Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Sumpurņi

Latviešu tautas tradīcijās tie ir teriantropas būtnes (cilvēkdzīvnieki) ar cilvēka ķermeni un parasti suņa galvu – tie ir „īstie sumpurņi,” bet mēdz būt varianti arī ar putna galvu, vienu aci vai vienu kāju, kas, laikam, tiek uzskatīti par sumpurņiem radnieciskām būtnēm.
Sumpurņi dzīvojot stingri hierarhiskā sabiedrībā, folkloras nostāstos figurē ziņas par viņu apdzīvotu valsi, bieži tā minēta kā sala. To augstmaņiem vai ķēniņiem esot pagaras astes – viņu goda zīme.
Latviešu mitoloģijā sumpurņi tiek uzlūkoti par sevišķi ļaunām būtnēm, ir ļoti nikni. Sadusmoti tie saplosot cilvēkus un apēdot. Sumpurņu mītnes vietas esot lielie meži, viņi tērpjoties koku lapās. Tie guļot ka cūkas – kur vienam galva, otram kājas. „No Dieva nekā nezinot,” staigājot apkārt ēdot cilvēku miesu un izsūkdami cilvēku asinis. Saķertos cilvēkus sumpurņi turējuši sasietus pie sevis līdz ēdamajam brīdim.
Pasakās sumpurņi mainās ar citiem cilvēku ēdējiem un medītājiem, kas noķerto uzbaro, bet upurim laimējas izbēgt. 

--------------------------------------

Eseja Sumpurņu dzimums no aliens.lv iepriekšējās versijas (08.01.2012.).

Mazliet papētīt šo seno un aizmirsto latviešu folkloras tēlu mūs pamudināja kāda dīvaina radījuma novērojumi Iļģuciemā bijušās Baltas muižas rajonā. Iesākumā mēs to nodēvējām par Iļģuciema vellu, taču pēc gadījuma, kad viena no lieciniecēm pēc daudziem gadiem atpazina redzēto radību Riharda Zariņā grafikā „Kurbads un sumpurns,” kas izstādīta Latvijas Valsts mākslas muzejā Valdemāra ielā 10a, nolēmam to pārsaukt par „Iļģuciema sumpurni.”
Pēc visa tā radās interese arī uzzināt ko vairāk par sumpurņiem kā tādiem, tamdēļ mēģnājām ko atrast par šo tematu, galvenokārt tādēļ, lai patiešām mēģinātu pareizi klasificēt (ja tas vispār ir iespējams!) – kas gan īsti tur tai Baltajā muižā rādās.

Sumpurņi. Šķiet, jau senajiem grieķiem bijuši pazīstami tādi radījumi, kurus tie saukuši par kinokefaliem („suņagalvas” no grieķu val.).
Par dažādiem cilvēkdzīvniekiem savos rakstu darbos izsacījies Babilonas priesteris Bēross, iespējams, citu starpā tur varētu būt arī minēti cilvēki ar suņa galvām. Pats Bēross šādu kombinētu būtņu uzrašanos skaidrojis ar seno dievu eksperimentiem.
Uz slavenā asīriešu ķēniņa Salmanazāra II „Melnā obeliska,” kas uziets Sūzās (Elamas valsts galvaspilsēta) un patlaban apskatāms Britu muzejā, attēloti asīriešu karavīri, kas saitēs ved sagūstītus cilvēkus ar suņu galvām.
Kančendžanga kalns. Reāli eksistējošs kalns uz Sikimas un Nepālas robežas, augstums - 8585 m.
Lepču tautas mītos tas ir svētais "debesu" kalns Sikimā, no kura parādījušās visas Himalaju tautas un kur aiziet visas mirušās dvēseles. Kalns arīdzan ir svēts Tibetas budistiem. No Kančendžangas ledeus dievs, saskaņā ar nostāstiem, radījis pirmo cilvēku Furongthingu, kas iemīlējis suni un tādēļ parādījusies piemā bērnu-dzīvnieku paaudze. Kad par šo dzimumsakaru uzzinājis dievs un pavēlējis godāt suni, tad drīzumā sāka dzimt bērni cilvēku veidolā - nākamo cilvēku cilšu priekšteči. Eksistē neticami stāsti par to kā pirmās ekspedīcijas it kā kalna virsotnē redzējušas suņa skeletu, kas tur nokļuvis kaut kādā neiespējamā veidā. Ilgu laiku šīs virsotnes iekarošana likās neiespējama, tomēr nu jau to iekarojuši daudzu valstu alpīnisti.  
Viduslaiku dženoviešu ceļotājs Marko Polo savā ceļojumu aprakstā stāsta par cilvēkiem ar suņu galvām, kas mituši Andamānu salās. Bijuši ārkārtīgi nikni, vietējie centušies izvairīties no saskarsmes ar tiem.
Suņucilvēki attēloti pat uz pirmā globusa - Martina Behaima 1492.gadā radītā, kas tagad aplūkojams Nirnbergas muzejā - tiesa gan, nu jau tā ir tikai nodeva tradīcijai.
Latviešu tautas tradīcijās tā ir teriantropa būtne (cilvēkdzīvnieks) ar cilvēka ķermeni un parasti suņa galvu – tie ir „īstie sumpurņi,” bet mēdz būt varianti arī ar putna galvu, vienu aci vai vienu kāju, kas, laikam, tiek uzskatīti par sumpurņiem” radnieciskām būtnēm.
Sumpurņi dzīvojot stingri hierarhiskā sabiedrībā, folkloras nostāstos figurē ziņas par viņu apdzīvotu valsti, bieži tā minēta kā sala. To augstmaņiem vai ķēniņiem esot pagaras astes – viņu goda zīme.
Latviešu mitoloģijā sumpurņi tiek uzlūkoti par sevišķi ļaunām būtnēm, ir ļoti nikni. Sadusmoti tie saplosot cilvēkus un apēdot. Sumpurņu mītnes vietas esot lielie meži, viņi tērpjoties koku lapās. Tie guļot ka cūkas – kur vienam galva, otram kājas. „No Dieva nekā nezinot,” staigājot apkārt ēdot cilvēku miesu un izsūkdami cilvēku asinis. Saķertos cilvēkus sumpurņi turējuši sasietus pie sevis līdz ēdamajam brīdim (tā raksta kāds J.Priede „Dienas Lapas etnografiskajā pielikumā,” 1893.gadā).
Pasakās sumpurņi mainās ar citiem cilvēku ēdējiem un medītājiem, kas noķerto uzbaro, bet upurim laimējas izbēgt.

Sakarība ar citiem neradījumiem.
Vilkači.
Domājams, daudzu tautu folklorā tie nebija diez ko daudz šķirti no tiem pašiem vilkačiem jeb cilvēkiem-vilkiem, bieži tika jaukti un būtībā uzskatīti pat par vienām un tām pašām būtnēm. Tā arī latviešiem tie bijuši ļoti tuvu stāvoši personāži, lai arī biežī nodalīti. To, cik šie apraksti ir savstarpēji tuvi, var sajust lasot Ralfa Kokina grāmatā "Kurzemes vilkaču nostāsti."
„Burvji pataisījuši cilvēkus par sumpurņiem vai vilkačiem, tiem apjožot jostu, un tādā izskatā tiem bijis jāstaigā tik ilgi, līdz kāds to atraisījis vai tie paši to parrāvuši.” (A.Lerchis-Puškaitis, „Latviešu tautas pasakas,” VII, 1, 993.-1012.lpp., 1903.g.)
Vampīri. Ar vampīriem sumpurņus vieno īpašība izsūkt cilvēku asinis.

Iļģuciema sumpurņa turpmākā klasifikācija. Lai gan patlaban mēs savu citpasauļu ciemiņu Iļģuciemā esam pārsaukuši no „vella” par „sumpurni,” paši tomēr nemaz neesam parliecināti, ka tā tas paliks arī turpmāk, jo tomēr radījumam nav konstatētas pārliecinošas līdzības ar sumpurņu dzimumu.

Briesmas!!! Mazajam Zaļajam ausīs nācis kāds notikums Kurzemes jūrmalā. Pirms kādiem 8 gadiem garāmbraucošie autovadītāji kaut kur pie Rojas esot pievērsuši uzmanību mašīnai, kas aizdomīgi ilgu laiku nostāvējusi ceļmalā bez kustības. Kad devušies noskaidrot situāciju, automašīnā uziets nobrēcies zīdainis, bet viņa māte pēc neilgiem meklējumiem uzieta ceļmalas priežu mežā pilnīgi saplosīta driskās. Iespējams, bija tur devusies nokārtoties. Vienīgais aizdomās turamais vaininieks varētu būt lācis, kas tur retām reizēm uzklīst gan. Tomēr mežsargi un mednieki bija diezgan vienisprātis, ka tik bresmīgi lācis nekad neplosa.
Un ja nu sumpurns?...

Avoti.
Anša Lercha-Puskaiša savāktās pasakas.
Pierakstīti ticējumi.

Atradumi.
Riharda Zariņa oforts. Ar nosaukumu „Kurbads un sumpurns,” no grafiku cikla „Ko Latvijas meži šalc.” Grafika tapusi laikā no 1908.-1911.gadam. Izstādīta Latvijas Valsts mākslas muzejā. Interesanti būtu noskaidrot, kas tieši pamudinājis mākslinieku zīmēt tādu sumpurni?

Nobeigumā daži latviešu tautas nostāsti sumpurņu sakarā.

28985. Latvieši ticējuši, ka sumpurņi esot izsūkuši cilvēku asinis.
(A.Bīlenšteina rokraksts, Lielvārde)

28986. Sumpurņu zemē dzīvojot cilvēki, kuriem ģīmja vietā esot suņa purns. Šai pašā zemē dzīvojot arī tādi cilvēki, kam esot tik viena acs, viena auss, viena roka un viena kāja. Kad šie cilvēki saķeroties divatā, tad viņi varot skriet tik ātri kā vējš. Gan runājot kā cilvēki, gan rejot kā suņi. Viņi esot ļoti nikni, sadusmoti citus cilvēkus saplēšot un apēdot. Viņi dzīvojot mežos, ģērbjoties ar koku lapām, guļot kā cūkas: kur vienam galva, tur otram kāja. Par Dievu viņi nekā nezinot.
(J.Karps, Kuldīga. Jkr. IV, 53.)

28987. Pasaulē ir tādi ērmi: galva pēc suņa ar vienu aci, rumpis pēc cilvēka.
(L.P., Kroņa Talsi. L. P. VII, I, 994.)

28988. Sumpurņi bijuši cilvēku izskatā, bet galvas vietā tiem bijusi kaut kāda kustoņa galva, bez tam vēl lopu aste. Viņi dzēruši cilvēku asinis, ēduši cilvēku miesas.
(J.Banga, Gulbene. LP VII, I, 994-5.)

28989. Sumpurņi bijuši tādi cilvēki ar lieliem deguniem un atpakaļ stāvošu pieri. Tie cita nekā nedarījuši, kā tikai zaguši cilvēkus un izceouši. [iespējams, domāts vārds - "izcepuši"!]
(E.Šteins, Gulbene. LP VII, I, 994-5.)

28990. Sumpurņam bijis garš snuķis, viņš gājis cilvēkiem asinis izsūkdams.
(J.Upīte, Gatarta. LP VII, I, 994-5.)

28991. Sumpurņi bijuši cilvēki, kas ēduši citus cilvēkus.
(J.Rubenis, Gulbene. LP VII, I, 995.)

28992. Sumpurņi ķēruši cilvēkus, sasējuši un saistītus turējuši pie sevis līdz ēdamam brīdim.
(P.Liepiņa, Gulbene, LP VII, I, 995.)

28993. Sumpurņi esot divējādi, vieni esot ar suņu galvām, kas izskatoties itin dabiskas. Otri esot ar putnu galvām, kuras arī esot līdzīgas putnu galvām. Bet īstie sumpurņi esot tie ar suņu galvām; tie ar putnu galvām esot sumpurņu tuvākie radinieki. Izņemot galvas, visi sumpurņi izskatoties līdzīgi cilvēkam. Sumpurņi dzīvojot kādā svešā salā, ko neviens nevarot atrast; tikai retu reizi vētras dzītiem kuģiem gadoties tur atmesties. Otri sumpurņi ar putnu galvām dzīvojot atkal netālu uzotras salas. Suņa galvu sumpurņi esot daudz sirdīgāki par putna galvu sumpurņiem. Ja abu salu sumpurņi sanākot naidā, tad tikmēr karojot, kamēr vieni otrus uzvārot. Uzvārētiem jāatrodot savs kara vadons, ja tas neesot karā kritis, uzvārētāju gūstā. Sumpurņi esot arī dažreiz skaisti, sevišķi sieviešu kārtas. Garas astes esot sumpurņu goda zīme, un tādas mēdzot būt viņu valdniekiem. Ja īstajiem sumpurņiem nomirstot sieva, tad vīram jāejot līdz kapā un tāpat arī otrādi. Dzīvajam, kam jāiet kapā līdz, dodot līdz kulīti maizes un krūzi ūdens. Sumpurņi nerokot vis savus līķus zemē, bet tur esot viens augsts kalns, pie kā esot pielikti plati, glumji galdi. Pār šiem slidenajiem dēļiem nu sumpurņi noslidinot savus līķus lejup, kur esot dziļš bezdibenis. Tāpat darot arī putna galvu sumpurņi. Suņa galvu sumpurņi labprāt ēdot
cilvēka gaļu. Ja gadoties kādam šejienes cilvēkam tur nokļūt, tie to ņemot un uzbarojot ar riekstiem un saldumiem treknu un tad nokaujot ēšanai. Tā kā tur maz šejienes cilvēku uzklīst, tad zemās kārtas sumpurņi maz dabūnot cilvēka gaļu ēst. Bet sumpurņu ķēniņš esot pavēlējis, ka viņa apakšniekiem vajagot viņam gādāt katru dienu svaigu cilvēku gaļu, lai ņemot kur ņemdami. Apakšniekiem nu cits nekas neatliekot, kā jātaisot cilvēku medības. Viņi izbraucot jūrā, sagūstot kādu kuģi un velkot to pie savas salas krasta. Cilvēki viņiem noderot barībai un viņu preces citām vajadzībām. Suņa galvu sumpurņi ēdot arī otras slakas sumpurņus ar putnu galvām. Pēdējie sumpurņi gan arī neieredzot cilvēkus, bet neēdot viņu gaļas.
(Etn. 1893, III, 127-8. Priedes Jēkabs, Dole.)

Sumpurnenes - interesanti, ka tā Latvijā sauktas vīzes (lūku apavi), laikam jau uzskatot, ka tādos apmēram apavos varētu būt ģērbti meža biezokņos mītošie sumpurņi.

Hipotēzes.
1. Tīri iedomu un pasaku tēli, bez kādas saistības ar realitāti.
2. Reāla bioloģiska briesmoņu suga, nu izmirusi vai kļuvusi ārkārtīgi reta.
3. Paralēlo pasauļu iemītnieki, kas noteiktos apstākļos spēj ierasties mūsu pasaulē.
4. Folkloras pētnieki izteikuši domu, ka sumpurņu pasakām, iespējams, pamatā ir kāda sena vēsturiska drāma, kurā figurējušie uzbrucēji bijuši sevišķi necilvēcīgi. Tādi salīdzinājumi esot atrasti Livonijas karu hronikās un Manceļa sprediķos. Iespējams, ka seno agresoru īpatnais izskats (piemēram, mongolīdu tipa aziāti) rosinājis tos salīdzināt ar „suņapurniem.” 

Saites.
Garu pasaule.
Vilkači.