Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Somija

Valsts Skandināvijas pussalas ziemeļos.

Galvaspilsēta - Helsinki.
Iedzīvotāji - 5 500 000. Pamatiedzīvotāji - sāmi, somi.
Nauda - eiras.

Ģeogrāfija. Somijas krasta līnijas garums esot ap 40 000 km, Somijai pieder visvairāk salu no Eiropas valstīm.

Vēsture.
Somu kristīšana. Zviedru karalis Ēriks Svētais 1155.gadā sarīkoja krustakaru pret “pagānisko” Somiju, pakļaudams tās teritoriju un veikdams varmācīgu somu kristīšanu.
1595.gadā Teisenē (Teusina) zviedri un krievu ķeizars Aleksejs Fjodorovičs noslēdza mieru, noteica zviedru-somu valsts robežu: tā gāja no Saimas dienvidos taisni uz ziemeļiem, uz Ledus okeānu.
Somijas ģenerālgubernators bija zviedru augstmanis Pērs Brāge jaunākais 1637.-1640. un 1648.-1654.gadam.
1649.gada vidū pie Fiskarsinjokas upes holandiešu uzņēmējs lika pamatus mūdienu uzņēmumam Fiskars (tagad te ir Fiskari ciems).
Somi Krievijas impērijā. 1831.-1835.gadam Somijas ģenerālgubernators bija Aleksandrs Meņšikovs (1787.-1869.g.).
1867.gadā Igaunijas ziemeļos un Somijā bija neraža un bada cietējiem pēc krievu valdības iniciatīvas tika vākti ziedojumi. Tas veiksmīgi tika izmantots, lai nodibinātu latviešu biedrību – palīdzības vākšanai igauņiem.
Somija krievu impērijā. Somijā no krievu puses tika veikta aktīva rusifikācjas politika ar mērķi likvidēt somu autonomiju. Somu historiografijā šis periods ieguvis "vajāšanu laika" (sortokaudet) nosaukumu. Pirmais vajāšanu periods bija no 1899.-1905.gadam, bet otrais - no 1908.-1917.gadam. Tāda politika izsauca plašu somu neapmierinātību.
I Pasaules karš. Vācija visādi mēģināja vājināt Krieviju, ar ievērojamām naudas summām atbalstot gan ekstrēmos revolucionārus – kā Ļeņina lieliniekus, gan pievērsās arī nacionālajām kustībām, sevišķi Somijā un Ukrainā.
Kerenska neatlaidīgā pretošanās nekrievu neatkarības centieniem, kā, piemēram, Somijā, palīdzēja Ļeņinam.
Ministru prezidents Krievijas pirmajā Pagaidu valdībā bija liberāli noskaņotais grāfs Georgijs Ļvovs. Ļeņins jau 1917.gada jūlijā mēģināja pārņemt varu, bet viņa apvērsuma mēģinājums neizdevās un bija jābēg uz Somiju.
Kaut ko Somijā darīja arī vācu monarhists Ridigers fon der Golcs, kas Somiju dabūja pamest un ierasties Latvijā.
Somijas neatkarības pasludināšana (1917.g.). Pasludināja 1917.gada 6.decembrī.
Речь о событиях, которые произошли после того, как советской правительство признало независимость Финляндии. Произошло это в последний день 1917 года — Владимир Ленин лично вручил акт о признании независимости финскому политическому деятелю Перу Свинхувуду.


После этого перед финнами встал вопрос, что делать дальше. Между тем, в сенате только что получившего независимость государства в большинстве были монархисты. В числе таковых, между прочим, был известный финский композитор Ян Сибелиус.

А потому депутаты парламента решили избрать короля. В октябре 1918 года треть из них проголосовали за приглашение иноземного монарха. Причем основывались они на шведском Законе о форме правления 1772 года.

Любопытно, что решение было принято абсолютным меньшинством голосов. Сторонники республиканской формы правления голосование проигнорировали. Но в то же время они не подали и голосов против. Следовательно, выборы были вполне легитимными.

В числе кандидатов на финский трон были сын германского императора Оскар (отвергнут), герцог Адольф Фридрих Мекленбург-Шверинский, сын короля Швеции Густава V Вильгельм, а также сын Вильгельма — Леннарт, школьного возраста.


9 октября 1918 в парламенте королём Финляндии был избран зять германского императора Вильгельма II принц гессенский Фридрих Карл (или, как называли его в Финляндии, Фредрик Каарле, на фото). В литературе еще встречается имя короля Вяйнё I. Но оно было придумано финским сатириком Вяйнё Нуортева.

Новый финский монарх до своего королевства так и не доехал. Через месяц после выборов в Германии произошла революция и планы Фредерика Каарле радикально изменились. Без поддержки Германии утратили свое влияние и финские монархисты. Сенат, в котором они составляли большинство, был распущен в середине ноября 1918 года, спустя неделю после того, как Германия признала поражение в войне. Спустя месяц принц гессенский формально отрекся от финского престола.

Но формально королевством Финляндия оставалась до середины июля 1919 года. Завершающие полгода его короткой истори регентом был Карл Маннергейм.
1918.gada pilsoņu karš.
22 neatkarības gadi.
Visu neatkarības laiku somi nostiprināja savu aizsardzību pret krieviem. Cilvēki brīvprātīgi pieteicās aizsardzības nocietinājumu celtniecībā. Pavisam darbos piedalījās ap 70 000 cilvēku. 
Somu palīdzība latviešu brīvības cīņās. Pēc Kopenhāgenas apmeklējuma 19??.gada 11.janvārī, jaunās Latvijas valdības vadītājs Kārlis Ulmanis ieradās Tallinā, kur tika noslēgta vienošanās par militāru palīdzību. Vajadzēja formēt latviešu vienības, kuras kopā ar somu un dāņu brīvprātīgajiem un Igaunijas armiju cīnītos pret lieliniekiem Vidzemē.
Parīzes miera konferencē. Parīzē satikās baltiešu un somu delegāti, un šīs sadarbības rezultātā tā paša gada 30.septembrī Tērbatā sanāca šo valstu ārlietu ministri, lai izstrādātu kopīgu rīcības programmu attiecībās ar Krieviju. Tika nolemts miera sarunas vest kopīgi, lai neļautu krieviem uzkūdīt valstis citu citai.
Tomēr šī vienošanās nestājās spēkā: Antante draudēja ar blokādi, ja notiktu miera sarunas ar lieliniekiem.
Somu delegācija piedalījās Bulduru konferencē, kas notika 1920.gada augustā. Tās mērķis bija tādas alianses izveidošana, kas ļautu izveidotu buferi starp Krieviju un Vāciju.
Somija pēc 1922.gada arvien vairāk tuvinājās Zviedrijai.
Diplomāts Jānis Bērziņš–Ziemelis vadīja padomju delegāciju miera sarunās ar Somiju 1920.gadā. Kļuva par pirmo padomju sūtni Helsinkos.
Sakarā ar nemieriem Austrumkarēlijā Somijas ārlietu ministrs Rūdolfs Holsti meklēja tuvāku sadarbību ar Poliju un Baltijas valstīm., bet parlamenta vairākums viņa plānus neatbalstīja.
Lai apspriestu jautājumus par kolektīvo drošību, Varšavā 1922.gada martā tika sasaukta konference, kur bez Polijas un Somijas piedalījās arī Latvija un Igaunija. Dalībnieki vienojās par mērķu noskaidrošanu, par t.s. accord politique, un turpināja Antantei draudzīgu ārpolitiku un samērā pasīvu sadarbību. Drīz pēc tam Holsti atkāpās no amata, un Somija šo līgumu neratificēja. Turpmākajā laikā Somija arvien vairāk attālinājās no saviem dienvidu kaimiņiem un ārpolitiskā ziņā orientējās uz Skandināviju.
1924.gada februārī Polija sasauca jaunu konferenci Varšavā. Notika diskusijas par arbitrāžas līgumu, kuru Somija atteicās parakstīt. Tas bija Somijas jaunās ārpolitikas orientācijas rezultāts. Gadu vēlāk Helsinkos, protams, izdevās vienoties un tika parakstīts Convenction d’arbitrage et de conciliation, bet tas viss neguva praktisku nozīmi, jo Somija bija pret jebkādām drošības garantijām.
Tā kā PSRS attiecības ar Japānu arvien vairāk pasliktinājās, tad PSRS mēģināja uzlabot kontaktus ar kaimiņiem Rietumos. 1932.gadā padomija noslēdza neuzbrukšanas līgumu ar Somiju. Līgumā tika norādīts, ka abas puses atturēsies no jebkādas agresīvas rīcības attiecībā uz līguma partnera teritoriju un ka partneri nepiedalīsies nekādās boikota akcijās viens pret otru.
Ļitvinovs piedāvāja Polijai kopīgi ar PSRS garantēt Baltijas valstu un Somijas politisko un ekonomisko neatkarību. Sīkāk paskaidrojot, izrādījās, ka pēc Ļitvinova domām, pārmaiņas minēto valstu iekšējā un ārējā politikā var uzskatīt par draudiem to drošībai, un tādejādi garantētājas valstis gūst iejaukšanās tiesības. Latvija, Igaunija un Somija laipni atteicās, uzskatot to par atklātu iejaukšanās mēģinājumu savu valstu iekšējās lietās.
Padomija turpināja demonstrēt savu liekulīgi miermīlīgo attieksmi un 1934.gadā iestājās Tautu savienībā (kamēr Vācija un Japāna to atstāja). Tā kā Polija negribēja dot garantijas Baltijas valstīm kopā ar Padomju Savienību, Ļitvinovs mēģināj griezties pie Hitlera, bet saņēmis atteikumu. Tad viņš ierosināja pagarināt 1932.gada neuzbrukšanas paktu līdz 1945.gadam. To parakstīja visas valstis no Somijas līdz Polijai. Ļitvinovs vēl aizvien nebija apmierināts.
22 neatkarības gadi. Visu neatkarības laiku somi nostiprināja savu aizsardzību pret krieviem. Cilvēki brīvprātīgi pieteicās aizsardzības nocietinājumu celtniecībā. Pavisam darbos piedalījās ap 70 000 cilvēku.

Ziemas karš (1939.g.). Starp Nacistisko Vāciju un PSRS 1938. gadā noslēgtais slepenais Molotova-Rībentropa pakts paredzēja, ka Somija nonāks padomju ietekmes sfērā. Pēc "sev pienākošās" Polijas daļas okupācijas PSRS pieteica Somijai ultimātu izīrēt tai Hanko pussalu pie ieejas Somu līcī, kā arī pārcelt valsts robežu 25 kilometrus tālāk no Pēterpils (toreiz - Ļeņingradas).
Somijai atsakoties pakļauties, sākās Ziemas karš. Lai gan PSRS cieta milzīgus zaudējumus, Somijai tajā nebija iespējas uzvarēt, un tika noslēgts miera līgums, kurš paredzēja Karēlijas daļas nonākšanu PSRS rokās.
Ziemas karš (1939.g.). Pirms Ziemas kara par padomju sūtni Helsinkos strādāja Vladimirs Derevjanskis.
1939.gada 5.oktobrī PSRS piedāvāja Somijai sūtīt savu pilnvaroto uz sarunām Maskavā. Vienlaikus ar jauno tirdzniecības līgumu esot jāapspriež „konkrētas politiskas problēmas.” 12.oktobrī krievi pieprasīja bāzi Hangē pussalā un dažas pārmaiņas robežlīnijā. Tika izvirzīts jautājums arī par savstarpējās palīdzības paktu.
Somija atteicās atzīt padomju puses prasības, un 1939.gada 26.novembrī Sarkanā Armija pati apšaudīja savas pozīcijas Mainilā, pēc tam to izmanoja kā ieganstu karam pret Somiju. 1939.gada 1.decembrī (citur teikts, ka 30.novembrī) krievu karaspēks sāka plašu militāru agresiju. Krievu ģenerāļi gatavojās jau pēc 4 dienām ieņemt Vīpuri pilsētu pārraujot Mannerheima aizsardzības līniju un pēc 14 dienām jau iesoļot Helsinkos.
Krievi radīja marionešu komunista Oto Kūsinena somu valdību. Karā pret somiem nosūtīja 460 000 kareivju. Krieviem bija liels pārsvars: lidmašīnām 10 reizes, tankiem 40 reizes.
Somu prezidents Kallio valstī izsludināja karastāvokli un par virspavēlnieku iecēla bijušo cariskās armijas ģenerāli Karlu Gustavu Mannerheimu. Tolaik viņam bija 72 gadi.
Pirmajās divās Helsinku bombardēšanas dienās 30.novembrī un 1.decembrī nogalināti 67 un ievainoti 248 cilvēki.
Cīņas notika gar visu SPRS-Somijas robežu līdz pat Petsamai ziemeļos. Galvenais padomju trieciens tika vērsts pret Mannerheima līniju – nocietinājumu sistēmu netālu no Pēterpils starp Somu līci un Ladogas ezeru. Somu pusē bija ārkārtīgi aukstā ziema.
Karadarbība bija krievu pusei negaidīti neveiksmīga. Pateicoties somu pašaizliedzīgajai cīņai, vismaz par pusgadu aizkavējās triju Baltijas valstu okupācija.
Ziema, somu sīkstā pretošanās un PSRS starptautiskais nosodījums (PSRS tika izslēgta no Tautu savienības) padarīja savu – Staļins nolēma pārtraukt karadarbību. Pēc dažādām ziņām krieviem krita 150-200 000 kareivju.
Somiem bija krituši ap 25 000 kareivju, 43,5 tūkstoši tika ievainoti un 420 000 bija zaudējuši mājas.
Prāvu daļu Karēlijas pēc kara savāca krievi. Pavisam somiem saskaņā ar 1940.gada 13.marta miera līgumu tika atņemti 9% teritorijas. 
II Pasaules karā. Savukārt Otrā pasaules kara laikā somi atbalstīja Nacistiskās Vācijas spēkus. Tas pēc kara beigām Somijai maksāja vēl vairākus sāpīgus līgumus.
Turpinājuma karš.
Lapzemes karš.
Tajā somi karoja pret vāciešiem.
Lai gan tā nekļuva par vienu no PSRS republikām, nelielā valsts bija spiesta maksāt reparācijas, daudzos iekšpolitikas un ārpolitikas jautājumos pakļauties Maskavai, kā arī Padomju Savienībai atdot vēl vairākas teritorijas.
Miera līgums, kur Somija bija spiesta parakstīt 1944. gadā, tai lika PSRS nodot militāri stratēģisko Karēliju un Petsamas apgabalu, kurš atdalīja Krieviju no Norvēģijas un nodrošināja somiem piekļuvi Barenca jūrai, kā arī uz 50 gadiem padomju jūras spēkiem izīrēt Porkalas pussalu.
Aptuveni 43 kvadrātkilometrus lielā Porkala atrodas Somu līča krastā tikai 19 kilometrus uz rietumiem no Helsinkiem un veido šaurāko vietu līcī. Daudzi somi Porkalas militāro bāzi, kura aptvēra arī teritoriju dziļāk iekšzemē, uzskatīja par pirmo soli potenciālam PSRS iebrukumam un līdz ar to - par valsts suverenitātes apdraudējumu.
Pēc līguma parakstīšanas pussalas aptuveni 7200 iedzīvotājiem tika dotas desmit dienas, lai to pamestu kopā ar visu iedzīvi, tostarp aptuveni 8000 dzīvniekiem. Viņu vietā tuvāko gadu laikā pussalā tika izmitinātas ap 20 000 militārpersonas, kā arī 10 000 civiliedzīvotāji no Padomju Savienības. Par spīti nelielajam attālumam no Helsinkiem pussalas sadzīve bija pilnībā nošķirta no pārējās Somijas. Te atradās gan iznīcinātājiem pielāgots lidlauks, gan motorizētās brigādes, tostarp tiek lēsts, ka nelielajā teritorijā bija izvietoti ap 100 tanku.
Bāzes novietojuma dēļ tā tika dēvēta par "pistoli pie Somijas galvas", jo no tās ar artilēriju burtiski bija iespējams apšaudīt Helsinkus. Turklāt nepieciešamības gadījumā jūras spēkiem būtu viegli bloķēt šajā vietā tikai 36 kilometrus plato līci, lai nepieļautu naidīgu spēku piekļuvi vienai no PSRS svarīgākajām pilsētām - Ļeņingradai.
Jūras spēku bāze un nocietinājumi tika izbūvēti arī uz Makilo salas netālu no Porkalas.
Bāzes izveide Somijai radīja arī ekonomiska rakstura problēmas - šajā apgabalā zeme bija ļoti auglīga, un ilgstoši bija nodrošinājusi Helsinku reģionu ar pārtiku. Turklāt caur to gāja arī visas galvenās dzelzceļa, autoceļu un jūrasceļu līnijas starp valsts rietumiem un Helsinkiem.
Dzelzceļa satiksmes atjaunošanai padomju puse piekrita ar noteikumu, ka, caurbraucot teritoriju, vilciena logiem jābūt noslēgtiem. Šo posmu somi nodēvēja par garāko tuneli pasaulē.
Līdz ar Kaļiņingradas jūras spēku bāzes izbūvi un jaunu ieroču attīstību līdz 1955.gadam Porkalas militārā nozīme ievērojami saruka. Turklāt savstarpēji labās PSRS un Somijas attiecības, kā arī Ņikitas Hruščova īstenotā politika noveda pie pussalas nodošanas atpakaļ Somijai tikai 12 gadus pēc izīrēšanas līguma noslēgšanas.
Jau 1955.gada jūlijā sākās aktīva cilvēku evakuācija, kā arī militāro objektu demontāža vai spridzināšana.
1956.gada 26.janvārī Somijas armija atkal ienāca padomju karavīru pamestajā teritorijā. Agrākajiem iedzīvotājiem tika atļauts atgriezās savās lielākoties jau sabrukušajās mājās. Daudzi no jauna iekopa saimniecības vai nojauca agrāko māju vietā uzceltās militārās būves, lai sāktu visu no sākuma.

Aplūkojamie objekti.
      Petroglifi.
      Helsinki.
      Tampere.

   
Turku.
      Nāntali Muminu parks.

Porvo. Koka apbūve.
Kotkas akvārijs. Tajā ir Baltijas jūras iemītnieki. Pie Kotkas ir arī krievu ķeizaru foreļu makšķerēšanas mājiņa.
Miehikkalas aizsardzības līnijas. Somu nocietinājumi.
Saimā kanāls.
Imatras krāces un aiza.
Austrumsomijā, gigantiskas.

Punkaharju. R.Blaumaņa un J.Rozentāla vietas.

Hanko. Somijas kūrortpilsēta, dibināta 1874.gadā. 1902.gadā netālu Hnako vasaru pavadīja Sibēliuss, un rada iedvesmu saviem skaņdarbiem. Ap 9000 iedzīvotāju, no kuriem vairāk kā 40% ir zviedri. 1940.gados Hanko saimniekoja padomju krievi.
Tās tuvumā ir ap 90 salu. Gleznainas jūras piekrastes ainavas un balto smilšu pludmale (Somijā retums).
      Hanko bāka. 20 m augstā bāka atrodas Rusares salā. To apdzejojis žurnālists, literāts, vēsturnieks un Helsinku universitātes rektors Zahariass Topēliuss: "Es neesmu zvaigzne pie debesīm, es esmu bāka, kas naktī mirdz uz Hanko klintīm." Bāku tuvumā varot aplūkot tikai Somijas pavalstnieki, pārējiem - no attāluma.
      Ūdenstornis. Tur var uzbraukt ar liftu un par simbolisku samaksu un vērot apkārtnes panorāmu.
      Hanko luterāņu baznīcas tornis. Uzbūvēts XIX gs. sākumā, XX gs. nedaudz modernizēts.
      Piemineklis "Veltījums aizbraukušajiem." Atgādinājums par tiem somiem, kas laika periodā no 1880. līdz 1930.gadam no Hanko ostas devās svešumā laimi meklēt - uz Ziemeļameriku un Austrāliju.
      Emigrantu klints. Uz šīs klints pie Hanko ostas prombraucēji rīkojuši jestras ballītes.
      "Kazino." Zīmīga ēka.
      Brīvības piemineklis. Uzsliets 1921.gadā par godu vācu karaspēka padzīšanai 1918.gadā. Krievu saimniekošanas periodā 1940.gados pieminekli novāca, tagad atjaunots. Uzraksts: "Mūsu brīvībai."
      Frontes muzejs. Dibināts 1981.gadā, un stāsta par 1939.-1941.gados apkaimē notikušajām cīņām.

Fiskaras ciems. Te var vērot mākslinieku un amatnieku darba procesu. Centrā ir parks

Olavinlinnas pils. Savonlinnā.
Kerimeki koka baznīca. Pasaulē lielākā koka baznīca.
Koli Nacionālais parks.
Outokumpu vecās vara raktuves.

Kumakivi balansējošais akmens. Kuma kivi - "dīvainais akmens" (somu val.). 7 m platais akmens ar plakano apakšu saskaras ar apakšējo apaļo akmeni tikai dažu centimetru platībā un balansē uz tā. Akmens turas tik stabili, ka ģeologi teic - tas uzstādīts mākslīgi. Folklora gan noraksta to uz troļļu nedarbiem. Akmeņi tā turas jau 8000 gadu.

Kemi sniega pils. Atrodas Lapzemē, netālu no Arktiskā loka, nelielā piekrastes pilsētiņā Kemi. Pirmo reizi to uzcēla 1995.gadā. Katru gadu to atjauno no jauna. Celtņu augstums sasniedz pat 30 m, iekšējo telpu platība - 20 000 kvm. Ktru gadu pilsētā ierodas mākslinieki, kas izdaiļo to ar ledus skulptūrām.

Ālandu salas.
Turku arhipelāgs.
Čogara sala.
Zināma leģendāra vieta.

Saites.
Somi.