Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Senžermēns, grāfs (~1696.-1784.g.???)

Grāfa pseidonīmi. Ir zināmi apmēram 12 grāfa pseidonīmi, ar kādiem viņš dzīvojis dažādos laikos un dažādās vietās.
Dženovā un Livornā viņš uzdevās par krievu ģenerāli Soltikovu (interesanti, ka šis krievu uzvārds ticis rakstīts ar burtu o, kas ir neparasti, jo parasti tas ir ar a).

Izcelsme, bērnība un vecums. Tika uzskatīts, ka viņš cēlies no augstdzimušas dzimtas. Vieni teica, ka viņš ir Portugāles karaļa dēls, citi par tā māti uzskatīja Spānijas karalieni. Vīnes dokumentos viņš figurē kā kņaza Rakoci jaunākais dēls, kas dzimis ap 1696.gadu. Pats grāfs nekādi nav paskaidrojis savu izcelšanos, tikai mīklaini izteicies, ka varētu būt vecāks par pašu Metuzālu. Kaut kādi oficiāli dati gan liecina, ka viņš dzimis nodokļu inspektora ģimenē.
Vieni grāfu uzskatīja par spāni, citi – par francūzi vai portugāli, vēl citi – par krievu.

Mistiskie grāfa apraksti. 1760.gadā pēc Djū Osē kundzes apraksta Senžermēnam pēc izskata bijis ap gadiem 50, bijis ne tievs, ne resns. Grāfiene de Žangi atceras tikšanos ar viņu Venēcijā 1710.gadā, kad viņš uzdevās par marķīzu Baleti. 1710.gadā pazuda no Venēcijas, iespējams devās uz Austrumiem. Pēc grāfienes d’Ademāras vārdiem 1743.gadā materializējās „ne no kurienes” franču galmā, ar savu personu apžilbinot franču aristokrātiju.
Rakstnieks Horejs Jolpols apgalvoja, ka 1745.gadā grāfs ticis arestēts Londonā kā jakobīņu spiegs, taču drīzumā atbrīvots. No 1746.–1755.gadam uzturējās Vīnes galmā ar kņaza Rakoci vārdu.
1750.gadā Parīzē visi runāja tikai par Senžermēnu. Parīzē grāfs ieradās pēkšņi un tikpat pēkšņi arī nozuda. Nekas tā īsti nebija zināms par viņu pašu, nedz arī par viņa fantastiskās bagātības avotiem. 1755.gadā it kā tikās Indijā ar nākamo Bengālijas gubernatoru Robertu Klaivu. 1757.gadā grāfs uzradās Versaļā, kur baudīja lielu ietekmi. Viņa brīvā pieeja karalim Ludviķim XV izraisīja franču galminieku nepatiku. Paredzot neizbēgamo revolūciju, grāfs izklaidēja galma ļaudis ar stāstiem par Garu pasauli. Viņš paredzēja Marijai Antuanetei tās nāves dienu un stundu. Karaliene pati atzinās, ka grāfs parādījies astrālā tēla veidā viņas priekšā cietuma kamerā, un tādējādi palīdzējis viņai saglabāt stipru garu giljotīnas priekšā.
Slepus no saviem ministriem Ludviķis izmantoja grāfu kā savu slepeno aģentu. 1760.gadā nosūtīja to uz Hāgu, kur tas izraisīja sensāciju, vienojoties par mieru ar Prūsiju uz Anglijas rēķina. Franču ārlietu ministrs hercogs Šuasels bija tik sadusmots par to, ka pieprasīja grāfu arestēt un iemest to Bastīlijā. Holandiešu varas iestādes viņam to atteica, un Sen Žermēns devās uz Angliju.
Londonā viņš pavadīja gadu, tad pārbrauca uz Krieviju, kur spēlēja nozīmīgu lomu sagatavojot sazvērestību pret caru Pēteri III, kā rezultātā troni 1762.gada jūlijā ieņēma Katrīna Lielā.

Senžermēns Krievijā. Ņēmis dalību galma apvērsumā 1762.gadā. Saskaņā ar dažiem avotiem, ieradies Pēterpilī, Senžermēns aktīvi ņēmis dalību 1762.gada galma apvērsumā, pēc kuras pie varas nāca Katrīna II Lielā. Par šo versiju liecina Brandenburgas Ansbahas markgrāfa stāstītais. Vācietis bijis liecinieks tam, ka 1760.gadā Senžermēns ticies ar Alekseju Orlovu un abi kopā tie risinājuši sarunas prom no svešām acīm.
Šo versiju apstiprinājis arī kāds vācietis savos memuāros, jo kādu laiku dienēja krievu gvardē. Reiz viņš spēlējis biljardu ar Grigoriju Orlovu, kurš, būdams krietni iereibis, stāstījis par apvērsumu un garāmejot pieminējis: "Ja nebūtu Senžermēna, nekas nebūtu noticis..."
Senžermēns A.Puškina "Pīķa dāmā." Slavenais etiopu dzejnieks Aleksandrs Puškins savā darbā "Pīķa dāma" aprakstījis vienu no skaistākajām legendām par grāfu Senžermēnu.
Balstoties uz reālu kņaza Goļicina atstāstītu notikumu Puškins uzrakstīja ainu, kurā Hermanis mēināja izzinat no vecās kņazienes triju kāršu noslēpumu. Kņazs Goļicins Puškinam pastāstīja, ka reiz kāršu spēlē zaudējis milzīgu summu. Par savu nelaimi pasūdzējies savai vecmāmiņai Natālijai Petrovnai Goļicinai un lūdzis tai naudu, lai varētu atspēlēties. naudu gan viņa neiedeva, toties mazdēlam atklāja noslēpumu, kuru savulaik viņai Parīzē tika uzticējis grāfs Senžermēns. Mazdēls lika uz šīm kārtīm un atspelēja savu naudu, bet pēc tam vairs kārtis nemūžam nespēlēja, jo tādu noteikumu viņam bija uzstādījusi Goļicina. Savukārt viņa to pašu bija apsolījusi Senžermēna

1769.gadā Venēcijā nodibināja linu auduma manufaktūru, kas līdzinājās zīdam. Dažus gadus grāfs nodzīvoja Vācijā pie landgrāfa Hesenes Kārļa, mācot to zinātniskos eksperimentos. Viņš iedeva Fridriham Lielajam dažādu ķīmisku procesu aprakstus, kas būtu ļāvusi Vācijai būt pirmrindniecei tekstilražošanā, ja monarhs rakstīto būtu uzņēmis nopietni.

Senžermēna nāve? Senžermēna aizbraukšana no Francijas bija pēkšņa un neizskaidrojama. Neraugoties uz karaļa un marķīzes de Pompadūras lielo labvēlību, grāfs pēkšņi atstāja Parīzi, un pēc kāda laika tikpat pēkšņi parādījās Holšteinā. Tur savā pilī viņš vairākus gadus pavadīja vientulībā un tad 1784.gadā it kā esot nomiris.
Nāve tomēr bijusi dīvaina. Kāds no grāfa paziņām to nosaucis par viltus nāvi, un apgalvoja, ka ne uz vienas kapu plāksnes visā apvidū nav vārda Senžermēns.

Senžermēna darbība pēc nāves? Pēc gada – 1785.gadā Parīzē notikusi brīvmūrnieku tikšanās. Ir saglabājies dalībnieku saraksts, kur blakus Mesmera, Lavatera un citiem vārdiem minēts arī Senžermēna vārds.
Pēc vēl trīs gadiem – 1788.gadā Francijas sūtnis Venēcijā grāfs Šalonē saticis Senžermēnu Sv.Marka laukumā un runājies ar viņu (pēc citām ziņām grāfs steigšus aizgājis).
Trīsdesmit gadus pēc grāfa „viltus” nāves, tātad ap 1814.gadu, vecā aristokrāte Žanlisa madāma, kas grāfu labi pazinusi jaunībā, tikusies ar viņu Vīnes kongresa kuluāros. Viņš nemaz neesot bijis izmainījies, bet, kad cienījamā vecuma dāma ar prieka saucieniem metusies viņam klāt, grāfs, saglabādams godbijību, centies nevilkt garumā negaidīto tikšanos un vairāk Vīnē neesot redzēts.
Daudz apdomīgāk rīkojies kāds vecs garīdznieks. Tas noticis Luija Filipa pēdējos valdīšanas gados, tātad laikā, kad gandrīz visi cilvēki, kas varēja būt personīgi pazinuši grāfu Senžermēnu, bija jau miruši. Uz kāda no Parīzes bulvāriem garīdznieks pamanījis cilvēku, kas viņam licies dikti līdzīgs Senžermēnam jaunībā, tāds pats. Sirmais vīrs bijis dikti pārsteigts un licis kambarsulainim noslēpumaino personu izsekot. Tā pēc pāris dienām tapis zināms, ka šis cilvēks pazīstams ar majora Frēzera vārdu. Neraugoties uz anglisko uzvārdu, viņš nebija anglis, dzīvoja viens, viņam bija tikai divi sulaiņi un kučieris.
Ievērojot vislielāko piesardzību, tika noskaidrots, ka majoram ir neierobežoti līdzekļi, par kuru avotiem nekas nebija zināms. Tāpat nekas nebija zināms arī par Frēzeru pašu.
Zinādams, ka majors mīl vakaros pastaigāties pa bulvāriem, garīdzniekam izdevās „nejauši” ar majoru iepazīties. Dažas reizes viņi pat kopā ieturējuši vakariņas. Kā jau tas parasti ir ar vecākiem cilvēkiem, garīdznieka domas bieži vien aizklīda pagātnē.
- Jā, mans jaunais draugs, kādreiz šai kafejnīcai bija daudz labāki laiki. Virtuve ir tāda pati, bet apmeklētāji gan bija pavisam cita kaluma.
- Pēc Konventa viss ir mainījies.
- Jā, pēc Konventa viss ir mainījies. Liekas, ka jakobīņi šeit mēģināja ierīkot savu klubu, un kopš tā laika šķiet, ka pat sienas ir mainījušās. Bet kādreiz es te tikos ar pašu marķīzu de Buafī. Viņš te mēdza iegriezties kopā ar savu brālēnu.
- Marķīzam bija divi brālēni. Vai jūs runājat par Anrī?
- Nē, par vecāko. Viņa tēvs vai vectēvs laikam bija piedalījies karā par Spānijas mantojumu.
- Tas bija vectēvs. Vikonts de Puatjē. Brīnišķīgs kavalērists. Tolaik nebija neviena labāka par viņu. Žēl tikai, ka viņa dzīve tik slikti beidzās.
- ???
- Vikonta tēvs kalpoja vēl Viņa Augstībai Ludviķim XIV un bija ne nu gluži ar sliktu raksturu, bet nekad gan nevarēja zināt, ko no viņa var sagaidīt. Piemēram, viņš varēja jūs uzaicināt uz medībām savā muižā, bet, kad jūs ieradāties, divas dienas nomocījies karietē no Parīzes līdz muižai, izrādījiās, ka pats viņš devies uz Nanti vai vēl kur...
- Bet tas vēl nav galvenais, - turpināja Frēzers, - kāds no galma bija viņam ieteicis izrakstīt kambarsulaini no Saksijas. Nezinu, kāds viņš bija kambarsulainis, bet sarkanmataināka cilvēka gan nebija visā Francijas karaļvalstī. Vikonts nez kāpēc ar viņu ļoti lepojās, bet reiz pusdienās pie Nīderlandes sūtņa viņš...
Tā lūk, grūti ir iedomāties, ka varētu runāt cilvēks, kas nav bijis šo notikumu aculiecinieks. Šai dīvainajā sarunā atmiņās vairāk kavējās jaunais, nevis vecais, cilvēks. Pat tad, kad runa pievērsās vēl vecākiem laikiem un tālām zemēm, nepameta sajūta, ka viņš stāsta par to, ko redzējis un dzirdējis pats. Savulaik visi, kas runājušies ar Senžermēnu, atzīmēja šo īpašību.
Reiz garīdznieks nav varējis noturēties un paziņojis, ka pazinis pašu grāfu Senžermēnu. Sarunu biedrs tikai paraustījis plecus un sācis runāt par ko citu. Tovakar viņi šķīrušies agrāk nekā parasti, bet uz nākamo tikšanos „majors” vairs nav ieradies. Izrādījies, ka viņš kopā ar kalpotājiem aizbraucis no Parīzes. Garīdznieka dzīves laikā šis cilvēks Parīzē vairs nav parādījies.
Parīzē viņš esot parādījies tikai 1934.gadā un pēdējo reizi – tikai 1939.gada rudenī. Tā kā tad vairs nebija cilvēku, kas grāfu pazinuši personīgi, šīs ziņas ir grūti uzskatīt par ticamām.

Grāfa raksturojums. Visiem spēkiem centās uzturēt neparasta cilvēka slavu, baumas par sevi nekad neatspēkoja, runāja ļoti mīklaini. Viens no viņa mīļkākajiem izteicieniem bija: „šajā pasaulē viss ir iespējams.” Galmā mīlēja dižoties, bija izskatīgs, ar cieņu izturējās pret kungiem un bija ārkārtīgi galants pret dāmām, kuras par viņu bija sajūsmā. Grāfiene d’Ademāra stāstīja, ka viņam bijusi skaista figūra, melni mati, maigs, bet caururbjošs skatiens un acis, kuras nekādi nevar aprakstīt.
Grāfa uzvedība vienmēr bija noslēpumaina. Galma un privāto sarīkojumu laikā viņš citu cilvēku klātbūtnē neko neēda, tā netieši apstiprinot baumas, ka ir ieguvis mūžīgās dzīvības eliksīru.

Grāfa bagātība. Grāfa milzīgā bagātība allaž bijis intriģējošs temats. Galmā dižojās ar lielisku tērpu, kas laistījās dārgakmeņos, kas esot bijuši Persijas šaha dāvana. Viņam uz pirkstiem, tabakdozes un pulksteņa zaigoja vērtīgi briljanti. Tikai akmeņi uz viņa zābaku siksnām un kurpēm tika vērtēti uz 200 tūkstošiem franku. Viņa manžetēs bija ārkārtīgi skaisti briljanti.
Grāfs spējis uzlabot briljantu īpašības tā palielinot to vērtību. Tāpat viņš spējis tos šķīdināt, sakausēt kopā lielākos un pat ražot brīnišķīgus briljantus. Reiz Ludviķis XV parādījis viņam akmeni ar bojājumu novērtētu uz 6000 franku. Pēc mēneša grāfs atgriezis briljantu jau bez defekta, tagad viņa vērtība bija 9500 franku.
Rakstnieks Horejs Jolpols apgalvo, ka grāfs it kā apprecējis bagātu mantinieci Meksikā un bēdzis ar visiem viņas dārgumiem uz Konstantinopoli.
Senžermēnam piemita tam laikam visai retas zināšanas starptautisko finanšu jomā, viņš konsultēja valstu un pilsētu valdības kredītoperāciju jautājumos.

Grāfa spējas. Voltērs stādīja priekšā grāfu Fridriham Lielajam kā „cilvēku, kas nekad nemirst un zina visu.” Bijis fantastiski izglītots, skaists un bagāts, viņam piemitušas labas manieres. Licies gudrs un ģērbies vienkārši, taču ar labu gaumi. Rakstnieks Horejs Jolpols rakstīja, ka grāfs dziedājis, brīnišķīgi spēlējis vijoli, sacerējis mūziku un bijis vājprātīgs. Arī viņš atzīmē grāfa stāstnieka talantu. Kazanova, kas arī esot bijis pazīstams ar grāfu personīgi, atzīmē, ka mūžā vairs nav sastapis tik pļāpīgu cilvēku. Daudzi viņu personīgi pazinušie ļaudis, piemēram, marķīze de Pompadūra un vācu filozofs Grimms, pasvītroja viņa neparasto stāstītāja mākslu.
Kaliostro inkvizīcijas tiesas pratināšanas protokolos ir saglabājies stāstījums par to, kā viņš apmeklējis Senžermēnu un redzējis trauku, kurā grāfs glabā nemirstības eliksīru.
Viņš pārvaldījis visas senās un tolaiku valodas, pārsteidzoši pazinis senos laikus visos sīkumos. Zinājis dažādus pikantus sīkumus no Kleopatras, Poncija Pilāta, Henriha VIII Tjūdora un Franciska I dzīves, kuri varējuši būt zināmi tikai šo personu laikabiedram. No viņa vārdiem varēja saprast, ka ir diskutējis ar Platonu, ar Seneku, pazīst apustuļus, piedalījies asīriešu ķēniņa Ašurbanipala dzīrēs utt.
Galmā grāfu uzskatīja par tādu, kas pilnībā pārvalda alķīmijas mākslu, spēj palielināt dārgakmeņus izmēros, prot gatavot ziedes un krēmus, kas saglabā skaistumu, varot vienkāršus metālus pārvērst sudrabā.
Grāfs tāpat gatavoja dažādus kosmētiskus līdzekļus, piemēram, ziedi madam de Pompadūrai, ar kuru tā saglabāja skaistus matus līdz pat nāvei. Savām pielūdzējām viņš dāsni piegādājis pretgrumbu krēmu.
Saskaņā ar atmiņām grāfs visai bieži pārsteidzis savus laikabiedrus, aprakstot tādus tehnikas sasniegumus kā tvaikoņus un vilcienus. Reiz viņš atklāti atzinās, ka saņēmis slepenu rīkojumu doties uz Angliju, lai sagatavotu tās attīstību.

Saistība ar brīvmūrniekiem. Viņš organizēja slepenās brālības, pamatā frankmasonus. Iespējams, izredzētajiem viņš atklāja savu patieso dabu.

Grāfa nāve jeb nemirstība? Liela mīkla grāfa personas sakarā ir viņa mūžīgā jaunība un pat nemirstība. Viņa laikabiedri uzskatīja, ka grāfam ir zināms nemirstības eliksīra noslēpums. Mūsdienu pētnieki gan apgalvo, ka jauneklīgais izskats grāfam piemitis tādēļ, ka bijis veģetārietis un nav iesaistījies savu laikabiedru uzdzīvēs.
Viņa parādīšanās pārsteidza vecāka gadagājuma aristokrātus, kas atcerējās, ka šo cilvēku redzējuši arī agrā jaunībā savu vecmāmiņu salonos, bet viņš nemaz nav mainījies. Izrādījās, ka šo pašu cilvēku pazīst arī Holandē, Anglijā, Itālijā, kur viņš dzīvojis ar dažādiem vārdiem un tituliem – marķīzs Montfera, grāfs de Belamī, grāfs Senžermēns.
Ir zināmi apmēram 12 grāfa pseidonīmi, ar kādiem viņš dzīvojis dažādos laikos un dažādās vietās. Dženovā un Livorno viņš uzdevās par krievu ģenerāli Soltikovu.
Par grāfa nemirstības noslēpumu sakarā ar viņa ierašanos Londonā rakstīja respektablā avīze London Chronicle 1760.gada 3.jūnija numurā. Rakstā bija stāstīts par viņa gudrību, uzskaitītas grāfa labās īpašības, par viņa mūžības eliksīra noslēpumu. Šo eliksīru viņam veltīgi centusies izlūgties Francijas pirmā dāma marķīze de Pompodūra, kas vēlējusies padarīt nemirstīgu savu karali un mīļoto.
Slavens ir arī notikums Drēzdenē. Kāds grāfa kučierim pajautāja - vai tiesa, ka Senžermēnam ir 400 gadu. uz to kučieris atbildēja, ka nezinot, jo esot grāfa dienestā tikai 330 gadu un šai laikā tas nemaz nav novecojis.
Oficiāla grāfa nāve ir fiksēta 1784.gadā. Tomēr daudzi apliecināja, ka redzējuši grāfu arī pēc tam. Tā liecinājis arī magnētiķis F.Mesmers, kurš bija gatavs apzvērēt, ka redzējis grāfu sveiku un veselu, pie tam ap 40 gadu vecu. Defilēja ziņas, ka 1785.gadā grāfs ticies ar Katrīnu Lielo, 1793.gadā ieradies pie madam de Barri uz ešafota.
Vienbrīd no cilvēkiem, kas uzdevās par grāfu, laikam vairs nebija glābiņa. Tādēļ 1860.gadā imperators Napoleons III pat nozīmēja īpašu komisiju šā jautājuma noskaidrošanai. Runā, ka no tā nekas neesot sanācis.
1867.gadā it kā grāfs ieradās Lielajā ložā Milānā, bet pēcāk kalpoja kā iedvesmas avots Šopēnam un Čaikovskim. Teozofijas doktore Anna Bezāna saka, ka pirmo reizi satikusi Senžermēnu 1896.gadā. Endrjū Langs uzskatīja, ka tas ir tas pats majors Frēzers, kurš dzīvoja Parīzē XIX gs. 60.gados. Tas esot bijis visai bagāts noslēpumains kungs. Tā kā ziņu par viņa nāvi nebija, Langs izteica hipotēzi, ka tieši viņš varētu būt tas noslēpumainais maskavietis, kas uz XX gs. robežas bija kļuvis par dalailamas padomnieku (runa laikam ir par Gurdžijevu?).

Hipotēzes. Grāfs bija citplanētiešu sūtnis, iespējams „avatara” no Venēras. Viņš regulāri nolaidies uz Zemes un virzījis cilvēces evolūciju.

Saites:
Mistiķi.