Voltērs, Fransuā Marī (1694.-1778.g.)
Franču apgaismības laika literāts.
Rakstīja šķirkļus "Enciklopēdijai jeb Zinātņu, mākslu un amatu skaidrojošo vārdnīcai" (Encyclopedie, ou Dictionnaire raisonne des sciences, des arts et des metiers, 1.-35., 1751.-1780.g.)
Bija arī brīvmūrnieks.
Darbi.
Traģēdija par Semiramīdu, kuru par pamatu savai 1823.gadā Venēcijā izrādītai operai "Semiramīda" ņēmis Dž.Rosīni.
"Fanātisms un pravietis Muhameds." (Le fanatisme Ou Mahomet Le Prophe'te) Voltēra traģēdija, kas piedzīvoja pirmizrādi 1741.gadā. Pirmā Muhameda kritika. Te Voltērs dēvēja Muhamedu par tirānu, meli un krāpnieku.
"Dievu padome." Satīrisks stāsts, kurā vecie Olimpa dievi sūdzās par debesu piesārņošanu ar svešzemniekiem, par to, ka "dievu dzīrēs tagad ir šauri nekārtīgā pūļa dēļ, kas pļāpā dažādās valodās... ka nepietiek ambrozijas un nektāra."
Pareizticīgās baznīcas cīņa pret zinātni sevišķi pastiprinājās tajā laikā, kad Krievijā sāka iespiesties franču apgaismotāju idejas. Piemēram, Tambovā 1789.gadā konfiscēja iznākušo Voltēra darbu izdevumu.
Voltērs par reliģiju.
"Visi piedzimst ar degunu un pieciem rokas pirkstiem, bet neviens nepiedzimst ar dieva ideju."
"...no tā laika, kopš miris svētās jaunavas dēls, nav laikam gan bijis gandrīz nevienas dienas, kad klāds nebūtu nogalināts viņa vārdā."
Avoti.
G.Brandesa monogrāfija par Voltēru (1.-2., 1916.-1917.g.).
