Volframs fon Ešenbahs (1170. ~1220.g.)
Radniecība. Cēlies no slavenas dzimtas – grāfiem Verthaimeriem.
Biogrāfija. Par viņa dzimšanas gadu tiek uzskatīts 1170.gads. Agrāk domāja, ka viņš nāk no Šveices vai no Ešenbahas netālu no Baireitas. Tagad mēs zinām, ka viņa dzimšanas vieta bija Oberešenbaha (tagad Voframsešenbaha), kas atrodas uz dienvidiem no Ansbahas. Par viņu nav saglabājušās nekādas dokumentālas liecības, par viņu var uzzināt tikai no citu dzejnieku attēlojumiem un pierakstiem.
Bieži mainīja dzīves vietu un bija atkarīgs no saviem labvēļiem, piemēram, grāfu Verteimu dzimtas, fon Durnes ģimenes no Odenvaldes, landgrāfa Hermana no Eizenahas un Bavārijas dižciltīgajām dzimtām Štīrijā. Viņš nav bijis bagāts, drīzāk otrādi. Pretstatā citiem tā laika dzejniekiem bija neizglītots.
Viens no pirmajiem viduslaiku dzejniekiem, kurš ieinteresējās par Grālu. Ir versija, ka viņš arī bijis templietis, taču nav tam nekādu pierādījumu. Tāpat ir versija, ka „Parsifāla” rakstīšanas laikā viņš devies ceļojumā uz Palestīnu.
Miršana tiek datēta ap 1220.gadu.
Iespaids uz kultūru. Pēc tā nāves dzejnieks drīz vien kļuva par leģendāru personību. Viņu uzskatīja par vienu no meistardziedoņu (meistersinger) cunftes dibinātājiem, atcerējās kā dzejnieku, kas piedalījās dziedāšanas sacensībās Vartburgā.
Pirmais Volframa daiļradi analizējis viņa laikabiedrs Strasburgas Godfrīds, kurš pārmeta smagnēju valodu.
Volframa kaps atradās Ešenbahas Sieviešu katedrālē. Jakobs Pīterihs ap 1462.gadu atzīmēja, ka uzraksts un ģērbonis uz kapakmens esot teju vai izdzisuši. No 1460.–1470.gadam tika būvēta jaunā Ešenbahas Vācu ordeņa baznīca un 1470.gadā uz kapa celta un iesvētīta īpaša kapela. 1608.gadā Nirnbergas patriarhs Hanss Vilhelms Kress ziņo, ka apmeklējis Volframa kapu uz kura tagad esot uzraksts: „Še dus drosmīgais bruņinieks Volframs fon Ešenbaha kungs, meistardziedonis” (Hie ligt der Streng Ritter Herr Wolfram von Eschenbach, ein Meister Singer).
1861.gadā pēc karaļa Maksimiliāna II pavēles Ešenbahas tirgus laukumā tika uzcelts pieminēklis par godu dzejniekam. Īstā Volframa renesanse sākās XIX gs. sākumā, kad Kēnigsbergas filologs profesors Karls Lahmans sāka intensīvi pētīt dzejnieka daiļradi.
Ir saglabājušās liecības, ka viņa mājā atradās daudzi savādi maģiski priekšmeti, kuriem katram bija savs vārds.
Darbi. Savos rakstu darbos visaugstākos toņos slavinājis laulību un tēva lomu. Lai arī bija neizglītots, labi pārzināja vācu literatūru. Volframam dikti patika austrumnieciskie vārdi, kurus viņš ar lielu patiku iekļāva savos sacerējumos.
Vairākas mīlas dziesmas – tās dzejnieks uzrakstījis pašā jaunībā, taču no šīs mākslas drīz vien novērsās.
„Parsifāls” - rakstnieka galvenais mūža darbs, otrais darbs par Svēto Grālu pēc Kretjēna de Truā „Parsivala,” bet pirmais šāda veida vācu valodā. Kopumā to veido 16 grāmatas. Domājams 1184.gadā sastapās ar trubadūru Gijo de Provēnu, kurš deva materiālu šim darbam. Tomēr Ešenbahs izmantoja nepabeigto Kretjēna de Truā „Stāstu par Grālu,” paplašinot un pabeidzot sava priekšteča iesākto. Tai pašā laikā diezgan rupji viņu apvainojot prastā rakstīšanā, un paziņoja, ka patiesais stāsts ir viņa versija vācu valodā. Uzrakstīts kaut kur no 1185.–1210.gadam. Viņa aizbildnis un padomdevējs ir bijis Gijoms de Paijēns. Savā ievadvārdā „Parsifālam” Ešenbahs raksta: „Es, Volframs fon Ešenbahs, stāstīšu tikai to, ko esmu dzirdējis no aizbildņa-provansieša.” Tādējādi Ešenbahs izveidoja templiešu „romantisko Grāla zemi.”
Viņš rakstīšanu pārtraucis neskaitāmas reizes un strādājis pie citiem darbiem. Tādējādi var uzskatīt, ka darbu pie sava galvenā sacerējuma turpinājis 20 gadus. Par to liecina arī viņa valodas stila maiņa. Pirmās grāmatas rakstītas visai bezrūpīgā valodā ar iekšēju svaigumu, bet vēlākajās grāmatās to rakstnieks pazaudē. Toties paši panti kļuvuši slīpētāki, jo viņš jau labāk pārvalda dzejošanas mākslu. Ešenbaha stāsts bija brīvs no JD simbolisma.
Savā darbā Ešenbahs Grāla sargāšanu cieši saista ar templiešiem: „Varonīgie bruņinieki dzīvo Munsalvešas pilī, kur apsargā Grālu. Tie ir templieši, kas bieži dodas uz tālām zemēm piedzīvojumu meklējumos. Lai kāds būtu kauju iznākums, slava vai pazemojums, tie pieņem visu ar atvērtu sirdi, kā izpirkšanu par grēkiem.”
Tādējādi daudzi pētnieki uzskata, ka autors aizšifrēti-aizmiglotā veidā vēlējies ko pateikt. Tādēl arī tik daudz dažādu minējumu par šo darbu.
Savukārt tāda paša nosaukuma operu radīja Rihards Vāgners Ešenbaha grāmatas iespaidā.
„Titurels” – (vai „Jaunākais Titurels”?) stāsts par Grāla karaļu dzimtām. Šai darbā Ešenbahs atbild uz jautājumu, kur gan atrodas templiešu Monasalvešas pils ar Grālu? Tas esot novietots Pirenejos, kalnu grēdā, kas atdala kristiešu zemes no pagāniem. Tas dikti izskatās pēc Granjēnas – pirmā templiešu cietokšņa.
Darbs sarakstīts „Parcifalam” tik līdzīgā stilā, ka zinātāji jau no XIII gs. to pierakstīja Volframam. Tikai pavisam nesen noskaidrojās, ka darbu sarakstījis kāds Albrehts fon Šarfenbergs laika posmā no 1270.–1275.gadam. Autors bija ņēmis par pamatu agrāk nezināmus Volframa grāmatas fragmentus.
„Vilehalms”
Persifals. Darbība risinās divās līnijās: vienu veido stāsts par karaļa Artura bruņinieku Gavēnu, otras centrā ir Parsifals, kas iesaistījies Grāla meklējumos.
Pirmā grāmata. Sākas ar Anžujas karaļa nāvi un tai sekojošu Anžujas bruņinieka Hamureta došanās ceļā. Viņš ierodas Āfrikā pie melnās Zazamankas ķēniņienes Belakanas un starp tiem iedegas mīla. Tad viņš aizbēg, ķēniņienei esot mātes cerībās. Piedzima jauktenis Feirefics, kurš kļūst par grāmatas galveno varoni. Tikmēr tēvs atgriežas Eiropā, Spānijā un apprec aristokrāti Herceloīdu, un tā viņam dzemdē spēkavīru Parsifalu. Neilgi pirms tam pats Hamurets iet bojā cīņā. Tāpēc Herceloīde pārceļas uz vientulīgu vietu, lai viņas augošajam dēlam liegtu iespēju kļūt par bruņinieku, lai to nepiemeklētu līdzīgs liktenis.
Taču jaunekļa gados Parsifals piedzīvo liktenīgu satikšanos mežā ar trim spožās bruņās tērptiem bruņiniekiem. Tādējādi viņš āksta tērpā un ar sarūsējušu zobenu dodas pasaulē pa sava tēva ceļu. Ceļā viņam jāiztur dažādi pārbaudījumi, līdz viņš nonāk karaļa Artura pilī. Te viņš uzveic „sarkano bruņinieku”, apliek tā bruņas un saņem par skolotāju bruņinieku Gurnemancu, pie kā izgāja apmācību.
Parsifals atkal devās ceļā un nokļuva kādā savādā pilī. Te viņš noraudzījās kādā savādā svētku izrādē, kuras laikā zālē ienesa Grālu, kas uzbūra mielastu. Naktī viņu moca juceklīgi sapņi, bet no rīta pamodies, atklāj, ka pilī ir viens pats. Tālāk viņš nokļūst pie Zigunes, kas ir sarūgtināta, ka Parsifals nav apjautājies tuvāk par pilī redzēto.
Pēc neskaitāmiem piedzīvojumiem Parsifals atgriežas karaļa Artura pilī. Te svētku laikā ierodas sieviete ar zvēra seju – Grāla ziņnese Kundri, un nolād bruņinieku par to, ka viņš zaudējis visaugstāko gudrību. Apjukušais Parsifals atkal dodas ceļā, lai pavadītu laiku bezcerīgos Grāla meklējumos. Beidzot kādā Lielajā Piektdienā viņš nonāk pie sava tēvoča vientuļnieka Trevricenta. Te, sarunā par grālu noskaidrojas, ka tieši Parsifals ir tas bruņinieks, kas nav uzdevis liktenīgo jautājumu, tādējādi nav lauzis lāstu. Trevricents iedveš bruņiniekam drosmi un sūta to ceļā. Viņš satiek avu pusbrāli no Āfrikas Feireficu, ar kuru tie atgriežas karaļa Artura pilī. Tur no jauna ierodas Grāla vēstnese Kundri un paziņo, ka Parsifalam ļauts otru reizi ienākt Grāla pilī Munsalvešā. Tajā viņš uzdeva burvju jautājumu par Grālu un karaļa Anfortasa slimība un vārgums izzūd. Parsifālu pasludināja par jauno ķēniņu.
Neilgi pēc tam pilī ierodas Parsifala sieva kopā ar abiem dēliem dvīņiem. Viens no viņiem tiek nosūtīts atpakaļ valdīt pār tēva pasaulīgajām bagātībām, bet otrs – Longrīns, paliek Grāla pilī, lai vēlāk kļūtu par Parsifāla mantinieku. Feirefics iemīlas Grāla nesējā Repansē de Šojā, nokristās un apprec to. Viņš kopā ar sievu atgriežas dzimtenē un tur ar sava dēla – mistiskā priestera Johana palīdzību nodibina kristīgu karaļvalsti.
Saites:
Bruņinieku laika literatūra.
