paražu tiesību periods. Šai laikā valdīja etrusku ķēniņi un saglabājās viņu tradicionālā tiesību izpratne.

Rakstītās likumdošanas periods. Plebeji bija neapmierināti ar tiesību slepenību, jo visi priesteri bija patricieši. Tautai radās aizdomas, ka likumi tiek interpretēti aristokrātijas interesēs. Tautas tribūni sāka pieprasīt izveidot rakstītu likumdošanu un to publicēt. Taču tikai 462.gadā tautas tribūns Terentīlijs Arse panāca speciālas komisijas izveidošanu, kurai tika uzdots noteikt Romas valsts likumus.
Komisija 454.g.pmē. devās uz Grieķiju, lai iepazītos ar grieķu likumdošanu – īpaši to, ko radījis bija Solons Atēnās. Pēc atgriešanās tauta izvēlēja 10 vīrus – decemvirus, un uzdeva tiem likumu sastādīšanu, piešķirot tiem ārkārtējas pilnvaras uz 2 gadiem. 450.g.pmē. darbs bija pabeigts un decemviri iesniedza tautai desmit likumu tabulas, kuras vēlāk tika papildinātas ar vēl divām.
Tauta tos akceptēja un tie vēlāk tika iegravēti vara tabulās Foruma laukumā vispārējai zināšanai. Neviens vairs nevarēja aizbildināties ar likuma nezināšanu. Tā Senajā Romā sākās rakstīto tiesību periods.
Šie likumi liecināja par izglītības un demokrātijas pieaugumu sabiedrībā. To izdošana nozīmēja tiesību sekularizāciju, Romas pilsņu tiesības (ius cvile) atbrīvojās no dievišķajām tesībām (ius divinum). Šie „XII tablu likumi” kļuva par romiešu tiesību pamatu. Kaut arī 390.g. pēc gallu iebrukuma oriģinālie teksti gāja bojā, rī vēlāk skolās romieši apguva tiesību pamatus, studējot šīs XII tabulas.
Turpmāk romiešu tiesība tika attīstītas ar tautas sapulču likumdošanas palīdzību. Likumus ierosnāja maģistrāti atbiklstoši savai kompetencei,tos pieņēma tautas sapulces un apstiprināja senāts.

Romiešu likumi sastāvēja no:
1. ievada vai izdošanas apstākļu raksturojuma
2. rogatio t.i. teksta, kurš tika dalīts nodaļās
3. sanctio, kur tka noteiktas likuma pārkāpšanas sekas un likumpārkāpēja atbildība.

Tiesību avoti šai periodā bija arī senāta izdotie senatus consulta, kuri galvenokārt traktēja maģistrātu darbības tiesiskās formas unviņu pilnvaru piemērošanas atbilstību dažādām teritorijām.
Kā nozīmīgi tiesīu avoti atzīējami arī maģistrātu izdotie edikti: pretoru, provincu vietvalžu u edilu edikti atbilstoši šo amatpersonu kompetencei un pilnvaru teritorijai. Maģistrātu izveidote akti veidoja tā saucamās ius honorarium (maģistrātu tiesības), kuras paralēli ius civile (likumos ietvertās Roma pilsoņu tiesību normas) veidoja zināmu romiešu tiesību duālismu. Par maģistrātu ediktu (paziņojumu) uzdevumu tika izvirzīta taisnīgas, nevis formālas likumu piemērošanas nodrošināšana.
Par svarīgākajiem ius honorarium avotiem kļuva pretoru edikti. Stājoties pie amata pienākumu pildīšanas, pilsētas pretors izdeva ediktu, kurā tika raksturoti principi un noteikumi, kurus pretors apņēmās ievērot lai nodrošiātu līdztekus tiesiskumam arī taisnīgumu. Piemēram, pretors solīja nodrošināt tiesisku aizsardzību arī tiem darijumiem, kas tika noslēgti, neievērojot formālās prasības, apņēmās aizstāvēt nepilngadīgo intereses, palīdzēt tiem, kas kļūdījušies vai tikuši piekrāpti utml. Tādējādi pretori pilnveidoja romiešu iesības, izskaužot no tam formālismu, kurš bieži vien nonāca pretrunā ar taisnīguma principu.
Savukārt, peregrīņu pretori ar savu ediktu palīdzību izveidoja ius gentium (tautu tiesības). Ja ius civile bij Romas pilsoņu tiesibas, tad ius gentium attiecās uz tie Romas valsts pavalstniekiem, kam nebija Romas pilsonības, kā arī regulēja attiecības starp Romas pilsoņiem un neromiešiem. Tās bija tiesības, kas nodrošināja romiešu varu iekarotajās provincēs, iekāujot tajās an romiešu izdotās, ga arī ietējās provinču tiesību normas. Tās izauga arī no starptautiskajām tirdzniecības paražām, uras akceptēja romieši maģistrāti. Vispārinātās, racionālās ius gentium normas tika pārņemtas arī pilsētas preoru ediktos, jo tās prakē pierādīja savu efektivtāti.
Aplūkojamajā perioda krasi sašaurinājās priesteru tiesību joma pēc tam, kad 304.g.pmē. Apija Klaudija sekretārs Gnejs Flāvijs publicēja juridiskā un procesuālās formulas un tiesu dienu kalendāru, as iepriekš bija zināms tiki priesteriem. 280.g.pmē. par virspriesteri ievēlētas plebejs Tibērijs Korunkānijs uzsāka publisku juridisku konsultāciju sniegšanu. Tā nodarbošanās ar jurisprudenci zaudēja savu agrāko sakrālo raksturu
Republikas periodā sevišķi atzīmējma juristu Publija Mūcija Scevolas, viņa dēla Kvinta un Marka Tullija Cicerona darbība jurisprudences jomā. Viņu ieguldījums romiešu tiesību doktrīnas izveidošanā padarīja to par nozīmīgu tiesībuavotu paralēli Romas valss iestāžu normatīvajiem aktiem.

Klasiskās juriprudences periods (I gs.pme.–III gs.). Šai periodā līdz ar principiāta nodibināšanu par nozīmīgiem tiesību avotiem kluva imperatoru – princepsu izdotās konstitūcija. Konstitūcijas bija imperatoru likumdošanas akti, kuru izdošanas tiesības pēc I gs. juristu priekšsata imperatoriem bija deleģējušas tautas sapulces. Vēlāk, kad tautas sapulces pārstāja sasaukt, tika juridiski pamatota tēze, ka Romas tauta nodevusi imperatoram likumdošanas varu.
Bija sekojoši 4 galvenie imperatoru konsttūciju veidi:
1.edikts – imperatora likumdošanas akts, kas saturēja vispārējus noteikumus. Līdz II gs. tas bija spēkā tikai attiecīgā imperatora dzīves laikā, bet vēlak ediktu darbība laikā netikaierobežota un tos sāka ievērt aī likumdevēja pēcteči.
2.dekrēts – imperatora lēmums tiesas lietā.
3.mandāts – imperatora instrukcija provinču amatpersonām, vietvalžiem, kura raksturoja attiecīgās amatpersonas pilnvaras un kompetenci, kā arī dažbrīd saturēja noteiktas civilās un krimināltiesību normas, kuras bija piemērojamas attiecīgajā provincē.
4.reskripts – imperatora atbilde uz amatpersonas vai privātpersonas uzdotu jautājumu, kurā tiek sniegta konsultācija ar tiesību normām un to iemērošanas kārtību konkrētā gadījumā.
Sākumā imperatori savās konstitūcijās traktēja publisko tiesību jautājumus, bet vēlāk arvien vairāk pievērsās arī privāttiesību jomai.
Šai periodā tika kodificētas pretoru tiesības, kuras pieaugošas imperatoru varas apstākļos zaudēja attīstības dinamismu un sastinga. Pretori I gs. galvenokār atkārtoja savu priekšgājēju ediktus.

Romiešu tiesību hronloģija.

753.g.pmē. – Romas dibināšana.
509.g.pmē. – Republikas nodibināšana Romā.
501.g.pmē. – Pirmo reizi Rmā iek ievēlēa amatpersona ar ārkārtējām pilnvarām – diktators.
494.g.pmē. – Triunāta instituta izeidošana.
451.g.pmē. – Decemviru komisijas izveidošana romiešu tiesību kodifikācijai.
450.g.pmē. – „XII tabulu likumu” apstiprināšana tautas sapulcē.
445.g.pmē. – Kanuleja likums atļauj plebejiem stāties laulībā ar patriciešiem.
443.g.pmē. – Nodibināts cenzora institūts.
442.g.pmē. – Pieņemts pirmais likums, kas aizliedz uzpirkt vēlētājus.
413.g.pmē. – Cenzors Kamils ievieš nodokli neprecētiem vīriešiem.
342.g.pmē. – Likumdevēji likvidē kredītu procentu likmi.
339.g.pmē. – Publīlija likumi atņem senātam veto tiesības.
326.g.pmē. – Petēlija – Papīrija likums aizliedz parādu verdzību.
304.g.pmē. – Apija Klaudija sekretārs publicē juridisko procedūru formulas.
300.g.pmē. – Valērija likums nosaka tiesības uz apelāciju.
300.g.pmē. – Ogulnija likums paredz priesteru vēlēšanas.
287.g.pmē. – Hortenzija likumi nosaka, ka plebeju sapulču lēmumiem – plebisītiem ir likuma spēks.
280.g.pmē. – Korunciānijs pirmreiz sāk sniegt publiskas konsultācijas romiešu tiesībās.
268.g.pmē. – Pirmā fiksētā laulības šķiršana Romā.
220.g.pmē. – Likums aizliedz senatoriem nodarboties ar komerciju.
215.g.pmē. – Opija likums aizliedz Romas sievietēm valkāt zelta rotaslietas.
204.g.pmē. – Cincija likums aizliedz ņemt maksu par juridiskajiem pakalpojumiem.
198. vai 195.g.pmē. – Likums aizliedz maģistrātiem piemērot miesas sodus Romas pilsoņiem.
180.g.pmē. – Pēc plebeju tribūna Lūcija Vilija ierosmes tiek pieņemts likums, kas nosaka kārtību kādā tiek ieņemti kurūlo maģistrātu ( pretoru un konsulu) amati.
Ap 150.g.pmē. – Ebutija likums nomaina legisakciju procesu ar formulāro procesu.
149.g.pmē. – Plebeju tribūni pēc ievēlēšanas automātiski kļūst par senatoriem.
133.g.pmē. – Tiberijs Grahts panāk likuma pieņemšanu, kas paredz zemes privātīpašuma maksimuma notekšanu un zemes piešķiršanu trūcīgajiem Romas pilsoņiem no valsts fonda.
126.g.pmē. – Tautas sapulce aizliedz Itālijas pilsoņiem pārcelties uz Romu.
123.g.pmē. – Gaja Grakha ierosinātais maizes likums paredz romiešiem tiesības saņemt no valsts maizi par pusi no tirgus cenas.
123.g.pmē. – Gaja Graka ierosinātais likums nosaka, ka kareivji ar ekipējmu tiek nodrošināti no valsts līdzkļiem.
122.g.pmē. – Tautas tribūna Manija Acilija Glabriona ierosinātais ikums paredzēja izveidot speciālu tiesu priekš lietām par izspiešanu, paredzot, ka maģistrātiem jāatgriež dbultīgā apjomā nelikumīgi piesaviātās summas.
105.g.pmē. – Gajs Marijs veic armijas reformu, veidojot to uz profesionāliem pamatiem.
100.g.pmē. – Tiek pieņemts Saturnin agrārlikums, kas paredz zemes piešķiršanu veterāniem no sabiedriskā fonda.
97.g.pmē. – Tiek pieņemts likums, kas aizliedz cilvēku upurēšanu reliģiskajos rituāos.
90.g.pmē. – Romiešu tiesības pēc konsula Jūlija Cēzara likuma tiek piešķirtas latīņiem un romiešu sabiedrotajiem.

Saites:
Senā Roma.