Terafīmi
- Detaļas
- Skatīts: 3625
Tā sauktās "Runājošās galvas," kas minētas jau Bībelē un daudzos viduslaiku avotos.
Senākās ziņas par pareģojošām galvām nāk no sengrieķu mitoloģijas. Pēc viena no mītiem Orfeju nogalināja piedzērušās bakhnantes (menādes), kas bija dieva Dionīsa trakās pielūdzējas. Orfeja nocirstā galva pa Hebras upi iepeldēja jūrā un nonāca Lesbas salā. Tur to izzvejoja priesteriene, ienesa alā, tā atdzīvojās un kļuva par slavenu pareģi un brīnumdari – orākulu. Galva turpināja pareģot vēl tad, kad to sāka mocīt čūska un apklusa tikai tad, kad Apolons to pārvērta akmenī.
XV gs. Bībeles tulkotājs Eliass Levits atstāsta visai interesantu leģendu, saskaņā ar kuru terafīmi, ko nozaga Rahele savam tēvam Lavanam, bijušas mumificētas praviešu galvas, kuru starpā bijusi arī Ādama galva.
Par terafīmiem savos darbos rakstījis Pseidofilons I gs.
Ir ziņas, ka tādas galvas bijušas sabejiem Haranas pilsētā. Viduslaiku leģendas vēsta, ka kāda dzejnieka ārpilsētas mājā pie Neapoles atradusies bronzas galva, kura darbojās līdzīgi datoram, noteica un brīdināja no briesmām.
Ir zināma arī kāda neparasta templiešu leģenda šai sakarā.
Šāda galva esot piederējusi vienam no Romas pāvestiem un alķīmiķim Albertam Lielajam.
Kā lietot terafīmu, zinājis arī Eiropas žīdu kabalists Mozus Maimonīds. Pateicoties viņam, zināmi precīzi dati par terafīma darbību.
