Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ziemas karš (1939.-1940.g.)

105 dienas ilgs karš starp somiem un sarkankrieviem 1939./40.gada ziemā.

Politiskā un militārā situācija pirms kara. Robeža starp Somiju un PSRS gāja pa Sistras upi.

Kara gaita. 1940.gada 1.februārī krievpadomju karaspēks sāka uzbrukumu Karēlijas šaurumā un pēc vairākām dienām salauza slavenās Manerheima līnijas aizsardzību. Tomēr vēl veselu mēnesi somi turpināja pretošanos. Uzbrukumu pret Vīpuru aizsardzības rajonu sarkankrievu 7.armija uzsāka 1940.gada 2.martā, divu nedēļu kaujās krieviem izdevās apiet Vīpurus no rieteņiem. Tomēr galvenais trieciens pilsētai tika vērsts no ZA virziena.
1940.gada 12.martā tika parakstīts miera līgums starp Somiju un PSRS. Tomēr nākamajā dienā Sarkanās Armijas 7.armija triecienā vērsās pret Vīpuriem (mūsdienu Vīborga krievu okupētajā Karēlijā), kas, saskaņā ar to pašu miera līgumu, pienācās sarkankrieviem. Vīpuri bija somu nocietinātā rajona centrs, te somu aizsardzību komandēja ģeerālleitnants Haralds Ekvists, kas labi pārzināja vietējos apstākļus un tādēļ bija labi organizējis aizsardzību. Miera līguma parakstīšanas brīdī te kaujas pret krieviem vēl turpinājās. 7.armijas uzbrukumā tās daļām tā arī neizdevās pilnībā ieņemt pilsētu, kuras centrs palika somu rokās. Vēl vairāk - saņēmuši ziņu par to, ka noslēgts miers, H.Ekvists pat iespēja noturēt parādi. Vīpurus somu karavīri pameta 14.marta rītā. Pilsētas iedzīvotāji jau iepriekš bija evakuēti uz Somiju, tādejādi Vīpurus apdzīvoja krievu kolonisti un 1940.gada martta beigās nu jau kā Vīborga tika ieslēgta tā saucamās Karēlijas-Somu Padomju sociālistiskās republikas (Карело-Финскaя ССР) sastāvā.

Zaudējumi. Krievi zaudēja 130 000 kritušos un 190 000 ievainotos. Gūstā nokļuva 5572 krievu okupantu. Tika iznīcināti 3543 tanki un 515 lidmašīnas.
Somi zaudēja 25 904 kritušos.

Kara rezultāti. PSRS saskaņā ar miera līgumu ieguva nomā uz 30 gadiem daļu Hanko pussalas kopā ar Hanko pilsētu un ostu militārās jūras bāzes ierīkošanai, kas, krievuprāt, aizsargātu pieju Somu jūras līcīm un Pēterpilij.

Ir visai labi zināms, ka pēc krievu uzbrukuma somiem Lielbritānija un Francija nopietni izskatīja jautājumu par militārās palīdzības sniegšanu Somijai, ne tikai ieroču, bet arī karaspēka nosūtīšanu. Šādas cerības bija viens no faktoriem, kas mudināja somus cīņai. Ka palīdzība nepienāks, kļuva skaidrs tikai 1040.gada martā. Tobrīd arī bija jau redzams, ka vieni paši somi ilgāk pretoties Sarkanajai Armijai nespēs.
Tomēr tādi plāni reāli pastāvēja, pie kam Francija šai ziņā bija aktīvāka nekā Anglija. 1940.gada janvārī franči kala plānus veikt gaisa triecienus pa naftas ieguves vietām Baku apkaimē. Tika plānots izmantot Francijas GKS Tuvajos Austrumos, franči talkā aicināja arī britus. Tādam hipotētiskam triecienam būtu jāvājina ne tikai PSRS, bet arī Vācija, kas saņēma resursus no PSRS. Bez tam lielu lomu savos plānos atvēlēja poļu bruņotajiem spēkiem, jo pēc Polijas sakāves Francijas teritorijā atradās daudz Polijas pilsoņu, kuri vēl pirms kara bija izbraukuši uz šejieni peļņā. 1940.gada janvārī sāka formēt podgāļu strēlnieku Atsevišķo brigādi, kas tā bija nosaukta par godu Podgāles novadam Polijā. Brigāde bija apgādāta ar franču ieročiem un to gatavoja tieši nosūtīšanai uz Somiju. Saskaņā ar franču nodomu poļu daļām bija jāpiedalās kaujās Petsamo rajonā Somijas ziemeļos, ko Ziemeļu kara sākumā ieņēms Sarkanā Armija. Pie Petsamo bija bagātas niķeļa rūdas iegulas. Tomēr šo franču plānu neatbalstīja briti.
Tomēr podgāļiu strēlnieki nepaspēja piedalīties kaujās Somijā, taču 1940.gada maijā tos viena alga nosūtīja uz ziemeļiem  - uz Narvikas pilsētu Norvēģijā. Vēl pēc mēneša poļu strēlniekus pārdislocēja uz Bretaņu, kur to gandrīz pilnīgi iznīcināja kaujās ar vērmahtu.

Turpinājuma karš.
Uzbrukums Hanko bāzei. Sākoties vācu-krievu karam krievi Hanko kara bāzē bija izvietojuši 8.strēlnieku brigādi, artilērijas un zenīta baterijas, kara celtnieku vienības. Te atradās arī sarkankrievu GKS bāze, lai gan pirmo vācu uzbrukumu laikā tajā atradās tikai 11 iznīcinātāji. Luftvafe jau pirmajās kara stundās sāka dot triecienus pussalai. Tai pietuvojās arī vairāki vācu JKF kuģi. Nomināli gan vācieši pārkāpa So,mijas suverenitāti, bet, saprotamu iemeslu dēļ, somiem neradās iebildumi. 
25.jūnijā arī paši somi pieteica karu PSRS un no tā brīža pamata militārās darbības veica tieši somu karaspēka daļas. Sākumā somi vairākos visai sparīgos uzbrukumos mēģināja ieņemt krievu okupēto pussalu, tomēr uzbrukumos panākumus neguva. Somu pusē karoja arī zviedru brīvprātīgo bataljons. Bāze bija visai labi nocietināta, arī no jūras to aizsargāja daudzskaitlīgi mīnu aizsprosti. Tādēļ somu komandieri pieņēma lēmumu vairs nedoties tiešos uzbrukumios, bet gan bāzi turēt aplenkumā. Krievi bāzē nesēdēja mierā - apkārtējās saliņās tika izcelts desants, tā atbīdot somu artilērijas pozīcijas. Aktīva bija arī pussalā izvietotā krievu aviācija: gandrīz 5 mēnešu laikā tika notriektas 54 vācu un somu lidmašīnas. krievi zaudēja tikai 3 lidmašīnas, arī tās tehnisku kļūmju un somu artilērijas apšaužu dēļ. Septembrī zaudējumus cieta arī somu jūras kara flote - mīnu aizsprostā uzsprāga krasta aizsardzības bruņukuģis Ilmarinen. Pēc tam somi pārtrauca apšaudīt krievu bāzi no jūras.
Jau 1941.gada augusta sākumā jūras kara bāzes komandieris Sergejs Kabanovs (Сергей Кабанов) izvirzīja jautājumu par krievpadomju militāristu evakuāciju. Viņš pamatoja to ar stāvokli, ka bāze faktiski atrodas aplenkuma stāvoklī, vienlaikus saistot ne pārāk lielus somu spēkus. kabanovs uzskatīja par saprātīgāku pārdislocēt garnizonu okupētās Tallinas aizsardzībai. Augstākstāvošā armijas komandniecība gan šo viņa priekšlikumu neatbalstīja.
Krieviem nācās evakuēt bāzi šā vai tā - tā sākās 1941.gada oktobra beigās un turpinājās vairāk kā mēnesi. Evakuācijas laikā uz mīnām uzsprāga krievu turboelektriskais kuģis "Josifs Staļins," uz kura klāja atradās gandrīz 5600 sarkanarmiešu. Pēc padomju datiem gāja bojā vairāk kā 1800 cilvēku. Daļu izglāba paši krievi, bet daudzi citi nonāca gūstā. Tie bija lielākie sarkankrievu zaudējumi Hanko pussalas aizstāvēšanas laikā. 
Pēdējie sarkanarmieši pameta pussalu 2.decembrī pēc 5 mēnešu kaujām.

Saites.
Somija.
Padomju Savienība (1924.-1991.g.).