Tibeta
Valsts Centrālāzijā, patlaban Ķīnas okupācijā.
Patreiz Ķīna cenšas radīt izpratni, ka Tibetas vārdu nes tikai 1965.gadā izveidotais Tibetas autonomais reģions Ķīnas Tautas Republikas sastāvā. Tā teritorija ir tieši uz pusi mazāka kā neatkarīgajai Tibetas valstij, kas vēsturiski aptvēra 2,5 miljonus kvadrātkilometru.
Vēsture.
Tibetas mītiskā vēsture.
Senvēsture. 1.-32.ķēniņš. Tibeta sadrumstalota.
Gampo laikmets (VII-IX gs.). 33.karalis Gampo apvienoja vienā Tibetas valstī 12 karalistes, izveido Lasu par galvaspilsētu, uzceļot pirmo Potalas pili (nosaukums no svētā kalna Indijā), ieviesa tibetiešu rakstību (sūtot speciālistu uz Indiju apgūt un pielāgot sanskritu) un no augšas - budismu. Tas notiek ķīniešu un nepāliešu sievu ietekmē. Katra no viņām atved uz Lasu pūrā pa Budas statujai. Piespiedus tiek iznīdēta sentēvu pagāniskā Bon reliģija (piekritēji un klosteri ir vēl līdz mūsu dienām), priesteri spiesti pieņemt un sludināt ,,svešu’’ ticību un dievus vai doties ,,pie senčiem.’’ Taču viņi iemanās diezgan daudz no senā mantojuma pieķibināt Tibetas budismam klāt. Gampo kļūst arī par garīgo līderi. Tas ir budisma ,,alu laikmets,’’ kad Skolotāji un sekotāji tup klinšu dobumos. Klosteris Samje (Samye) no VII gs.
No 836.gada cits karalis izskauž budismu, atjauno sentēvu Bon ticējumus. Kopš 899.gada Tibeta atkal sadrumstalota.
Pagrimums. 100 gadu pilsoņu karš, sašķeltība, atteikšanās no budisma
Gelupu ēra (1409.-1682.g.).
Tibetas ģeoloģija. Pims 40 miljoniem gadu Himalaji esot bijuši okeāns. Tibetas plato taislaikos bijui mitra un lekna zemiene.
Vēsture. Tibetiešu priekšteči bija senās cjanu ciltis, kas vēsturiskajos avotos minētas sākot ar II g.tk.vidu pmē. Tibetiešu ciltis (tanguti), kas dzīvoja uz ZA no tagadējās Tibetas, izveidoja feodālo Sisjas valsti (X-XIII gs.).
Pirmvēsture. Senajā tibetiešu grāmatā Gjeļrap tiek minēti 27 valdnieku vārdi. Septiņi no viņiem nolaidušies uz Zemes pa noslēpumainām Debesu kāpnēm.
Tibetiešu senās reliģijas - bon tradīcijā ir stāstīts, ka viena no pirmajām tautām Tibetas zemē bijuši Mu zemes iedzīvotāji. Pēc vēsturnieks Norbu(?) ziņām Tibetā dzīvojusi pamattauta Se. Tad ieradies kāds svešinieks vārdā Šenrabs Mivoče (1917.-???g.pmē.), kas apvienojis vietējos ticējumus bon kultā. Šis Mivoče esot piederējis pie pirmās no 5 ienācēju tautām - Ra, Dru, Tong, Dong un Mu.
Visas šīs sentautas (5 ienācējas + pamattauta Se) ieguvušas simbolisku attēlu Tibetas karogā - katrai tautai atbilst divi stari (sarkanais un zilais), kas kopumā ir 12. Uzlēcošā saule simbolizē virzienu, no kurienes tās nākušas - austreņus.
Mivoči tauta sevi sauca par Mu un tika uzskatīti par "debesu dievību senā klase" (pēc Norbu).
Tibetas valsts. Pirmais tibetiešu ķēniņš bijis kāds Njatri Tsenpo.
Budisma ienākšana (VII gs.sākums). Budisms Tibetā ienāca VII gs. sākumā un saplūda ar vietējiem bon reliģiskajiem priekšstatiem, veidodams politeisku sintēzi.
Mongoļu iebrukums. Tas notika XIII gs., kad mongoļi okpēja arī blakus esošo Ķīnu un nodibināja Juaņu dinastiju. Mongoļi iecēla arī pirmo dalailamu un iedibināja dalailamas institūciju vispār.
Britu iebrukums.
Tibetas neatkarība. 1912.gadā Ķīnā sabruka Ciņu dnastija un sākās haoss. Tibetieši to izmantoja un 1913.gadā pasludināja neatkarību. Šai laikā Tibetā bija teokrātiska feodālās dzimtbūšanas sabiedrība.
Tibetas okupācija. Ķīniešu oficiālais uzskats ir tāds, ka Tibeta ir ķīniešu zeme jau no aizlaikiem. Ķīniešu un tibetiešu konflikts pastiprinājās jau 1949.gadā, kad Ķīnā pie varas nāca komunisti. Tibetu Ķīnas armija okupēja 1950.gadā. Tibetiešu valdība bija spiesta parakstīt "17 punktu līgumu." Tajā tibetieši "piekrita" atgriezties Ķīnas lielajā saimē un samierinājās ar ķīniešu karaspēka izvietošanu valstī.
1949.gadā 11 gadus vecais 10.Pančelama ar ķīniešu padomdevēju palīdzību nosūta Mao Dzedunam vēstuli ar lūgumu atgriezt Tibetu tēvzemes Ķīnas klēpī. Tas kalpo par ieganstu Ķīnas invāzijai un saskaņā ar 1951.gada 17 punktu vienošanos ,,Par miermīlīgu Tibetas atbrīvošanu,’’ ko spiesti parakstīt gan Dalailama, gan Pančelama - ,,ierobežota’’ karaspēka kontingenta izvietošanai Tibetā. Kad 1959.gadā Dalailama aizbēg uz Indiju, Ķīna Pančelamam piedāvā pārņemt visu ,,varu’’ un kļūt par viņu marioneti. Viņš atsakās. Tā vietā 1961.gadā viņš iesniedz Mao Dzedunam 70 tūkstošu tibetiešu parakstītu petīciju pret vardarbību Tibetā un par nodrošināšanu ar pārtiku. Par to viņu ieliek aiz restēm. 1964.gadā viņam dod iespēju publiski nožēlot grēkus, taču viņš apliecina uzticību Dalailamam. Kad 10.Pančelamu 1981.gadā atbrīvo, līdz savai nāvei 1989.gadā viņš vairs ar varasiestādēm nekonfliktē. Atbilstoši tradīcijai Pančelamas izvēlēšanās komisija izrauga Tibetā 6-gadīgu puiku par 11.Pančelamu. Viņš ar vecākiem tūlīt pazūd. Varas iestādes paziņo, ka palīdzējušas viņam mainīt identitāti un nodrošināt mierīgu dzīvi. Publiski tas nav apstiprinājies. Komunisti paši izraugās savu 11.Pančelamu, attiecīgi izaudzina un ieceļ par Tibetas autonomā reģiona vadītāju. Nesen no amata viņu atceļ. Vairāk ziņu nav.
1959.gada sacelšanās. Sacelšanās tika apspiesta. Dalailama aizbēga uz Indiju, kur organizēja Trimdas valdību. 1959.gada 28.martā Ķīnas KP paziņoja par Tibetas valdības likvidēšanu. ASV specdienesti sākumā atbalstīja tibetiešu partizāņu kustību, taču vēlāk to pārtrauca, jo ASV uzlaboja attiecības ar Ķīnu. Nemieros gāja bojā vairāk kā 80 000 tibetiešu.
Tibetas kolonizācija. Pēc Tibetas okupācijas ķīnieši sāka zemes reformu, kas paredzēja zemes atņemšanu budistu klosteriem.
60. un 70.gados okupācijas režīms veica bargas represijas, samazināja reliģijas ietekmi un aizliedza tibetiešu valodas lietošanu.
Režīms mazliet atlaidās pēc Mao Dze Duna nāves, kad pie varas nāca reformators Dens Sjao Pins. 80.gados sākās budistu tempļu atjaunošana, jo Pekina saprata, ka tūrisma attīstība tai var būt ienesīga. Nedaudz atbalstīja arī tibetiešu kultūru.
1989.gada protesti. Plašas demonstrācijas un upuri. Tai laikā KP līderis okupētajā Tibetā bija tagadējais Ķīnas prezidents Hu Dzjiņtao, kurš ieviesa kara stāvokli, lai apspiestu protestus.
Pančenlamas nomaiņa. Pančenlama ir otrs svarīgākais Tibetas budistu līderis pēc dalailamas. 1995.gadā šim amatam tika izvirzīts 6 gadus vecs zēns, taču viņu nolaupīja ķīniešu okupācijas vara, kas tā vietā apstiprināja citu personu.
2008.gada nemieri. Nemieri ir lielākie pēdējo 20 gadu laikā. Tie izcēlās Lhasā 10.martā, pieminot 49.gadadienu kopš sacelšanās pret Ķīnu 1959.gadā. Demonstrācijas pieņēmās spēkā un 14.martā sākās sadursmes ar Ķīnas okupācijas spēkiem, kad sākās vardarbība, ķīniešu veikalu grautiņi un mašīnu dedzināšana. Nemieri izplatījās ārpus Lhasas un ārpus Tibetas autonomā apgabala uz tibetiešu apdzīvotajām Gaņsu un Sičuaņas provincēm. Tibetiešu nepatika vērsta pret haņu tautības ķīniešiem - okupantiem, kas nometināti Tibetā. Objektīvu informāciju iegūt grūti, jo varas iestādes aizliegušas ārvalstniekiem uzturēties Tibetā. Ķīnas varas iestādes izvairījās lietot rupju spēku, jo bija gaidāma Pekinas olimpiāde. Olimpisko lāpu grasījās nest arī caur Tibetu, un tibetieši solīja to sagaidīt ar protestiem.
Trimdas tibetieši informēja, ka kopumā nogalināti 140 tibetieši, demonstrācijā Abas pilsētā Sičuaņas provincē nošauti 8. Ieroču lietošanu pret Abas tibetiešiem atzina arī Ķīna. Simtiem tika arestēti.
Ķīnieši apgalvoja, ka nogalināto ir tikai 20, un tie esot ķīnieši, viens policists. Okupācijas režīma vadītājs Tibetā Kjangba Punkogs paziņojis, ka tibetieši cietsirdīgi izrīkojušies ar vairākiem kolonistiem – dažiem nogrieztas ausis, citi aplieti ar degvielu un aizdedzināti. Patlaban jau padevušies ap 660 protestētāju, 29 Lhasas okupntu prokuratūra izdevusi apcietināšanas orderus.
Ķīnieši saka, ka nogalināto ir tikai 13. Okupācijas režīma vadītājs Tibetā Kjangba Punkogs paziņojis, ka tibetieši cietsirdīgi izrīkojušies ar vairākiem kolonistiem – dažiem nogrieztas ausis, citi aplieti ar degvielu un aizdedzināti.
Pirmdien 17.martā norisinājās studentu demonstrācija Pekinā, paužot atbalstu tibetiešu protestiem. Tā ir pirmā akcija, kas sasniedza Pekinu. Dalailama aicinājis Ķīnu atturēties no spēka pielietošanas pret nemierniekiem.
Labs gājiens izdevās Džokangas mūkiem. Viņi izjauca okupācijas iestāžu propagandas pasākumu, kad drošībnieku pavadībā klosterī ieradās ārzemju žurnālistu grupa. 30 mūkiem izdevās nonākt pie preses darbiniekiem un paziņot, ka vēlas brīvu Tibetu.
Rietumu reakcija. Rietumvalstu reakcija ir visai atturīga, varenajai Ķīnai aizrādīt par Tibetas okupāciju demokrātijas „balsti” izvairas. Tomēr pasaulē rietumvalstu vadītāji oficiāli tiekas ar dalailamu, kas Ķīnai ļoti nepatīk. Pēdējā bija Vācijas kanclere Merkele, nu tikušās arī Lielbritānijas amatpersonas. Dalailama aicinājis Ķīnu atturēties no spēka pielietošanas pret nemierniekiem.
Pasaulē 2008.gadā raisījās diskusija, vai tomēr neboikotēt Pekinas Olimpiskās spēles, vai vismaz to atklāšanas oficiālo ceremoniju. Diemžēl tā nenotika un mūsu pašu Zatlers arī bija tur.
Ķīna, Mongolija, Lielbritānija, Nepāla, Krievija (pēdējai neizdevās). Mongoļu invāzijas sākas ar 12.gadsimtu. 1605.gadā kopā ar Pančelamu mongoļi ieņem Lhasu, par galvaspilsētu kļūst 2.lielākā pilsēta Shigatse, kurā atrodas Pančelamas rezidence. Par to viņu soda ar nāvi, bet viņa dēls atkal kopā ar mongoļiem iekaro Lhasu. Ķīna pirmoreiz okupēja Tibetu 1728.gadā, atstājot tai autonomiju. 1902.gadā Krievijas cars noslēdzis slepenu ,,Molotova- Ribentropa paktu’’ (mūsu vēstures izpratnē) par Tibetas piesavināšanos. To uzzina briti. Viņu armija tibetiešu vēl tagad neieredzētā komandiera Janghusbanda (Jounghusband) vadībā pie Gjantses (Gyantse) naturāli apslaktē tibetiešu armiju, kas bruņota ar ,,neievainojamiem’’ Dalailamas amuletiem un aizvēsturiskiem ieročiem. Angļi ieņem Lhasu. Dalailama aizmūk uz Mongoliju. Briti aizvācas pēc vienošanās ar Ķīnu. 1909.gadā Ķīna iebrūk atkal. Dalailama aicina palīgā britus. Tie nenāk. Ķīnieši likvidē un sadala Tibetas valsti.1912.gadā sekmīga sacelšanās un 1913.gadā Dalailama pasludina Tibetas neatkarību. Diemžēl tā netiek starptautiski atzīta, lai gan Tibetas statusu formulē britu-ķīniešu konference 1914.gadā.
1950.gadā Ķīna okupē Tibetu, iekļauj Tibetu Ķīnas sastāvā, saglabājot relatīvi plašu autonomiju un Dalailamas varu. 1959.gada martā ķīnieši ielūdz 24 gadus veco Dalailamu ,,draudzīgās’’ vakariņās bez miesassargiem un lieciniekiem savas armijas nometnē. To uzzina tauta, ielenc Potalu, lai novērstu ķīniešu nodevīgos nodomus. To nosauc par sacelšanos. Ķīnas armija sāk asinspirti. 14.Dalailama ar līdzgaitniekiem 17.marta naktī pa mazajām durtiņām cauri parkam aizbēg. No rīta pilī ielaužas iebrucēji. Patreiz Dalailama un Tibetas trimdas valdība apmetusies Dharamsalā Indijā. 1989.gadā Dalailama saņem Nobela Miera prēmiju. Patreiz viņš iesniedzis Ķīnas varas iestādēm priekšlikumu paketi par Tibetas autonomiju, vairs neprasot neatkarību. Atbildes nav.
Asiņaina izrēķināšanā ar demonstrantiem notikusi arī 1987.gada 1.oktobrī, 1989.gada 5.martā, citas represijas pret 1993.gada un 1995.gada janvāra-marta protestu dalībniekiem. Smejies vai raudi, Ķīnas komunistiskā partija pieņēmusi lēmumu, ka turpmāk tā noteiks lamu inkarnācijas kārtību un to apstiprinās. Aizliegts inkarnēties ārzemēs. Tas viss vērsts, lai pēc pašreizējā Dalailamas nāves ieceltu un izaudzinātu sev paklausīgu puisēnu, varbūt, pēc autora domām, iesēdinātu to Potalas pilī, un pasaulei un tibetiešiem nodemonstrētu šo varas fikciju, pret kuru sākumā visaptveroši protestētu, bet 10-20 gados pierastu.
Pa vidu nav pieminēts vēl viens posta darbs - 1965.gada kultūras revolūcija, kad nopostīja 98% klosteru, kultūras un vēstures pieminekļu. Lai gan demolēšana sākās jau 1950.gadā. Tiesa - tagad daži slavenākie apskates objekti priekš ārzemju tūristiem atjaunoti.
Vēl kuriozs - kopš 1996.gada Tibetas mūkiem obligāti jāmācās ateisms. Skolā bērniem Tibetas vēsturi un budismu nemācot, arī valsts augstākajās mācību iestādēs to nevarot studēt - tikai klosteros...
Ķīna plāno pārcelt uz Tibetu 60 000 zemnieku. Tas izšķīdinātu tibetiešu identitātes pēdējo balstu - lauku kopienas. 2005.gadā uzceltais dzelzceļš Pekina-Lhasa, bez šaubām, iepludinās jaunus emigrantu, ārzemju tūristu un biznesa pūļus, kas drupinās Tibetas tibetiskuma paliekas.
Bet, protams, visu augšminēto grupai nestāstīja gids, bet brauciena organizators Alfs un raksta autors jau Taškentas lidostā. Tibetā var latviski precizēt tikai lakoniskas nianses.
Pašu Latvija. Latvijas politiķu attieksme pret dažādu tautu apspiešanu pasaulē kļūst arvien gļēvāka un neprincipiālāka. Der atcerēties kaut vai slavenās Ingrīdas Ūdres viesošanos Ķīnā, pēc kuras Latvijas Saeimas Tibetas atbalsta grupa tika zibenīgi likvidēta.
Varam atcerēties kaut vai mūsu pašu Zatleru, kas jau savā pirmajā preses konferencē nevalodā paziņoja ka „mēs [Latvija] esam par vienotu Ķīnu.” 2008.gada 20.martā no rīta Latvijas radio 1.programmā, gan uzmanīgi taisnojas: Ķīnas vienotība bijusi domāta Taivānas jautājumā. Taču turpmākā sarunā visādi izvairījās lietot vārdu "okupācija," tā vietā rezonējot par to, ka "Ķīnai ir problēmas ar Tibetu." Ķīnai patiesi ir "problēmas" ar Tibetu, nu tieši tādas pat kā Padomju impērijai ar Latviju!
Tādejādi, diemžēl, izskatās, ka tibetieši turpmāk varēs paļauties tikai paši uz sevi.
Šodien. Okupācijas vara nodibinājusi Tibetas autonomo apgabalu, kur dzīvo tikai apmēram puse tibetiešu. Tādējādi tiek sašķelta tauta dažādās administratīvās vienībās, jo otra puse tibetiešu dzīvo Sičuaņas un Gaņsu provincēs.
Tibetas kolonizācija nogājusi tik tālu, ka tibetiešu savā teritorijā jau ir mazāk kā puse – 6 miljoni, bet ķīniešu – 7,5 miljoni, galvenokārt haņu tautības ķīnieši. Visai daudz tibetiešu atrodas trimdā (111 170 pēc Reitera 2007.gada datiem): Indija – 85 000, Nepāla – ap 20 000, ASV un Kanāda – 7000, Butāna – 1600, Šveice – 1540, Taivāna – 1000, ES – 640, Austrālija un Jaunzēlande – 220, Skandināvija – 110, Japāna – 60. Šāda tibetiešiem nelabvēlīga migrācijas tendence turpinās.
2009.gadā Ķīnas varas iestādes atzīmē jaunus valsts svētkus, kas nosaukti par "Dzimtcilvēku atbrīvošanas dienu" par godu Ķīnas valdīšanas iedibināšanai Tibetā 1959.gada 28.martā. Šai dienā Ķīna paziņoja par Tibetas valdības likvidāciju.
Tibetieši Nepālā. Nepālā oficiāli dzīvo vairāk nekā 20 000 tibetiešu, galvenokārt Katmandu ielejā un Poharā Nepālas rietumos. Šajā skaitlī neietilpst tibetieši, kuri ieradās valstī pēc 1990.gada, jo Nepālas valdība viņus vairs nereģistrēja kā bēgļus. Aplēses liecina, ka katru gadu Nepālā ierodas aptuveni 3000 tibetiešu, šķērsojot bīstamās kalnu pārejas un riskējot ar dzīvību, lai izbēgtu no ķīniešu varas. Nepālas valdība vairākkārt uzsvērusi, ka tā uzskata Tibetu par Ķīnas daļu un necietīs pret Ķīnu vērstas darbības.
Ķīniešiem okupētajā Tibetā tiek piešķirti labākie amati, to iebraukšana un apmešanās uz dzīvi Tibetā tiek stimulēta. Tibetas skolās un universitātēs mācības notiek ķīniešu valodā.
Ķīna pati uzsver, ka iegulda lielus līdzekļus Tibetas ekonomikā un tās izaugsme esot augstāka nekā pārējā Ķīnā. Tibetiešu vidējais mūža ilgums esot pieaudzis no 35.5 gadiem pirms pusgadsimta līdz 67 gadiem tagad.
2011.gadā protestējot pret ķīniešu okupācijas režīmu, pašaizdedzinājās vairāk kā 30 tibetieši, galvenokārt mūki un mūķenes.
2012.gada maija beigās divi vīrieši pašsadedzinājās Lhasā, kurā situācija ir saspringta.
Ķīna okupē Tibetu. 1951.gada maijā Tibetas pārstāvji Pekinā parakstīja vienošanos, kas atzina Ķīnas suverenitāti pār Tibetu.
1959.gada 10.martā notika sacelšanās Lasā. Ķīna izsludināja karastāvokli.
1959.gada 31.martā tibetiešu garīgais līderis ieradās Indijā, bēgdams no Ķīnas okupācijas varas, un sāka dzīvi izsūtījumā.
1965.gadā Ķīna izveidoja tā saukto "Tibetas autonomo reģionu."
1988.gadā Hu Dziņtao kļuva par komunistu vadītāju Tibetā, uzraudzīja tibetiešu apspiešanu.
1989.gada janvārī piepeši mira otrs augstākais Tibetas garīgais līderis - 10.pančelama.
1989.gada martā ar nemieriem Lasā atzīmēja 30.gadadienu kopš 1959.gada sacelšanās. Okupācijas varasiestādes atkal to apspieda un izsludināja karastāvokli.
1989.gada oktobrī dalailama saņēma Nobela Miera prēmiju.
1995.gadā dalailama nosauca 11.pančelamu, bet 6-gadīgais zēns un viņa ģimene pazuda. Okupācijas varasiestādes paziņoja, ka tie ņemti ķīniešu " aizsardzībā."
2008.gada 10.martā mūki un citi tibetieši rīkoja protestus, lai atzīmētu 49.gadadienu kopš 1959.gada sacelšanās.
2008.gada 14.martā sākās plaši pret Ķīnu vērstie grautiņi Lasā, kas pārmetās arī uz kaimiņu reģioniem. Tibetiešu trimdas kopiena apgalvoja, ka policija nogalinājusi ap 200 tibetiešiem. Ķīna savukārt apgalvoja, ka nogalināts tikai 1 tibetietis, bet 21 gājis bojā grautiņos.
Iekļūšana Tibetā.
Ārzemnieki iekļūšanai var izmantot tikai divus ceļus: no Nepālas vai Gomudas pilsētas Ķīnas rietumos. Daudzviet nekursē sabiedrskais transports, jāstopo. Taču stopošana aizliegta, tibetietim kas ved ārzemnieku, uz mūžu var atņemt autovadītāja tiesības.
Sičuaņas-Tibetas šoseja. Apkārt iespaidīgākie dabas skati pasaulē. Vies no bīstamākajiem ceļiem pasaulē -dubļu nogruvumi, aizas. Sičuanas un Tibeas provinces atdala mežonīga kalnu upe, uz tilta ir armijas postenis.
Tibetas ekspresis.
Laiki. Vilciens no Pekinas atiet pulksten 21.30 katru dienu, bet no Lasas pulksten 8.00, ceļojuma ilgums 48 h. Tikai sēdvieta vienā virzienā – 389 juaņas ( 27 Ls ), guļvieta – sākot no 813 juaņām ( 56 Ls ). Cenā nav iekļauta īpašā Tibetas apmeklējuma nodeva, kuru tūrisma aģentūras nokārto par apmēram 5 Ls.
www.chinatibettrain.com
Maršruta apraksts. Maršruts: Pekina – Laņdžou – Sinina – Golmuda – Lasa. Līnija, kas šķērso Ķīnas vidieni un Tibetas plato, ir 4040 km gara, uz tās ir 675 tuneļi un tilti. 80 % dzelzsceļa starp Lasu un Golmundas pilsētu Cinhai provincē uzbūvēti augstāk par 4 000 m, bet pati augstākā pāreja sasniedz 4 490 m.
Guļvietām ir savs TV monitors, austiņas un rezerves skābekļa balons. Ainava aiz loga ir satriecoši skaista, īpaši pirmajā dienā. Vietējo ciemu iedzīvotāji izbrīnā vēro brīnumu – vilcienu. Vilciens piestāj reti un uz īsu brīdi.
Pekinas – Lasas ekspreša būvniecība izmaksāja 2,2 miljardus Ls. Ekspreša kritiķi tajā saredz Ķīnas vēlmi ekspluatēt Tibetas kultūras un derīgo izrakteņu bagātības.
Tibeta pasaulē ir simbols lielas kaimiņvalsts īstenotai mazākas tautas vardarbīgai pievienošanai, apspiešanai, represijām, tūkstošgadīgas kultūras iznīcināšanai, slēpjoties aiz labdaru maskas, ekonomiskās attīstības un uzplaukuma. Daudzās zemēs ir izveidotas sabiedriskās organizācijas un parlamentārās grupas Tibetas atbalstam. Latvijā sabiedriski aktīvs Tibetas aizstāvis, piemēram, ir Pēteris Kļava - slavenais bērnu traumatalogs, domātājs un publisku uzstāšanos dalībnieks. Saeimā Tibetas parlamentāro grupu vada deputāte kuldīdzniece Silva Bendrāte. Daudzu valstu augstas amatpersonas, neskatoties uz Ķīnas sankcijām, pieņem Tibetas garīgo un politisko līderi Dalailamu. No politiskā skatpunkta Tibeta ir cietējs, kam jāpalīdz. Personiski esot ciešākā saskarsmē ar tibetiešu kopienām Nepālā un Indijā 90.gadu vidū, man sirdī radās dziļš pārdzīvojums, trīsas - tik ļoti tibetiešu noskaņojums un cīņa atgādināja mūsu toreiz nesenās pārkārtošanās laika un Atmodas cerības un solidaritāti. Brīvību Tibetai!
Aplūkojamie objekti.
Lasa. Tibetas galvaspilsēta.
Tangulas dzelzceļa stacija. ievērojama ar to, ka atrodas visaugstāk kalnos pasaulē.
Gjantse. Pilnīgi ķīniska moderna lielpilsēta. Kalnā cietokšņa drupas. Tās apmeklē nelabprāt. Pēc Dalailamas pavēles tur esot apslaktēti sacēlušies mūki. Pie šīs pilsētas briti iznīcināja dalailamas armiju.
Klosteris. Saule tajā apspīd gan Kumbuma templi, gan varenu stūpu - templi. Daudz skulptūru: gan Budas, gan agrākie karaļi, gan ...briesmonīši. Tie apsargājot Budas mieru. 9.stāvā varena Budas figūra no vara. Pašā augšā - trīsdimensiju mandala.
Shalu klosteris. Daudziem šis klosteris patīk visvairāk, jo tāds neliels, atrodas laukos, bez pompozitātes. Bet vispār tas ir viens no vecākajiem - no XI gadsimta, no budisma atdzimšanas Tibetā laikiem.
Šigatse. (Shigatse) Otrā lielākā Tibetas pilsēta. Te ir bijusi Pančelamas rezidence. Jau aprakstīto iekšējo cīņu rezultātā Shigatse XVI gadsmtā kādu laiku bija Tibetas galvaspilsēta. Kultūras revolūcijas laikā Pančelamas miteklis, kas bija Potalas kopija, tika stipri izpostīts. Pašreiz daudz kas atjaunots.
Divas lielākās Tibetas svētvietas - Kailaša kalns un Milerapas ala.
Lelunga ledājs. Jetija areāls, uz robežas ar Nepālu.
Tibetas kosmiskās būves.
Sakjas klosteris. Sakyu monastire. Dibinājis mūks Kančons Bjapu 1073.gadā. Viņš bija viens no 7 tibetiešiem, kas bija iesvētīts budistos. Klosteris bija Tibetas administratīvais centrs mongoļu okupantu Juaņu dinastijas laikā, kad klostera vadītāji pārvaldīja Tibetu. Vietējais lamaisma novirziens kļuva par valdošo Tibetā. Tā tas turpinājās līdz 1959.gadam, kad Tibetā iebruka ķīnieši un klostera galva aizbēga uz Indiju, kur uzcēla jaunu klosteri Teradunas pilsētā.
2003.gadā pētnieki uzgāja milzīgu tibetiešu bibliotēku, kas bija burtiski "iemūrēta." Rokraksti pārsvarā veltīti budismam, tiem ir krāsainas ilustrācijas. Uzieto rokrakstu skapis ir 18 m garumā un 3 m augstumā. Liela daļa no 84 000 rokrakstu iepakoti futlāros. Saturs, pārsvarā budisms, bet ir arī matemātika, astronomija, medicīna, ģeogrāfija, dažādas mākslas. Daži manuskripti rakstīti ar tinti, kurai pievienotas zelta un sudraba daļiņas. Te tiek glabāts arī pats lielākais kodekss - 500 kg svarā.
la tekstu
Ceļojumu apraksti.
Igo Midrijānis. Septiņas dienas Tibetā.
Saites.
Tibetieši.
